Rīga 10°C, skaidrs, bez nokrišņiem, A vējš 3m/s
Piektdiena, 2024. gada 03. maijs 01:15
Vārda dienas: Gints, Uvis
"Līdz 22. decembrim jānoslēdz starptautiskā aizdevuma programma. Tur nav laika vilcināties."
Vakar "Latvijas Avīzes" žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis viesojās Rīgas pilī, kur tikās ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu. Notika atklāta un vaļsirdīga saruna.
V. Krustiņš: – Lasu mūsu korespondenta ziņoto avīzē – prezidents nominē Dombrovski, tomēr cer uz koalīcijas paplašināšanu. Vai tā ir pareizi?
A. Bērziņš: – Pareizi. Varbūt partiju pārstāvji neatklāja visu pils sarunās runāto. Dombrovskis atnāca ar vēstījumu, ka viņš piedāvā Dūklava kungu kā neatkarīgu, profesionālu ministru "Vienotības" kvotā. Tas būtu solis uz priekšu kopējas valdības stabilitātei. Tās lietas pārrunājām arī ar Vējoni un Brigmani, kuri izteica gatavību šo skatīt ZZS valdē. Tomēr Zatlers šādu pavērsienu noraidīja, jo nesadarboties ar ZZS bija temats, uz ko ZRP balstījās pirms vēlēšanām. Mana doma šajā situācijā bija: nominēt premjeru – šajā gadījumā Valdi Dombrovski – un dot viņam visas tiesības izraudzīties ministrus.
– Un tam citi nepiekrita?
– Zatlers bija pret. Šādam modelim jau iepriekš bija piekrituši "SC" pārstāvji – ka premjers nāk ar saviem kandidātiem un reizē runā ar Saeimas partijām par atbalstu savai valdībai. ZZS arī atbalstīja. Kad atnāca trīs koalīcijas pārstāvji un noraidīja variantu ar neatkarīgo Dūklavu, tad galdā tika celts šis otrais variants. Raivis Dzintars bija ar mieru to pārspriest. Zatlers acīmredzami šo sarunu nevēlējās, tomēr es viņus uz stundas ceturksni atstāju – lai paši atklāti izrunā. Kad atgriezos, Dombrovskis atzina, ka vienošanās netika panākta. Sapratu, ka iebildis Zatlers.
– Bet Dombrovskis un Dzintars bija gatavi vismaz domāt "dotajā virzienā"?
– Man šāda sajūta radās.
– Vai Zatlera iebildumi bija vērsti pret ZZS vai "SC", vai pret abiem?
– Šajā risinājumā nav runa par "SC" vai ZZS klātbūtni valdībā, bet par atbalstu Dombrovskim dotajai iespējai. Viņš izvēlas ministrus, partijiskus vai bezpartijiskus, sastāda valdību un piedāvā Saeimas piecām partijām nobalsot par. Man šajā situācijā tas likās labākais no priekšlikumiem.
– Labi. Pozīcija ir tāda. Taču jums esot bijušas iebildes arī pret atsevišķiem ministriem, ko piedāvāja koalīcijas partijas, veidojot Dombrovska valdību. Vai tad nebūtu loģiski MK sastāvu parevidēt?
– Man bija piezīmes. Dombrovskis iesniegs oficiālo sarakstu, taču viņam joprojām ir brīvas rokas saziņā ar partneriem meklēt papildu risinājumus, kandidātus, kaut vai atgriezties pie iespējas ar Dūklavu kā zemkopības ministru. Tajā ziņā nekas viņu neierobežo. Manā rīkojumā ir daži vārdi – nominēt Valdi Dombrovski kā Ministru prezidenta kandidātu. Un ne vairāk.
– Jā, bet nav slikti, ka par kandidātiem uz ministru posteņiem apspriežas iepriekš. Var jautāt, piemēram, kāpēc Pavļuta kungu virza par ekonomikas ministru, uz tik nozīmīgu vietu? Sabiedrība jāpārliecina, ka viņš tur būs īstajā vietā, nevis ka norīkots pēc partijas piederības.
– Tas tā iegājies, ka ministru posteņus nereti nopelna par aktivitāti konkrētajā partijā. Nav noslēpums, ka tā notiek. Es jautāju arī Raivim, kāpēc JaunzemesGrendes kundzi izvirza par kultūras ministri. Taču skaidrojumu saņēmu, un, ja valdības "lauciņus" atkal sadala pa partijām, tad skaidrs, ka tās par to arī atbildēs. Mans viedoklis bija – jā, vēlētāji iebalso Saeimā cilvēkus, kādus vien vēlas, bet valdību iespējams veidot pēc iespējas profesionālāku un kā komandu. Iepriekšējā valdība varēja padarīt daudz vairāk, un kritiska attieksme pret paveikto bija viens no iemesliem, kamdēļ nonācām tur, kur šobrīd esam. Tāpēc valdības sastāvs ir svarīgs, tajā jānokļūst pieredzējušiem cilvēkiem, kas spēj strādāt vienota mērķa vārdā. Man šķiet svarīgi uzsvērt, kāpēc izšķīros dot priekšroku tam koalīcijas variantam, ko uz pili atnesa trīs kungi – redziet, 22. decembris ir datums, līdz kuram jānoslēdz aizdevuma programma. Tur nav laika vilcināties. Aizdevuma programma ir par daudz dārga izprieca, lai ar to tālāk spēlētos. Tai punktu var pielikt profesionāli valdības cilvēki.
– Drusku pārsteidzoši ir, ka profesionālis Dūklavs nedrīkst iekļūt valdībā, jo viņš nāk no "citas istabas", kaut pats ir bezpartijisks, kaut viņu atbalsta lauksaimnieki. Protams, piedāvātā kandidāte Straujuma arī ir cienījama un visnotaļ pieredzējusi, bet tad vajag argumentēt, kāpēc viņa "jāizceļ" no vietas, vai Dūklavam var pārmest, ka viņš nebija pietiekami centīgs, prasmīgs u. tml. Tādu skaidrojumu nav.
– Es jau teicu – Dombrovskis atbalsta Dūklavu, četras partijas arī nav pret un tikai ZRP saka nē.
– Kaut arī Zemkopības ministrija taču nav "atdota" Zatleram?
– Varbūt vajadzēja atdot, tad ZRP būtu spiesta virzīt savu kandidātu. Tagad viņi lieto savu vienkāršo politisko loģiku, ka Dūklavam ir klāt "oligarhu smarža".
E. Līcītis: – Sakiet, vai pats Dūklavs tika uzrunāts un vai viņš piekristu pamest ZZS frakciju un atkal stāties pie darba kā neatkarīgs zemkopības ministrs?
– Gan es, gan Valdis Dombrovskis runājām ar Dūklavu, un gan "zaļie", gan "zemnieki" apstiprināja, ka sasauktu valdi, kuras lēmums, visticamāk, būtu pozitīvs – proti, ļaut Dūklavam darboties.
– Cik cieši jūs uzstājāt, ka līdz otrdienai valdības personālijas vēl būtu jākoriģē? Zatlers nemainīšot savu attieksmi un ZRP ministru kandidātus.
– Kādi nu kuram tie plāni, man gribētos, lai valdība būtu pēc iespējas stabilāka. Es mēģināju to piedāvāt realizēt gan šādi, gan tādi, bet, ja katra partija cieti pastāvēs uz savu, tas nevēstīs par valdības ilglaicību. Izvēļu nav pārāk daudz. Nostājas ir krasas, savilktās līnijas lielas un sarkanas, bet valdība mums nepieciešama tūlīt.
V. Krustiņš: – Jūs svārstījāties par sešu ZRP atstājušo deputātu drošām balsīm vairākumam, taču man gribas aizstāvēt šos jaunos cilvēkus, kad citi viņus saukā par šķeltniekiem. Te ir runa par "citādi domājošiem", un no dažādām vietām pienāk signāli, ka jārīko ārkārtas kongress.
– Tās ir sekas, ka partija, kurai jāveidojas pakāpeniski, tiek sarīkota spēji, ļoti īsā laikā. Tad rodas viedokļu dažādība, iepazīstoties tuvāk, arī uzskatu nesakritība. Sešu promiešana, manuprāt, vēl ir pats sākums, un redzēsim, kas notiks tālāk ar tik īsu mūžu pastāvošo ZRP.
– Nav jau Olšteina cilvēki jākritizē, ka viņi dienu pirms Saeimas atklāšanas sēdes norobežojās un atgāja malā. Tas tieši labi un laikus, ka paziņoja par ZRP frakcijas atstāšanu. Taču partijas līderiem gan vajadzēja sniegt pārliecinošākas atbildes par izskanējušiem pārmetumiem. Tagad situācija ir, ka visi seši ievēlēti tikpat likumīgi kā visi citi.
– Piekrītu, bet koalīcijas vienošanos izdevies noformēt trim partijām un vēl sešiem deputātiem, kuri nu ir neatkarīgi, brīvi lemt, kā kurš domā, un viņus citādi nekas nesaista. Vai viņiem būs pieņemams budžets, jelkādas citas lietas, ir katra individuāla izvēle. To grūti prognozēt, un viņu līdzdalību ielikt kādā līgumā ir visai sarežģīti.
E. Līcītis: – Prezident, lielu uztraukumu jau nav. Šķēlusies arī tagadējā varas partija "Vienotība", un tad, no vienas puses, zvanīja par "nodevību", bet, no otras puses, runāja par "demokrātijas normu pārkāpumiem" "Jaunajā laikā". Tā kā viss dzirdēts, zināms, piedzīvots.
V. Krustiņš: – LībanesŠķēles kundze šorīt TV arī stāstīja, cik lielas kļūdas pieļāvuši Zatlera partijā. Vajadzējis labāk tā darīt, nevis šitā. Vai kā gribas izsaukties, kur Lībanes kundze kavējās dot padomus, kamēr vēl pastāvēja Tautas partija!
– Jā, tad varbūt nenonāktu līdz likvidācijai.
– Pie jums bija atnācis arī Nils Ušakovs. Pēc tam kad tie pārējie kungi bija aizgājuši. Ko viņš piedāvāja no savas puses?
– Viņš arī bija par tā saucamo varavīksnes valdību, jo lietas vērtēja itin loģiski, ka tāda īsta vairākuma topošajai valdībai nav. Rēķins ir, ka partiju koalīcijai maksimāli ir 50 balsis. Tā diemžēl ir. Atlikušajiem opozicionāriem kopā ir 44 balsis, un šie seši ir it kā novilkuši svītru – liec, kā gribi, kombinācija ar vairākumu nav nevienai koalīcijai, jo "SC" ar NA kopā neiet.
– Tomēr Ušakovs presē runāja par gatavību uzņemties pilnu atbildību, viņš, kā saprotu, būtu gatavs sastādīt valdību. Vai to viņš vēstīja arī jums, un, ja vēstīja, tad jājautā, kāpēc prezidents nedeva vērtējumu šādai iniciatīvai?
– Mēs korektā sarunā izvērtējām esošo situāciju, un par to viedokļi daudz neatšķīrās. Arī par to, ka viens kandidāts tiek nominēts, un viņš pēc sava ieskata ar vislabākajiem ministriem pūlas panākt Saeimas atbalstu tādai valdībai.
– Jā, bet vai viņš jums teica – ja tie citi nevar, tad mēs no "SC" uzņemsimies atbildību? Ka es, Ušakovs, vai kolēga Urbanovičs sastādīsim valdību. Vai tomēr Ušakovs dalījās ar jums tikai dvēseliskās bēdās?
– Dvēseles bēdas nelēja, Ušakovs bija konstruktīvs. Viņš ieradās tieši no 1905. gada revolūcijas upuru pieminekļa atklāšanas krastmalā un izteica gatavību, ka "SC" ir gatavs iesaistīties, lai sastādītu valdību. Bet to gan ne, ka viņi ir gatavi uzņemties atbildību un ka varētu stāties valdības priekšgalā. Daļēji arī tāpēc mana turpmākā izvēle bija likumsakarīga. Tā kā kontaktējos ar visām pasākumā iesaistītajām pusēm, izvērtējot situāciju, nominēju Dombrovski.
E. Līcītis: – Vai tad atkal Ušakovs ar Urbanoviču presē vēlētājiem stāsta vienu, bet jums kā prezidentam – citu?
– Man sava izvēle bija jāizdara neatliekami, tāpēc Dombrovska nominācija bija labākais risinājums. Citā gadījumā risinājumu varētu meklēt ilgāk.
V. Krustiņš: – Nav šaubu, ka rīkojāties pareizi, taču "SC" trokšņo, rībina bungas, pūš taures...
– Es gāju cauri bungotāju rindām pie Saeimas, taču man nelikās, ka šie ļaudis nākuši ar naidu. Viņi pauda viedokli, un tā ir normāla rīcība.
– Jā, bet lai Ušakovs nestaigā apkārt, stāstīdams – mēs neesam pielaisti pie varas. Lūk, kur jautājuma būtība! Nevar pūst taurīti, ka tie nacionāļi, kuri neko neprot, tikuši pie varas, bet mēs gājām pie Bērziņa un viņš mums varu nedeva. Kas gan "SC" nelaida iekšā valdībā!
– Viņi taču mēģināja veidot valdību ar Zatlera partiju. Kāds bija rezultāts? Nu – nebija pozitīvs. To arī nevajag aizmirst.
– Nāk prātā salīdzinājums ar tāliem bērnības gadiem, kad audzinātājs pie rokas ieveda tādu brangi noaugušu puiku, saimniekdēlu, kuru puisis uz skolu veda ar līnijdrošku, – te jums būs jauniņais, nedariet viņam pāri. Mēs, citi puikas, uz skolu gājām kājām kilometriem tālu un dēļ skolotāja "īpašās protekcijas" un dēļ tās droškas jauno klasesbiedru vis lāgā necietām. Tā arī klases audzinātājam Bērziņam lūdz Urbanoviču aiz rociņas ievest valdībā, bet tas numurs neiet cauri.
– To nevaru izdarīt pat gribēdams. Situāciju centos vērtēt objektīvi. Zatlers plus "Saskaņa" – gājiens neizdevās. "Vienotība" ar "Saskaņu" nevēlējās iet. Nacionālā apvienība pret "Saskaņu" – svītra pāri. Pat ar ZZS apspriedām par viņu iešanu kopā ar "Saskaņu", bet tur diviem vien nekas nesanāk. Citu iespēju nav, un līdz ar to man nav iespējas saukt neviena "SC" vīra vārdu, lai viņu aicinātu sastādīt valdību.
– Tātad jūsu pozīcija ir, ka neņematies to lielo, dūšīgo puiku vest iekšā tur, kur viņš grib? Pašreiz liekas, ka šo jautājumu lietišķi nemaz neapspriež, bet klāsta – mums ir tiesības, mums ir uzvara vēlēšanās, mēs sitīsim bungas. Ja mūs neņem valdībā, vainīga ir visa pasaule! Klausieties, te patiešām jājautā – ko gan 31 balss frakcija neiet un nerunā ar citiem, ko viņi aktīvi nedarbojas?
– Es to pašu saku "SC" atbalstītājiem – lūdzu, uzjundiet savus deputātus. Kamdēļ man sūtāt vēstules? Ušakova komandai pašai bija jārīkojas aktīvi, bet kur viss pakūpēja gaisā pēc īsa uzliesmojuma aktivitātēs ar ZRP? Tālāk nekā nebija. Man nebūtu nekas pretī, ja "SC" līderi atnestu, noliktu priekšā – lūdzu, te ir vairākums. Neatnesa. Dombrovska komandai vismaz ir 50 deputāti plus sešas neatkarīgas balsis.
– Tāpēc sabiedrībai jāizprot situācija objektīvi – ka vieni netiek atstumti tikai tamdēļ, ka krievi. Tās ir pilnīgas muļķības.
– Nezinu, kurā partijā tā šķirotu. Vai tad Vjačeslavu Dombrovski kaut kā ierobežo dēļ tautības? Un es pavisam nenodarbojos ar cilvēku šķirošanu tādā veidā. Varbūt kādam liekas, ka lietas uzlūkoju pārāk praktiski, bet ir taču svarīgi panākt rezultātu.
– Nenoliegsim, ka partiju starpā gan pastāv neuzticība, un tā pastāvēs tikām, kamēr "Saskaņas centrs" zināmās reizēs neieņems skaidras, nepārprotamas pozīcijas. TV rādīja, kā Maskavā notika krievu "tautiešu" salidojums, kupla auditorija un vēsturnieks Guščins no Jelgavas, kurš visiem stāsta, ka pārstāvot 70 krievu organizācijas, pilnā kaklā klāstīja par Latvijā notiekošo diskrimināciju, etnisko nevienlīdzību un tādā garā. Kāpēc šorīt Ušakovs ar Urbanoviču nepamodās agrāk, lai darītu zināmu, kā viņi vērtē šādus apvainojumus Latvijas valstij? Nē, klusums! Tas diemžēl rada pietiekamu refleksiju.
– Es jūs saprotu, tā ir.
– Un, ja nu Latvijā iespējams no kāda sagaidīt pretdarbību šādiem apmelojumiem, tad tikai no jaunajiem "Visu Latvijai" puišiem, un ceru, ka vismaz jūs taču viņus nedēvējat par "radikāliem"?
– Nē, patlaban viņi rīkojas ļoti pragmatiski. Pilī notikušajās sarunās "Visu Latvijai"/"TB"/LNNK ar saviem vērtējumiem un sekojošo rīcību atstāja saprātīgu iespaidu.
– Turpretī Lindermana kompānija ar aktivitātēm apšaubīt latviešu valsts valodas statusu rīkojas latviešiem izaicinoši – un arī to politiķi neizvērtē. Tā saucamās latviskās partijas nav arī izskaidrojušas, kāpēc tās saka nē "SC".
– Kā saprotu, piemēram, "Vienotībai" ar "jā" rastos iekšējas problēmas. Taču atkārtoju – "Saskaņai" galīgi nebūtu ko apvainoties, ka citi viņus negrib. Viņi mēģināja, neizdevās.
– Lai mēģina vēl.
– Nekas jau vēl nav beidzies. Šie deputāti ir ievēlēti uz trim gadiem, viņiem jādarbojas.
E. Līcītis: – Prezident, daļa sabiedrības jau šodien runā, ka šos gan derētu atlaist – un jau pēc gada. Vai jūs tā darīsiet?
– Mana rīcība būs loģiska un atbilstoša situācijai. Iepriekšējā reizē es attiecīgajam rīkojumam jēgu īsti neredzēju.
– Esat taču pieredzējis tautsaimnieks. Vai redzat, ka "SC" rindās būtu spilgti ministra kandidāti un reformu piedāvājums, vai viņiem ir zināmi efektīvāki paņēmieni, kā saraukt budžetu, un ekonomikas attīstības idejas? Vai 31 deputātam ir kompetence un lietpratība, kamdēļ šī partija noteikti būtu jāiesaista valdībā?
– Tās ir divas dažādas lietas – trīsdesmit viens deputāts un vairākums valdībā. Ja būtu izdevusies savienība ar ZRP, tad, iespējams, varētu vērtēt "SC" piedāvājumu un kandidātus, bet šobrīd tie būs tikai minējumi.
V. Krustiņš: – Un kādu ekonomisko programmu saistāt ar ekonomikas ministra kandidāta Pavļutas vārdu?
– Ar Danielu kādu laiku strādāju kopā TRK, kur viņš bija valdes loceklis. Teorētiski labi izglītots vīrs, bet ar mazu praktisko pieredzi tautsaimniecībā. Laiks rādīs, ko Pavļuta kungs var un ko nevar. Man sajūta – potenciāls ir.
– Tā gan var teikt par ikvienu no jaunajiem valdības amata kandidātiem.
– Jā, lai viņi parāda sevi lielās lietās. Pavļutas kungs ir pieredzējušāks par daudziem Saeimā ievēlētajiem deputātiem, kur daži ir pavisam jauniņi. Daniels bija Kultūras ministrijas valsts sekretārs, tātad teicami izprot visu valsts pārvaldes apriti! Pret viņu neesmu kritisks.
– Bet šaubīgs.
– Nē, tur atkal mūsu dīvainā sistēma. Acīmredzot izvirzītāji no ZRP, smalki izvērtējuši Danielu kā ekonomikas ministra kandidātu, cer, ka varbūt no viņa iegūs kādus plus punktus. Citi? Nu, piemēram, Rinkēviča kungam ir pieredze, lai būtu par ārlietu ministru. Šī izvēle nav apšaubāma. Tas, ka jauniem ir un būs jāienāk valdībā, ir pašsaprotams. Arī Dombrovskis nebūs mūžīgi premjers.
– Taču minētais Rinkēvičs mūs vairāk interesē no tās puses – kas viņš būs politiski?
– Tas postenis, prezidenta Zatlera kancelejas vadītājs, dod lielu pieredzi ārlietās, un valsts sekretāra amats Aizsardzības ministrijā arī sniedz šo pamatu.
– Jā, bet ārlietu ministrs Latvijā tiek izraudzīts pēc viena fasona – nepārsteigties, nereaģēt, kuš, kuš, kā tas patiks Maskavai un kā – Vašingtonai.
– Ja Rinkēvičam kritīs iespēja kļūt par ārlietu ministru, tad viņu novērtēsim darbā.
E. Līcītis: – Kā galu galā novērtējat Dombrovska valdības veidošanas procesu, un kas ir radīts? Tāds kā darbarīks, kurš paveic uzdoto līdz 22. decembrim, un tad jāsāk domāt par ko citu? Jūs domājat, ka šī valdība būs īslaicīga?
– Nevaru apgalvot, ka šī valdība kļūs ilglaicīga. Šī situācija ar 50 + 6 balsīm neliekas pārāk stabila, ja būs jāpanāk tik daudz kompromisu. Bet redzēsim....
V. Krustiņš: – Ak, dies, ko teiks visi lieli "politikas vērotāji"! Ka viss slikti, ka viss sabruks. Sakiet, vai pilī jūtat arī sabiedrības spiedienu, veidojot politikas procesus?
– Protams, jūtu. Bet tas nāk no dažādām pusēm un ir pavisam normāli. Viedokļu dažādībai manā skatījumā ir tā lielā vērtība, kas man dod iespēju labāk noorientēties un izlemt, pa kuru ceļu iet. Arī šoreiz tas līdzēja, jo tikos ar daudziem politikas un "nepolitikas" pārstāvjiem, uzklausīju viņus, līdz radās lēmums. Es cenšos saprast to "vidējo", atrast vidusceļu.
E. Līcītis: – Politiskajā tirdziņā, kas te notika, šķita, ka partijas aizmirsušas solījumus par reformām, labklājības un ekonomikas celšanu. Kam jāpievērš uzmanība, kolīdz valdība ķersies pie pienākumu pildīšanas. Budžets, aizdevumu programmas nokārtošana – un kas vēl?
– Minētie divi ir steidzamākie darbi. Par pārējo ir sarežģīti runāt, jo pasaulē ir visai nopietna ekonomiskā situācija, un tā var arī krasi pasliktināties. Tāpēc valdībai jāpieņem lēmums, kā turpināt mazināt budžeta izdevumus, bet ne tikai ar ierastajām "griešanas" metodēm. Jautājums ir, kā iekustināsim savu saimniecību. Arī tāpēc koalīcija ar trim partijām nav labākais risinājums, jo, paplašinot to, izdotos daudz stabilāk veidot ekonomiskās programmas un virzīt valsti uz priekšu. Jo plašāks koalīcijas partneru loks, jo lielākas iespējas. Iekšējā tirgus kāpināšanā Latvijai nav diez cik ievērojamu rezervju, un diezin vai agrāk par 2013. gadu būs iespējama algu, pensiju celšana. Paliek – izeja uz ārējo tirgu. Jo tas plašāks, jo vairāk palielinās eksportspēja un attīstība.
V. Krustiņš: – Tātad runa ir par Krievijas tirgu?
– Jā, tā ir viena no izejām. Šogad, piemēram, "Latvijas dzelzceļam" ļoti labi pieaudzis kravu apgrozījums.
– Nav peļami, bet kas vajadzīgs, lai uzlabojumu būt vēl vairāk? Kārtīgs satiksmes ministrs?
– Jā. Taču biznesu dibina, balstoties uz cilvēciskiem kontaktiem un pēc tam slēdzot izdevīgus līgumus. Ir valstis, kur jālido prezidentam ar pavadošo uzņēmēju delegāciju, bet lielākoties darījumu pasaulē viss notiek, pateicoties uzticamiem cilvēciskiem kontaktiem.
– Vai mums ir objektīvi šķēršļi tirdzniecībai ar Krieviju? Attiecības taču uzlabojušās – protams, Maskavai būtu patīkamāk, ja Ušakovs kļūtu par premjeru?
– Esmu puslīdz drošs, ka Ušakovs reiz varētu kļūt par premjerministru. Tas nav izslēgts. No Latvijas puses ir diezgan daudz darīts, lai sakari ar Krieviju būtu ciešāki.
E. Līcītis: – Prezidents Ilvess Rīgā gan teica, ka nav ko daudz uztraukties, ko teiks Krievijā, kā būs ar Krieviju. Ja vajag tirgoties ar Krieviju – lūdzu, taisiet biznesu, bet politiski jāraugās uz Rietumiem.
– Jā, ekonomiski Igaunijai, šķiet, iznāk laba kopdarbība ar Somiju – un tad veidojas tāds tirdzniecības trīsstūris ar Krieviju. Politiķi tur maz jaucas.
V. Krustiņš: – Kas saimnieciski jāpaveic Dombrovska valdībai politiskos darbos? Te daudz runāts par Attīstības banku, bet – tās nav.
– Tas ir divu iepriekšējo valdību nepadarīts darbs, un vairs nedrīkst to atlikt un kavēties.
– Mums trūkstot plānveidības, un Sudrabas kundze vai katru nedēļu kaut ko piemetinās par bezmērķību. Kam tad valdībā tas jādara – Ekonomikas ministrijai?
– Runāšana par plānu kalšanu man nereti liekas kā citu muļķošana. Tik tiešām, jāķeras pie praktiskiem darbiem. Lūk, par Attīstības banku, kuru vajadzēja jau pirms diviem gadiem. Šī gada deviņos mēnešos parādās pirmās attīstības zīmes, ka komercbankas sākušas kreditēt uzņēmumus par 300 – 400 miljoniem latu vairāk nekā pērn. Tā bija attīstības institūcijas funkcija, un tas piederētos pie konkrētas plānošanas – te ir Latvijai svarīgi virzieni, te jāiegulda nauda. Taču šī attīstības institūcija nevar darboties līdzīgi komercbankai. Tomēr tajā būtu pietiekami liela nauda, ar ko valstij riskēt, ieguldot attīstībā. Cita valsts līdzdalība – novirzot Eiropas fondu naudu attīstībā.
E. Līcītis: – Jūs uzskatāt, ka tas jādara organizētāk un mērķtiecīgāk?
– Jā. Briselē atzinuši, ka viens no Grieķijas bēdīgā rezultāta iemesliem sakņojas sliktajā Eiropas fondu izmantošanā ar attiecīgām sekām – ar pārmērīgu budžeta deficītu un nevis izaugsmi, nevis tuvināšanos Eiropas vidējam līmenim. Ja mums būtu precīza analīze, tad iespējams, ka arī par Latviju varētu izdarīt secinājumus, ka ne viss fondu apguvē bijis ar pozitīvu, izaugsmes zīmi. Tas pat padziļināja krīzi.
– Kā tā?
– Šie naudas ieguldījumi dod īslaicīgu kopprodukta pieaugumu, taču vēlākā uzturēšana prasa tādus fiksētus maksājumus, kas ir lielāki nekā iepriekš. Kāda tam jēga? Medicīnā, piemēram, iegādāta dārga aparatūra, bet cik to pilnvērtīgi visur izmanto un cik tā pēc tam devusi reālo atdevi? Iekārtas apkalpo uzņēmumi, kas atrodas ārpus Latvijas, tie piestāda rēķinus, bet mums jāmaksā.
– Vai Latvija būtu saimniekojusi tikpat vāji kā grieķi?
– Nē, bet nav šaubu, ka fondu naudas izmantošana ir jāpārskata. Tie ir valdības uzdevumi.
V. Krustiņš: – Valdības plānos ir nodibināt lielu pārvaldi pār valsts uzņēmumiem, visus savelkot zem viena jumta. Ir bažas, par ko brīdināja "LVM" vadītājs Strīpnieka kungs, ka sekmīgi strādājošos uzņēmumus sametīs kopā ar atpalicējiem, radīs jukas un, kas zina, iecels politisku vadību, radīs daudz siltu amatu.
– Arī šo modeli jau vajadzēja iedarbināt, izmantojot veiksmīgu Somijas un Zviedrijas pieredzi, pārvaldot šādus uzņēmumus. Procesu uzsāka Privatizācijas aģentūra...
E. Līcītis: – ... un to vajadzēja pabeigt 2011. gada 1. jūlijā.
– Jā, bet nekas nav pabeigts. Somijā labi strādā lieli valsts uzņēmumi, un mums nevajag kopēt, bet gan pārņemt šo praksi un pārvaldības metodi. Strīpnieka kungs pareizi saka: "Valsts mežiem" ir bāze, kur attīstīties un teicamas nākotnes perspektīvas, taču virknei valsts uzņēmumu ir problēmas, zaudējumi un slikta apsaimniekošana. To varētu labot, izveidojot saprātīgu vadību, taču nekādā gadījumā ne politisku.
V. Krustiņš: – Vadītāju taču vajag. Lieciet aktīvo Šleseru priekšgalā!
– (Smejas.) Šī amata kandidāts, kura rokās nodos lielu ekonomisku varu, tiks izvērtēts ļoti nopietni un skrupulozi. Būs arī citi valdībā grūti pieņemami lēmumi, jo šie pārveidojumi nozīmē, ka ministriju pārraudzītie uzņēmumi no tām aizies prom citā pakļautībā. Tas būs grūti no sirds atraujams, tas nozīmē lielas fondu naudas atņemšanu ministrijām, un maizīte paliks ļoti plāna.
E. Līcītis: – Būs grūti atrast ne tikai kultūras ministru, bet arī citu resoru vadītājus!
– Jā, un tad reāli parādīsies, cik ministrijas Latvijā ir nepieciešamas un cik daudz ierēdņu vajadzīgs.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003