Rīga 22°C, mākoņains, bez nokrišņiem, Z vējš 4m/s
Pirmdiena, 2024. gada 20. maijs 11:58
Vārda dienas: Salvis, Selva, Venta
Kad Līgo vakarā madaras, pīpenes, vīgriezes, asinszāle, baltais un sarkanais āboliņš Jāņu vainagā ievīts, papardes no meža pārnestas, kalmes no dīķmalas arī un ugunskuram baļķēni un sprunguļi sagādāti, tad jāķeras pie ugunskura būvēšanas!
Vispirms – dziesma un papardes
Latgalē ugunskuru liek kā piramīdu, Zemgalē un Kurzemē ugunskura arhitektūrā tiek izmantota arī akas grodu konstrukcija. Vēlams, kalna galā izraudzīto vietu iezīmēt ar Līgo dziesmām.
Kur, Jānīti, meijas cirti,/ Kad meijāji lievenītes?/ Dieva dēla rājumā/ Smuidrajos ozolos.
Ai, Jānīša vakariņš,/ Ozuliņa tērētājs!/ Grib dārziņi, tīrumiņi,/ Grib meitiņas vainaciņu.
To visu šonedēļ Brīvdabas muzejā rādīja, stāstīja un izdziedāja folkloras kopa "Grodi".
"Saulgriežu svētkos ugunskurs ir galvenā vieta, kur simboliski dzimst un sakārtojas jaunā pasaule," teic "Grodu" vadītājs Andris Kapusts. Jāņu nakts maģijā ugunskurs kā sakrālais centrs iezīmē saikni starp viņsauli (pazemi) un debesīm, un tāpēc vispirms tā centrā liekamas papardes. Tās klāj, veidojot apli, ar kātiņiem kopā, ar lapām uz āru. Jāzina – ja ugunskuru būvē četrstūrī kā aku, tad apaļi sprunguļi nebūs piemēroti, jo tie ripos prom. Labi derēs uz pusēm šķelti baļķēni. Turklāt jau pašā sākumā četrstūra viducī sakārto mazu ugunskura "sirdi". Ja veido otra tipa – piramīdas ugunskuru –, tad, lai konstrukcija būtu stabilāka un degot negaidīti nesagāžas, labi, ja apakšā izveido pamatu, tādu pašu, kā kraujot akas grodu ugunskuru. Kad baļķēni ugunskuram sakrauti, tos rotā ar kalmēm, pļavu ziediem un apkārt tiem apliek ozollapu viju.
Ja visu gadu glabāts pērnais vainags, tad arī to liek ugunskurā sadedzināšanai.
Pūdele, baklaška, muciņa
Jāņu nakti muca dega/ Augstu kalna galiņā:/ Ciema puiši sanākuši/ Jāņu nakti priecāties.
Tā kā ugunskuram ir arī no ļaunuma sargājoša nozīme, ugunij jāapspīd lauki un tīrumi tālu jo tālu. Tāpēc svarīgi kurt uguni kalna galā vai arī pacelt to augšup. Tas ir trešais latviešiem tradicionālā ugunskura veids, agrāk ļoti izplatīts, dēvēts par pudeli, muciņu, lukturi, Latgalē par baklašku, bet Vidzemē arī par raganu. Te gan darba vairāk – jau iepriekš uz garas stingras kārts piestiprināma muciņa, ko piepilda ar malku. Otrs kārts gals ierokams zemē. Pašu kārti pušķo ar ozola viju. Kad malka muciņā aizdedzināta, kārti ceļ augšup un nostiprinot pierok zemi. Iepriekš var ierakt zemē divus dēļus, starp kuriem kārts labāk turēsies. Turklāt, ja izmanto nedegoša tērauda muciņu, tādā malka jau divdesmit, četrdesmit minūtēs būs sadegusi. Tad kārti var nolaist zemē, ielikt atkal malku, un tā uguni ik pa laikam atjaunot. Šis ugunskura veids bijis saistīts ar fallisko simboliku, un Jāņu naktī vērts ar to papūlēties!
Andris Kapusts stāsta, ka senos laikos uguns kurināta ozolu galotnēs. Ar šodienas prātu raugoties, tas šķiet dīvaini, taču senāk ozolu mūsu zemē bijis daudz vairāk.
Bija tradīcija arī ozolos iekārt darvas mučeles. Darva dega ilgi, veidojot augstu dūmu stabu.
Pirms lielā ugunskura aizdedzināšanas seno latvju sētā mēdza pie ozola vai liepas iekurt arī mazu uguntiņu ziedošanas rituālam. Tajā vietā salika nelielā aplītī akmeņus, iekūra guni un, dziedot "Es tev došu, uguntiņa, trejdeviņus gabaliņus", ziedoja kādu mazumiņu no Līgo mielastam sarūpētā.
Domas pie ugunskura
"Tautai, kurai bija tikai ģimenes un saimes iekārta, kurai nebija savu vadoņu, latvju dainas kļuva par augstāko tikumiski vadošo spēku. Pie dziesmu pavediena turēdamās, tauta pa mežiem un laukmalām meklējās kopā. Jāņos tās kā brīnišķīga ozollapu un lauku puķu vija apkampa visu zemi," rakstīja Kārlis Skalbe 1939. gadā. "Līdz ar puķu kātiem Jāņa vainagā latvji cits pie cita ar dziesmām bija saistīti savā tautā."
Rīdzinieki 23. jūnija vakarā mudināti doties uz Brīvdabas muzeju. Pārdaugavas iedzīvotājiem tuvākā līgošanas vieta būs Dzegužkalns. Aicinot turp, Latvijas Dievturu sadraudzes pārstāvis Andrejs Broks teic: "Vasaras garākās dienas un īsākās nakts mistērija apliecina latviešu tradīcijas spēku un dzīvīgumu, mūsu tautas prieku un optimismu, stiprina nacionālo pašapziņu un vienotību. Ap četrarpus tūkstoši tautas dziesmu vēsta par Jāņa atnākšanu – saules pilnbrieda dienu – vissvarīgākajiem svētkiem un to īpaši nozīmīgo vietu gada ritē. Zāļu vakara izdziedāšana un izdejošana, saules pavadīšana un sagaidīšana, Jāņu uguns iedegšana, teiksmainā papardes zieda meklēšana, rotaļas un danči – it viss šajā naktī dod lielu enerģiju, labsajūtu, laimi un saderību/piederību Dieva laistajai pasaulei, savai tautai, Latvijai, Eiropai, mūsu indoeiropeiskajām saknēm, kas stīgo arī ārpus Eiropas, un diženai kultūras tradīcijai."
***
No tautas ticējumiem
Vaiņago Jāņa tēvu ar ozola vainagu, lai būtu stipri zirgi, Jāņa māti ar raibu puķu vaiņagu, lai būtu raibas telītes, vaiņago arī govis; ozolu, lai krusa nesasit labību; pin vārpu vaiņagu, lai būtu laba raža.
Jāņu dienā nedrīkst velēties, tad nejās precinieki.
Pīlādzis jāvelk aiz galotnes no meža, ar to jāizslauka kūts griesti un kakti, tad lopi visu gadu būs veseli.
Zīlē, divus vaiņagus laižot upē, ezerā vai dīķī – ja tie satiksies, tad meita precēsies.
Meitai vaiņags, ko pin no dažādiem ziediem, saulei lecot, jāapslapina rasā un jānoliek uz pagalvja; ja rasa stāv līdz vakaram, tai gadā precēsies.
Jāpiesien palags pie kājām, jāiet caur rasainu pļavu, kamēr palags kļūst slapjš, tad tas jāizgriež slauktuvē un jādod govīm izdzert, tad govīm būs daudz piena.
Jāņu naktī plikam jāskrien caur rudziem, tad neesot melns.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003