Lieldienas ar Meksikas Dievmātes svētību

Kādreizējo Kandavas vecpilsētas graustu katoļticīgie pārbūvējuši par modernu baznīcu. Tās altārī ir divas rotējošas gleznas – Kristus Augšāmcelšanās svētku un Gvadalupes Dievmātes svētbilde, kas atceļojusi no Meksikas.

"Es gribu dzīvot Kandavā un kļūt par katoli," tā kāds students no ASV ierakstījis atsauksmi, kad kopā ar Janīnas Kursītes vadīto grupu viesojies Kandavas katoļu dievnamā. Šī baznīca ir neparasta gan ar savu vēsturi, gan pašreizējo izskatu, gan ar to, ka tajā atrodas Baltijā vienīgā Gvadalupes Dievmātes altārglezna, kas atsūtīta no Meksikas. Ar lepnumu ieaicinot savas draudzes svētnīcā, Antoņina Bojarinova un Edīte Pretkele norāda arī uz lielu gleznu, kur lūgšanā redzams viscaur baltā tērpies meksikānis. Par svēto kanonizētajam Huanam Djego 16. gadsimtā Tepeijakas kalnā (netālu no Mehiko) bija parādījusies Jaunava Marija un brīnumainā veidā atstājusi savu attēlu uz viņa indiāņu apģērba apmetņa – tilmas, kas joprojām glabājas šajā kalnā uzceltajā baznīcā.

Kad uz Meksiku svētceļojumā bija aizbraucis priesteris Andrejs Mediņš, kurš tobrīd bija norīkots kalpot Kandavā un sācis mudināt draudzi būvēt savu dievnamu, Gvadalupes Dievmātes attēls viņu iedvesmoja lūgt bīskapam arī Latvijā veltīt baznīcu šīs Jaunavas Marijas svētbildes godam, turklāt meksikāņi solījās atsūtīt tās kopiju.

Pārbūvē dzīvojamo namu par baznīcu

Kandavnieki ar lielu aizrautību 90. gadu beigās sāka pārbūvēt draudzes iegādātu vecu dzīvojamo namu, lai gan skeptiķi uzskatīja, ka šo graustu nav iespējams pārvērst baznīcā. Māja, kas ilgus gadus bija nožēlojamā stāvoklī, izrādījās 18. gadsimta arhitektūras piemineklis, tāpēc nācās pārstrādāt projektu un zvanu torni celt atsevišķi, jo bija jāatstāj nemainīgs ēkas ārējais izskats.

Pie būvniecības darbiem ķērās draudzes pensionāri, strādājot bez atlīdzības. Vecākajam celtniekam Jānim Gardovičam tolaik bija 72 gadi – viņa mūža sapnis bija redzēt Kandavā katoļu dievnamu. Arī māsas Anna Ķēniņa un Lonija Aizupiete, būdamas cienījamos gados, vēlējās dot savu artavu un katru dienu visus ēdināja ar siltām pusdienām. Pat pareizticīgā Tamāra Šaranova iesaistījās darbos – nevar taču būt vienaldzīgs, kad top tāds svētums. Celtnieku saimei pēc smagas slimības pievienojās Veneranda Prikule, kuru kopā ar Mirdzu Ostrovsku par lielu izbrīnu kandavniekiem redzēja uz sastatnēm slīpējam, naglojam, krāsojam. Viņas nebaidīja pat smagāki vīriešu darbi – tāpat kā Rasmu Gardoviču, kura celtnē atradās no rīta līdz vakaram. Būvniecības darbos bija gūti gan zilumi, gan sasitumi un ievainojumi – tos visi darba rūķi nēsājuši kā apbalvojumus.

Visbeidzot 2003. gada 14. septembrī Liepājas diecēzes bīskaps Vilhelms Lapelis baznīcu konsekrēja, veltot to Gvadalupes Dievmātes aizbildniecībai, bet pēc trim gadiem tika iesvētīts moderns zvanu tornis ar oriģinālām vītņveida kāpnēm. To konstrukciju bija izgudrojis inženieris Zigurds Megnis, kurš bija visas pārbūves tehniskais uzraugs.

Ekskursantu apbrīnota

Ēkas pagrabtelpas padziļināja, un tagad tajās iekārtota ekspozīciju zāle un omulīga tējnīca, kurā Antoņina Bojarinova un Edīte Pretkele mūs cienā ar kafiju un, izrādot biezu fotoalbumu, stāsta par savas baznīcas vēsturi, kā arī ar sirsnību piemin draudzes priesterus. Pirmais Kandavas draudzes prāvests, kurš 1938. gadā izveidojis draudzi, bijis Jānis Mendriks, kurš ticis izsūtīts uz Vorkutu, kur arī nošauts. Padomju gados Kandavas katoļticīgie slepus lūdzās Sondoru mājās, dievkalpojumi draudzei tika aizliegti, atļaujot tikai vienreiz gadā sanākt kapusvētkos.

Atmodas laikā draudze oficiāli atjaunojās un pašu spēkiem tikusi pie šāda skaista dievnama, kuru apbrīnot brauc daudz ekskursantu – pēdējos desmit gados te ciemojušies vairāk nekā divi tūkstoši. Arī paši kandavnieki katru gadu brauc ekskursijās, pirms dažiem gadiem ar savu priesteri Marcinu Vozņaku bijuši svētceļojumā Polijā un viesojušies viņa dzimtajā pusē pie Ļubļinas, kur priestera vecākiem piederot neliela maizes ceptuve.

Lieldienu tradīcija

Pēdējos divus gadus Kandavā kalpo priesteris Toms Priedoliņš, kurš šogad kopā ar luterāņu mācītāju Ati Freipiču Lielajā Piektdienā vadīs Krusta ceļu. Lielās Sestdienas vakarā būs Svētā mise ar ūdens un uguns svētīšanu, pie baznīcas kursies ugunskurs un visu nakti uz svētdienu dievnams būs atvērts.

Pagaidām no baznīcas altāra uz ticīgajiem noraugās Gvadalupes Dievmāte, bet no Lieldienām līdz Vasarsvētkiem tajā būs redzama Kristus Augšāmcelšanās glezna, kuru tāpat kā Krusta ceļa attēlus pie dievnama sienām gleznojis un dāvinājis mākslinieks Jānis Bārda, kurš kopš 2002. gada strādā Anglijā. Viņš, starp citu, izstrādājis krucifiksus, kas dāvāti pāvestam Jānim Pāvilam II, Aglonas bazilikai un Saeimas namam.

Baznīcas logos ievietotas Ingas Gabrielas Kārkliņas izgatavotās vitrāžas, kurās simboliski atspoguļoti evaņģēlija sižeti. Tie tulkojami arī bez paskaidrojošiem vārdiem un sirdī vieš dievbijību, bet omulīgā interjera baznīca, neparasti izgaismota, piepildās ar svētku noskaņu.