Rīga 16°C, skaidrs, bez nokrišņiem, ZA vējš 0m/s
Svētdiena, 2024. gada 19. maijs 05:07
Vārda dienas: Lita, Sibilla, Teika
"Demogrāfija nav gultās, bet cilvēku galvās," saka Andris Šķēle
"Pārsteidzoši, cik daudz citu valstu valdības ne tikai vārdos, bet arī darbos apliecina savu īpašo atbalstu ģimenēm ar bērniem, cenšoties kompensēt noteiktu daļu no bērnu izmaksām. Šis citu valstu atbalsts ir daudz lielāks nekā Latvijā, kaut arī citur izmiršanas tendences nav vēl tik kritiskas kā mums. Citu ES dalībvalstu valdības jau ceļ trauksmi, kaut arī viņu izmiršanas straujums ir krietni lēnāks nekā Latvijā." Tā raksta "Nākotnes fonda" vadītājs Ilmārs Mežs pēc Eiropas Savienības prezidējošajā valstī Ungārijā notikušās konferences, kas bija veltīta demogrāfiskajām izmaiņām. Šajā pasākumā, kur piedalījās daudzu Eiropas valstu pārstāvji, Ungārijas Demogrāfijas komisijas vadītāja Marija Kopa citstarp atzīmējusi, ka dzīvošana bez bērniem rada lielākus veselības riskus nekā smēķēšana un atkarības – līdz ar to izriet secinājums, ka reklāmai par veselības riskiem izvēloties dzīvot bez bērniem ir jābūt vienlīdz plašai kā tabakas un alkohola gadījumā.
Eiropas Savienības prezidējošajā valstī Ungārijā pagājšnedēļ notika svarīgs pasākums – Ungārijas prezidentūras konference par demogrāfiskajām izmaiņām. Ungārijas valdība uzskata, ka demogrāfijas jautājumi ir viena no galvenajām problēmām šodienas Eiropā un tāpēc īpaša uzmanība pievēršama valsts vispusīga atbalsta sniegšanai ģimenēm ar bērniem. Vairākumā ES valstu ir sākušies izmiršanas procesi kādā no valstu reģioniem, taču septiņās valstīs (ieskaitot Ungāriju un jo īpaši Latviju) mirstības pārsvars pār dzimstību ir jau kļuvis hronisks (kritisks) visas valsts līmenī.
Pārsteidzoši, cik daudz citu valstu valdības ne tikai vārdos, bet arī darbos apliecina savu īpašo atbalstu ģimenēm ar bērniem, cenšoties kompensēt noteiktu daļu no bērnu izmaksām. Jāpiebilst, ka šis citu valstu atbalsts ir gan daudz lielāks nekā Latvijā, kaut arī citur izmiršanas tendences nav vēl tik kritiskas kā mums. Citu ES dalībvalstu valdības jau ceļ trauksmi, kaut arī viņu izmiršanas straujums ir krietni lēnāks, bet Latvijā, kas nu jau stabili ieņem pirmās vietas straujajā iedzīvotāju zudumā, valdība vēl tā īsti nav sākusi šo problēmu risināt.
Būdams optimists, ceru, ka mūsu valdība ir vismaz sapratusi risinājuma nepieciešamību. Bet vai tiešām būs jāsagaida valsts nākotnes ilgtspējas traģisks iznākums, kas liktu Latvijas valdībai sākt attiecīgi rīkoties un novērst Latvijas ilgtspējas galvenos draudus – latviešu straujo izmiršanu?!
Ne pašu sieviešu izvēle
Ungārijas prezidents Pals Šmits, atklājot konferenci, uzsvēra, ka ikvienai valstij ir jārūpējas ne tikai par savu finansiālo un ekonomisko ilgtspēju, bet arī par tās demogrāfisko ilgtspēju. Te nevar nepiekrist, jo arī Latvijas finansiālai un ekonomiskai ilgtspējai zūd jēga, ja tiek atstāta novārtā tās pilsoņu kvoruma saglabāšana, tādējādi apzināti virzoties uz savas tautas, kultūras un valsts iznīcību. Ungārijas prezidents izteica cerību, ka visi tie 87% ungāru jauniešu, kas aptaujās uzrāda vēlmi veidot ģimeni ar vismaz diviem bērniem, to arī savā dzīvē varēs sasniegt, saņemot nepieciešamo atbalstu no Ungārijas valsts.
Beļģijas federālās valdības pārstāvis Melhiors Vathelets uzsvēra, ka nav pieļaujama valstu budžeta konsolidācija uz ģimeņu atbalsta pasākumu rēķina, un atbildīgas valdības to arī nedarot. Diemžēl joprojām kritiski zemais bērnu skaits daudzās Eiropas valstīs nav pašu sieviešu izvēle, bet gan viņu reakcija uz sabiedrības spiedienu bērnu radīšanu atlikt, nesaņemot pietiekamu atbalstu no valsts un sabiedrības, ieskaitot vīru vai partneri.
Jaunie vecāki tiek diskriminēti
Arī citur Eiropā, arī ES vadības līmenī, pēdējos gados ir notikusi demogrāfisko jautājumu izpratnes evolūcija, jo, kā atzīmēja COFACE (Eiropas Savienības Ģimeņu organizāciju apvienība) sekretariāta vadītājs Viljams Lejs, pirms gadiem pieciem šāda ģimenes politikas atbalsta nedēļa prezidējošajās valstīs nebūtu iespējama, jo toreiz ES vadošie politiķi to uzskatīja par tā saucamo negatīvo prioritāti un pat par politiski mazliet nekorektu. Acīmredzot arī Latvijas politiķi vēl cieš no līdzīgiem novecojošiem uzskatiem, ka ģimenes veidošana un bērnu radīšana ir tikai un vienīgi cilvēku privāta joma, ko valstij nevajadzētu īpaši atbalstīt. Protams, tas vienmēr paliks katra cilvēka privāts lēmums, taču valsts atbildība ir nodrošināt ikviena pilsoņa pamattiesības uz savu ģimeni un bērniem, vienlaikus neciešot diskrimināciju. Tieši Latvijas gadījumā jaunie vecāki, kuri vēlas bērnus, tiek diskriminēti – piemēram, pastāv milzīgas rindas uz bērnudārziem, jaunajām māmiņām nav kur atstāt savus bērnus, un tādējādi viņas tiek izstumtas no darba tirgus. Nemaz nerunājot par to, ka pāris ar bērniem vienmēr un visur dzīvos daudz pieticīgāk, ja ne nabadzīgāk, nekā pāris bez bērniem, jo ģimenes ienākumi jādala uz visiem tās locekļiem.
Citu valstu valdības cenšas, lai šo atbildīgo pilsoņu tiesības tiktu ievērotas bez diskriminācijas, piešķirot lielāku procentu no valsts iekšzemes kopprodukta jauno ģimeņu atbalstam. Valstij ir jāspēj radīt labvēlīgu vidi tām ģimenēm, kuras vēlas bērnus, un jāļauj radīt tik daudz bērnu, cik ģimene vēlas. Diemžēl Latvijā mums ir liela starpība starp to bērnu skaitu, ko cilvēki vēlas, un reāli iespējamo. Protams, nav jāspiež un nav pat jāstimulē radīt bērnus tām ģimenēm, kas to nevēlas.
Svarīgs arī kaimiņu atbalsts
Ungārijas Demogrāfijas komisija darbojas jau vairākus gadus, pārstāvot 32 iestādes un sanākot astoņās dažādās darba grupās. Tās vadītāja Dr. Marija Kopa atzīmēja, ka tieši ungāri ar augstāku izglītības līmeni tiek vairāk diskriminēti – viņi vēlas vairāk bērnu, nekā tiem ir, kamēr vairākums ungāru ar zemāku izglītības līmeni ir apmierināti ar to bērnu skaitu, kas viņiem ir, un vairāk bērnu nevēlas. M. Kopa sacīja, ka dzīvošana bez bērniem rada lielākus veselības riskus nekā smēķēšana un atkarības – līdz ar to izriet secinājums, ka reklāmai par veselības riskiem izvēloties dzīvot bez bērniem ir jābūt vienlīdz plašai kā tabakas un alkohola gadījumā.
Valstij ir jāspēj nodrošināt saviem iedzīvotājiem tādu vidi, lai viņi varētu radīt tik daudz bērnu, cik vēlas, un lai bērni dzimtu tad, kad vecāki to vēlas. Tādu ungāru, kas nevēlas bērnus, ir tikai 2,5% no visiem, 11% vēlas tikai vienu bērnu, bet 26% vēlas trīs un vairāk bērnus. M. Kopa atzinīgi novērtēja Ungārijas valdības sasniegumus, atbalstot jaunās ģimenes, jo pēdējo desmit gadu laikā pēc valsts atbalsta būtiskas palielināšanas Ungārijā ir piedzimuši par 120 000 bērnu vairāk, nekā dzima līdz tam.
Latvieši laikam arī bieži nenovērtē apkārtējās sabiedrības un pat kaimiņu morālo atbalstu ģimenēm ar bērniem, jo Ungārijā tas izrādījās ceturtais svarīgākais faktors, izšķiroties par bērnu radīšanu.
Mainīs Eiropas politisko karti
Eiropas Parlamenta deputāte no Slovākijas Edīte Bauere vērsa uzmanību, ka demogrāfija arī būtiski mainīs nākotnes Eiropas politisko karti. Jau drīzā nākotnē Vācija atdos savas līderpozīcijas Lielbritānijai, un līdzīgi arī daudzas Austrumeiropas valstis strauji samazinās savu ietekmi. To pārņems citas valstis, kas spēj parūpēties par savu iedzīvotāju skaita pieaugumu. Daudz vecāku arvien biežāk atliek ģimenes un bērnu radīšanu, citiem ir mazāk bērnu, nekā viņi vēlētos, bet vēl citi upurē savas karjeras attīstību, izvēloties bērnus. Bet šādām lietām nevajadzētu notikt! Īstu pārsteigumu radīja Dr. J. Falkinghama, kas paziņoja, ka pusi no visas Lielbritānijas pēdējo gadu ievērojamā dzimstības pieauguma ir devušas Austrumeiropas viesstrādnieces, tajā skaitā arī latvietes!
Arī Polija ir noteikusi demogrāfiju un paaudžu solidaritāti par savas ES prezidentūras prioritāti, kā to apliecināja ministrs. 2014. gads būs Eiropas ģimeņu gads, pēc tam 2015. gadā sekos Latvijas prezidentūra ES – bet vai mēs spēsim izvēlēties savas svarīgākās ilgtermiņa prioritātes arī Latvijas prezidentūrai?
Jābalsta arī skolas gados
Aizraujoša bija Eiropas Dižģimeņu (ELFAC) asociācijas vadītāja Raula Sančeza uzstāšanās. Viņš sāka ar ironiju par to, ka pagaidām Eiropā par lielām uzskata jau trīs bērnu ģimenes, kas citur nemaz nav lielas, bet jo drīz par lielām uzskatīs arī divu bērnu un pat viena bērna ģimenes. R. Sančezs atkārtoti uzsvēra, ka Eiropas politiķu prioritātei ir jābūt pilsoņu brīvības nodrošināšanai radīt tik daudz bērnu, cik tie vēlas, papildus saglabājot vienlīdzīgas iespējas arī citiem un izvairoties no diskriminācijas, kas seko pēc bērna piedzimšanas.
Ar gandarījumu tika atzīts, ka tagad arī Spānijā bērnu audzināšanā pavadītos gadus ieskaita sociālās apdrošināšanas stāžā, jo rūpes par valsts nākamo pilsoņu rašanos taču ir tikpat svarīgs darbs kā jebkurš cits! Ģimenes ar bērniem taču neprasa sev nekādas žēlastības dāvanas, bet tikai taisnīgu kompensāciju. Latvijā tikai 1,3% no valsts kopprodukta tiek ieguldīts tautas nākotnē, atbalstot ģimenes un bērnus, kamēr vidēji ES tas ir divreiz vairāk, bet daudzviet pārsniedz pat 3%. Visvairāk savas tautas dzīvā spēka nākotnē iegulda Francija – nepilnus 4% no IKP.
Protams, ģimeņu atbalsta politika nav lēta, un arī rezultāti tiek gūti tikai pēc ilgāka laika, tādējādi nonākot pretrunā ar politiķu īstermiņa interesēm, kuriem nepieciešams sasniegt rezultātu jau līdz nākamajām vēlēšanām. Te neviļus nāk prātā pirms pieciem sešiem gadiem Latvijas Pirmās partijas un Tautas partijas pieņemtie bērnu atbalsta uzlabojumi, kas galvenokārt koncentrējās uz bērnu piedzimšanu un pirmajiem pāris gadiem pēc tam, bet atstājot novārtā rūpes par bērniem bērnudārza un skolas vecumā. Daudzviet Eiropā valsts ģimenes pabalsts palielinās līdz ar bērnu lielāku vecumu, īpaši skolas gados.
Bērniem – vēlētāju tiesības!
Vibeke Binga no Zviedrijas atgādināja, ka visur Eiropā bērni arvien vairāk kļūst par mazsvarīgāku minoritāti, īpaši salīdzinot ar pieaugošo pensionāru skaitu. Tāpēc atkal aktualizējas jautājums par to, kāpēc bērniem ir visas citas tiesības, bet ne vēlētāju? Loģiski, ka vecāki ir savu bērnu tiesību pārstāvji visos un arī šajos jautājumos, taču iebildumi pret vēlēšanu tiesību atzīšanu arī bērniem it tikpat slideni un neloģiski, kā pirms gadsimta izskanēja no sieviešu tiesību apspiedēju puses. Ar laiku tiks atzītas arī bērnu tiesības uz savu politisko pārstāvniecību, bet diskusija par to, kas un kā tās pārstāvēs, ir šī jautājuma nianses, nevis būtība! Dažās progresīvākajās valstīs (Ungārija, Japāna un Vācija) ir sākta plaša sabiedrības diskusija par bērnu politiskās pārstāvniecības ierobežošanas pārtraukšanu, un jācer, ka Latvija šeit nebūs viskonservatīvākā.
V. Binga arī aizskāra Latvijai tik sāpīgo bērnudārzu jautājumu, apliecinot, ka bērnudārzu pieejamība ir viens no svarīgākajiem faktoriem dzimstības normalizēšanā un Zviedrijā ir jau sen sasniegta situācija, ka bērnudārzus apmeklē visi bērni, kuru vecāki to vēlas. Painteresējoties pie citu valstu pārstāvjiem un arī pie Igaunijas un Lietuvas kolēģiem, bija jo sāpīgi atzīt, ka bērnudārzu milzīgās rindas ir tikai Latvijas problēma. Lietuvā rindas uz bērnudārziem ir tikai dažās pašvaldībās un tās parasti ir apmēram sešus līdz divpadsmit mēnešu garas, pēc tam bērnam vieta noteikti atrodas. Bet Igaunijā bērnudārzu rindas ir tikai Tallinā un Tartu vecumā līdz trim gadiem, savukārt no trīs gadiem rindu praktiski nav un bērnudārzus apmeklē vismaz 90% no visiem attiecīgā vecuma bērniem! Šeit var kārtējo reizi izteikt nožēlu par Rīgas domes hronisko nespēju (kas jau pārklājas ar nevēlēšanos) normalizēt situāciju ar bērnudārziem. Protams, domnieki skatās uz vēlētājiem – un starp tiem taču nav neviena rindā stāvoša bērnudārznieka!
Igaunijas un Latvijas fenomens
Eiropas Komisijas pārstāvis Tamašs Šidošs precizēja, ka pat niecīgs dzimstības rādītāja pieaugums vidēji par 0,1 bērnu katrai sievietei, nozīmē par 10% vairāk iedzīvotāju pēc gadsimta! Tāpēc katrs nelielais dzimstības normalizēšanas panākums ir nenovērtējams.
Vēlākās demogrāfu debatēs īpaši izcēlās Igaunijas un Latvijas fenomens. Pirmais pozitīvā, bet otrais negatīvā nozīmē. Kamēr Igaunijas valdība ar mērķtiecīgu un dārgu ģimenes atbalsta politiku jau desmit gadu garumā beidzot ir sasniegusi apskaužamu dzimstības pieaugumu, tikmēr Latvijas jau tā pieticīgie dzimstības rādītāji krīzes iespaidā ir nokrituši līdz kritiskajiem vidēji 1,17 bērniem uz vienu sievieti. Pētniekiem būs, protams, interesanti salīdzināt, taču mums Latvijā ir jāpaveic viss iespējamais, lai izkļūtu no pašreizējā izmiršanas loka! Pagaidām mūsu politiķi tikai rosās, bet naudu nav gatavi tam atvēlēt...
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003