Rīga 10°C, apmācies, bez nokrišņiem, A vējš 4m/s
Pirmdiena, 2024. gada 06. maijs 04:24
Vārda dienas: Didzis, Gaidis
Robežsardzes priekšnieks: "Es būtu tikai par, ja kāds uzbūvētu žogu gar visu robežu."
Nesen Latvijas ziņu lentes pāršalca vēsts, ka Igaunija no privātīpašniekiem atpirks pierobežas zemi, lai stiprinātu valsts drošību. Izskanēja arī pārmetumi, ka Latvija nerīkojas. Patiesībā gan attiecībā uz robežlīgumiem un robežas demarkāciju Latvija jau ir priekšā igauņiem, kuriem robežlīgums ar Krieviju ir parakstīts, bet vēl nav ratificēts. Kā skaidro eksperti, arī ratifikācijas procesā robeža var dažviet pabīdīties uz vienu vai otru pusi. Tādēļ robežjoslas ierīkošanu, grāvju rakšanu un stabiņu nospraušanu uzsākt nav lietderīgi. Tāpat kā zemes atsavināšanu no privātīpašniekiem, jo robežjoslas galīgā atrašanās vieta vēl nav noteikta. Skaļie paziņojumi varētu būt saistīti ar to, ka mūsu kaimiņi pēc Igaunijas Drošības policijas darbinieka Estona Kohvera nolaupīšanas austrumu robežas drošībai pievērš pastiprinātu uzmanību un amatpersonām jādemonstrē sava rīcība. Igaunijas policijas un robežsardzes preses virsnieks Uku Tempere informēja, ka projekts pašlaik atrodas tikai sākuma stadijā – tiek apzināti zemes īpašnieki un sākta zemes vērtības aprēķināšana. Igauņi cer zemes pirkšanu pabeigt līdz šā gada beigām.
Tikmēr Latvija bez skaļiem paziņojumiem ir apzinājusi 278 zemes gabalus, kuri daļēji atrodas 12 metru robežjoslā. Lielākā daļa Iekšlietu ministrijas apzināto īpašnieku piekrituši pārdot robežjoslā ietilpstošo daļu. Pašlaik tiek gatavoti valdības rīkojumi par zemes gabalu pirkšanu. Taču zināms, ka vismaz pieci zemes īpašnieki nepiekrīt pārdot zemi, tādēļ tiks gatavoti Saeimas lēmumi par piespiedu atsavināšanu. Kādēļ nepieciešams iegādāties šos zemesgabalus un cik gatavi jauniem izaicinājumiem ir mūsu robežsargi – par to iztaujāju Valsts robežsardzes priekšnieku ģenerāli Normundu Garbaru.
Kādām vajadzībām nepieciešama zeme, ko valsts uzpērk pierobežā? N. Garbars: "Valdība ir pieņēmusi lēmumu, ka gar mūsu valsts robežu ar Krieviju ir jābūt 12 metru robežjoslai, kas paredzēta robežsardzes funkciju veikšanai un būtu valsts īpašumā. Taču šis lēmums tika pieņemts brīdī, kad privātās zemes jau bija iemērītas un izveidojusies situācija, ka vairākiem īpašniekiem daļa no zemesgabala atrodas šajā 12 metru joslā. Šo daļu no viņiem tad arī tiek plānots atpirkt.
N. Garbars: – Robežjoslas izmantošanas vajadzības noteiks valdība un, visticamāk, šis dokuments nebūs publisks. Ziņas par to, cik un kādas tehnikas vienības šajā joslā atradīsies un kur konkrēti tās tiek izvietotas, ir ierobežotas pieejamības informācija. Pamatā šī josla nepieciešama, lai nodrošinātu pastāvīgu uzraudzību gar robežas līniju un robežstabiem. Šī josla arī nodrošinās robežsargiem brīvu un netraucētu pārvietošanos gar robežu, lai nebūtu katru reizi ar zemes īpašnieku jāskaņo atrašanās viņa privātīpašumā. Tāpat tas nodrošinās mūsu darbībām zināmu konfidencialitāti.
Šādu robežjoslu un tās platumu katra valsts nosaka atbilstoši savām interesēm un vajadzībām. Piemēram, ar Igauniju mums savulaik robežjosla bija trīs metri, bet tagad tādas tur vairs nav. Ar Baltkrieviju sākotnēji bija pieci metri, bet tagad tur arī ir 12 metri.
– Zemes pirkšana šobrīd ir aktuāla tikai pie robežas ar Krieviju vai arī pie robežas ar Baltkrieviju?
– Šodien notiek ierīkošanas darbi pie robežas ar Krieviju. Tur ir piešķirti finanšu līdzekļi, lai robežu apgūtu un iekārtotu. Tas sevī ietver arī demarkāciju, kas nozīmē pašas robežlīnijas ierīkošanu un 12 metru joslas attīrīšanu no apauguma. Šī programma sākās jau 2009. gadā, bet reāli zemes darbi noritēja no 2012. līdz 2014. gadam.
Veicot šo demarkāciju, tika konstatēts, ka atsevišķās vietās netiekam klāt, jo priekšā ir privāta zeme. Šīs problēmas jāatrisina, lai pabeigtu robežas iekārtošanas darbus.
– Kādā statusā šobrīd ir robežas demarkācija?
– Demarkācija nozīmē atbilstoši starpvalstu līgumam dabā iezīmēt pašu līniju, pa kuru iet robeža, un uzstādīt valstu robežstabus vienu otram pretī. Šis darbs pamatā ir izdarīts, bet esam konstatējuši, ka dažās vietās nepieciešami papildu stabi, citur kaut kas nav izdarīts. Tādēļ darbs vēl turpinās. Robežas līnijas un stabu ierīkošana ir divu valstu attiecību jautājums, un tam jānoslēdzas ar abu valstu kopīgās demarkācijas komisijas dokumentu aprakstīšanu, kas ietver aprakstu, koordinātas un tamlīdzīgu informāciju.
– Tad vairs nav iespējamas tādas situācijas kā pirms dažiem gadiem, kad ogotāji, sēņotāji, paši to nemanot, šķērso Latvijas – Krievijas robežu?
– Robežstabi būtu jānovieto tā, lai no viena stabiņa varētu redzēt nākamo. Taču, kā jau teicu, vēl ir atsevišķas vietas, kur nepieciešami pilnveidojumi. Ja cilvēks tur tieši trāpa pa vidu diviem robežstabiem, tad viņš ne pa labi, ne pa kreisi neredz robežas apzīmējumus, redz tikai, ka kaut kas ir ticis zāģēts un tīrīts šajā joslā.
– Cūku mēra uzliesmojuma laikā izskanēja arī ierosinājums būvēt sētu gar Latvijas austrumu robežu, lai ierobežotu inficēto dzīvnieku iekļūšanu. Droši vien tas arī palīdzētu robežsardzei. Vai tagad šī ideja ir atmesta?
– Jau tobrīd, kad šī iecere izskanēja par nepārtrauktu žogu visas robežas garumā, tas izklausījās pārāk utopiski. Es kā robežsargs, protams, ar abām rokām būtu par, ja kāds uzņemtos šādu žogu uzbūvēt. Mums tas palīdzētu, bet paši šādu projektu nespējam un neplānojam realizēt. Robežsardze plāno žogus, bet tikai atsevišķās vietās, un nevis vienkāršus žogus, bet tādus, kuri ārējas iedarbības gadījumā sūta signālu, lai mēs ar videonovērošanas palīdzību uzreiz varētu pārliecināties, kas konkrētajā vietā notiek. Parasti šādi žogi tiek uzstādīt tajās vietās, kur ir vislielākā iespējamība, ka cilvēki mēģinās šķērsot robežu. Piemēram, Somijā no tāda robežkontroles punkta kā mūsu Terehova abos virzienos vairāku kilometru garumā stiepjas žogs, kas savienots ar sensorsistēmu un novērošanu. Runājot par nelegālajiem imigrantiem – parasti šie cilvēki tiek atvesti līdz kontrolpunktam. Viņi mēģina tam apiet apkārt un otrā pusē iziet uz ceļa, kur viņus atkal sagaida transports. Žogi domāti, lai maksimāli apgrūtinātu šādu iespējamību.
– Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis stāstījis, ka Latvijai austrumu robežas ierīkošanā palīdzību sniegšot arī ASV. Vai jūs šo palīdzību kaut kādā veidā jau jūtat?
– Līdz šim esam dzirdējuši politiskos paziņojumus gan no mūsu politiķu, gan ASV puses, kas gatavojas palīdzēt visām trim Baltijas valstīm un, iespējams, arī Polijai. Sarunas turpinās, un katra no valstīm definē tās lietas, kuras būtu pašas nepieciešamākās. Arī mūsu eksperti apkopo šīs vajadzības, kurām varētu saņemt ASV atbalstu. Taču jau tagad ir skaidrs, ka amerikāņi neatbalstīs grāvju rakšanu un laipiņu ierīkošanu – ar to mēs paši tiksim galā. Runa būs par tehnoloģiskajām iekārtām, kas nepieciešamas, lai uzraudzītu robežu. Turpmākajos gados esam plānojuši mainīt un atjaunot videonovērošanas sensoru sistēmas. Bet, ja būs piedāvājums saņemt šādu atbalstu jau šodien, tad, protams, to izmantosim.
Tāpat sava tehniskā aprīkojuma uzlabošanai izmantojam Eiropas Savienības fondus, un valsts līdzfinansējums šajos projektos ir ap 25%.
– Tajā pašā pasākumā ministrs vērtēja, ka robežsardze ar saviem šībrīža uzdevumiem tiek galā tīri labi, bet esot jādomā par nākotnes izaicinājumiem un jāpilnveido spējas, lai nepieļautu tā saukto "zaļo cilvēciņu" nokļūšanu Latvijā. Vai robežsardze tiek gatavota hibrīdkara veidiem, cīņai ar nelegālu paramilitāru grupējumu mēģinājumiem šķērsot robežu?
– Kā atceraties, 2012. gadā tika apstiprināta jaunā Valsts aizsardzības koncepcija, kas paredz, ka jau miera laikā Valsts robežsardzes un Latvijas Bankas apsardzes pārvaldes apmācība, bruņojums, sakari ir jāsavieto ar Nacionālo bruņoto spēku izmantotajiem. Kara vai izņēmuma stāvokļa gadījumā robežsardze pāriet NBS sastāvā. Robežsardzes apmācības sistēma iekļauj sevī arī militārus elementus, sākot ar ierindas zināšanām, līdz taktiskām lietām, fiziskai sagatavotībai, šaušanai, kartes lasīšanai un orientēšanos apvidū. Arī šobrīd tas ir aktuāli.
– Kopš šīs koncepcijas pagājuši jau vairāki gadi. Vai Ukrainas notikumi kaut kādā veidā ir aktualizējuši šo sagatavošanu?
– Jā. Pagājušajā gadā sākām izvērtēt atšķirības, lai vēl vairāk tuvinātu NBS karavīru un robežsargu sagatavošanu. Šogad sagaidu rezultātus no amatpersonu puses un priekšlikumus apmācības pilnveidošanai. Lai, iekļaujoties NBS sastāvā, mēs ar karavīriem komunicētu vienā valodā.
– Nedrīkstētu arī aizmirst, ka 1940. gadā okupācija sākās tieši ar provokatīvu uzbrukumu Latvijas robežsargiem Masļeņkos. Vai robežsardzē šis gadījums tiek pieminēts un vai, plānojot aizsardzības pasākumus dažādiem scenārijiem, tiek ņemta vērā šī traģiskā pieredze?
– Pēc tās informācijas, kas šobrīd ir mūsu rīcībā, mēs apzināmies, ka reāli draudi konvencionāla militāra iebrukuma veidā šobrīd mums nepastāv. Bet, protams, paliek jautājums par organizēto noziedzību. Skaidrs, ka mēs strādājam tieši uz robežas, tādēļ nepieciešama drošības sistēma, lai nodrošinātos, ka robežsargi spētu reaģēt uz draudiem. Visās mūsu struktūrvienībās glabājas ieroči, visās struktūrvienībās ir pastāvīgas dežūras. Protams, mēs rēķināmies arī ar vēsturisko pieredzi.
Vēlos piebilst, ka robežsardzes kalendārā ir atzīmēti visi mūsu dienesta vēsturē būtiskie datumi. Tostarp mēs svinam starpkaru perioda Latvijas robežapsardzes priekšnieka Ludviga Bolšteina dzimšanas dienu un pieminam viņa nāves dienu, tāpat pieminam Masļeņku traģēdiju un daudzinām savus kritušos biedrus attiecīgajos datumos. Šajos pasākumos piedalās arī viņu bērni un mazbērni, kas vēl ir mūsu vidū.
– Jūs minējāt, ka konvenciāli draudi Latvijai nepastāv, bet neaizmirsīsim par nekonvenciāliem draudiem. Karadarbība Ukrainā arī sākās ar īpaši apmācītu provokatoru iesūtīšanu valsts austrumos nekārtību rīkošanai. Vai Latvijas robežsardze spētu novērst mēģinājumus atkārtot šādu taktiku pie mums?
– Šī prakse nav nekas jauns. Arī Čehijā 1968. gadā ieceļoja vīri vienādos uzvalkos ar vienādiem čemodāniņiem vairākās lidmašīnās. Mūsdienās, par laimi, ir vairāki sieti. Pirmkārt šiem cilvēkiem, visticamāk, būtu jāsaņem vīza iebraukšanai, kur viņi tiek izvērtēti un pārbaudīti datubāzēs, ja nepieciešams, piesaistot arī drošības iestādes.
Ja kāds saņēmis vīzu, bet mums rodas aizdomas par viņa mērķiem, tad uz robežas veicam papildu pārbaudes, intervēšanas, lai pārliecinātos par viņa nodomiem.
Runājot par mēģinājumu iesūtīt valstī kaujiniekus civilajā, mums ir sastādīts profils, izmantojot visdažādāko informāciju, kādiem cilvēkiem uz robežas jāpievērš īpaša uzmanību. Taču vēlos uzsvērt, ka līdz šim nav konstatēti draudi ievest Latvijā kaujiniekus. Tāpat robežsardze faktiski tiešsaistes režīmā nodrošina drošības iestādes ar datiem par ieceļošanu un izceļošanu, tādēļ viņi ātri pamanītu, ja valstī īsā laikā iebrauktu liels skaits jaunu vīriešu.
Kas attiecas uz zaļo robežu, es nevaru tik droši apgalvot, ka aizturam visus pārkāpējus. To es varētu teikt tikai tad, ja mums uz katra metra stāvētu robežsargs, bet tā diemžēl nekad nav bijis un nebūs. Tādēļ nepieciešams pilnveidot robežsardzes spējas konstatēt pārkāpumus un uz tiem reaģēt.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003