Rīga 19°C, mākoņains, bez nokrišņiem, A vējš 4m/s
Piektdiena, 2024. gada 24. maijs 01:43
Vārda dienas: Ilvija, Marlēna, Ziedone
Viesstrādnieku masveida pieplūdums pēc darba tirgus atvēršanas Vācijā nav gaidāms; galvenie šķēršļi, lai strādātu Vācijā, ir valodas barjera un zemais pieprasījums pēc ārvalstu darbaspēka
Paredzējumiem par viesstrādnieku masu milzīgiem plūdiem uz Vāciju neesot reāla pamata
Ne tikai Latvijā, kur televīzija savā ziņu sižetā nepierādāmi skandina, ka "tūkstošiem latviešu mācās vācu valodu", mediji "pašuzkurinās" ar stāstiem par gaidāmajiem viesstrādnieku plūdiem uz Vāciju pēc 1. maija. Šo datumu gaida arī Polija, Čehija, Slovākija, Ungārija. Pašas Vācijas plašsaziņas līdzekļi saviem sižetiem meklē "dzīvos piemērus" – potenciālos strādniekus no Austrumeiropas, kas jau mīņājas uz Vācijas robežas… "Scenāriju, ka pēc 1. maija Vācijā piepeši ieradīsies viesstrādnieku masas, patīk apspēlēt bulvārpresei, taču šādiem paredzējumiem nav reāla pamata," toties neraizējas Vācijas arodbiedrību pārstāve Aleksandra Kramere.
Ir vācu uzņēmumi, kas jau šobrīd meklē viesstrādniekus no jaunajām ES dalībvalstīm, lai, izmantojot atvērtā darba tirgus priekšrocības, samazinātu izmaksas uz atalgojuma rēķina. Tomēr nav pamata domāt, ka pēc darba tirgus ierobežojumu atcelšanas "uzbrukumā" Vācijai ieradīsies darbinieku pūļi. Visticamāk, izmēģināt laimi šajā valstī pēc 1. maija visaktīvāk dosies tieši tie, kurus gaida vismazāk, – mazkvalificēti darbinieki bez valodas zināšanām. Saasinot konkurenci, viņi varētu padarīt grūtāku dzīvi Vācijā jau agrākajos gados ieceļojušajiem viesstrādniekiem. Savukārt uzņēmējus, kas cer piesaistīt augsti kvalificētu darbaspēku no jaunajām ES dalībvalstīm, visdrīzāk, sagaidīs vilšanās, jo "krējumu" jau nosmēlušas citas valstis.
Berlīnē
Ir vācu uzņēmumi, kas jau šobrīd meklē viesstrādniekus no jaunajām ES dalībvalstīm, lai, izmantojot atvērtā darba tirgus priekšrocības, samazinātu izmaksas uz atalgojuma rēķina. Tomēr nav pamata domāt, ka pēc darba tirgus ierobežojumu atcelšanas "uzbrukumā" Vācijai ieradīsies darbinieku pūļi. Visticamāk, izmēģināt laimi šajā valstī pēc 1. maija visaktīvāk dosies tieši tie, kurus gaida vismazāk, – mazkvalificēti darbinieki bez valodas zināšanām. Saasinot konkurenci, viņi varētu padarīt grūtāku dzīvi Vācijā jau agrākajos gados ieceļojušajiem viesstrādniekiem. Savukārt uzņēmējus, kas cer piesaistīt augsti kvalificētu darbaspēku no jaunajām ES dalībvalstīm, visdrīzāk, sagaidīs vilšanās, jo "krējumu" jau nosmēlušas citas valstis.
Tipisks viesstrādnieks – polis
100 tūkstoši, 350 tūkstoši, 450 tūkstoši, 600 tūkstoši, pat viens miljons – tik plašā amplitūdā svārstās darba tirgus un migrācijas pētnieku minējumi par to, cik apjomīga varētu izvērsties viesstrādnieku plūsma no jaunajām ES dalībvalstīm uz Vāciju pēc 1. maija. Ticēt kādam no šiem pareģojumiem gan ir tikpat droši, cik uzticēties kafijas biezumos izzīlētajam. Šo prognožu avots lielākoties ir aptaujās noskaidrotā ārvalstnieku "interese" par Vācijas darba tirgu. Taču nav iespējams izskaitļot, cik daudzi no tiem, kas "izrādījuši interesi", turpinās savu ziņkārību apmierināt, skatoties ziņas televīzijā, bet cik daudzi ieradīsies un tiešām atradīs darbu Vācijā.
Daudz drošāk zināms kas cits: visvairāk darba meklētāju Vācijā noteikti iebrauks no Polijas. Pēc Polijas migrācijas pētnieces Kristinas Iglickas ziņām, jau šobrīd Vācijā strādā ap 400 tūkstošiem poļu: sākot no apkopējiem, sociālajiem aprūpētājiem, sparģeļu vācējiem, būvstrādniekiem līdz pat ārstiem un informācijas tehnoloģiju speciālistiem. Turpmākajos gados viņiem varētu piepulcēties pat vēl miljons, lēš K. Iglicka. "No Polijas uz Lielbritāniju līdzšinējos gados izceļoja galvenokārt jaunieši bez darba pieredzes, bet uz Vāciju dosies arī gados vecāki cilvēki," tā pētniece prognozējusi radio "Deutschlandfunk". "Doties uz Vāciju nozīmē zemāku risku. Vācija ir tepat blakus, turklāt daudziem poļiem Vācijā ir paziņas vai radinieki, kas var palīdzēt."
Nākamās būtiskākās valstis, no kurām varētu ierasties viesstrādnieki, ir Čehija, Slovākija un Ungārija. Tomēr čehu, slovāku un ungāru ir ne tikai skaitliski mazāk, bet viņi arī "nav tik mobili kā poļi", stāsta Drēzdenes Industrijas un tirdzniecības kameras speciālists Mihals Kopriva. Iemesls ir ne vien algu līmenis, kas ir nedaudz augstāks kā Polijā, bet arī kultūras īpatnības: "Ja čehu inženierim piedāvās, piemēram, par 20 procentiem lielāku algu nekā Čehijā, tad viņš ļoti rūpīgi apsvērs, vai tādēļ vien vērts radikāli mainīt savu dzīvi, pārceļoties uz Vāciju." Čehu inženieris varbūt piekristu, ja piedāvātu 50 procentus vairāk, "bet tas nav iespējams Drēzdenē vai Rostokā. Tas varētu būt iespējams vien Štutgartē, Frankfurtē vai vēl kur citur Rietumvācijā, taču tur arī dzīvošanas izmaksas būs stipri augstākas."
Pieprasījums neliels
M. Kopriva arī kopumā netic pareģojumiem par ievērojamu viesstrādnieku pieplūdumu Vācijā pēc 1. maija: "Pamats neticēt šiem paredzējumiem ir gaužām vienkāršs – trūkst pieprasījuma. Vairāk nekā septiņsimt uzņēmēju aptaujā, ko veicām Saksijā, atklājās, ka interese par darbaspēku no jaunajām ES dalībvalstīm ir tikai septiņiem procentiem." Līdzīgi rezultāti konstatēti arī aptaujās citās federālajās zemēs.
"Mēs nelolojam ilūzijas, ka pēc pirmā maija šeit ieradīsies Austrumeiropas darbinieku pūļi, kas metīsies uzbrukumā Vācijas darba tirgum," atzīst arī Vācijas Tirdzniecības un industrijas kameras (VTIK) preses sekretāre Ute Brisele. Viņa uzsver, ka tie jauno ES dalībvalstu iedzīvotāji, kas gribējuši strādāt ārzemēs, "jau sen ir vai nu šeit, vai Lielbritānijā un citās valstīs".
Pārsteidzoši, bet gandrīz tikpat mierīgs noskaņojums valda arī pretējā nometnē – Vācijas arodbiedrību savienībā, lai gan tās intereses ir gluži pretējas nekā tirdzniecības kamerai. Proti, nosargāt vietējos darbiniekus no iebraucēju konkurences. Kaut gan bukletu plaukti arodbiedrības centrālās ēkas foajē bagātīgi nokrauti ar reklāmas lapiņām, aģitējot par vienotas minimālās algas ieviešanu, lai novērstu algu dempingu pēc darba tirgus atvēršanas, tomēr arodbiedrības pārstāve Aleksandra Kramere pat necenšas radīt iespaidu, ka viesstrādnieku pieplūdums būtu sevišķi raižpilns temats. "Scenāriju, ka pēc 1. maija Vācijā piepeši ieradīšoties viesstrādnieku masas, patīk apspēlēt bulvārpresei, taču šādiem paredzējumiem nav reāla pamata," viņa neslēpj. Jau šobrīd pastāv vesela virkne veidu, kā ārvalstniekiem strādāt Vācijā, apejot darba atļauju sistēmu, piemēram, kā pašnodarbinātajam, sezonas darbu strādniekam, tāpat darba atļauja nav nepieciešama Vācijas augstskolu absolvējušiem ārvalstniekiem u. c., viņa uzsver. Turklāt ievērojams skaits poļu un citu valstu viesstrādnieku jau gadiem ilgi strādā Vācijā nelegāli, un darba tirgus atvēršana varētu būt mudinājums viņiem beidzot legalizēties.
"Labākos prātus" neizdosies pārvilināt
Tomēr nevar noliegt, ka ārvalstu darbaspēks Vācijai ir nepieciešams. Pētījumi liecina, ka negatīvo demogrāfisko tendenču dēļ jau nākamo piecu gadu laikā darbspējīgo iedzīvotāju skaits valstī samazināsies par 1,5 miljoniem, bet līdz 2025. gadam – par 6,2 miljoniem. Ja nekas pret šiem procesiem netiks pasākts, vienlaikus ar darbaspēka trūkumu neizbēgami lejup slīdēs arī ekonomika, brīdina Vācijas valsts darba aģentūra, darba tirgus "ārstēšanai" iesakot lietot vismaz desmit "zāles". Piemēram, automatizēt ražošanas procesus, iesaistīt darba tirgū vairāk pensijas vecuma cilvēku, samazināt studijas un skolas pametušo jauniešu skaitu, pagarināt darba nedēļu utt., no katra pasākuma "ievācot" pa dažiem simtiem tūkstošu līdz pat miljonam darbinieku. Kā vienas no "zālēm" parakstītas arī darbaspēka piesaistīšana no ārvalstīm, ar to turpmākajos gados aizlāpot 400 – 800 tūkstošus cilvēku lielu darbaspēka robu.
Tomēr ar šo pasākumu tiek saprasta nevis palīgstrādnieku vai pārdevēju ievešana, bet gan augsti kvalificēta darbaspēka pārvilināšana. Vairāki darba tirgus eksperti jau šobrīd ir pārliecināti, ka darba tirgus atvēršana šo mērķi sasniegt īpaši nepalīdzēs, jo lielākoties vēlme strādāt Vācijā ir tieši mazkvalificētiem darbiniekiem. Savukārt augsti kvalificētiem speciālistiem Vācija nešķiet pietiekami vilinoša diezgan nelielā atalgojuma un valodas barjeras dēļ. Kā izteicies Nordreinas Vestfālenas bijušais integrācijas ministrs Armins Lašets, "mēs izturamies tā, it kā aiz durvīm stāvētu miljoni, un tagad [pēc 1. maija] varēsim izvēlēties, ko gribam". Tomēr par labāko prātu piesaisti ir jācīnās konkurencē ar visu pasauli, viņš uzsvēris. Tādēļ vācu darbiniekiem nebūtu īpaši jāsatraucas par savām darba vietām – iebraucēji galvenokārt apdraudēs nevis vietējo, bet gan jau Vācijā agrāk ieceļojušo viesstrādnieku vietu darba tirgū, uzskata migrācijas eksperts Herberts Brukers. "Tieši viņi ir zaudētāji [no darba tirgus atvēršanas]," viņš norādījis laikrakstam "Die Zeit".
Vācu valoda – būtiskākā problēma
Saksijas federālās zemes pilsēta Gorlica ir kā mūsu Valka un Valga. Nisas upe, kas plūst tieši pilsētai pa vidu, vienlaikus ir arī Vācijas–Polijas robeža, atdalot Gorlicu no Zgoželecas – tās "dvīņu māsas" Polijas pusē. Ģeogrāfiskās unikalitātes dēļ Gorlicu/Zgoželecu iecienījuši ne vien tūristi, bet arī žurnālisti, jo, kad "uzkarsusi" kāda ar vāciešu–poļu attiecībām saistīta tēma, šeit ērti atbraukt iztaujāt "abas puses". Tā Gorlica un Zgoželeca bija pastiprinātas ziņkāres objekts gan pirms sešiem gadiem, kad Polija iestājās Eiropas Savienībā, gan šobrīd pirms Vācijas darba tirgus atvēršanas. Jo kur gan vēl atrast tādu pilsētu, kuras iedzīvotāji pēc 1. maija atvērtajā Vācijas darba tirgū varēs iekļūt tik burtiski kā Zgoželecā – pārsoļojot pāri tiltam?
Arī Zgoželecas pilsētas vadītājs Rafals Gronics saprot, cik gards kumoss Zgoželeca ir medijiem. Taču viņu pašu, kā šķiet, darba tirgus brīvlaišanas tēma pat nedaudz garlaiko. Jo nekādu sensāciju viņš piedāvāt nevar. "Nevajadzētu uztvert 1. maiju par kaut kādu maģisku datumu," viņš saka. Iemesli, kas "maģijai" neļauj darboties, ir gaužām banāli. "Protams, ir atsevišķas profesijas, pēc kuru pārstāvjiem ir pieprasījums Vācijā, un viņiem tagad būs mazāk šķēršļu, lai dotos turp strādāt. Taču kopumā Vācijas uzņēmumiem nav intereses par darbaspēku no Polijas." Otrkārt, ja interese tomēr ir, obligāta prasība ir vācu valodas zināšanas. "Un tā ir pati galvenā problēma," viņš uzsver. Par spīti tam, ka dzīvo pie pašas Vācijas robežas, Zgoželecas iedzīvotāji vāciski pārsvarā nerunā – pat maizi veikalā nopirkt bez poļu valodas zināšanām iebraucējam ir grūti. Savukārt poļi, kas vācu valodu zina un vēlējušies strādāt Vācijā, jau šobrīd ir pāri robežai.
Labāk uzticas vietējiem
Kā stāsta M. Kopriva, valodas barjera ir ne tikai Zgoželecas, bet arī visas Polijas un Čehijas iedzīvotājiem grūti pārvarams šķērslis, lai strādātu Vācijā. "Manā paaudzē vēl daudzi mācījās vācu valodu, bet tie, kas skolu beidza vēlāk un mācās šobrīd, vācu valodu vairs neizvēlas, jo Vācija vairs nav tik atraktīva kā senāk. Tagad jauni cilvēki kā pirmo svešvalodu izvēlas angļu, franču, spāņu, krievu valodu."
"Nē, nav vērts," nešauboties laikrakstam "Frankfurter Allgemeine Zeitung" atbildējis rodeļu trases īpašnieks Gernots Heinrihs no Oberodervicas, vaicāts, vai viņš apsvērtu iespēju savus vācu darbiniekus nomainīt pret čehu vai poļu viesstrādniekiem, ja tiem varētu maksāt par trešdaļu mazāk. No novembra līdz februārim Heinrihs ar darbiem rodeļu trasē tiek galā pats, bet pārējos gada astoņos mēnešos nodarbina trīs palīgus, maksādams viņiem 8 eiro stundā. Personālam, apkalpojot klientus, brīvi jārunā vāciski, jāremontē sliedes un jārūpējas par tehnikas atbilstību drošības prasībām. "Mūsdienās pat tualeti vairs nevar iztīrīt, to nedokumentējot," tādēļ viņš labāk uzticas vietējiem.
Ne visās profesijās gan darba devēji pret viesstrādniekiem ir tik noraidoši. Štutgartes Roberta Boša slimnīcas vadītāja asistente Klaudija Šoltena, vaicāta, cik lielas izredzes iegūt darbu slimnīcā varētu būt ārstiem no Austrumeiropas, atbild, ka pēc izcelsmes neviens šķirots netiek. Ja vien ir pietiekamas vācu valodas zināšanas, tad ceļš ir vaļā, un jau šobrīd slimnīcā strādā daži ārvalstu ārsti. Problēma gan ir cita – pēc jauniem ārstiem slimnīcā vismaz šobrīd nav pieprasījuma. Ja rastos, arī atrast tos tepat Štutgartē nebūtu grūtību. No darbinieku trūkuma, kā viņa skaidro, lielākoties mēdz ciest nelielās lauku ārstniecības iestādes, kur atalgojuma līmenis ir krietni zemāks.
***
- uzziņa
Kas mainīsies pēc 1. maija?
- No 1. maija Vācija pilnībā atceļ ierobežojumus darba tirgū astoņu jauno Eiropas Savienības dalībvalstu – Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas, Ungārijas, Čehijas, Slovākijas un Slovēnijas – pilsoņiem. Bulgārijas un Rumānijas iedzīvotājiem ierobežojumi saglabāsies vēl līdz 2013. gadam.
- Darba tirgus atvēršanu Vācija neveic gluži brīvprātīgi. Tas bija valsts pienākums saskaņā ar agrāk noslēgto starpvalstu vienošanos, kas paredzēja, ka ierobežojumus darbaspēka iebraukšanai no jaunajām dalībvalstīm "vecajās" nedrīkst saglabāt ilgāk par septiņiem gadiem.
- Galvenais, kas mainās pēc 1. maija – turpmāk, lai strādātu Vācijā, vairs nebūs nepieciešama darba atļauja. Līdz šim jauno dalībvalstu pilsoņiem, izņemot grūti aizvietojamus speciālistus vai cilvēkus, kuri absolvējuši augstākās izglītības iestādi Vācijā, bija grūti tādu iegūt. To varēja saņemt, tikai iesniedzot darba devēja pieprasījumu, bet tālāk valsts darba aģentūras pienākums bija šo vakanci vispirms piedāvāt diviem vietējiem
bezdarbniekiem. Tikai tad, ja viņi no piedāvājuma atteicās, darbā varēja pieņemt ārzemnieku. No 1. maija visiem darba meklētājiem no jaunajām ES dalībvalstīm uz darbu Vācijā būs tādas pašas tiesības kā Vācijas pilsoņiem.
- Tiesa gan, jau līdz šim darba meklētājiem Vācijā bijuši pieejami paņēmieni, kā šo sistēmu apiet, piemēram, reģistrēties kā pašnodarbinātajiem vai strādāt "praksi", kam darba atļauja nav nepieciešama.
- Tāpat no šā gada 1. janvāra ierobežojumi jau ir atcelti sezonas darba strādniekiem. Tas nozīmēja plašu darbaspēka loku – strādāt "sezonas darbu" varēja ne tikai lauksaimniecībā, bet arī, piemēram, par viesmīli kafejnīcā.
- Paredzams, ka līdz ar viesstrādnieku pieplūdumu Vācijā aktivizēsies tā dēvētās "Zeitarbeit" jeb darbinieku izīrēšanas firmas, kuru darbības princips – pieņemt darbā darbiniekus, lai tos tālāk "iznomātu" citiem uzņēmumiem noteiktu darbu veikšanai, līdzīgi kā jau šobrīd tas ir populāri Lielbritānijā, Īrijā, Zviedrijā u. c.
***
Viedoklis
Zgoželecas pilsētas vadītājs Rafals Gronics: "Nav statistikas par to, cik daudz Zgoželecas iedzīvotāju varētu doties uz Vāciju pēc 1. maija. Mums ir pieejami vien interneta aptauju rezultāti, kas liecina, ka interese ir daudziem. Bezdarba līmenis mūsu reģionā ir virs 13 procentiem, bet pilsētā – 7 procenti. Taču ir divas problēmas. Pirmkārt, vācu valoda, ko pieprasa vācu darba devēji, bet kuru šeit prot vien nedaudzi. Otrkārt, nav arī pieprasījuma no Vācijas puses. Man arī neliekas ticami, ka uz Vāciju varētu doties tie poļi, kas līdz šim strādājuši vai vēl šobrīd strādā Lielbritānijā. Tie, kas tur zaudējuši darbu vai uzskata, ka nevar pietiekami nopelnīt, drīzāk meklē iespējas Skandināvijā. Vācija, salīdzinot ar Beļģiju, Īriju, Holandi vai Lielbritāniju, poļiem vienmēr šķitusi mazāk pievilcīga."
Drēzdenes Industrijas un tirdzniecības kameras pārstāvis Mihals Kopriva: "Tie septiņi procenti uzņēmumu, kas mūsu aptaujā atbildēja, ka viņiem būtu interese par viesstrādniekiem no ES jaunajām valstīm, galvenokārt vēlētos darbiniekus gastronomijas, transporta, rūpniecības un tūrisma jomās. Tiesa, mēs skaidri nezinām, vai pārējiem 93 procentiem uzņēmumu, kurus ārvalstu darbaspēks neinteresē, vispār nav vajadzīgi jauni darbinieki, vai arī viņi nevēlas tieši ārzemniekus. Pašu viesstrādniekus, iespējams, vairāk vilina nevis Saksija vai citas federālās zemes Austrumvācijā, bet Rietumi, kur var nopelnīt vairāk. Austrumvācijā pavārs pelna 5 eiro stundā, bet Štutgartē – 10 vai pat 15 eiro. Starpība ir ievērojama, taču arī cenu līmenis ir pilnīgi cits: dzīvoklis vien maksā 1000 eiro mēnesī."
***
- LATVIJĀ
Masveidā vācu valodu tomēr nemācās
Televīzija, reklamējot savu ziņu sižetu, skandina, ka "tūkstošiem latviešu mācās vācu valodu", arī vairākas valodu skolas ziņo, ka pēdējos mēnešos "pastiprinājusies interese par vācu valodas kursiem". Piemēram, valodu centrs "Berlitz" informē, ka vēlme mācīties vācu valodu esot pieaugusi par "100 procentiem salīdzinājumā ar pagājušo gadu". Ko tas šajā gadījumā nozīme skaitliski? Izrādās, ir runa tikai par 10 studentiem jeb vienu jaunu grupu, kas sākusi mācīties pēdējā mēneša laikā, atzīst "Berlitz" direktore Inga Zeide, piebilstot, ka "krīzes gados interese par vācu valodu tikpat kā nebija vērojama". Nevarot arī apgalvot, ka visi valodu apgūst tikai nolūkā doties strādāt uz Vāciju pēc darba tirgus atvēršanas. Kursantu vidū ir arī, piemēram, uzņēmēji, kuriem vācu valodas zināšanas nepieciešamas, lai veidotu biznesu ar partneriem Vācijā.
Pēdējā semestrī pieprasījums pēc iesācēju līmeņa kursiem nedaudz palielinājies arī Gētes institūtā Rīgā. "Droši vien tas saistīts ar 1. maiju," pieļauj institūta valodas nodaļas lietvede Gunta Akmeņkalne. Viņa gan uzsver, ka tas ir tikai minējums, jo mācīties gribētāji netiek iztaujāti par viņu motivāciju. Kā skaidro Gētes institūta valodas nodaļas vadītājs Rainers Būcs, pieprasījumam pēc vācu valodas kursiem ir stabila tendence mazliet pieaugt jau daudzus gadus: "Tas saistīts ne tikai ar Vācijas darba tirgus atvēršanu, bet arī ar studiju pievilcību Vācijā un vāciski runājošo valstu ekonomiskās lomas pieaugumu Eiropā kopumā." Tomēr, viņaprāt, nav šaubu, ka kvalificēta darbaspēka deficīts noteiktās nozarēs Vācijā, it sevišķi veco un slimo cilvēku aprūpē, noteikti pastiprinājis interesi par darba iespējām Vācijā un līdz ar to arī par vācu valodu. "Bet masveida process tas gan nav," ir pārliecināts R. Būcs.
Iespējamo emigrāciju novērtēt grūti
Kā informē Nodarbinātības valsts aģentūra "EURES" projekta vadītāja Antra Pūpēde, Latvijā augusi interese par Vācijas darba tirgu. 2011. gada pirmajos trīs mēnešos EURES konsultanti snieguši 197 individuālās konsultācijas par darba iespējām, dzīves un darba apstākļiem Vācijā, kas ir 31,6 procenti no kopējā individuālo konsultāciju skaita: "Praktiski tas nozīmē, ka darba meklētāji vērsušies pie kāda no EURES konsultantiem, lai noskaidrotu sīkāku informāciju par vakancēm, nodokļiem u. c." A. Pūpēde gan atzīst, ka skaitliski 197 konsultācijas uz kopējā darbspējīgo iedzīvotāju un bezdarbnieku skaita fona nav daudz. "Interese ir apliecinājusies, bet kopumā tā nav liela."
"Jautājums – cik no tiem, kas vērsušies pie EURES konsultantiem, ir jau aizbraukuši, ir pilnībā neatbildams, jo darba meklētājiem nav pienākuma informēt EURES konsultantus par savu lēmumu aizbraukt," viņa skaidro. Vienlaikus jāņem vērā, ka ne visi, kuri grasās doties darbā uz Vāciju, meklē palīdzību EURES, jo it īpaši gados jauni cilvēki ar labām svešvalodu zināšanām visu nepieciešamo informāciju iegūst patstāvīgi internetā.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003