Rīga 16°C, apmācies, bez nokrišņiem, ZR vējš 3m/s
Svētdiena, 2024. gada 05. maijs 09:55
Vārda dienas: Ģederts, Ģirts
Likums liek pašvaldībai nodrošināt transportu nokļūšanai skolā, taču Dundagā tas neizdodas
Ir nedaudz pāri sešiem no rīta, un pirmklasniece Amanda Veide ceļas, lai postos uz skolu. Tas Latvijā nav nekas ārkārtējs – vietām bērni tumsā jau pussešos stāv ceļmalās un gaida skolas vai pasažieru autobusu. Skola Amandai ir tālu – 25 kilometri, bet arī tas Latvijas apstākļos nav nekas ārkārtējs. Ārkārtēji ir apstākļi, kādos mazā meitenīte nokļuvusi: neviens negrib, nespēj vai nevar pirmklasnieci ar garantiju nogādāt skolā, uz ko Amandai kā Latvijas iedzīvotājai ir likumīgas tiesības.
Šis nav stāsts arī par sliktiem vecākiem vai to trūkumu. Tētis Sandis Veide un mamma Anna Safonova ir inteliģenti lauku cilvēki. Viņi nav bagātnieki, bet nav arī nabagi. Apzināti izvēlējušies dzīvi laukos, lielā mērā ar savu bioloģisko saimniecību "Rūķīši" ir pašpietiekami: 13 hektāri zemes un meža, malkas un kartupeļu bizness, vistu un zosu bari, aitas, bites, govs, ir lieli plāni, kā attīstīties. Un pēc būtības tikai ar vienu lūgumu sabiedrībai: lai bērnu (un arī otru, kad viņš pieaugs) aizved uz skolu un atved atpakaļ. To nosaka arī likums: Izglītības likuma 17. pantā skaidri rakstīts, ka pašvaldība nodrošina transportu izglītojamo nokļūšanai izglītības iestādē un atpakaļ dzīvesvietā, ja nav iespējams izmantot sabiedrisko transportu. Te varētu likt punktu un gaidīt autobusu, bet... tas nebrauc.
Situāciju no pašvaldības viedokļa lielā mērā var izskaidrot ar to, ka "Rūķīši" atrodas vienā no mazapdzīvotākajām valsts vietām, turklāt ceļa galā, nacionālā parka un purva malā. Bet vai vaina meklējama tikai šajā apstāklī?
Sandis ir dzimis un audzis Pierīgā, Rāmavā. Strādājis uzņēmumā "Rīgas siltums" par inženieri, taču dvēselē vienmēr bijis prom no pilsētas. Izdevība nogruntēties laukos radās, kad pēc Latvijas neatkarības atgūšanas ticis pie savas dzimtas īpašuma Dūmelē Dundagas pusē, pašā Kolkas raga vidū, vienādā attālumā – aptuveni astoņi kilometri – no Rīgas līča un atklātās jūras. 2001. gadā Sandis ar žigulīti bija aizbraucis līdz Baikāla ezeram, no kurienes atveda evenku meiteni Annu Safonovu, kas tagad runā raitā latviešu valodā ar kurzemnieku akcentu. Dzīvojuši gan Kolkā pie radiem, gan vagoniņā uz savas zemes, tagad jau pusotru gadu ģimenei ir savas mājas "Rūķīši", kuras izdevās lēti nopirkt. Pa starpu piedzima Amanda, pēc tam Aivars.
Amandai septembrī bija jāiet 1. klasē, un tētis viņu vasarā pieteica 25 kilometrus tālajā Dundagas vidusskolā. Tas bija reālākais variants: tiesa, tādā pašā attālumā atrodas arī Rojas vidusskola, dažus kilometrus tuvāk – Kolkas pamatskola, taču no Dūmeles cilvēku un transporta plūsma lielākoties virzās Dundagas virzienā, tas tomēr ir novada centrs. Sandis bija izpētījis likumus, aprunājies ar cilvēkiem un saprata, ka pašvaldībai būs meitiņa jāvadā turp un atpakaļ uz skolu. To, ka problēmu nebūs, Sandis sapratis arī no sarunām ar pašvaldības vadītāju Gunāru Laicānu. Arī tad, kad pieteicis bērnu skolai, neviens par transporta problēmām neko neteica. Septembris tuvojies, bet neviens Sandim neteica: cikos un kā brauks autobuss, kurā vietā konkrēti paņems bērnu. Sandis uzrakstīja iesniegumu G. Laicānam. Atbildes nekādas. Ar Sandi gan kontaktējās pašvaldības izpilddirektors Andris Koiro, kas sacīja, ka tuvākā autobusa pietura būs Vīdalē, uz kurieni tad vecākiem pašiem bērns būs no rīta jānogādā un vakarpusē jāsagaida, it kā daļu degvielas atmaksāšot.
"Tas mani tomēr neapmierināja. "Rūķīši" no Vīdales atrodas 11 kilometrus. Kas bērnu vedīs tad, kad ar vienīgo ģimenes automašīnu būšu aizbraucis darīšanās, braucamais būs saplīsis vai kas cits noticis? Kaimiņos skolas bērnu nav, tuvumā ir piecas mājas, kurās pārsvarā dzīvo tikai pensionāri," skaidro Sandis. Sandis meklēja palīdzību pie ierēdņiem. Izglītības kvalitātes valsts dienesta uzraudzības departamenta direktora vietnieks Maksims Platonovs nostājās Sanda ģimenes pusē, sāka bikstīt pašvaldību un ieteica, pie kurām valsts iestādēm vēl meklēt palīdzību.
Cilvēcīgi neparunāja
"1. septembrī aizvedu meitu uz skolu un pie reizes aizgāju uz pašvaldību. Priekšsēdētāju nesatiku. Izpilddirektors Koiro gribēja, lai parakstu līgumu, ka vecāki atbild par Amandas nogādāšanu skolā. Protams, neparakstījām, bet mājās izpētījām pašvaldības saistošos dokumentus, kas atrunā bērnu nokļūšanu skolā. Tajos nekas nav teikts, kas notiek, ja vecākiem nav transporta, tas salūst vai ir kādi apstākļi, kad bērnu nevar nogādāt skolā," stāsta Amandas mamma Anna, kas ļoti cerēja, ka pašvaldībā kāds cilvēcīgi ar viņu izrunāsies, bet nesagaidīja. "Latviešu, tāpat kā evenku, ir maz, un es latviešus saprotu. Zinu, ka Latvijā par bērniem daudz runā kā par tautas izdzīvošanas vērtību, bet daudz kas no tā ir tikai runas. Manuprāt, par katru bērnu būtu jāpriecājas, sevišķi par tiem, kas dzīvo laukos, kur ir latviešu tautas sākums un vieta, kur dzimst patriotisms."
Pašvaldība bijusi gatava atmaksāt degvielu vecāku auto rīta braucienam no "Rūķīšiem" līdz Vīdales autobusa pieturai un vakarā no pieturas uz mājām: tātad divas reizes pa 11 kilometriem mīnuss 3 kilometri, kas pašvaldības saistošajos noteikumos minēts kā attālums, kādā vecākiem par bērnu pārvietošanos jāatbild pašiem. No rīta atpakaļ uz mājām un vakarā uz pieturu vecākiem būtu jābrauc par savu naudu.
Vecāki šādam variantam nepiekrita, un Amanda skolā nokļuva dažādos veidos vai nenokļuva vispār, nedēļu negāja uz skolu. Sandis tagad teic, ka bija iedevis laiku pašvaldībai, lai problēmu atrisina. Pats pa to laiku sazinājās vēl ar Tiesībsarga biroju, Bērnu tiesību aizsardzības inspekciju, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju un pārliecinājās, ka likums ir viņa pusē.
Iespējams, kaut kas palicis nesaprasts komunikācijā starp ģimeni un pašvaldību, taču Sandis apgalvo, ka kādu laiku bijis klusums, līdz 10. novembrī saņēmis ziņu, ka šurp braukšot pašvaldības sociālā dienesta un bāriņtiesas cilvēki, lai lemtu par Amandas ievietošanu internātā.
"Tad es sabijos, ka patiešām atņems bērnu un piezvanīju Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pašvaldību departamenta direktoram Aivaram Draudiņam un teicu, ka izsaukšu glābējdienestu. Draudiņš apsolīja parunāt ar pašvaldību. Tad ar internātu vairs nebaidīja," atceras Sandis. Turpinājumā bija reizes, ka meitu veda Sandis, pašvaldības izpilddirektors, skolas šoferis, bija dienas, kad bērnu neveda neviens. 13. novembrī pašvaldības deputāti grozīja saistošos noteikumus, ka apmaksājams ceļš gan turp, gan atpakaļ (mīnus 3 kilometri), bet arī tas Sandi vairs neapmierināja, jo atbildība, ja vecāki bērnu nevar kādu iemeslu dēļ transportēt, tomēr paliek.
"Mēs jūtamies no pašvaldības puses šantažēti. Tā cilvēkus apklusina. Kaimiņi stāstīja, ka viņi savulaik saviem bērniem celofāna maisiņus ap kājām tinuši un likuši pa tumsu, dubļiem un sniegu iet tos trīs kilometrus cauri mežam uz pieturu..." saka Sandis. Viena no pēdējām sarunām Sandim bijusi jau ar jauno izpilddirektoru Visvaldi Radeli, kas esot teicis: "Tu esi rets gadījums, visus likumus izpētījis, tiesāsies – uzvarēsi!"
Izmaksas – 800 eiro mēnesī
"Pašvaldībā sāku strādāt 23. septembrī. Bija daudz ielaistu lietu, un Amandas gadījums man nebija prioritāte, godīgu atzīstu. Tā bija mana kļūda. Kad jautājumā iedziļinājos, sapratu, ka laiks, kad abas puses varēja vienoties, palaists vējā. Vispirms pozā bija iestājušies pašvaldības deputāti, bet pēc tam, kad viņi pēc mana lūguma nāca Sandim pretī, grozot noteikumus, pozā jau bija iestājies Sandis, un izskatās, ka no tās neizies, jo pārliecinājies, ka likums ir viņa pusē. Likumā teikts, ka pašvaldībai jānodrošina transports. Viss! Kaut vai pa gaisu vai ūdeni! Ja būtu Roņu sala novadā, tad pašvaldībai vajadzētu kuģi... Arī par nekādiem 3 vai citiem kilometriem, kas jānodrošina vecākiem, likumā nav ne vārda," skaidro V. Radelis. Pasažieru pārvadājumu konkursā novadā uzvarējis AS "Talsu autotransports", kas nolīdzis apakšuzņēmēju, vietējo komersantu dundadznieku Ivaru Petrovicu. Maršruti saplānoti un apstiprināti Autotransporta direkcijā, pārplānot tos tagad vairs nevarot. Tie tiek veikti par pašvaldības un valsts dotācijām. Tikai Amandas dēļ (neviena cita bērna ceļa posmā starp "Rūķīšiem" un Vīdali neesot) autobusam vajadzētu ik dienas papildus veikt 44 kilometrus. Tas stipri sadārdzinātu un paildzinātu maršrutu.
"Kā Talsu mērs esmu no daudzām sarežģītām situācijām savulaik izgājis un pagaidām, ja vecāki atsakās sadarboties, kā likumīgu redzu vienu variantu: Amandai jābrauc pakaļ un jāved mājās speciāli. To var darīt tikai licencēts pasažieru pārvadātājs. Tuvākais tāds dzīvo Dundagā. Ceļš vienā virzienā ir 25 kilometri, dienā sanāk 100. Palūdzu aprēķinus: 44,34 eiro dienā. Nedēļā tas sanāk vairāk nekā 200 eiro, mēnesī – vairāk nekā 800 eiro! Neviens cits, kas nav licencēts, ja gribētu, piemēram, pa ceļam uz darbu Amandu vadāt vai vienkārši pa mazāku cenu, likumīgi to darīt nevar, jo, pirmkārt, pašvaldība nevar par to likumīgi maksāt – par to Valsts kontrole pie staba mūs piekārs, otrkārt, ja ar bērnu kas slikts atgadītos, tā vairs nebūs administratīva, bet kriminālatbildība," situāciju izpētījis V. Radelis. Viņš arī pukojas, ka valsts iestādes veikli "nolēkušas" no problēmas, bet pašvaldība nekur nolēkt nevar.
Pašvaldības vadītājs G. Laicāns ir atvaļinājumā ārzemēs, tāpēc man ar viņu neizdodas sazināties. Dundagas vidusskolas direktore Aiga Štrausa ir apmulsusi: "Kad paklausās vienu juristu, tad liekas, ka vecākiem arī ir atbildība, kad citu – tad tikai pašvaldības atbildība. Es nevaru neko citu kā aicināt pašvaldību šo jautājumu atrisināt, jo skaidrs ir viens: bērnam skolā jābūt. Manā 25 gadu direktores praksē šāda gadījuma nav bijis."
Ierēdņu domas dalās
Tiesībsarga biroja bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere 1. decembrī nosūtījusi vēstuli Dundagas pašvaldībai, kurā norāda, ka pašvaldība noteikumos nav noteikusi, kā bērns var nokļūt skolā un atpakaļ bez vecāku personīgā transporta izmantošanas. Šādam regulējumam jābūt, jo to nosaka Izglītības likums, turklāt vecākiem var nebūt transporta, likumā nav arī noteikts vecāku pienākums – transporta nodrošināšana bērna nogādāšanai no dzīvesvietas līdz pieturvietai. Pašvaldības pienākums ir izstrādāt risinājumu.
Izglītības kvalitātes valsts dienesta uzraudzības departamenta direktora vietnieks Maksims Platonovs nenoliedz, ka mudinājis pašvaldību risināt problēmu, kaut gan varējis darīt to tikai pastarpināti, palīdzējis Sandim saistīties ar citām valsts iestādēm un ir pilnīgi viņa pusē.
"Sandis ir cilvēks, kas cīnās. Taisnība ir viņa pusē. Tas, ka viņam ir auto, nav arguments, lai viņam būtu pienākums bērnu vest uz pieturu. Tiklab viņam var nebūt nekāda transporta. Tad ko: viņam katru dienu vajadzēs no rīta iet 11 kilometrus kopā ar bērnu līdz pieturai, pēc tam atpakaļ, vakarā atkal pakaļ un pēc tam atkal ar bērnu atpakaļ uz mājām? Arguments nav arī tas, ka autobusa maršruts ir saplānots. Nu tad pārplānojiet! Manuprāt, pašvaldības saistošie noteikumi arī ir pretrunā ar likumu," komentē M. Platonovs.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pašvaldību departamenta direktors Aivars Draudiņš uzskata, ka saistošie noteikumi, kas nosaka, ka par kādiem kilometriem bērnu ceļā uz skolu atbild vecāki, nav pretrunā ar likumu. Praksē tie parasti esot 1 – 3 kilometri.
"Katru bērnu līdz pašām mājām aizvest nevar. Pašvaldība var izdarīt tikai to, ko var, naudas ir tik, cik ir, tā darbojas solidāri visas sabiedrības interesēs. Ja tērēs vienam bērnam tūkstošus, citiem var nebūt nemaz. Ir atsevišķi gadījumi, kas jārisina, sadarbojoties abām pusēm. Konkrētos gadījumos ministrija pēc būtības iesaistīties nevar, katra pašvaldība savā rīcībā ir autonoma," norāda A. Draudiņš.
Ministrijai nav zināms neviens cits gadījums, kad vecāki sūdzētos par bērnu nokļūšanu līdz skolai.
Arī Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas priekšniecei Lailai RiekstaiRiekstiņai zināms tikai šis gadījums, pēdējā pusgadā vispār neesot saņemta neviena sūdzība par bērnu nogādāšanu skolā un atpakaļ. Iepriekš paretam esot bijušas sūdzības pārsvarā par slikti saplānotiem maršrutiem, par to, ka šoferi izlaiž pieturā bērnus, nepārliecinoties, ka kāds tiem atnācis pakaļ.
"Runājot par konkrēto gadījumu, es redzu, ka pašvaldība daļēji problēmu atrisinājusi, jo pieņēmusi lēmumu, ka ir gatava kompensēt vecākiem degvielas izdevumus, bet jautājums paliek: kas notiek, ja vecāki nevar vai negrib vest bērnu uz pieturu? Jābūt kādai alternatīvai. Bērna nokļūšana skolā nevar būt tikai vecāku atbildība. Un abām pusēm ir jārunā un jāvienojas," domā L. Rieksta Riekstiņa.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003