Proti tikai latviešu valodu? Nederi pat par gaļas izcirtēju!

Latvijā jaunietim, kas runā tikai valsts valodā, ir grūti atrast darbu

Pirms trīs gadiem Saeima grozīja Darba likumu, iekļaujot tajā aizliegumu darba sludinājumos prasīt kādas konkrētas svešvalodas prasmi, ja attiecīgo pienākumu veikšanai tā nav patiešām nepieciešama. Tomēr, kā ikviens var pārliecināties, atverot kādu darba sludinājumu portālu, šī norma dzīvē nedarbojas, jo svešvalodas tiek prasītas pat melnstrādniekiem. To pierādījis arī LU Sociālo zinātņu fakultātes (SZF) Komunikāciju studiju programmas studentu pētījums.

Šā mācību gada sākumā studenti sadalījušies četrās grupās un izvēlējušies lomas – daļa uzdevās par latviešiem, kas māk tikai valsts valodu, bet citi – par cittautiešiem, kas zina tikai krievu valodu. Katra grupa strādāja ar kādu no darba sludinājumu portāliem, apzvanot tos piedāvājumus, kur mazkvalificētiem darbiem tika prasītas valodas zināšanas.

Piemēram, Lelde, kas krieviski patiešām nerunā, zvanījusi, lai pieteiktos par trauku mazgātāju – tur darba devēja pati runājusi tikai krieviski, bet labprāt aicinājusi darbā arī tikai latviski runājošo meiteni. Citās vietās gan nav tā veicies. "Mēģināju divos uzņēmumos pieteikties par gaļas izcirtēju. Vienā man pieklājīgi paskaidroja, ka nevar paņemt, jo pārējais kolektīvs runājot tikai krieviski un man būšot problēmas saprasties. Otrā vietā jau telefona sarunas laikā darba devējs pieprasīja pāriet uz krievu valodu. Kad skaidroju, ka to nemāku, viņš vienkārši mani rupji nolamāja un nometa klausuli," atstāsta studente.

Savukārt Roberts krieviski runā diezgan brīvi, bet ne bez akcenta. Tādēļ viņš eksperimentā uzdevies par gruzīnu, kurš meklē darbu Latvijā. Izrādās – valsts valodas nezināšana darba meklējumos vispār nebūtu šķērslis: "Zvanīju uz četrām piecām vietām par dažādiem vienkāršiem fiziskiem darbiem. Atteikumu saņēmu vienīgi Ieslodzījuma vietu pārvaldē, kur pieteicos par cietuma uzraugu. Tas arī loģiski, jo tā tomēr ir valsts iestāde. Savukārt pārējās vietās bija gatavi mani pieņemt arī bez latviešu valodas prasmes. Vienā vietā darba devējs pat atbildējis, ka pats arī nezinot valsts valodu, bet bez tās mierīgi varot iztikt. Arī cits darba devējs latvietis pārgājis uz krievu valodu un paskaidrojis, ka viņam galvenais, lai es mācētu uzlikt flīzes."

Arī Sabīne zvanīja, izliekoties, it kā nezinātu latviešu valodu. "Čili picā" viņa saņēma atteikumu, jo oficiants bez latviešu valodas nederēšot. Taču interesanta pieredze bija kādā uzņēmumā, kas organizē produktu prezentācijas. "Pirms tam šim darbam pieteicās grupas biedri, kas runāja tikai latviski, bet viņiem atteica, jo vajagot zināt abas valodas. Es piezvanīju un teicu, ka māku tikai krieviski, man gan piedāvāja darbu, jo Latvijā esot reģioni, kur runā tikai krieviski."

Liene, kas tēloja, ka neprot krievu valodu, pārliecinājusies, ka nereti darba devēji valodas prasības sludinājumiem pievieno tikai ieraduma pēc. "Zvanīju, lai pieteiktos uz konditores vietu, un sarunas laikā pajautāju, kādēļ jāzina krievu valoda. Uzņēmuma pārstāve pie telefona brīnījās, ka šim sludinājumam pievienotas svešvalodu prasmes," stāstīja jauniete. Otrs iemesls prasībām varētu būt tas, ka paši darba devēji pārvalda tikai krievu valodu un tādēļ izvēlas darbiniekus, kas runā krieviski. "Bija vietas, kur piezvanīju pēc sludinājuma un darba devējs ne vien nerunāja latviski, bet arī neko nesaprata un atdeva klausuli kādam citam," teica Liene.

Kopumā studenti zvanījuši uz vairāk nekā 80 uzņēmumiem. Kaut gan sākotnēji šķiet, ka vieglāk darbu būtu atrast tiem, kas māk krievu valodu, nevis latviešu, kopējais rezultāts tomēr esot apmēram puse uz pusi.

Eksperimenta dalībnieki paši ir tajā vecumā, kad paralēli studijām tiek meklētas pirmās darba vietas un izbaudījuši uz savas ādas dažādas ķibeles. Viņi norāda uz divām problēmām – daļā profesiju (mazkvalificētiem darbiem) krievu valodas zināšanas tiek prasītas nepamatoti. Bet citās profesijās šāda prasība varbūt pat ir pamatota (darbs tūristu apkalpošanā vai ar ārvalstu klientiem), bet šeit konkurencē spējīgāki izrādās viņu krievu tautības vienaudži, kuri savās skolās latviešu valodu apguvuši daudz kvalitatīvāk nekā latvieši krievu valodu. Lelde paralēli studijām piestrādājusi veikalā "Stockmann" par pārdevēju un ar krievu klientiem sazinājusies zīmju valodā. Lienei bārmenes darbā paveicies, jo viņas darba devējs principiāli pārliecināts, ka arī klientus var apkalpot, runājot latviski.

"Latviešu skolā krievu valodu kvalitatīvi iemācīties nav iespējams. Es to iemācījos pagalmā, komunicējot ar krievvalodīgajiem, bet latviskā vidē laukos augušajiem jauniešiem šādu iespēju nav – viņiem pagalmā tikai latvieši, bet skolā krievu valodu māca nekvalitatīvi, ja vispār māca. Tādējādi darba tirgū viņi nonāk neizdevīgās pozīcijās. Tas nav taisnīgi, bet, kā to risināt, gan nespēju iedomāties," spriež Rīgas Pļavniekos uzaugušais Roberts.

Prasības – apšaubāmas

Studenti arī apkopojuši juristu un darba tiesību speciālistu viedokļus. "No tiem izriet, ka pat apkalpojošā sfērā krievu valodas prasmes pamatotība ir apšaubāma. Nekur nav teikts, ka veikalā pārdevējam jāatbild krievu valodā. Mums šāda prakse ir ierasta, bet juridiski tas nav pamatoti," teica eksperimenta idejas autore LU SZF pasniedzēja Vita Dreijere.

Personas, kas saskārušās ar jebkādām nepamatotām prasībām darba meklējumos (svešvalodas, dzimums, vecums, tautība un tamlīdzīgi), var vērsties Valsts darba inspekcijā (VDI). Kā informēja inspekcijas pārstāve Linda Matisāne, kopumā gan sūdzību par lingvistiskās diskriminācijas gadījumiem esot ļoti maz – ne vairāk kā piecas gadā (kopumā VDI gadā saņem ap 2500 iesniegumu). Saņemot šādu sūdzību, VDI iepazīstas ar visiem pierādījumiem (piemēram, sludinājuma tekstu) un iztaujā attiecīgo uzņēmumu. Ja tiek pieņemts lēmums, ka prasība bijusi nepamatota, VDI var uzlikt vainīgajam novērst pārkāpumu vai arī piemērot naudas sodu. Parasti gan tiekot izvēlēts pirmais variants.

Vāc parakstus

Portālā "manabalss.lv" joprojām tiek vākti paraksti iniciatīvai "Par darbu jauniešiem bez krievu valodas prasmēm". Iniciatīvas autors uzskata, ka Darba likumā nepieciešams precizēt, kādos gadījumos svešvalodas prasmes ir "pamatoti nepieciešamas". "Pašlaik svešvalodu prasmi darba devēji izvirza automātiski, nepadomājot, vai tas patiešām ir vajadzīgs. Diskriminācijas definīcijā ietilpst arī valoda," teikts parakstu kampaņas pieteikumā. Taču ar parakstu vākšanu šai iniciatīvai īpaši neveicas. Gada laikā tā savākusi tikai apmēram 3300 balsu no 10 000 nepieciešamajām, lai to varētu iesniegt Saeimai.

***

Viedokļi

Nils Ušakovs, Rīgas domes priekšsēdētājs ("Saskaņa"): "Darba tirgus ir nežēlīgs, un konkurence tajā ir smaga. Krievu valodas zināšanas, tāpat kā citas prasmes, piemēram, autovadīšana vai datora lietošana, var noderēt šajā konkurencē. It īpaši komunikāciju nozarē. Tā ir katra cilvēka izvēle – ja gribi atrast labu darbu, tad jāmāk iegūt papildu prasmes."

Ilze Viņķele, Saeimas deputāte ("Vienotība"): "Es savulaik neatbalstīju Darba likuma grozījumus, kas aizliedz nepamatoti prasīt svešvalodu zināšanas. Man šī norma tolaik šķita deklaratīva, kas darba meklētājus nekādā veidā nepasargā no diskriminācijas. Ir gandrīz neiespējami noteikt, kas ir "pamatotas prasības". Nevar izslēgt, ka kāds darba devējs valodas prasības izmanto kā ideoloģisko ieroci personīgo simpātiju vai antipātiju apmierināšanai. Pat ja tā ir, tad darba roku trūkums drīzumā liks darba devējiem šādas nepamatotas prasības pārskatīt."

Vineta Poriņa, Darba likuma grozījumu autore: "Likuma grozījumi tapa, lai cilvēkiem, kuri saskārušies ar lingvistisko diskrimināciju darba meklējumos, dotu instrumentu savai aizstāvībai. Šī norma noteikti nav deklaratīva, bet diemžēl jāatzīst, ka tā patiešām tiek reti izmantota. Manuprāt, tas tādēļ, ka daudzi nemaz nav informēti par šādu iespēju. Tāpat arī latviešu mentalitāte biežāk liek samierināties ar pārkāpumiem un meklēt darbu citur, nevis kopā ar juristiem cīnīties par savu taisnību. Varbūt panta redakcija nav pati veiksmīgākā, bet atgādināšu, ka arī šis mērenais kompromisa variants saskārās ar lielām iebildēm no politisko oponentu puses. Vēlos arī precizēt, ka likumā nav runa par latviešu pasargāšanu no nepamatotām krievu valodas prasībām, bet gan par jebkuras tautības cilvēka pasargāšanu no jebkādas svešvalodas nepamatotas prasīšanas."

Velga Slaidiņa, darba tiesību speciāliste: "Svešvalodu zināšanu prasība darba devējiem ir tāda kā modes lieta jau kopš deviņdesmito gadu sākuma, kad visur tika prasīta angļu valoda. Tagad angļu valodu visi esam daudzmaz apguvuši un šādas problēmas nerodas, bet ar krievu valodas prasībām situācija kļūst problemātiska. Neesmu veikusi pētījumu, bet, neoficiāli runājot ar darbiniekiem, esmu pārliecinājusies, ka krievu valodu vairāk prasa nevis kā prasmi darbam, bet tādēļ, lai darba devējam, kas runā krieviski, būtu ērtāk izrīkot darbiniekus.