Rīga 1°C, mākoņains, bez nokrišņiem, R vējš 2m/s
Sestdiena, 2024. gada 20. aprīlis 05:19
Vārda dienas: Mirta, Ziedīte
Pašreizējais Valsts prezidents Andris Bērziņš gan vēl nav teicis jāvārdu, vai vēlreiz kandidēs uz šo amatu. Tomēr "Latvijas Avīze" prognozē, ka pašreizējam prezidentam ir spēcīgas izredzes savu posteni saglabāt. Tādēļ aicinājām viņu uz sarunu par paveikto un nākamajā termiņā paveicamo. Sarunā ar Valsts prezidentu piedalījās "Latvijas Avīzes" valdes priekšsēdētājs Guntars Kļavinskis, žurnālisti Voldemārs Krustiņš, Māris Antonevičs un Ģirts Zvirbulis, kā arī Valsts prezidenta padomniece Līga Krapāne.
V. Krustiņš: – Zinām, ka esat atgriezies no vizītes Somijā...
A. Bērziņš: – Šis bija ļoti izdevies brauciens, jo sakrita gan mūsu intereses, gan viņu. Somi daudz labāk sapratuši, ka mazām valstīm jārīkojas pašām, nevis jācer uz lielvaru atbalstu. Tādēļ viņi cenšas darīt visu, lai Somija un trīs Baltijas valstis visās sfērās būtu pēc iespējas tuvāk. Viņi ir izdarījuši vairākas lietas, kas mums vēl šķiet utopiskas. Piemēram, apvienojuši valsts trīs lielākās augstskolas, izveidojot vienu universitāti, lai sniegtu saviem jauniešiem pasaules līmeņa izglītību. Ēkas varbūt neizceļas ar ultramodernu arhitektūru, bet tāds ir somu princips – ieguldīt cilvēkos, nevis būvēs. Latvijā diemžēl rīcība bieži vien ir pretēja – mums ir ļoti daudz neizmantotu tukšu māju, bet mēs tik sapņojam par jauniem un dārgiem projektiem. Arī visās citās sfērās Somijai ir ļoti pārdomāta un pragmatiska rīcība.
Kopā ar oficiālo delegāciju vizītē brauca apmēram 90 Latvijas uzņēmēju. Būtu bijis vēl vairāk, bet visiem lidmašīnā nepietika vietas. Arī no somu uzņēmēju puses interese bija liela.
– Tagad sākušās diskusijas par to, kādām īpašībām jāpiemīt Valsts prezidentam, un kas tik netiek minēts, sākot no valodas prasmēm un izglītības līmeņa līdz pat bikšu gludināšanai. Mani gan vairāk uztrauc, ko prezidenta kandidāts valsts interesēs iecerējis paveikt. Teiksim, piecas lietas, ko nākamajā termiņā vajadzētu izsist cauri.
– Savas bikses es gludinu pats un katru dienu (smejas). Ja runājam par paveicamajiem darbiem, tad somu piemērs izglītībā mani tiešām ir ļoti iedvesmojis. Labāk viena stipra augstskola nekā daudzas vājas. Tomēr baidos, ka, pat tās visas apvienojot, mēs Latvijā neizveidotu pasaules līmeņa augstskolu. Tādēļ būtu jādomā par specializāciju konkrētās nozarēs un starptautisko sadarbību. Visi pārējie atvasinājumi un sasniegumi ir atkarīgi no tā, kāda tam pamatā izglītība.
– Tātad saprotu, ka izglītība būs viens no jūsu vadošajiem darba momentiem? Kas varētu būt otrs? Kā ar aizsardzību? Man neviens nevar paskaidrot, vai katrā novadā būs vai nebūs zemessardzes vienība, kas kontrolēs situāciju un, kad vajadzēs, aizstāvēs savu zemi. Tā vietā tikai dzirdu runas par jaunās paaudzes karadarbībām.
– Varbūt mēs abi esam vecmodīgi, bet es jums piekrītu. Pats strādāju Augstākajā Padomē laikā, kad sāka veidot zemessardzi, kas tobrīd bija aizsardzības kodols un tika iestrādāta kopējos aizsardzības spēkos. Šobrīd mūsu nelielais karaspēks ir ļoti profesionāls, bet zemessardze šķiet piemirsta. Tai būtu soli pa solim jāatgriežas savā vietā reģionos. Tas rada klātbūtnes efektu. Labāk, ja uz vietas ir kāda tīri lokāla aizsardzība, kas nodrošina pamatfunkcijas. Tas, protams, pats par sevi neglābs masīva uzbrukuma apstākļos, bet citādi šādas reģionālās vienības var nodrošināt mieru un kārtību savā teritorijā. Faktiski uz to pamazām arī ejam.
Pagājušovasar man bija iespēja piedalīties igauņu atbrīvošanas cīņu parādē Valgā. Tur bija tieši tā, kā mēs runājam, – katrs administratīvais rajons soļoja kopā ar savu militāro vienību. Katrā rajonā tāda vienība ir un valsti pilnībā nosedz. Domāju, ka šāds modelis varētu būt praktiskākais un labākais arī mums. Protams, saglabājot arī centrālos bruņotos spēkus. Tas viens otru neizslēdz.
– Kā vērtējat aizsardzības ministra ieceri par 2000 karavīru palielināt mūsu armiju?
– Es nedomāju, ka to nepieciešams īpaši skaitliski palielināt. Taču armija kļūst arvien specializētāka, bruņotajos spēkos ir arvien dažādākas profesijas, karavīriem ir nepieciešamas prasmes strādāt ar jaunākajām tehnoloģijām. Mums šobrīd krietni jāiegulda militārās aizsardzības līdzekļos, novērošanas iekārtās, pretgaisa aizsardzībā. Tāpat jāiegulda arī karavīru izglītošanā.
Ģ. Zvirbulis: – Varbūt pamanījāt, "Latvijas Avīzē" pirms pāris nedēļām rakstījām tieši par karavīru izglītošanas un – kas vēl uztraucošāk – lojalitātes problēmām. Latvijas armijā bijis konkrēts gadījums, kad karavīrs sociālajos tīklos slavē Ukrainas prokrieviskos teroristus. Kā jūs, būdams Latvijas bruņoto spēku augstākais vadonis, vērtējat noskaņojumu mūsu armijā? Vai ar patriotismu un lojalitāti tur viss ir kārtībā?
– Veicot savus pienākumus, vismaz divas trīs reizes mēnesī apmeklēju dažādus pasākumus bruņotajos spēkos, piemēram, militāro vienību karogu iesvētīšanu. Pēc oficiālās daļas es cenšos aprunāties ne vien ar komandieriem un augstākajiem virsniekiem, bet arī ar jaunajiem virsniekiem. Esmu viesojies arī pie karavīriem Afganistānā. Arī ar zemessargiem man bieži iznāk saskarties. No šīm sarunām varu secināt, ka armijā tāpat kā citur ir dažādu viedokļu cilvēki, bet nekādus bīstamus strāvojumus nekad neesmu manījis. Protams, jūsu aprakstītais gadījums ir nepatīkams un bīstams precedents, bet atļaušos teikt, ka tas ir izņēmums. Dzīve karavīrus noliek ļoti īpašās situācijās, viņiem ļoti labi vienam otrs jājūt, jāvalda savstarpējai uzticībai. Tādēļ cilvēkus ar bīstamiem, pretvalstiskiem viedokļiem armijā var izskaitļot ātri. Arī mūsu NATO partneri atzinīgi novērtē to, ka uz Latvijas karavīriem var paļauties kā uzticamiem un drošiem ieroču biedriem.
– Karavīri mums arī stāstījuši, ka viņiem trūkst informācijas par Ukrainas notikumiem un citām ģeopolitiskām aktualitātēm. Viņi grib zināt, kāda ir Latvijas nostāja šajos notikumos un plānotā rīcība. Varbūt virsniekiem vajadzētu vairāk un pamatīgāk no militārā viedokļa informēt karavīrus?
– Es pilnīgi saprotu, ka tiem cilvēkiem, kuru pienākums par savas dzīvības cenu aizstāvēt valsti, ir pastiprināta interese par to, kas notiek pasaulē. Diemžēl ir daudzas lietas un procesi, par ko nav tūlītējas un noteiktas atbildes. Precīzi informēt par jebkuru pasaules karsto punktu ir ļoti grūti, jo pieejamie fakti un to interpretācijas stipri atšķiras. Nu kurš var šodien precīzi pateikt, kas notiek, piemēram, Sīrijā?
Es pats arī vakaros dažādos portālos, dažādās valodās lasu un cenšos apkopot informāciju un, tikai saliekot to visu kopā, var iegūt priekšstatu par notiekošo. Reizēm šķiet, ka deviņdesmito gadu sākumā mēs bez visiem internetiem ieguvām precīzāku informāciju par dažādiem starptautiskiem notikumiem, nekā tas ir tagad – informācijas pārbagātības laikmetā.
M. Antonevičs: – Par Sīriju citas valstis noteikti ir labāk informētas, un arī to interese noteikti ir lielāka. Bet vai mēs varam droši teikt, ka zinām, kas notiek mūsu kaimiņvalstī Krievijā?
– Šajā situācijā kaut ko prognozēt un novērtēt ir ļoti sarežģīti. Mēs pat precīzi nezinām, kas tur tagad notiek, kur nu vēl prognozēt, kas tur notiks un kā Krievija rīkosies nākotnē. Krievija ir mūsu kaimiņvalsts un tās rīcība mums ir viennozīmīgi svarīga. Mūsu interesēs ir demokrātiska un sociāli stabila Krievija ar funkcionējošu ekonomiku un atvērtu tirgu, jo mūsu uzņēmējiem tas ir ļoti nozīmīgi. Tas būtu izdevīgi gan Eiropas Savienībai, gan pašai Krievijai.
V. Krustiņš: – Bērziņa kungs, jūs taču saprotat, ka pēc prezidenta ievēlēšanas no viņa tiks sagaidīta arī konkrēta rīcība?
– Vai tad gribat teikt, ka es tikai velku laiku un nerīkojos? (Smejas.)
– Lai jūs nevarētu tā izgrozīties, jautāšu pavisam konkrēti – vai prezidenta maiņa nozīmē arī premjera maiņu?
– Tas vairāk ir parlamenta jautājums...
– Prezident, nerādiet šoreiz uz parlamentu, tas pirmkārt ir jūsu "jautājums"! Parlaments skatīsies, ko prezidents liek priekšā. Te parādās prezidenta morāli politiskā autoritāte un atbildība. Tāpēc "jautājums" par premjeru paliek...
– Es jau esmu teicis, ka mums partiju spēja uzņemties atbildību ir ļoti zemā līmenī. Tā ir viena no mūsu vājajām pusēm. Nevienas partijas vadītājs reāli nav gatavs uzņemties premjera posteni, kas būtu objektīvi saprotams jebkurā attīstītā valstī. Parasti tiek spēlētas politiskās spēles, līdz galīgi nav citas izejas.
M. Antonevičs: – Šo nespēju uzņemties atbildību nupat varējām izjust arī valdības līmenī, kur tika diskutēts par Latvijas dalību EXPO izstādē. Bet kā jums šķiet – vai tāda pārmērīga izrādīšanās nav vienkārši nelietderīga līdzekļu izšķērdēšana? Vai tas vispār atmaksājas?
– Šie tēriņi patiešām būtu nesamērīgi un neatbilstoši mūsu situācijai. Mums nav tādu industriju, kuru jauda būtu pietiekama, lai pilnvērtīgi piedalītos šāda mēroga valsts reklamēšanas pasākumos. Tas ir tīri objektīvi. Viesojoties Milānā Eiropas–Āzijas kārtējā samitā, arī es redzēju mūsu topošo paviljonu. Jau tobrīd man radās izbrīns par to, ka mēs kopā ar Lietuvu esam iekārtojušies pašā izstādes centrā. Un tad vēl pārsteidza mūsu paviljonam paredzētais izmērs. Mēs to gluži vienkārši nevarētu kvalitatīvi piepildīt pat uz pusgadu! EXPO ir domāts tūkstoškārt lielākām ekonomikām. Mūsu līmenim un formātam ir piemēroti citi, mazāki pasākumi. Varbūt nākotnē jādomā par citu taktiku, piedaloties kopā ar lietuviešiem vai igauņiem.
Protams, tas nav īsti korekti pret izstādes namatēviem, ka trīs mēnešus pirms pasākuma nospriežam tajā nepiedalīties. Celtne, kas bija plānota mūsu paviljonam, vizuāli būtu ļoti iespaidīga. Varbūt lietderīgāk būtu, ja šāda skaista būve būtu uzstādīta Rīgā par godu kultūras galvaspilsētas statusam un pēc pasākuma tā šeit tiktu saglabāta pastāvīgai lietošanai, nevis pēc pusgada nojaukta, kā tas notiek EXPO.
V. Krustiņš: – Valsts bankas prezidents Rimšēvičs nesen intervijā atbalstījis uzturēšanās atļauju dalīšanu. Tostarp, piebilstot, ka mums taču šie iebraucēji došot auklīšu, istabeņu un citu apkalpotāju vietas. Tik vien! Tas mani kā latvieti pamatīgi nokaitināja! Kā jūs skatāties uz šo lietu – tā atļauju tirgošana ierobežojama, pārtraucama vai attīstāma?
– Uzturēšanas atļauju dalīšanas prakse tika iesākta tobrīd, kad kļuva skaidrs, ka gan privātpersonas, gan uzņēmumi ir pārinvestējuši daudz par daudz nekustamajos īpašumos. Tad atļaujas kļuva par atbalsta mehānismu tiem, kas nespēja segt savas kredītsaistības. Tiem, kas šo sistēmu kritizē, es lūgtu parādīt kādu citu veidu, kas šo kārtību varētu aizvietot.
Es nedomāju, ka uzturēšanās atļauju izsniegšana pret nekustamo īpašumu iegādi varētu būt ilgstoša, bet pagaidām neredzu šai sistēmai aizstājēju. Joprojām gana daudz jaunuzbūvēto māju stāv tukšas un neapdzīvotas un kādēļ gan lai tās šādā ceļā netiktu realizētas? Neredzu arī, ka šie uzturēšanās atļauju ieguvēji kaut kādā veidā apdraudētu Latvijā pastāvošo varu un kārtību. Drošības iestāžu pārbaudes process par viņiem ir ļoti nopietns.
– Jūsu paspārnē darbojas tā sauktā Mazākumtautību konsultatīvā padome. Vai tā ir kaut ko darījusi, lai veicinātu sabiedrības integrāciju?
– Šī padome bija dibināta jau pirms manis. Mums ir dažas domas, kā vajadzētu tās sastāvu tagad stiprināt. Padomes darbu apgrūtina arī tas, ka pašām mazākumtautību organizācijām savā starpā mēdz būt viedokļu atšķirības pat vienas tautības ietvaros. Tomēr kopumā padome un minētās organizācijas dara labu darbu. Piemēram, aicina tikties dažādu tautību skolēnus un skolotājus, kuri stāsta par savu redzējumu un piederības sajūtu Latvijai. Jaunieši uz notiekošo un dažādu tautību attiecībām skatās pavisam citādi un neredz problēmas tur, kur bieži vien mēs tās redzam. Starp citu, padomes sēdes ir atklātas un, cik zinu, arī "LA" žurnālisti tās apmeklē.
M. Antonevičs: – Tuvojas 16. marts, un atkal ir uztraukums, kas nu būs. Vai nav pienācis laiks definēt skaidru valstisku attieksmi pret šo datumu?
– Valstiskā izpratnē šo situāciju jau vairākkārt mēģinājuši risināt, bet neveiksmīgi. Pagājušogad pirms šā pasākuma tikos ar leģionāriem un viņi paši atzina, ka atlikuši vairs kādi 20 – 30 cilvēki no viņu vidus, kas var šajā gājienā fiziski piedalīties. Lielākoties viņiem ir ap 90 gadiem, un to, kas dodas pieminēt savus kritušos biedrus, ik gadu kļūst arvien mazāk. Mans uzstādījums un aicinājums vienmēr ir bijis viennozīmīgs – ļaut vecajiem vīriem un viņu ģimenēm pieminēt kritušos, bet nepārvērst šo pasākumu par politisku mērķu vadītu izrādi no to puses, kam nav tiešas saistības ar leģionāriem.
– Bet nevar taču tā vienkārši gaidīt, ka leģionāri nomirs, un cerēt, ka ar to "problēma pazudīs"! Piemiņa taču paliek. Leģionāriem ir pēcteči ar vēsturisko atmiņu...
– Tieši tā! Un daudz sarežģītāks ir jautājums, ko domā tā jaunā paaudze, kas arī piedalās šajā pasākumā. Baidos, ka daļa no viņiem visnotaļ virspusēji zina leģiona vēsturi. No savas puses varu teikt, ka galvenais politikas mērķis ir miers.
Ģ. Zvirbulis: – Pagājušā gada septembrī jūs veltījāt skarbu kritiku Latvijas drošības dienestiem. Tostarp izteicāties, ka jaunajai Saeimai tie būšot jāreformē. Bet neizskatās, ka parlaments būtu jūsu ieteikumu ņēmis vērā. Vai jūsu brīdinājums palika nesadzirdēts?
– Šie dienesti savas darbības specifikas dēļ paši sevi nereklamē, un tas ir saprotami. Viennozīmīgi, ka tajos ir nepieciešamas pārmaiņas. Esmu pārliecināts, ka arī pašreizējā sarežģītā starptautiskās drošības situācija palīdzēs viņiem stiprināt savu darbību, it īpaši savstarpējas sadarbības jomā. Par to, ka vajadzēs papildu ieguldījumus drošības struktūru stiprināšanā, šaubu nav.
– Vai jūs redzat, ka kopš pagājušā gada septembra, kad paudāt savu kritiku, šo dienestu darbs būtu uzlabojies?
– Es neņemos droši teikt, ka tas būtu uzlabojies. Mums to vērtē Nacionālās drošības padome. Nākamā padomes sēde gaidāma 11. februārī. Tad arī šo iestāžu vadītāji informēs par situāciju un veiktajiem pasākumiem savas sistēmas stiprināšanai.
– Pašreiz Saeimā norit asas debates par prezidenta ievēlēšanas kārtību – atklātā vai aizklātā veidā. Vai jums līdzšinējā darbībā būtu palīdzējis, ja jūs un visa sabiedrība zinātu, kuri deputāti jūsu kandidatūru atbalstīja un kuri bija pret?
– Es tomēr sliecos respektēt Satversmes tēvu piedāvāto ideju. Ne par velti arī Saeimas vēlēšanas ir aizklāts process un vēlētājam tiek nodrošināta iespēja pilnīgi anonīmi izdarīt savu izvēli. Bet, protams, tas jāvērtē Saeimai. Man pašam simpātiska liekas Igaunijas pieredze konstitūcijas attīstības jautājumos.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003