Latvijas novadu dārgumi grāmatā

Ērkšķainā izvēles taka

Lai nokļūtu grāmatā, novadu dārgumiem bija jābūt apskatāmiem priekšmetiem vai mantām – uz relikviju nevarējām attiecināt dabas, arhitektūras, arheoloģiskus objektus. Otrs pamatnosacījums – katram dārgumam vai relikvijai jābūt ar savu stāstu vai leģendu. Grāmatas tapšanas laikā novadi pārsvarā ieteica trīs četrus dārgumus, bet izvēlēties vajadzēja tikai vienu. Tāpēc kopīgi meklējām īsto.

Vairākiem novadiem uzreiz bija skaidrs, ar ko lepoties. Aknīstieši par izcilu nacionālo dārgumu atzinuši Gārsenes tautastērpu. Novadpētnieces Ausma Bērziņa un Edīte Pulere aprakstīja tērpa tapšanas vēsturi, papildinot to ar izteiksmīgiem fotoattēliem. Ciblas novads atsūtīja aprakstu par peternēm – kas tās tādas, lasiet mūsu grāmatā! Aizkrauklieši pārsteidza ar barona Šulca fon Ašerādena zemnieku tiesas dokumentu, kas tapis 1764. gadā. Ludzānieši atsūtīja trīs kārdinošu dārgumu aprakstus. Jēkabpilieši piedāvāja Kaldabruņas jostu ar intriģējošu vēsturi. Īstu "zemeņogu" saņēmu no Rūjienas izstāžu zāles vadītājas Līgas Siliņas – stāstu par mācītāju Robertu Slokenbergu, kura talārs tagad ir izstāžu zāles krājumā. Cik cienīts un mīlēts bijis Rūjienas Gesta Berlings, atcerējušies vecie rūjienieši pēc otra vietējā mācītāja Hermaņa Baha teiktā: "Ja baznīcas kalnā uzvestu siena vezumu un Slokenbergs teiktu draudzei, ka vajag to noēst, tad pēc pusstundas salmiņš nebūtu pāri palicis." Lūk, šādu un līdzīgu stāstu grāmatā netrūkst!

Tomēr lielākai daļai novadu izvēle bija grūta. Balvu novada kultūras nozares vadītāja Iveta Tiltiņa vēstulē piedāvāja piecus dārgumus: sarkanbaltsarkano karogu, ko īpašniece glabājusi visus okupācijas gadus; vēstules linu aploksnē no Sibīrijas izsūtījuma; represētā mākslinieka Jāņa Ūdra gleznas; izsūtītas skolnieces ģimnāzistes cepurīti un nacionālā partizāna Alberta Pūces dienasgrāmatu.

Daugavpils novads lūdza izvēlēties starp Slutišķu vecticībnieku sādžu, Juzefovas muižas īpašnieka meitas Marijas auklītes kleitu un ārsta, publicista un Latgales sabiedriskā darbinieka Antona Skrindas dāvātu fotogrāfiju savai pacientei, kurai viņš izglābis redzi. Dagdas novads atsūtīja triju dārgumu pieteikumus: Martas tautastērpa stāstu, Dagdas muižnieka Kazimira Buiņicka vēsturisku dokumentu un tā dēvētos Asūnes evanģēlijus. Valcēnieši bija tik pamatīgi izvētījuši novada dārgumus, ka saņēmu piecus – par Jāni Cimzi, 1918. gada 18. novembrim veltītu Sarkanā Krusta pastkarti, Vijciema čiekurkalti, trauka lausku no Ērģemes pilsdrupām un ziedojumu listi 1919. gada Brīvības cīņās kritušo piemineklim.

Te nu gudras palīdzes bija grāmatas ekspertes – rakstniece Anna Žīgure un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietniece zinātniskajā darbā Irina Zeibārte. Likām prātus kopā, lai novadu dārgumi iespējami vispusīgāk parādītu Latvijas laikmetu ainu, piemēram, par nacionālajiem partizāniem citu ieteikumu nebija, tāpēc no Balvu novada izvēlējāmies Alberta Pūces dienasgrāmatu, jo šajā Latgales pusē nacionālo partizānu cīņa bijusi ļoti izteikta. Īpaši grūti bija atteikties no Juzefovas muižas dārguma un tā daiļrunīgā stāsta, tomēr gribējām parādīt Skrindu dzimtas lomu Latgales dzīvē. Bet no Valkas novada dārgumiem paturējām ziedojumu listi, kas ārkārtīgi spilgti raksturo mūsu valsts dzimšanas pirmsākumus. Tā strādājām kopīgi ar visu 73 novadu vadītājiem un speciālistiem, līdz panācām vienotu izvēli.

Autori un palīgi

Aprakstus par izvēlētajiem dārgumiem (ar dažiem izņēmumiem) veidojuši novadu autori. Viņu vidū pārsvarā muzeju darbinieki, pašvaldību sabiedrisko attiecību speciālisti un novadpētnieki. Bet ir arī skolotājas, bibliotekāre, pagasta pārvaldes vadītāja, rakstniece Inguna Bauere un dzejniece Anna Rancāne.

Neklātienē esmu iepazinusies ar visiem grāmatas līdzveidotājiem. Lai īsajā vienas lappuses tekstā par katru nacionālo dārgumu uzrakstītu pašu kodolīgāko, izceltu leģendas sāli, ar daudziem autoriem bija ilga sadarbība. Sesavas bibliotēkas vadītāja Dzidra Šulce uztraucās, ka par Stuģu Emīla kinoscenāriju "Sesava" nevarēšot tik labi uzrakstīt, kā vajag grāmatai. Toties viņa zināja, kā atrast scenārija autora mazmeitu Ināru Greivuli – tā arī radās stāsta papildinājumi, kāpēc Berlīnē studējis lauksaimnieks ķēries pie tik neparasta radošās izpausmes veida.

Iespējams, visgarākā sarakste un sarunas notika ar Aizputes novada tūrisma vadītāju, tradicionālās kultūras pētnieci Signi Pucenu. Sākumā Signe atsūtīja aprakstu par Aizputes novada vēsturi, sākot ar 13. gadsimtu, kad Aizpute bija Kurzemes bīskapijas galvaspilsēta. Ilustrācijai – viena no pēdējiem bīskapiem Henriha fon Bazedova kapa plāksne, kas atrodas Aizputes baznīcā, bet ir aizsegta, un to nevar aplūkot. Vienojāmies, ka vēstures stāsts ar baznīcu neder. Lauzījām galvas, kas varētu būt aizputnieku dārgums. Uz pēdām neparastam atklājumam bija nācis Signes dzīvesbiedrs mākslinieks Uģis Pucens, Aizputes mākslinieku darbnīcu un rezidenču centra dalībnieks. Viņš Herdera institūta (Vācijā) mājaslapā bija uzgājis ziņu par 1566. gada Aizputes grāmatu. Tās vērtību apliecina fakts, ka Rīgas rāte savulaik to aizņēmusies saviem tiesību norakstiem. Herdera institūta arhīva darbinieki bijuši atsaucīgi, un tagad aizputnieku rīcībā ir šīs grāmatas kopija. Tas, ka grāmata pa kara laikiem nonākusi Vācijā un pašlaik ir Herdera institūta krājumā, nemazina tās īpašo Latvijas nacionālās relikvijas vērtību.

Ilgi apspriedāmies ar Ropažu pašvaldības sabiedrisko attiecību speciālisti Ingu Koleču. Palikām pie Krustu dārza Ropažu kapsētā. Skolotāja Anna Buiķe uzrakstīja izsmeļošu un sirsnīgu stāstu, kāpēc šis dārzs ir tik svarīgs. Lai minam tikai vienu faktu – tajā ir piemineklis makrobioloģiskās ķīmijas pamatlicējiem Štaudingeriem – Magdai ŠtaudingereiVoitai un viņas vīram, Nobela prēmijas laureātam Hermanim Štaudingeram.

Krāslavas novada pašvaldības sabiedrisko attiecību vadītāja Inga Kavinska sākumā ieteica Dridža ezeru, bet tas ir dabas objekts. Varbūt ir kāda simtgadīga zvejnieku dzimtas laiva? Neesot. Atcerējos, ka padomju gados Krāslavas baznīcas priesteris žurnālistiem reiz laipni izrādīja tās retumus, to vidū poļu mākslinieka Jana Mateiko altārgleznu. Izrādījās, ka sadarbībā ar Polijas Kultūras ministriju 2003. gadā sākta un 2011. gadā pabeigta baznīcas centrālā altāra restaurācija. Atklājies, ka baznīcā ir ne tikai altārglezna, bet agrāk aizsegti sienu gleznojumi – bija prieks, ka kopīgiem spēkiem esam atraduši retu dārgumu!

Vēsture mūsdienu kažokā

Uz vairākiem novadiem devāmies klātienē, lai apskatītu vietas un lietas, kas būtu visraksturīgākās novadam, vai sarīkotu fotosesiju. Rucavas etnogrāfiskā centra "Zvanītāji" vadītāja Sandra Aigare sarunāja modeli – Maiju Vajevsku, lai viņa uzcirstos pēc visiem rucavnieku tērpšanās likumiem. Citastarp, ģērbšanās prasa gandrīz vai stundu. Par šo krāšņumu varat priecāties grāmatā!

Nīcenieki izvēlējās Pērkones tautastērpu, veco paraugu pilnā komplektā ir tik maz... Tomēr Nīcas senlietu krātuvē viens īsts ir saglabāts, un tajā ietērpās vidējās paaudzes deju kolektīva dejotāja Iveta Jākobsone. Nīcas novads gādā par to, lai senlaiku dārgumi piedzīvotu atjaunotni – pašlaik Nīcas jauniešu deju kolektīvam top arī Pērkones tautastērpi, lai sabiedrībai parādītu, ka novadam ir ne tikai plaši pazīstamais Nīcas tautastērps, bet arī Pērkones. Daiļamata meistare Regīna Kalniņa jau noaudusi divus jaunus šādus tērpus.

Vēstures stāsti vai leģendas pārtop mūsdienu veidolā – sastapāmies arī ar tādu parādību, un sākumā tā stipri mulsināja. Ilgi gudroja aucenieki, līdz vienojās par 19. gadsimta Vecauces muižkungu tērpiem. Tos darinājusi māksliniece pēc senām fotogrāfijām un piegrieztnēm. Bet novada dārgums tie ir tāpēc, ka grāfu Medemu dzimta gan Auces pilsētiņu, gan muižu izveidoja par progresīvu 19. gadsimta lauku centru. Tagad "muižkungi" atjaunotajos tērpos arvien kuplina novada svētkus.

Sardzē visā Latvijā

Baltinaviešiem bija tikai viena vēlēšanās – mums ir Anita Ločmele, un viņas lugas "Latgola.lv" un "Latgola.lv2" uz Nacionālā teātra skatuves uzvestas latgaliski. Anitas darbi ir novada dārgums. Lugu autore uzrakstīja, kas mudinājis pievērsties dramaturģijai. Šim svētīgajam darbam ir turpinājums – jaunieši uzrakstījuši projektu Ontana un Annas tematiskā parka izveidei, naudu tam piešķīris Borisa un Ināras Teterevu fonds.

Lūk, katrs labs darbs dzen asnus nākamajam! Gribu teikt: par tautas garu un svētību stāv sardzē tik daudzi Latvijā. Grāmatas ievadā esmu minējusi: "Cauri gadsimtiem latviešos joprojām ir dzīva krīvu gudrība – sargāt, glabāt un godāt svētāko. Vai gan citādi līdz mūsdienām nonāktu tautas dārgumi?"

Annas Žīgures atziņa un veltījums: "Cik daudz pašcieņas un cik dziļa mīlestība plūst no katras lappuses! Var redzēt, ka ir pārdomāts un prātots, lai izceltu nozīmīgāko. Arī šādi gabaliņu pa gabaliņam vien var būvēt mūsu vienīgo, neatkārtojamo Latviju."

Vēsturniece Irina Zeibārte dod metu nākotnes darbībai: "Varbūt visi kopā izveidosim vēl vienu grāmatu – Latvijas novadu vēstures liecību un liecinieku – lietu, vietu un cilvēku grāmatu, kas izstāstītu Latvijas vēsturi simt gados?"

***

Fakti

Grāmata "Latvijas novadu dārgumi"

Grāmatas sagatavošanu un izdošanu finansiāli atbalstījušas 73 lauku novadu pašvaldības.

Īpašā izdevuma vērtība – dārgumus vērtējušas un izraudzījušas pašas novadu pašvaldības.

Dārgumu vēsturiskie mērogi: visvecākā relikvija no 7. – 9. gadsimta (Grobiņas novads), no 12. – 13. gadsimta (Ludzas novads), 16. gadsimta (Aizputes novads), 17. un 18. gadsimta (Raunas, Krāslavas, Zilupes, Jaunjelgavas un Aizkraukles novads). 19. gadsimta nacionālās vērtības – no 20 novadiem, lielākā daļa no 20. gadsimta.

Dārgumu dažādība: arheoloģiski atradumi, altārgleznas un baznīcu zvani, Bībele un dienasgrāmatas, pagastu hronikas un fotokolekcijas, karogs un kinoscenārijs, muižnieku tērpi un virsnieka mundieris, nēģu tacis un svētozols, pieminekļi un portreti, mācītāja talārs un tautas tērpi, vēstules un zobeni u. c.