Rīga 11°C, skaidrs, bez nokrišņiem, ZR vējš 3m/s
Svētdiena, 2024. gada 05. maijs 08:51
Vārda dienas: Ģederts, Ģirts
Būvniecības kontroles birojs nestāvēs klāt, bet, ja atklāsies kļūdas, ēku liks nojaukt
"Latvijas Avīzes" redakcija aicināja uz sarunu būvniecības nozares pārstāvjus un viņu uzraugus, lai noskaidrotu, vai Zolitūdē notikusī traģēdija bija nejaušība vai arī to izraisīja būvniecības nozarē ieviestā sistēma. Jautājām, kāda ir būvniecības dalībnieku atbildība un kas no valsts, pašvaldību un būvētāju puses būtu darāms turpmāk, lai Latvijas sabiedrība nekad vairs nepiedzīvotu tādu nelaimi.
Sarunā piedalījās Latvijas Būvinženieru savienības valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Straume, Būvmateriālu ražotāju asociācijas izpilddirektors, bijušais Valsts būvinspekcijas darbinieks un Zolitūdes notikuma izmeklēšanas komisijas vadītājs Leonīds Jākobsons, Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks Jurijs Spiridonovs, Rīgas pilsētas būvvaldes vadītājs Inguss Vircavs, Zolitūdē sabrukušās ēkas būvprojekta vadītājs, arhitektu biroja "Kubs" arhitekts Andris Kalinka, būvuzņemuma "RE&RE" tehniskais direktors Aldis Gulbis, Latvijas Būvnieku asociācijas padomnieks, būvuzņēmuma "Jurēvičs un partneri" valdes priekšsēdētājs Māris Jurēvičs. Viņus iztaujāja žurnālisti
Ivars Bušmanis un Zigfrīds Dzedulis.
– Jautājums katram no jums īss, tiešs un nežēlīgs. Vai personīgi kāds no jums pieļautās kļūdas dēļ būtu gatavs sēdēt cietumā?
M. Jurēvičs: – Kad pēc augstskolas beigšanas 1986. gadā sāku patstāvīgi strādāt par inženieri būvniecībā, vecie meistari, būvdarbu vadītāji, brīdināja: "Ja pirmajos trijos gados kādu pārkāpumu dēļ tevi kaut vai nosacīti nenotiesās, tad tu izdzīvosi." Mēs, jaunie inženieri, diezgan ātri sapratām, ka ar to šajā darbā jārēķinās. Liela daļa būvdarbu vadītāju bija saņēmuši sodu par dažādiem pārkāpumiem. Tāpat ātri aptvērām, ka katram savā darba iecirknī ir jāatbild par to, kādus dokumentus viņš paraksta un ko dara.
J. Spiridonovs: – Man, ministrijas ierēdnim, vienmēr būs jāatbild par visiem manis pieņemtajiem lēmumiem.
A. Kalinka: – Atklāti sakot, līdz šim traģiskajam notikumam man pat prātā nevarēja ienākt, ka es varētu nokļūt tik briesmīgā situācijā. Ja atklāsies, ka notikušajā ir arī mana vaina, tad jā – esmu tam gatavs.
M. Straume: – Būvniecībā strādājot, vari iekulties nepatikšanās par to, par ko esi bijis tieši atbildīgs, un vari saņemt sodu arī par pārkāpumu, kurā nemaz nav tavas vainas. Tādu gadījumu būvniecības ikdienā bija un ir, cik uziet.
A. Gulbis: – Jāatzīst, nav daudz tādu nozaru, kurā pieļautās kļūdas rada tik briesmīgas sekas, kā tas bija Zolitūdē. Jā, būvniecībā strādājošajam jāatbild par visu, ko viņš savā darbā paveicis.
– Vai nesenā "Maxima" jumta iebrukšana ir nejaušība, apstākļu sakritība, vai arī jāmeklē dziļāk – vispārējā bezrūpībā, nolaidībā un nevīžībā, ko izraisīja būvniecības nozarē radītā sistēma?
M. Straume: – Padomju laikā atbildīgā par būvniecības nozari bija valsts celtniecības komiteja. Tā ar ministrijas tiesībām gatavoja likumus un citus normatīvos dokumentus, vajadzības gadījumā tos grozīja un papildināja, reizē bija arī uzraugs nozarei. Diemžēl pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas šī vienotā kārtība pajuka – pienākumus un atbildību sadrumstaloja starp dažādām valsts pārvaldes iestādēm. Ko ar to panācām? Vien to, ka nozarē kļuva arvien grūtāk un sarežģītāk strādāt. Jāatzīst, ka neapskaužu Ekonomikas ministriju, kurai pašlaik uzlikta vispārējā atbildība par būvniecības nozari. Šķiet, ka tai ir par maz spēku, lai spētu pildīt šo pienākumu. Tāpēc uzskatu, ka traģiskais notikums Zolitūdē nav nejaušība, to izraisīja sistēma. Agri vai vēlu kaut kam tādam bija jānotiek.
A. Kalinka: – No savas pieredzes varu atzīt, ka būvvalžu uzraudzība par būvprojektu ir gaužām vāja. Mani, arhitektu un būvprojekta vadītāju, tā gan kontrolē stingri. Piemēram, man var aizrādīt, ka ēkas viena stāva laiduma deviņpadsmit pakāpienu vietā esmu iezīmējis astoņpadsmit. Bet projektējamās ēkas uguns un būvkonstrukciju drošību, kas ir daudz būtiskākas būvprojekta sadaļas nekā pakāpienu skaits, būvvalde nekontrolē. Un jāatzīst, arī man, kaut biju sabrukušās ēkas būvprojekta vadītājs, nebija īstas skaidrības un pārliecības par projektēto uguns un būvkonstrukciju drošību. Bet būvkonstrukcijas apdraud cilvēku dzīvību krietni vairāk nekā pakāpienu skaits!
– Bet sabiedriskas nozīmes ēkām taču veic būvekspertīzi!
– To veic būvprojekta izstrādes sākumā privātā kārtā. Bet būvniecības gaitā notiek dažnedažādas izmaiņas, ko ekspertīzes veicējs nemaz neredz. Šīs izmaiņas pēc tam neredz būvvalde vai kāda valsts pārvaldes institūcija.
– Vai valsts būvinspekcija, ja pirms četriem gadiem nebūtu likvidēta, atklātu kļūdas būvprojektā vai, kā to tagad sliecas domāt lietpratēji, nepilnības sabrukušās ēkas būvkonstrukcijās?
L. Jākobsons: – To neviens nekad nevar garantēt. Arī es sliecos domāt, ka traģiskā notikuma cēloņi ir meklējami dziļāk, nekā pirmajā acumirklī varētu likties. Pirms divdesmit diviem gadiem būvniecības nozarē notika būtiskas pārmaiņas – no valsts stingrās uzraudzības pārgājām uz citu sistēmu, kuras pamatu veido cilvēku savstarpējās attiecības un darījumu līgumi. Diemžēl cilvēku domāšana un uzvedība ir vecās sistēmas radītā, kad pilnīgi viss tika noteikts un regulēts no augšas. Joprojām cilvēkos ir iesēdies, ka, lūk, ja man par šā pienākuma nepildīšanu nekas nedraud, tad to varu nedarīt. Mums ir uzrakstīti gan likumi, gan Ministru kabineta noteikumi. Bet mierīgi var tos nepildīt. Un nekas liels par to nedraud.
Pirms dažām dienām satikos ar Zolitūdes notikuma izmeklētāju, izgājām cauri visam Zolitūdē īstenotās būvniecības procesam no viena gala līdz otram. Un atradām, lūk, ka tas, tas un vēl šis nav izpildīts. Bet apstājāmies pie juridiskas atziņas: ja pretī neizpildītajam nav likuma panta, pēc kura vainīgo varētu saukt pie atbildības, tad neko nevaram izdarīt. Vienīgais, kam varbūt var pieķerties – prasībām neatbilst būvkonstrukcijā izmantotais metāls vai stiprinājumu skrūves.
Iedomājieties tik: mēs varam atļauties lieliem būvprojektiem uztaisīt ekspertīzi un vienā parastā formāta lappusē vienā teikumā ierakstīt, ka viss ir kārtībā – drīkst būvēt. Varam atļauties būvniecībā izmantot būvmateriālus, neprasot pretim ne ekspluatācijas īpašību deklarāciju, ne kvalitātes sertifikātu. Kad no tiem jau uzbūvētā ēka jānodod ekspluatācijā, tad ātri sameklējam vajadzīgos papīrus, un atkal viss kārtībā. Tas pats par būvuzraudzību. Ja vienam būvuzraugam uzraudzībā ir desmitiem objektu, tad nav nekāds brīnums, ka ilgi uzkavēties vienā viņam nav laika. Ja nav vaļas un negribas, arī nekas briesmīgs nenotiek. Tā atbildība mums ir izļodzījusies pašos pamatos. Ēku uzbūvē un nodod ekspluatācijā tik un tā...
Savulaik, Valsts būvinspekcijā strādājot, pārbaudījām ierakstus būvdarbu žurnālos. Visi ieraksti – ar vienas krāsas tinti un ar vienu roku rakstīti. Skaidrs, ka tas bija safantazēts vienā rāvienā un vienā vakarā – tā, lai otrā dienā ēku varētu ātri nodot ekspluatācijā.
Tagad varam izvēlēties. Vai jāatgriežas pie vecās sistēmas, kad visu pārbauda un uzrauga valsts un kad uz katra dokumenta bija melns uz balta "par būvniecības standartu neievērošanu paredzēts sods atbilstoši likumiem"? Šķiet, nav jāatgriežas. Bet jābūt citai apziņai un izpratnei par uzticēto pienākumu. Kā to panākt, nezinu. Var uzrakstīt vislabāko likumu. Bet ar to vien nebūs līdzēts.
– Par valsts uzraudzības atjaunošanu runā arī paši būvētāji. Jūs sakāt, ka nevajag?
L. Jākobsons: – Nē, tā gluži nesaku. Pirms četriem gadiem likvidētās Valsts būvinspekcijas galvenais uzdevums jau bija uzraudzīt, vai valsts un pašvaldību amatpersonu pieņemtie lēmumi atbilst likumiem un normatīvajiem aktiem. Kopš šī uzraudzība nodota pašvaldībām, būtībā tās kontrolē... pašas sevi. Šādai kārtībai nav nekādas loģikas!
Tagad ministrija ierosina izveidot būvniecības kontroles valsts biroju, kuram, kā noprotams, tiks uzticēta visa būvniecības procesa un ekspluatācijas uzraudzība. Kā šis birojs to visu spēs, patiešām nezinu. To varbūt varētu pieņemt, ja tas ir kā pirmais solis ceļā uz Valsts būvinspekcijas atjaunošanu. Ja citādi, tad man ir šaubas, vai šāda biroja izveidošanai būs liela jēga.
M. Jurēvičs: – Šaubos, vai pašvaldības un valsts iestādes tagad spēs nodrošināt tik milzīgu kontrolieru skaitu, kāds būtu nepieciešams vēl stingrākai uzraudzībai. Kurš tad strādās, ja visi tik kontrolēs? Manuprāt, šāda dubultā kontrole nemaz nav vajadzīga. Tā vien pastiprinās bezatbildību.
Arī es uzskatu, ka pie traģiskās nelaimes Zolitūdē mūs novedusi pašlaik izveidotā sistēma, tostarp sertificēšana. Tagad var bļaut: "Man ir sertifikāts, un ar to pietiek!" Bet mans augstskolā iegūtais būvinženiera diploms it kā vairs neko nenozīmē. Tāpat nav svarīgi, kas rakstīts tajos dokumentos, ko man izsniedz būvatļaujas saņemšanas brīdī. Ja tagad svarīgākais ir sertifikāts, tad jau atbildība par Zolitūdi ir ne tikai būvvaldei vai privātajam būvuzraugam, bet arī tiem, kas būvniekiem izdod viņu prasmes apliecinājumus.
Es uzskatu, ka būvniecībā iesaistīto dalībnieku pienākumi un atbildība ir skaidri noteikti Būvniecības likumā – gan vecajā, gan jaunajā, kas spēkā stājas nākamā gada 1. februārī. Ir arī uzraudzības plāni, kā tas ir citās Eiropas valstīs. Bet jau skaidri noteiktās atbildības vietā tagad gribam saražot vēl lielāku papīru kaudzi. Cita lieta – vēlēšanās izvairīties no personīgās atbildības, ja tiek pieļauta kļūda vai notiek nelaime.
To pašu varu teikt par ekspertīzēm. Ja tās taisa bezatbildīgi un formāli, tad tādām tik un tā nebūs jēgas, lai kā būtu
rakstīts likumā. Atceros nelāgu gadījumu. Eksperts piesējās par vienu būvdetaļu, bet neskatījās uz ēkas izturību kopumā. Pēc tam māja sagrūst, kamēr tās iemītnieki vēl saldi guļ savās gultās. Bet būvkonstruktoram vēl iedeva medaļu par to, ka viņš ir gada labākais.
– Ja sertifikācija šķiet lieka, ko tās vietā?
– Sertifikācija nepieciešama tikai vienu reizi, kā tas tagad ierakstīts Būvniecības likumā. Ja augstskolas diploms iegūts un ja cilvēks strādājis praktiski pieredzējušu kolēģu vadībā, tad ar to pilnīgi pietiek, lai viņš varētu strādāt patstāvīgi. Atkārtota sertifikācija nav vajadzīga, tā ir lieka formalitāte.
M. Straume: – Nepārvērtīsim šo sarunu par farsu! Nelaimju saknes ir citur.
Latvijā gan ar ēku projektēšanu, gan ar ekspertīzēm var nodarboties jebkurš, kam ir kaut kāds sertifikāts būvniecības jomā. Tāpēc jau ekspertīzes taisa pavirši, nemākulīgi un formāli, pat lieliem projektiem ekspertīzes slēdziena saturs satilpst vienā lappusē. Un nekādi nav pieļaujams, ka būvprojekta ekspertīzi nodrošina pats pasūtītājs. Viņš uztic to savam labam draugam, kurš uztaisa tādu ekspertīzi, kādu vien vajag, turklāt neskatoties uz projekta izmaiņām būvniecības gaitā.
– Ja privātpersonu ekspertīzēm nevar uzticēties, varbūt par lielveikaliem, sporta zālēm un citām sabiedriskajām būvēm drošības pārbaude jāuztic būvvaldēm vai valstij?
– Būvvaldes nespēs pārbaudīt ne projekta atbilstību, ne ēkas izturību. Bet ekspertīzes nav jāpārvērš par formālām, citādi tām patiešām nav jēgas.
I. Vircavs: – Vai turpmāk ekspertīze būtu jāuztic būvvaldēm vai kādai valsts iestādei, man grūti teikt. Un vai tad nebūs tā, ka par privātīpašumā esošu ēku ekspertīzēm maksāsim mēs, nodokļu maksātāji? Vai tad varēsim to atļauties?
J. Spiridonovs: – Kam jāveic ekspertīze, un kam par to jāmaksā – tie ir divi dažādi jautājumi. Šaubos, vai valsts spēs izveidot tādu iestādi, kurā sapulcināti superprofesionāļi – ekspertīžu veicēji. Cita lieta – ja tiek īstenoti lieli projekti, apmaksāt papildu ekspertīzi.
L. Jākobsons: – Par ekspertīzēm jābūt vienotam valsts regulējumam. Kamēr tā nebūs, tikmēr katrs tās taisīs tā, kā ienāk prātā. Arī es domāju, ka par ekspertīzes veicējiem var būt noteikts skaits pieredzējušu uzņēmumu. Nevar būt tā kā pašlaik – divi jauni cilvēki nodibina firmu un uz ātru roku taisa ekspertīzes jebkuram jaunam projektam.
I. Vircavs: – Vispirms tiešām jāraugās, lai tam, kas veic ekspertīzi, būtu pietiekami ilga prasme, kuras apliecinājums ir sertifikāts. Diemžēl pašlaik ir tā, ka galvenais vienmēr ir pasūtītājs. Kas maksā, tas arī pasūta sev vēlamo mūziku.
A. Gulbis: – Pasūtītājam jau prātā tikai viena doma – lai viņam uzbūvē lētāk, lētāk un lētāk. Bet tā, lai nezustu kvalitāte. Te jau tā nelaime sākas – pasūtījuma izpildītāji spiesti meklēt iespējas, kur taupīt, – uz ēku būvkonstrukciju izturības vai uz vēl kā rēķina.
M. Jurēvičs: – Valstij vajadzētu ieviest licencēšanu tām firmām, kas tiesīgas nodarboties ar būvekspertīzi. Pašlaik konstruktoriem patīk spēlēties ar datorprogrammām, lai gan nekādos normatīvajos dokumentos neviena datorprogramma nav noteikta kā būvniecības standarts. Bet šie gudrinieki paļaujas, ka dators viņu vietā aprēķinās ēku būvkonstrukciju izturību. Nieki! Aprēķini jāveic cilvēkam pašam ar savu galvu un rokām un pēc būvmehānikas un fizikas likumiem.
M. Straume: – Absurds ir arī tas, ka būvkonstrukciju izturības aprēķini pašlaik balstās uz triju veidu standartiem: tā sauktajiem eirokodiem, Latvijas būvnormatīviem un padomju laiku "snipiem". Kā atklājās, tā tas bijis arī ar Zolitūdē sabrukušās ēkas metāla būvkonstrukcijām. Ekonomikas ministrijai būtu jāpanāk, lai šo jucekli izbeigtu pēc iespējas ātrāk un lai spēles noteikumi visām būvniecībā iesaistītajām pusēm būtu vienādi.
A. Gulbis: – Manuprāt, nav pieļaujams, ka projektētāji un konstruktori izmanto standartus, kā pašiem tīk. Ja būvējam Latvijā, tad tiem ir jābūt Latvijas būvnormatīviem. Par ekspertīzēm tas pats. Tām jānosaka vienotas prasības – lai būvētājs būtu drošs, ka viņa darbu eksperts patiešām ir pārbaudījis, nevis tikai parakstījis ekspertīzes slēdzienu, kā saka, pa draugam.
– Pēc traģēdijas Zolitūdē visi esat sarosījušies. Pārbaudīsit jaunbūvju un jau uzcelto ēku drošību, dibināsit būvniecības kontroles biroju, piesaistīsit ārzemju ekspertus, ieviesīsit būvnieku apdrošināšanu. Vai ar to pietiks, lai cilvēki Latvijā justos droši, ka viņiem uz galvas neuzkrīt vēl kāds jumts?
J. Spiridonovs: – Galvenais virziens, kādā darbosies manis pārstāvētā un par būvniecības nozari atbildīgā Ekonomikas ministrija, ir pilnīgi skaidrs – ar visiem iespējamiem paņēmieniem palielināt visu būvniecības procesā iesaistīto pušu atbildību, tostarp kriminālatbildību. Viens no paņēmieniem, kā noteikt lielāku būvnieku atbildību, varētu būt būvnieku profesionālā apdrošināšana. Šķiet, tā varētu radīt problēmas daudziem pašlaik nozarē strādājošajiem.
Iecerētais būvniecības kontroles valsts birojs, kura dibināšanu paredzam reizē ar jaunā Būvniecības likuma stāšanos spēkā, protams, nebūs brīnumnūjiņa, kas palīdzēs izvairīties no visām nelaimēm. Tā būs iestāde, kas būs klāt, tiklīdz radīsies šaubas par kāda būvprojekta drošību. Izņemot ministrijai pakļauto Patērētāju tiesību aizsardzības centru, valstij nav citu instrumentu, kā uzraudzīt būvniecību. Birojs neatņems būvvaldēm noteiktās tiesības un pienākumus. Bet, ja radīsies šaubas par projekta drošību, tam būs tiesības pieprasīt būvniecībā iesaistītajām pusēm papildu informāciju – tādu, ko pašlaik nevar būvvaldes.
Viena no biroja tiesībām, kas, iespējams, varētu ļoti nepatikt sabiedrisko ēku pasūtītājiem – pēc būvdarbu pabeigšanas pieņemt tās ekspluatācijā. Ja atklāsies kļūdas, ēka netiks pieņemta. Ja problēmas būs lielas, ēka jānojauc. Jā, tie ir radikāli pasākumi. Bet nozarē strādājošajiem reiz būtu jāsaprot, ka ar filozofēšanu vairs nenodarbosimies un haosu nepieļausim. Citādi kārtību būtiski neuzlabosim un drošību cilvēkos neradīsim.
– Vai daudzu nozares nelaimju cēlonis nesakņojas būvnieku izglītības sistēmā, uz ko norāda Somijas uzņēmuma "Rak Tek Solutions" pārstāvis Tomass Kaljass?
M. Jurēvičs: – Būvnieku izglītība ir liela problēma. Pavisam vienkāršs piemērs. Latvijas Lauksaimniecības universitātes bibliotēkā par būvniecību var atrast pirms divpadsmit gadiem izdotu mācību grāmatu. Minhenes universitātē būs divdesmit mācību grāmatas, kas izdotas šogad. Izglītības apgūšanā tagad mums modē datorprogrammas, paši vairs neko negribam rēķināt pēc sen pārbaudītām formulām. To jau redzam arī ikdienā – būvniecības praksē nāk strādāt studenti, kuri nesaprot elementāras lietas.
A. Gulbis: – Ar augstskolu beidzējiem nav tik traki, viņi vēl kaut ko jēdz fizikā, būvmehānikā. Trakāk ir ar tiem, kuri mācījušies koledžās vai neklātienē. Sertifikātos jeb būvnieka prasmes apliecinājumos tas jāņem vērā. Un šiem cilvēkiem nedrīkstētu ļaut darboties lielu sabiedriskas nozīmes projektu īstenošanā. Nozarē joprojām jūt tā saukto trekno gadu ietekmi, kad būvēt un pelnīt lielu naudu gribēja arī tie, kuri neprata neko.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003