Rīga 9°C, skaidrs, bez nokrišņiem, ZR vējš 3m/s
Svētdiena, 2024. gada 05. maijs 05:18
Vārda dienas: Ģederts, Ģirts
Latvieši no olimpiskajām spēlēm atgriežas ar divām medaļām – zeltu un bronzu
Augšāmcelšanās
Pļaviņš un Šmēdiņš cīņā par trešo vietu ar 2:1 (19:21, 21:19, 15:11) pārspēja Nīderlandes sportistus Reinderu Numerdoru un Ričardu Šuilu. Finālā vācieši Jūliuss Brinks un Jons Rekermans dramatiskā spēlē trijos setos bija pārāki par olimpiskā ranga līderiem brazīliešiem Emanuelu Rego un Alisonu Čeruti.
"Atdevām uzvaru! Otrajā setā bijām priekšā ar 8:3, viņi bija gandrīz miruši, taču ļāvām atspēlēties," sagrauts pie žurnālistiem iznāca Reinders Numerdors. Viņa teiktajā var atrast atslēgas vārdus šai bronzas medaļai – tikai ar to piebildi, ka nevis nīderlandieši atdeva, bet latvieši izplēsa. Cīņa par katru bumbu un daudzveidīga spēle ir viens no mūsējo lielākajiem trumpjiem. Londonā Mārtiņš un Jānis bija izsēti tikai ar 17. numuru, taču to, ka prot spēlēt, apliecināja pērn pasaules čempionātā, izcīnot ceturto vietu.
Pludmales volejbola olimpiskajā turnīrā nedaudz pārsteidzoši bija tas, ka no četrām pusfināla komandām tikai viena pārstāvēja dienvidu zemi Brazīliju, kur cauru gadu var ņemties pa pludmali. Amerikāņi palika gariem deguniem. Vāciešiem, latviešiem un holandiešiem ir vai nu jātrenējas hallēs, vai jāmeklē ceļi uz siltākām zemēm. Latvijā ir tikai viens pludmales volejbola centrs "Brazīlija". Trīs no četriem olimpiešiem gada auksto periodu pārlaida dienvidos: Aleksandrs Samoilovs un Ruslans Sorokins – Ēģiptē, Mārtiņš Pļaviņš – Turcijā, bet Jānis Šmēdiņš spēlēja klasisko volejbolu Vācijā.
Sapņu turnīrs
"Tehniski viņi ir labākie pasaulē. Vienīgi blokā mazliet pietrūkst," tā vēl pirms Londonas par Mārtiņu un Jāni teica Samoilova un Sorokina treneris Genādijs Samoilovs. Kā bloķētājs Jānis bija viens no mazākajiem olimpiskajā turnīrā (1,91 m). Mačā par trešo vietu pie tīkla gan redzējām Kuldīgas zvēru – septiņi bloki (pieci otrajā setā). 2,03 metrus garajam Šuilam, kurš trīs olimpiskajās spēlēs Nīderlandes izlases sastāvā startējis klasiskajā volejbolā un 1996. gadā Atlantā arī kļuvis par čempionu, tikai trīs bloki.
"Ir ļoti grūti kompensēt auguma centimetrus," atzina Jānis Šmēdiņš. "Katrā epizodē jālec maksimāli, kamēr garie var atļauties uzlēkt par 80 procentiem. Londonā lielais pluss mums bija dziļās smiltis, arī pērn pasaules čempionātā Romā bija tādas pašas, un sasniedzām labu rezultātu. Vidējās smiltīs, kādas ir arī Jūrmalā, ar mūsu augumiem ir grūti, nāk garie pretī un ne aizsardzībā, ne blokā var kaut ko normāli izdarīt. Tas ir mūsu vienīgais mīnuss."
Mārtiņš Pļaviņš Londonu nodēvēja par sapņu turnīru: "Varu nosaukt tik daudz komandu, kuras mums vienkārši ir nereāli apspēlēt, un paveicās, ka ar daudzām šeit nebija jātiekas. Zvaigznes sastājās tā, kā mums vajadzēja, un to izmantojām par simt procentiem. Šogad tik daudz iespēju bijām palaiduši garām, bet Londonā visu izdarījām. Ceru, čaļi Latvijā tagad redzēs, ka arī ar augumu 1,90 m var izcīnīt olimpisko medaļu. Ka galvenais ir pašaizliedzība un cīņa par katru bumbu, koncentrēšanās, saticība. Mēs daudzos brīžos bijām iedzinēji, taču ne reizi nepārmetām viens otram."
"Olimpiskās spēles uzskatīju par parastu turnīru, bet, atbraucot uz šejieni, viss mainījās. Atbalsts no Latvijas bija neizsakāms – rakstīja gan draugi, ar kuriem kopā esam izauguši, bet tagad vairs nav tik cieša kontakta, arī skolotājas no Murjāņiem, vēl cilvēki, kurus nemaz nepazīstu. Tik labas vēstules deva spēku, taču arī spriedzi. Pēdējās divas dienas bija visgrūtākās," teica Jānis.
Tāpat kā otrs Latvijas pāris, arī Mārtiņš un Jānis par turpmāko sadarbību vēl tikai domās pēc šīs sezonas beigām. Šmēdiņš vēl nav izlēmis, vai pa ziemu spēlēt klasisko volejbolu: "Ja būs treniņu apstākļi, tad varētu spēlēt tikai pludmalē, bet, ja tā – izdzīvošanas līmenī, tad jāskatās. Kopš 16 gadu vecuma visu laiku esmu spēlējis gan zālē, gan pludmalē. Kad nogurst no viena, otrs dod stimulu strādāt. No otras puses – ķermenim ir grūtāk, īsts atvaļinājums man nav bijis. Ir jūtams, ka varbūt ir par daudz, bet, kamēr veselība atļauj, jāspiež ārā maksimums."
Premjera solījums
Desmit minūtes pēc mača medaļniekus telefoniski sumināja Valsts prezidents Andris Bērziņš. "Ko teica? Apsveica un atzina, ka mums viss vēl priekšā," atklāja Šmēdiņš. Drīz pēc tam jau klātienē roku spieda premjers. Uz manu jautājumu, vai viņš pirms olimpiskajām spēlēm zinājis, cik spēcīgs ir šis Latvijas duets, Valdis Dombrovskis atbildēja, ka statistikas līmenī sekojis līdzi: "Daudzas komandas, kas rangā bija krietni augstāk, ieskaitot Nīderlandes duetu, Londonā palika aiz mūsējiem, un tas liecina, ka viņi ir uzlecošās zvaigznes. Patīk, kā viņi spēlē – ļoti mierīgi, precīzi, domājot, ko dara, un nekrītot panikā, ja kaut kas neizdodas." Valdības galva arī atzina, ka olimpiskie medaļnieki pelnījuši prēmijas pilnā apjomā, un saskaņā ar valdības noteikumiem komandu sporta veidos par olimpisko bronzas medaļu pienākas prēmija līdz 108 tūkstošiem latu.
Elitārā klubiņā
Apaļus simt tūkstošus par čempiona titulu saņems Māris Štrombergs, kurš pievienojies elitāram klubiņam. Divas olimpiskās zelta medaļas no Latvijas sportistiem ir tikai basketbolistei Uļjanai Semjonovai (1976, 1980) un volejbolistam Ivanam Bugajenkovam (1964, 1968). Neatkarīgajai Latvijai ir tikai trīs olimpiskie zelti, divi no tiem Štrombergam, viens – vingrotājam Igoram Vihrovam.
Spriedze, kas viņu vajāja līdz šim startam, laikam nav izmērāma ne naudā, ne kādās mērvienībās. Kvalifikācijā valmierietim 11. rezultāts, ceturtdaļfināla braucienos otrā, piektā un pirmā vieta, kā arī atziņa – ir grūti, domas un atbildība nospiež. Pusfinālos divreiz ceturtā un otrā vieta. Pārliecinošāk pusfinālā nobrauca austrālietis Sems Viloubijs (1., 1. un 3.), holandietis Tvans van Gendts (5., 2., 1.), otrajā grupā lielas ambīcijas bija amerikānim Konoram Fīldam (4., 1., 1.), holandietim Reimonam van der Bīzenam (1., 2., 5.).
Pirms fināla Mārim ļoti labs starts bija izdevies tikai reizi, bet finālā viņš jau no pirmajiem metriem izvirzījās vadībā, kas bija pats svarīgākais. Arī turpmāk Māris nepieļāva kļūdas un pēc 37,576 sekundēm 25 gadus veco Štrombergu varēja saukt par divkārtējo olimpisko čempionu. Sudrabs Viloubijam, bronza – kolumbietim Zabalam.
Edžum Treimanim tikai mazliet pietrūka, lai iekļūtu finālā (pusfinālos 5., 7. un 2. vieta), un rezultātā viņam dalīta devītā vieta. Citējot Latvijas Olimpiskās komitejas ģenerālsekretāru Eināru Fogeli, Treimanis paveica varoņdarbu, ņemot vērā kvalifikācijā piedzīvoto smago kritienu. Rihards Veide arī izdarīja visu, kas bija viņa spēkos (6., 5., 7.) un ierindojās dalītā 13. vietā. Sandrai Aleksejevai 16 dāmu kompānijā arī 13. vieta.
Karjeras virsotne
Māris Štrombergs:
– Pirms Londonas likās – tā taču nenotiek, ka divas reizes var uzvarēt olimpiskajās spēlēs. Pazuda iekšējā ticība. Tas man traucēja, domāju, ka varbūt vajag noskatīties aizpērno kritienu, aizmirst to, kas bijis, tomēr sapratu, ka vēl nav laiks. Iesāku šodien atkal palēni, tur laikam nervi nospēlēja savu lomu, bet ar katru braucienu kļuva labāk. Biju noķēris sajūtu un pirms fināla sapratu, ka varu. Zināju, kas jādara. Iebraucot finiša taisnē, sajūta bija tāda pati kā Pekinā, varbūt vienīgi riteni tik traki neaizmetu. Grūti noticēt.
– Londonas zeltu vari salīdzināt ar Pekinu?
– Šis ir smagāks. Londonas olimpiskās spēles ir nozīmīgākās sacensības, kādas man bijušas. Tādu tieši psiholoģiskā ziņā vairs nebūs. Neko ar tām nevarēs salīdzināt.
– Trešās olimpiskās spēles būs?
– Būs. Man ir 25 gadi, fiziski un pieredzes ziņā jūtos vislabākajā formā. Rio būs 29 gadi, un BMX ir ne tikai jauno sports. Arī pieredzējušie var izcīnīt, taču no 25 līdz 27 gadiem BMX sportists var būt labākajā formā.
– Kam šobrīd gribi pateikt lielāko paldies?
– Pirmais noteikti ir treneris Ivo Lakučs. Protams, vecāki. Tēvs bija klāt Pekinā un arī šeit, Londonā. Visiem, kas sekoja līdzi Latvijā. Ļoti liels paldies arī Veidem un Treimanim, šos puišus nevar aizmirst. Viņi mani dzina uz priekšu, attieksme treniņos – no tā es varēju mācīties. Baigā škrobe, ka Treimanis netika finālā pēc tik izcila trešā brauciena.
– Laikam esi laimīgāks nekā Pekinā.
– Jā, bez šaubām. Domāju, ka Londona ir manas karjeras augstākais punkts.
– Kādi tev turpmākie plāni?
– Divas nedēļas būšu Latvijā, pēc tam braukšu atpakaļ uz ASV, turpināšu ABA čempionāta sezonu. Kā atpūtīšos? Pāris dienas izslēgšu telefonu un internetu no savas dzīves. Mājās šīs dienas veltīšu sev, atbrauks draudzene no ASV.
– Kā tērēsi prēmiju?
– (Smejas.) Tviterī raksta, ka es vēl iepriekšējo neesmu saņēmis. Bet par to es vispār nedomāju, tās lietas pašas no sevis sakārtosies. Tagad galvenais atpūsties un sakopot spēkus, lai turpinātu sezonu ASV.
***
OLIMPISKĀS SPĒLES
PLUDMALES VOLEJBOLS
Fināls
- E. Rego/A. Čeruti (Brazīlija) – J. Brinks/J. Rekermans (Vācija) 1:2 (21:23, 21:16, 14:16).
Par bronzas medaļām
- M. Pļaviņš/J. Šmēdiņš – R. Numerdors/R. Šuils (Nīderlande) 2:1 (19:21, 21:19, 15:11).
BMX RITEŅBRAUKŠANA
Vīrieši: 1. M. Štrombergs 37,576, 2. S. Viloubijs (Austrālija) + 0,353, 3. M. Zabala (Kolumbija) +0,675, 9. E. Treimanis, 13. R. Veide.
Sievietes: 1. M. Pahona (Kolumbija), 2. S. Vokere (Jaunzēlande), 3. L. Smuldersa (Nīderlande), 13. S. Aleksejeva.
***
KOMENTĀRI
Ivo Lakučs, BMX vīru treneris: "Vakar biju dusmīgs, bet mani priecēja kas cits – viņš brauca tā, kā nekad to nav darījis. Arī Pekinā ne. Likās, ka tas nav Štrombergs, kas brauc. Es viņam pirms fināla teicu – tu esi dzīvs, un viņš bija pārsteigts: ko tu stāsti? Bet tiešām – tu domā, brauc, kusties, visu izdari perfekti. Nevis vienkārši samulsis brauc pa priekšu, bet izdzīvo. Paņem tikai startu, viss pārējais tev ir. Tā notiek – caur ērkšķiem uz zvaigznēm. Māris ir spēcīgs! Pirms fināla nedaudz taupījās, bet neapzināti, un vakar bija tāpat. Paši teicāt, ka būs grūti, un bija arī. Kā es jūtos? Tā, it kā Māris man atdevis parādu, jo viņa dēļ nevarēju piedalīties sava dēla dzemdībās. Tagad esam kviti. Arī Edžus un Rihards ir malacis. Mēs esam reāli un nelidojam pa mākoņiem."
Guntars Štrombergs, Māra tēvs: "Pēc ceturtdaļfināla braucieniem novēlēju Mārim veiksmi, fināla dienā klāt netiku. Pirms fināla bija zināmas šaubas par zeltu, taču sirds dziļumos ticēju, ka uzvarēs. Gan Pekinā, gan Londonā pirms starta nolaidu acis, jo stress ir pārāk liels. Kad pēc pāris sekundēm paskatījos, ka Māris ir pirmais, sapratu – uzvaru neatdos. Pēc finiša bija liels prieks, asaras saskrēja acīs. Kā Valmierā var Mašīnu izaudzināt? Tas ir visu nopelns – vecāku, treneru. Tā bija arī apstākļu sakritība, ka BMX laikus ienāca Valmierā un bija tādi puikas kā Ivo Lakučs un Jānis Vanags, kuru piemēram sekot. Vanagi bija mūsu ģimenes draugi, un, pateicoties viņiem, sākām Māri vest uz treniņiem. Saticis viņu pēc uzvaras vēl neesmu, atļāvu jauniešiem patusēt, bet norunājām, ka mājās lidosim kopā.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003