Rīga 24°C, skaidrs, bez nokrišņiem, A vējš 5m/s
Trešdiena, 2024. gada 22. maijs 12:11
Vārda dienas: Emīlija
«Latvijas Avīzes» komentētāji par būtiskāko aizvadītajā gadā un gaidāmo 2012. gadā
Cieņu noteikumiem!
Pavasara plaukumā un vasaras karstumā šķita, ka "Rīkojums nr. 2" jeb 10. Saeimas atlaišana tiks pasludināts ne tikai par šā gada, bet varbūt pat piecgades un desmitgades lielāko notikumu Latvijā. Aizrautība bija ļoti liela. Tagad, runājot par to, dzirdama tāda kā krekšķināšana – sak, bija jau tas būtiski un lielā mērā pamācoši, vienu otru iestāvējušos problēmu palīdzēja atrisināt. Tie trīs "A"... Andris Šķēle un Ainārs Šlesers burtiski izgaisuši no plašsaziņas, un Aivars Lembergs tur gandrīz nav manāms. Tā dēļ vien taču ir vērts, atskatoties uz 2011. gada politiskajām norisēm, vēlreiz uzvilkt rozā brilles, spriež atsevišķi politikas eksperti. Tomēr zīmīgi, ka Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes politologi par "gada cilvēku politikā" nosaukuši nevis "Rīkojuma nr. 2" autoru, bijušo prezidentu Valdi Zatleru (kurš turklāt vēl pamanījies rekordīsā laikā izveidot partiju, piešķirot tai nosaukumā savu skanīgo vārdu, un iegūt prāvu balsu skaitu vēlēšanās), bet gan premjeru Valdi Dombrovski, kurš pērn ne ar kādiem spilgtiem izgājieniem it kā neizcēlās. Toties veiksmīgi pārcieta politiskās vētras un saglabāja varu. Decembrī V. Dombrovskis saņēma arī slavenā ekonomista Frīdriha Augusta fon Hajeka fonda balvu, kas piešķirta par nozīmīgu ieguldījumu finanšu un ekonomiskās stabilitātes atjaunošanā, bet viņa valdības sagatavotais budžets Saeimā tika pieņemts bez aizķeršanās.
Zatleru toties neviens negrasās apveltīt ne ar tituliem, ne ar balvām, tāpēc cits nekas neatliek kā rūpēties pašam par sevi – atsaucoties uz likuma pantiem, gādāt par lepnu auto un dzīvokli. Tiesa, savu un partijas reputāciju ar šādiem sīkiem "grēciņiem" viņš nesabojās, tas jau tika izdarīts pēc vēlēšanām – uzstājīgi pieprasot kopīgu valdību ar "Saskaņas centru".
Saeimas ārkārtas pārvēlēšanu šobrīd ir aizēnojusi cita – daudz biedējošāka – perspektīva. Ja deputāti tika bargi sodīti par tielēšanos nelaist KNAB Šlesera dzīvoklī, tad kādu sodu būtu pelnījuši tie, kas grauj valsts pamatus un rīko referendumu par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai? Parakstu vācēji, kā arī viņu apjūsmotāji un sabiedrotie no "Saskaņas centra" diemžēl saskatījuši šajā referendumā politisko potenciālu, tāpēc jābūt gataviem arī tālākām provokācijām.
Māris Antonevičs
***
Stresa tests tautai
Bankām šogad tika veikts stresa tests. Bet vai jums ir veikts stresa tests? Jautādams nedomāju, vai esat novērtējuši savu stresa pakāpi tīmekļa vietnē www.testi.lv. Tajā jāatbild uz 25 jautājumiem, kas līdzīgi šim: "Kad raizējos, ka var atgadīties kaut kas briesmīgs: visu laiku, bieži, reti vai nekad?" Vēlējos noskaidrot, kā esat tikuši galā ar dzīves piegādātajām stresa situācijām.
2011. gadā tika veikti stresa testi 91 no Eiropas lielākajām bankām, to skaitā deviņām bankām, kurām šeit ir meitas bankas un filiāles. Visas pārbaudītās Latvijas bankas pārvarēja 5% pirmā līmeņa kapitāla pamatelementu rādītāja robežu.
Kamēr finanšu uzraugi ar stresa testu pārbaudīja banku noturību iespējami nelabvēlīgu scenāriju gadījumā, mēs šos gadījumus piedzīvojām divreiz. Pirmoreiz ar testā nepārbaudīto Krājbanku un otrreiz pārbaudīto "Swedbank". Bankas tieši tā arī reaģēja: kas nepārbaudīts, neizturēja; kas pārbaudīts, tas izturēja. Vai jūs izturējāt?
Vai jūsu minimālais pirmā līmeņa kapitāls ir kārtībā? Pārtulkošu ģimenes budžeta valodā: vai esat iemācījušies nolikt priekšdienām 3 – 6 mēnešu ienākumus? Vai jums ir skaidra nauda vismaz pāris dienām, gadījumā ja vētra atgriež no strāvas tuvākos bankomātus? Ja atbilde ir jā, tad minimālo testu esat izturējuši.
Tagad, kad starptautisko aizdevēju misija ir noslēgusies, arī uz valstiskajiem taupības pasākumiem var atskatīties kā uz nopietnu stresu ikvienam Latvijas iedzīvotājam. Valsts līmenī konsolidācija beigusies ar budžeta deficītu, bet ģimenē tā ilgi saimniekot nevar. Atlaišanas no darba, algas samazinājums vai lielāka darba slodze, iemācīšanās darīt to, kas līdz šim nekad nav veikts, piespiešanās pašvaldības darbos, rokdarbi pārdošanai, iniciatīvas amatnieku pakalpojumiem, dažādi bezmaksas brīvprātīgie darbiņi – vairākums no mums to piedzīvoja pēdējo gadu laikā. Turklāt tas vēl nav beidzies. Kamēr aizdevēju misijas valdībai pacietīgi, kā skolotājs skolniekam vaicāja: kā jūs paši domājat vairāk nopelnīt un mazāk tērēt, ģimenes savus risinājumus pieņēma ātri. Ja jūs atradāt veidu, kā vairāk nopelnīt, nevis kā vairāk ietaupīt, tad esat izturējuši krīzes laika stresa testa maksimālo līmeni. Lai tas izdodas arī nākamgad!
Ivars Bušmanis
***
Lai vilki aitām liek būt uzmanīgākām!
Man nepatīk vēlējums – laimīgu jauno gadu! Ja pavaicā, ko cilvēks domā, to sacīdams, atbilde ir gauži vispārīga, nekonkrēta, jo laime ir kā ūdens tvaiks – netverama. Piemēram, Reinis Kaudzīte ir atzinis, "laime, ka laimes nav pasaulē". Tāpēc laimes liešana vienmēr ir riskanta, jo tas ir fantāzijas auglis – iedomājies kaut ko un gaidi, ka tas iemiesosies alvā, bet iznāk pavisam kas cits. Skatos – tāds kā burinieks, tāda kā siena prese. Pirmais varētu būt saistīts ar tālejošiem mērķiem, jo ar burinieku var aizbraukt līdz jebkurai tālai zemei, ja vien burās pūš vējš, bet otrs – ar tukšu salmu kulšanu vai, precīzāk, tukšo salmu kūlēju presēšanu. Ja paliek pie pirmā, tad nākamais gads būs labs – burinieks Latvijai vēsturiski ir simbols kopš Hanzas savienības, bet it sevišķi Kurzemes hercogistes laikiem un liecina par uzplaukumu – šajā laikā ar hercoga Jēkaba gādību tika uzbūvēti vairāki simti burinieku. Mūsdienās ar buriniekiem šurp varētu atvest ķīniešu, taizemiešu un indiešu ārstus, ja vien Veselības ministrija būs atvērta katram jaunam investīciju projektam. Daži Āzijas medicīnas pārstāvji nesen apmeklēja Latviju, lai apskatītu, aptaustītu, apbraukātu... un pārliecinātos, vai ministrija nav apsūnojusi un ir pilna ar radošām idejām. Bet mūsējos dakterīšus burinieki turpinās vest projām, jo nekas neliecina, ka šis process nākamgad tiks apturēts. Taču burinieks varētu būt pilnīgi kas cits – oligarhu augšāmcelšanās, jo tas "atved baltu kaziņu, kas jūrā peld ar sudraba radziņiem" un kurai "Rīgas kungi pakaļ brauca, siekiem naudu meirodami, cits maķeli pacilāja, cits bikšeles pakratīja".
Ja uz izlieto laimi palūkojas kā uz siena un salmu presētāju, tad atliek secināt, ka tukšo salmu kūlēju nekļūs mazāk, taču būs manāma arī viņu presēšana ar žurnālistu, sociologu un politologu pūliņiem. Nesen interneta portālā lasījām, kā politiķi (veselības ministrs Juris Bārzdiņš un ministrijas valsts sekretāra vietnieks Juris Bundulis) ar savu muldēšanu snieguši apzināti nepatiesu informāciju, ka ne vienā vien valstī ir tāda prakse, ja pacients grib pirkt dārgākas zāles, viņam jāmaksā pilna cena, un valsts neko nekompensē. Izrādās, ka Latvija tomēr ir vienīgā valsts, kur no jaunā gada ieviesīs šādu praksi. Citur slimnieks drīkst izvēlēties dārgāku medikamentu un piemaksāt starpību. Lai nākamgad vairāk vilku, kas aitām liek būt uzmanīgākām un neļauj kļūt lētticīgām, ticot katrai muldēšanai.
Māra Libeka
***
Vai pūķis nesīs labas pārmaiņas?
Runājot par paliekošām vērtībām kultūrā no šā gada, jāmin Lestenes baznīcas atdzimšanas sākums. Beidzot atbalstu sākuši saņemt – šobrīd divpadsmit – nevalstiskie teātri, kas turklāt zīmīgi sakritis ar vairākiem spilgtiem un mākslinieciski augstvērtīgiem uzvedumiem uz to skatuvēm. Cerams, ka turpinājumu gūs tradīcija – Latvijas kultūras darbinieku kopā sanākšana ikgadējā konferencē. Ir bijušas brīnišķīgas izstādes, filmas, grāmatas, latviešu mākslinieki ir ar savu talantu cildinājuši Latvijas vārdu uz prestižākajām pasaules skatuvēm… Taču šie gan ir vairāk tādi kā skaisti uzplaiksnījumi, jo krīzes gados dramatiski samazinātā finansējuma dēļ kultūras joma Latvijā joprojām tikai izdzīvo, nevis droši un pārliecināti attīstās. Turklāt jau tā šaurajos finanšu rāmjos pietrūkst nacionāli jēgpilnas kultūrpolitikas stratēģijas, nosakot, kas ir sevišķi būtisks – ne jau vadoties pēc šī brīža pasaules modes, bet gan – mums pašiem un valstij.
Domājot par 2012. gadu, mazu cerību un lielu bažu sajaukumu raisa kultūras ministres Žanetas JaunzemesGrendes uzsāktā cīņa par operas finanšu "tiklību". Vai tikai šis nebūs tas gadījums, kad, kā teikts vecā parunā, līdz ar netīro ūdeni no bļodas tiek izliets arī bērns?
Gribētos cerēt un arī sagaidīt, ka 2012. gadā tiks vairāk domāts, kā mainīt kultūras darbiniekus pazemojošo statistiku, pēc kuras šajā jomā strādājošo atalgojums ir par vairāk nekā simt latiem zemāks nekā vidēji valstī. Nākamgad vajadzētu sākt pilnā balsī runāt arī par to, kā atjaunot Valsts kultūrkapitāla fonda piesaisti finansējumam no akcīzes nodokļa kā agrāk.
Nākamā gada 18. novembrī svinīgi iesvētīsim Gaismas pils jauno ēku, un bibliotēkas darbiniekiem būs jāveic milzu darbs, lai notiktu tās vērtīgā krājuma pārcelšanās uz jaunajām mājām. Gads paies zem starptautiskā folkloras festivāla "Baltica" zīmes, kā arī būs izšķirošs XXV Vispārējo latviešu dziesmu un XV deju svētku sagatavošanā. Cerams, ka kultūras ministrei izdosies pildīt doto solījumu panākt, ka rudenī beidzot tiks atjaunotas valsts dotācijas amatiermākslas kolektīvu vadītāju samaksai.
Anita Bormane
***
Bet ēzelis slāj uz priekšu
Esmu uz aklumu sists tādā apcerīgā zinātnē kā hiromantija – zīlēšanā pēc plaukstas līnijām un spilventiņiem. Horoskopu rakstītāji, pirms ķeras pie spalvas, lai izpildītu pasūtījumu (pātarojumu) šīsdienas vai tālākas nākotnes prognozēšanai, domājams, iestiprinās ar vieniem fantāziju raisošiem simtu gramiem un pēc tam tūlīt uz karstām oglēm šauj iekšā otru simtu. Citādi kā viņi dabū gatavu tādu muldēšanu! Kāršu licējus skaitu par bezstrādes ienākumu guvējiem, tādiem pašiem šarlatāniem kā ekstrasensi, fiziognomisti, pūšļotāji, magi, kafijbiezumu pētnieki un pārējā no tumšiem viduslaikiem uznirusī publika. Ziniet, es arvien turos pie principa – ko pats izdarīsi, tas arī būs un tā tevi atalgos, un māņos necik neklausos.
Lūk, tāpēc visai negribīgi un nelabprāt iesaistos laimes liešanā, proti, alvas metāla uzkarsēšanā tīģelī un straujā atdzesēšanā ūdenī. Tad, kad uguns izkausējis un padarījis mīkstu alvas gabalu un tas iztecējis kaut kādā defektīvā veidojumā, atšķirībā no redzīgiem un ar krāšņāku iztēli apveltītiem ļautiņiem es arī ar stiprām brillēm grūto mīklu neuzminu un nekādus nākotnes zibšņus neieraugu. Varbūt monstrozās, kūkumainās figūras projicējumu uz balta ekrāna pēc sarežģītas ekspertīzes es uzlūkotu kā uz priekšu soļojošu ēzeli. Taču, ja lasītāji vēlētos, es būtu ar mieru ķebura izgaismojumā saskatīt "rūpniecību un attīstību", "dinamiku un izaugsmi", enerģētikas un drošības problēmu risinājumu 2012. gadā, kaut vai konsensusu un pestīšanu, kas piemeklēs latviešu tautu. Bet nē. Es tomēr turēšos pie varianta ar cītīgi uz priekšu soļojošo ēzeli. Šādu sabiedrisko stāvokli lielākoties ieņemam mēs visi, partijām nepiederīgie, oligarhiem nekalpojošie. Ēzeļi ir ļoti vajadzīgi animāli, zināmi kā smagu nastu nesēji, dadžu dzelkšņu ēdāji ar pieticīgu apetīti un ne sevišķi augstām prasībām pēc dzīves luksusa. Galu galā ne jau visiem izdodas no šķidrās alvas izliet eņģelīšus vai ziloņkaula torņus, kādiem pacietīgi jāpaliek tepat uz zemes par vezumu vilcējiem.
Egils Līcītis
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003