Drošība jāgādā, ne tikai jāpatērē

Latvija ir ne tikai drošības patērētāja, bet arī drošības garantētāja, "Latvijas Avīzei" uzsver aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis. "Dalība NATO vadītajās starptautiskajās operācijās Irākā un Afganistānā, Eiropas Savienības vadītajā operācijā ATALANTA un apmācības misijā Mali, kā arī dalība NATO reaģēšanas spēkos un Eiropas Savienības kaujas grupā ir mūsu ieguldījums globālajā drošībā un kolektīvajā aizsardzībā. Mūsu ģeopolitiskā situācija un ierobežotās iespējas rīkoties individuāli nosaka, ka Baltijas valstu drošība ir atkarīga gan no katras valsts pašaizsardzības spējām, gan spējas sadarboties," viņš teica Baltijas asam­blejā. Pašlaik Nacionālajos bruņotajos spēkos dien gandrīz 5000 karavīru, no tiem ārvalstīs – 70 karavīru. Šobrīd Afganistānā ir 21, Centrālāfrikas Republikā – 40, ES Apmācības misijā Mali – 7 un ES pretpirātisma operācijā ATALANTA pie Somālijas krastiem – divi mūsu valsts pārstāvji. 19 gados misijās ārvalstīs ir piedalījušies 4736 Latvijas karavīri, precīzāk, tik reižu mūsējie bijuši misijās. Jo vairāk par 1700 karavīriem starptautiskajās operācijās dienējuši vismaz divas reizes, bet astoņi – pat septiņas reizes. Kopš 2003. gada, kad Latvija uzsāka dalību operācijās Irākā un Afganistānā, pildot dienesta pienākumus, krituši septiņi Latvijas karavīri. Attēlā: leitnants Jānis Boļšakovs instruē latviešu un franču karavīrus pirms patrulēšanas Bangi ielās (priekšplānā no kreisās dižkareivis Aleksandrs Avkštolis un seržants Ruslans Vasiļjevs).

Šodien Lāčplēša diena – varoņu piemiņas diena

Konteineru pilsētiņā Latvijas ieliņu var atrast pēc augsti pacelta karoga. Pie durvīm piesprausti mazāki. Katra karavīra gultā vēl ir moskītu telts ar tīklu. Ieejot Latvijas kontingenta komandiera mājoklī, virs viņa guļvietas kā baldehīns pārvilkts sarkanbaltsarkanais karogs. Tur, Āfrikā, šodienas lāčplēši cīnās ar moskītiem un ar nemiernieku bandām. Saruna ar majoru Salvi Dzilnu par to, kāpēc viņa vienība šodien nav Daugavas malā, kur drošību garantē citu NATO valstu spēki, bet Bangi, Centrālāfrikas Republikas galvaspilsētā.

– Armijā nonācāt...

– 1992. gadā, kad vēl bija obligātais dienests. Pēc tā iestājos zemessardzes izlūkvadā un paralēli mācījos Aizsardzības akadēmijā. Tagad Latvijā dienu Apvienotajā štābā plānošanas departamentā.

– Vai personīgais ceļš uz armiju nepierāda, ka Latvijā vajadzēja saglabāt obligāto karadienestu?

– Obligātajam dienestam ir gan plusi, gan mīnusi. Tā jēga ir iemācīt jebkuram Latvijas pilsonim izpratni par armiju, tās organizāciju un dot aizsardzības pamatiemaņas. Profesionālajā dienestā karavīriem ir vairāk iemaņu un armija ir kvalitatīvāka, nevis kvantitatīva. Domāju, ka mūsdienās pamatiemaņas var iemācīt jaunsardzē. No jaunsardzes vietu armijā atrod ļoti daudzi – mūsu vienībā arī kādi desmit puiši nāk no jaunsardzes.

Uzskatu, ka mūsdienās jaunsardze ir augstā līmenī, jo tajā apgūst ne tikai militārās lietas, pamatzināšanas par ieročiem un taktiku, lai ikviens pilsonis X momentā būtu gatavs aizstāvēt savu valsti, bet iemāca arī darbu komandā, saliedētību kolektīvā un patriotismu pret valsti. Ar vēsturi, ar kopīgām sporta spēlēm. Viens mērķis, viena komanda.

– Hm, arī Bangi nevalstiskās organizācijas, iedzīvotāju pārstāvji līdzšinējos pretiniekus cenšas samierināt un saliedēt futbola mačā.

– Jā, te bija futbola spēle arī ar mūsu EUFOR komandu, tajā spēlēja Mārcis Rūtiņš no Latvijas komandas. Arī te, EUFOR multinacionālajā kolektīvā, rodas tā māksla sadzīvot. Te nevar aizvilkt aizkarus un pateikt: es tagad par sevi vien atbildu. Vienam ir viena tehnika, otram – citāda. Vienam viena taktika, citam – sava. Te jāmāk rast kompromisus un sadzīvot.

– Kā sadzīvojat? Labi?

– Protams.

– Bet vai uz latviešiem neskatās kā uz mazajiem brālīšiem, kaut arī augumā esat visraženākie?

– Nē, tieši neviens neko nesaka, bet kādreiz no sarunām var noprast, ka augstākās amatpersonas nebija gaidījušas tik daudz no mums, tik labu sagatavotību. Igauņi, kuri atbrauca pirms mums jau maijā, to latiņu uzcēla tik augstu, ka mums vien atlika to tā noturēt.

– Bet štābā strādā lielākoties franči...

– Ne tikai. Jā, komandieris, brigādes ģenerālis Lions ir francūzis, bet štāba priekšnieks ir spānis, ir pārvaldes, ko vada vācietis, soms. Kad vēl bija igauņi, apvienoto operāciju centru vadīja viņu komandieris. Nenoliedzami, ka franči ir vairākumā...

– ... kas jāpieņem, saprotot, ka sadarbība ar Centrālāfrikas valsts institūcijām, kurās runā franciski, ar Francijas armijas kontingentu vislabāk padodas viņiem.

– Bet ļoti daudz labu ideju nāk no visām šeit pārstāvētajām vienībām.

– Kāds ir Latvijas vada nodrošinājums?

– Šajā situācijā, es uzskatu, mēs esam pietiekami labi nodrošināti.

– Latvijā pēc aizsardzības ministra un kapelāna vizītes izskanēja, ka pietrūkst interneta sakaru...

– Protams, vienmēr var vēlēties ko labāku. It īpaši, ja ir pierasts pie labā. Šajos apstākļos šāds mobilo tīklu nodrošinājums ir labs. Protams, tas nav tik ātrs kā Latvijā. Sakari ir nodrošināti ar mobilajiem telefoniem. Nu jā, ir dienas, kad nav ne mobilo sakaru, ne interneta. Esam Āfrikā.

– EURFOR RCA komandieris ģenerālmajors Filipe Pontjē, apskatot ložu atstātās pēdas Latvijas vienības bruņotajā apvidus mašīnā, nosprieda, ka šī misija liek Latvijā padomāt, kā turpmāk labāk sagatavoties – bleķi bruņumašīnas sānos par plānu, aizsarga ložmetējniekam nav. Piekrītat?

– Ekipējumu un nodrošinājumu izvēlas no draudu novērtējuma. Uz miera uzturēšanas operācijām jau nav jābrauc ar tankiem vai iznīcinātājiem. Tajā brīdī, kad Latvija gatavojās šai operācijai, bija tāda informācija no EUFOR štāba, atbilstoši kurai tika veikts iepirkums. Drošības situācija mainījās tikai pēc 20. augusta. Tas, ka torņu mums nav, tiesa, bet esam uztaisījuši ložmetēju turētājus tepat uz vietas. Jāsabalansē nepieciešamība ar iespējām.

– Šī jums ir otrā starptautiskā misija. Kāda ir Centrālāfrika salīdzinājumā ar Afganistānu?

– Šeit drošības situācija atšķiras, jo vēl bez tiešas cīņas ar laupītājiem un bandītiem te ir humānā krīze. Lai to novērstu, jāīsteno sociālie projekti, kā EUFOR CIMIC vienība sadarbībā ar nevalstiskām organizācijām. Taču tos nedrošā vidē riskanti veikt. Kā kāda humānā organizācija, šeit atbraukusi, pastāvīgā apdraudējumā var ko paveikt? Un arī pēc projekta īstenošanas jārūpējas, lai viss netiktu uzreiz izlaupīts. Tāpēc ir jābūt militārām patruļām. Piemēram, pat lidostu nevar izmantot nepārtrauktā diennakts režīmā tāpēc, ka nav drošības un neapgaismotajā lidlaukā civilās lidmašīnas vienkārši apzog, jo apkārt lidlaukam nav žoga. Pa nakti izskrūvē skrejceļa lampiņas.

– Un tomēr no Afganistānas situācija atšķiras. Tur ir karotāji pašnāvnieki, šeit nav. Tur bizness tomēr nocietinātās sētās, bet šeit ceļmalās... Ko vieglāk nosargāt?

– Afganistānā 1979. gadā miera nav bijis un cilvēki karo vairākās paaudzēs. Šeit situācija dažu mēnešu laikā var uzlaboties, kā arī notika līdz augustam. Un diennakts laikā situācija var sabojāties, kā bija ar šaušanu oktobrī. Te mūsu uzdevums nav iznīcināt "sliktos zēnus", bet gan nostiprināt mieru. Te demokrātijas izpratne ir tāda: ja kaut kas nepatīk, ierocis rokās. Bet mēs tos, kas mēģina savu ietekmi iekarot ar ieročiem rokās, necenšamies izolēt, bet iesaistīt atjaunošanas procesā.

– Un tomēr ar ieročiem staigāt neļaujat. Vai jums izdevies panākt, lai ielās nerādās ar šaujamajiem?

– Ar patruļām panākam, ka ieroci nelieto. Ja redzam, ka ierocis rokās, to atņemam. Patruļas organizējam neregulāri, arī kājnieku patruļas, tā ka Bangi iedzīvotāji nezina, kad pēc vienas patruļas sekos nākamā. Var trāpīties, ka pēc pāris minūtēm nāk cita. Ja piefiksējam kādu bruņotu cilvēku iebēgam mājā, izsaucam žandarmēriju, kas tiek ar viņu galā. Patrulējam gan naktī, gan dienā, divas līdz četras stundas. EUFOR grafiks ir tāds, ka mūsu klātbūtne pilsētā ir nepārtraukta. Kopumā ir ko rauties.

– Afganistānā kā militārais kontingents bijāt mērķis uzbrucējiem. Vai šeit, Centrālāfrikā, EUFOR ir mērķis?

– Nē, šeit nav tā. Cilvēki ir ļoti apmierināti, ka esam šeit. Tikai kriminālās bandas nevēlas mūsu klātbūtni, bet uz mums medības gan nerīko.

– Dienests draudzīgā vidē?

– Mūsu klātbūtne noder kaut vai cīņā pret zagļiem. Arī mums, Rīgā, ja policija neparādītos ielās, šajā rajonā aktivizētos kriminālās aktivitātes. Kaut arī zagļus neķeram, mūsu patruļas veic preventīvu darbu, neļaujot nojaukt kādu jumtu vai noskrūvēt laternu. Ar nakts redzamības iekārtām labi visu pamanām.

– Drīz aizbrauksiet. Kāds būs bijis jūsu ieguldījums?

– Vienmēr vieglāk noslēgties savās mājās, aizvērt durvis un nelikties ne zinis, kas notiek pasaulē. Mūsdienās viens otram palīdz. Šajā gadījumā ES misija Centrālāfrikā – pārvarēt humāno krīzi, kas radās dažādu politisko un kriminālo grupējumu ambīciju realizēšanā ar ieročiem. Vienkāršie iedzīvotāji kļuva par upuriem. Nekādas ekonomikas, bankas slēgtas, nav medicīniskās palīdzības, slēgtas skolas. Ja salīdzinu to situāciju, kāda bija pirms pusgada, kad jūnijā ieradās vienības un kad pirms tam biju izlūkbraucienā maijā, ir būtiski labāk. Klusāks, nav šaušanas naktīs. Cilvēki brīvi pārvietojas pa pilsētu. Tiek atvērti veikali, gan tikai pilsētas dienvidos, pat banka. Tās ir lielas pārmaiņas, kas kļuva iespējamas, pateicoties starptautisko miera spēku klātbūtnei un aktīvai līdzdalībai.