Rīga 7°C, apmācies, bez nokrišņiem, R vējš 3m/s
Ceturtdiena, 2024. gada 25. aprīlis 15:06
Vārda dienas: Bārbala, Līksma
Jau pieci mēneši pagājuši Aspazijas un Raiņa gadā. Kā to vērtēt?
Vakar Latvijas Nacionālajā teātrī noslēdzās Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) un Latvijas Bērnu un jaunatnes literatūras padomes rīkotais "Plašā apvāršņa konkurss", kura tematika pieskaņota Raiņa un Aspazijas gadam.
Ko mums dod latviešu dižgariem veltīts gads, ko par Raini un Aspaziju domā jaunieši, un ko sabiedrībai kopumā dod lasītprasmes veicināšanas pasākumi? Par šiem jautājumiem "KZ" redakcijā pagājušajā nedēļā pie apaļā galda diskutēja LNB Bērnu literatūras centra vadītāja Silvija Tretjakova, Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore Ilze Stikāne, dzejniece, literatūrzinātniece, Āgenskalna Valsts ģimnāzijas pedagoģe Iveta Ratinīka un izdevniecības "Lauku Avīze" direktore Evija Veide.
Kampaņveidīgums nogalina?
– Jau gandrīz pusgads pagājis Aspazijas un Raiņa gadā: kā kopumā vērtējat pašu ieceri rīkot gadu, kas veltīts konkrētām kultūras personībām? Vai tādus gadus citiem jubilāriem vajadzētu arī turpmāk, un kā izvēlēties – kuriem jā, kuriem nē?
Iveta Ratinīka: – Esmu kategoriski pret, jo tādā formā kā šobrīd tas rada ļoti nepārdomātu, nesakārtotu, eklektisku iespaidu. Atbalstu visus pasākumus, kuriem ir kvalitātes aspekts – semināri, konferences –, ar to viss kārtībā. Bet tas, kā Muzeju naktī šai tematikai tika pievilkta jebkura muzeja ekspozīcija, ikviena darbība, pārģērbtie Raiņi un Aspazijas, kas vazājās apkārt kā tādi budēļi – viss šis popkultūras piesitiens un pašdarbnieciskuma līmenis totāli grauj cieņu pret parādību kopumā.
Un tad vēl tas Raiņa kaps, kas jāsakopj žurnālistam. Vai tad Memoriālo muzeju apvienība nevarēja sakopt Raiņa kapu viņa jubilejas gadā? Nolīgt dārznieku, kas to apčubinātu? Kur tad Raiņa mīlēšana? Septembrī Raiņa jubileja visiem jau būs līdz kaklam, un, ja tad vēl Dzejas dienas ar to pārsātinās, tas visu nogalinās pilnīgi. Vai tad nevarēja nopietni apsēsties un izdomāt, lai nebūtu šīs rasolainās pārsātinātības, šīs provinciālisma piegaršas?
Ilze Stikāne: – Man tas kampaņveidīgums arī nepatīk, bet neesmu arī tik kategoriski pret, jo savukārt daudzi manas paaudzes cilvēki, kas tikai skolā mācījušies par Raini, saka: "Es nemaz nezināju, ka viņi ir tik interesanti, ka viņiem bijušas cilvēcīgas attiecības..." Protams, piekrītu, ka to vajadzētu darīt kvalitatīvi un ne tik banāli un nevajadzētu pievilkt aiz matiem lietas, kam ar Aspaziju un Raini maz sakara. Un vēl: ja runā par jubilejām, apskatījos, kas šogad paliek Aspazijas un Raiņa ēnā. Rudenī 180 gadu apritēs Krišjānim Baronam, un par viņu mēs nedzirdam neviena vārda... Jā, varbūt oktobra beigās folkloristi kaut ko rīkos vairāk vai mazāk skaļi, bet viņš palicis pavisam ēnā... Vēl Porukam paliktu 145, Fricim Bārdam – 135, Valdim Luksam – 110, Dzidrai RinkuleiZemzarei – 90...
I. R.: – ... un mēs vēl nemaz par dzīvajiem nerunājam...
I. S.: – Jā, Mārim Rungulim paliek 65, Jānim Rokpelnim – 70... Ja ir kādi daži, kas nomāc visus pārējos, tas arī nav īsti pareizi...
I. R.: – Nesamērotība parādās arī tajā, ka tad, ja skolotājs nav eksperimentētājs, pēdējais, ar ko skolēni pabeidz 12. klasi, ir Ziedonis un Vācietis. Un, ja vēl visu gadu tik šausmīgi bliež ar Raini un Aspaziju – paliek iespaids, ka mūsdienu autoru latviešu literatūrā vispār nav.
Silvija Tretjakova: – Nākot uz apaļo galdu, tieši paskatījos, kas šogad notiek. Jāsaka, visu programmu nemaz nevar izlasīt vienā piegājienā. Bet līdzīgi kā Ilzei man nav tik viennozīmīgi negatīva attieksme. Mēs katrs tiešām neapmeklējam visus pasākumus, un, piemēram, Muzeju nakts ir pavisam īpašs fenomens. Runājot par budēļiem – tas jau arī ir lasījums. Piemēram, strādājot ar grāmatām, mēs vienmēr sakām: nevienam nav tiesību teikt, ka tu neesi sapratis grāmatu pareizi. Iveta teica: tas Rainis jau aknās sēž. Man liekas, šajā gadā varbūt vairāk iemirdzējās Aspazija. Programmā gan prevalē Raiņa vārds, bet ir ar Aspaziju saistīti ļoti spēcīgi darbi, un tas, ka šogad pacelti viņi abi, man patīk vislabāk, jo, protams, skolā vienmēr dominējis Rainis. Kāpēc tik nesabalansēti – tas jāprasa kultūrpolitikas veidotājiem. Un es arī neuzskatu, ka līmenis būtu tik zems, vismaz "Plašā apvāršņa konkursā" mani pat pārsteidza tas, cik labi bērni saprot filozofiskās idejas.
Evija Veide: – Mans viedoklis – ar atsevišķām kritiskām piezīmēm – kopumā ir pozitīvs. Un pozitīvais, manuprāt, ir tieši tas, ka mūsu sabiedrībā atradies tik daudz cilvēku, kas spēj šīs idejas izcelt un nest. Mums bijušas jaukas jubilejas, kur profesionāļi satiekas konferencēs, apspriežas, nolemj, ka viedais un mūsu kultūras vēsturē nozīmīgais dižgars tiešām ir vieds, ka viņa statusā nekas nav mainījies, un izšķiras. Bet, vērojot šo gadu un dažādos notikumus, gribu pozitīvi novērtēt plūsmu reģionos. No vienas puses, protams, gribas, lai visi sarīkojumi būtu skaisti un gaumīgi, bet, no otras puses, tieši tajā daļā, kas nereti šķiet provinciāla un apstrīdama no kvalitātes viedokļa, iekšā ļoti daudz sirsnības un cilvēcības, un tieši tad cilvēki, iespējams, atrod ceļu atpakaļ pie Raiņa pelēkajiem vai Aspazijas gaiši zilajiem sējumiem, tie tiek izcelti no bibliotēkas plauktiem. Jo man vienmēr ir bažas par to, ka grāmatas, kas stāv bibliotēku plauktos, kur tās neviens necilā, pēc kāda laika var nonākt pavisam tumšā stūrī.
Vecās klišejas nomaina jaunas?
– Raiņa un Aspazijas dzimšanas dienas ierakstītas UNESCO sarakstā, bet šis gads, kā jau tika pieminēts, atstāj ēnā citas Latvijas kultūras personības. Patiesībā šobrīd caurmēra Latvijas iedzīvotājam vispār ir ļoti sarežģīti noskaidrot, kam tad kurā gadā aprit kāda apaļāka jubileja – piekrītu, tas ir banāls iemesls, lai rakstnieku vai mākslinieku izceltu, un tomēr tas ir iemesls...
I. R.: – Ja es būtu dzīvs, nopelniem bagāts rakstnieks, ierakstītu testamentā: lūdzu, neveidojiet man šādu memoriālo gadu! Tūliņ jau atkal Vācieti sāks pārcilāt: bija dzērājs, nebija dzērājs, visas tās banālās un iepriekš paredzamās tēmas...
S. T.: – Pirms 30 gadiem, sākot strādāt LNB Bērnu bibliotēku metodiskajā centrā, es vispirms iznīcināju visas jubileju svinēšanas tradīcijas, brošūras un bibliogrāfijas noglabāju arhīvā, bet tagad reizēm domāju: vai tas bija labi darīts?
I. R.: – Labi, labi, jo mazāk viņi iemācās gatavās frāzes no brošūrām, jo labāk.
S. T.: – Tas mūs arī visvairāk sarūgtināja konkursā, kad jutām, ka daļa bērnu runā skolotāju sagatavotām frāzēm. Bet bija arī daudz bērnu, par kuriem bija skaidri redzams, ka viņi tiešām nonākuši līdz noteiktam viedoklim. Uzdevumi bija ļoti sarežģīti, un skolotāji, kuri iet strikti tikai pa programmas ceļu, uztraucās, ka prasām bērniem to, kā nav programmā! Mēs teicām – jā, konkurss nav domāts ierindas bērniem. Varbūt viņi to neiemācās skolā, bet redz, dzird, klausās, stāsta un var atbildēt arī uz jautājumiem, kas nav programmā.
– Un kā šobrīd ar stereotipiem? Mana vecuma cilvēkiem mācīja, ka Rainis ir revolucionārs, šo stereotipu it kā esam izdzīvojuši, bet vai nav nākušas jaunas klišejas vietā?
I. R.: – Es strādāju ar literatūras profila klasi, viņiem ziemā ir Raiņa un Aspazijas lielais eksāmens, viņi lasījuši tikpat, cik lasa humanitāro zinātņu fakultātes studenti. Stereotipi veidojas tad, ja lasīts tiek maz, un jāsaka, par citiem autoriem ir daudz vairāk stereotipu nekā par Raini un Aspaziju.
I. S.: – Man arī liekas, ka stereotipi veidojas, kad ir maz lasīts. Kā redzam, piemēram, konkursa dalībnieku izveidotajos karogos – daudz bija zelta zirgu, dažādā izpildījumā. Vai arī Aspazijai – sarkanās puķes dažādos izpildījumos.
Patiesībā man šis gads nāca ļoti negaidīti. Man jau liekas, sabiedrībai to vajadzētu ātrāk zināt, lai arī izdevniecības varētu sagatavoties, izdot, piemēram, Raiņa bērnu dzeju. Kas tad pēdējos gados iznācis? "Puķu lodziņš", 1965. gada krājuma atkārtojums, bet tas jau nebija pilns krājums, tur nebija iekļauti vairāki dzejoļi, jo neatbilda sociālisma ideoloģijai...
E. V.: – Neviens jau izdevējiem neliedz domāt uz priekšu, un sevi cienoši izdevēji arī paskatās un padomā, kā dažādi notikumi saskan ar viņu plāniem konkrētā laukā.
I. R.: – Bija viens gadījums, kad izdevēji reāli pārcentās – kad nomira Ziedonis, viņš noteikti arī kapā grozījās. Tā ir mūsu tieksme pievērst uzmanību tikai mirušajiem autoriem.
E. V.: – Raiņa un Aspazijas bērnu grāmatu iztikas minimums ir ticis nodrošināts, bet vienmēr jau varētu būt runa par to, vai tiešām nevajadzētu kaut ko vairāk.
I. S.: – Bet, arī kad iznāk, tie vienmēr ir vieni un tie paši krājumi. Kur paliek "Vasaras princīši un princītes", "Putniņš uz zara", "Saulīte slimnīcā", kas taču ir ļoti nostrādāti, konceptuāli loģiski saistīti krājumi.
E. V.: – Par pieaugušo dzeju runājot, starp izdevējiem ir bijušas kuluāru sarunas par šo gadu un ko ar to darīt. Izdot Raiņa un Aspazijas dzeju? Kā to pozicionēt? Intelektuālim vai plašam lasītāju lokam draudzīgākā versijā? Pietrūkst drusku laika, drusku finanšu un arī drusku ideju. Izdot lugas – tas ir vēl rūpīgāk pārdomājams solis. Ieejot antikvariātos, var redzēt, ka to agrākie izdevumi vēl arvien cirkulē, jo iznāca ļoti lielās tirāžās. Protams, ja atrastos kāds, kurš uzrakstītu tādu pašu romānu par Aspaziju kā Dobrovenskis par Raini, izdevēji noteikti neturētu rokas kabatās. Es ceru, ka šis gads ar visu, kas ap to virmo, atgriezīsies mūsu lasītāju "ēdienkartē", varbūt ar kāda romāna vai biogrāfiska darba starpniecību, jo atrašanās atmiņas laukā tiešām ir ļoti svarīga.
S. T.: – Jā, man kā bibliotekārei ir ļoti svarīgi, lai grāmatas ņemtu ārā no plauktiem un lasītu, vienalga, jaunas vai vecas, man pat liekas, ka būtu jāveido veco grāmatu lasītāju klubiņš vai kas tāds. Piecpadsmit gadus vadot Bērnu žūriju, mums izveidojušies desmit kolekcijas veidošanas principi, pie kuriem cenšamies turēties, un daudzveidības spektrs, ko piedāvājam, ir pietiekami efektīvs. Man gribētos, lai bērni ne tikai skatās savos mobilajos telefonos, bet arī grāmatās.
Lasītprasme – cilvēka dzīves pamatā
– Vai ir iespējams pateikt, ko bērni šobrīd vispār lasa? Jo ir taču dzirdamas bažas, ka lasa ļoti maz, praktiski tikai īsus, literāri mazvērtīgus tekstus mobilajās ierīcēs...
I. R.: – Es novēroju gluži citu fenomenu – lasa ļoti, ļoti daudz, bet angļu valodā. Labojot domrakstus, skaidri var redzēt, ka sintakse ir angļu, vārdu krājums – angļu, un, ja bērns izaudzis angļu literatūras oriģinālvidē, tad kā man piespiest viņu mīlēt latviešu literatūru? Ļoti sarežģīti katram pēc viņa interesēm atrast literatūru latviešu valodā, lai viņu ieinteresētu, jo bērniem gaumes ir tik atšķirīgas, tur nekādi bārdas un poruki vienkārši neiet cauri. Bet, ja viņi nelasa latviešu valodā, tas uzreiz nozīmē ļoti vāju vārdu krājumu. Un lai Dievs nedod vēl vienu ministru, kurš kladzinās, ka vajag ieviest tehnoloģijas! Es vispār domāju, ka visus humanitāros priekšmetus varētu tuvināt vienotā blokā, kas mācītu veidot kritisko domāšanu.
S. T.: – Tāpēc mēs izvēlamies mazu un precīzu kolekciju, ir daudz vecāku, arī tēvu viedokļu, kuri atzīst: tas darbojas, jo ir neliels apjoms, viņi to pieņem kā uzdevumu, izlasa un jūtas gandarīti.
I. R.: – Taisnība, pamatskolā tas ļoti labi darbojas, bet vidusskolā viņi ir tik ļoti saraustīti...
S. T.: – Kāds students man sacīja: pat ja man šobrīd nav lielas intereses par latviešu literatūru, tad tomēr Bērnu un jauniešu žūrijas kolekcija, kaut vai tikai plakāts, man ļauj sekot līdzi un saprast, ko patlaban piedāvā literatūra. Līdzīgi arī mammas ir teikušas: kolekcijā ir grāmatas, kuras mēs pat neesam pamanījušas, un vienmēr ir interesanti saprast, kāpēc jūs tieši tās esat ielikuši. Un, jā, viņi spēj identificēties ar šo literatūru.
E. V.: – Papildinot to, ko Silvija tikko teica – vadzvaigznes, kas tiek ieliktas Bērnu žūrijas kolekcijā, piesaista tieši tādēļ, ka tas ir ārpus stundām, tajā ir zināms izredzētības elements. Protams, komunikācija ir vērtīga. Vecāki palasa arī bērnu saraksta grāmatas, un tādējādi veidojas arī zināma platforma, savējo loks, kuriem ir vismaz viena lieta, par ko parunāties. Cita lieta, ka bērna viedoklis var atšķirties no vecāku viedokļa par to, vai manam bērnam šī grāmata ir derīga.
S. T.: – Tas viss, protams, ir patīkami, un arī tas, ka žūrijā tomēr ir vairāk nekā 18 000 lasītāju, bet paliek daļa, kuri nelasa, un mēs nezinām, kā viņus aizsniegt.
– Ilze, jūs esat tajā sistēmas galā, kur jaunieši atnāk no skolas un sāk studēt. Man ir radies priekšstats, ka pat maģistra programmā studējošie jaunieši nereti nav lasījuši grāmatas, kuras normāli būtu jāizlasa, pats vēlākais, bakalaura programmā.
I. S.: – Jā, lasījuši viņi patiešām ir ļoti maz. Turklāt es sastopos ar tiem, kuri nāk studēt par latviešu valodas un literatūras skolotājiem, arī par sākumskolas skolotājiem. Sliktākais jau, ka šo kursu nav arī studiju programmā, kopš tā reducēta uz trīsgadīgu bakalaura līmeni.
S. T.: – Un te atcerēsimies četrpadsmitgadīgo Elzu Rozenbergu, Zaļenieku meiteni, kura lasīja grieķu un latīņu valodā, rakstīja dzeju vāciski. Kaut ko no viņas noteikti varam mācīties.
I. R.: – Jā, bet es pieņemu, ka Elza Rozenberga nemācījās ķīmiju un bioloģiju, neviens viņu nedzenāja pa fiziku un algebru, tikumībām, ētikām un citiem ziloņiem, kurus tūliņ kāds izdomās ieviest programmā. Mēs gribam, lai bērni būtu gan eksakti, gan humanitāri. Tāpēc jāizdomā pilnīgi jauna sistēma, kā viņus mācīt, un es uzskatu, ka viņiem vispirms vajadzētu iemācīt strādāt ar jebkura veida tekstu kritiski.
– Bet, lai strādātu ar tekstu kritiski, vispirms ir jāspēj to izlasīt. Vai ir pierādījumi tam, ka jaunieši, kuri lasa grāmatas, ir veiksmīgāki – gan mācībās vispār, gan sociāli?
I. S.: – Ir starptautiski pētījumi, kuros pēc noteiktas metodikas aptaujāti vairāki tūkstoši bērnu. Tajos bērniem no visām dalībvalstīm piedāvā pildīt vienādus uzdevumus, un vienmēr ir pārstāvētas trīs jomas – matemātika, dabaszinātnes un lasītprasme. Jau tas, ka lasītprasme ir viena no šīm trim jomām, uzsver, cik tā svarīga. Un faktiski vienmēr norādīts, ka lasītprasme ir visas cilvēka karjeras pamatā. Cilvēks neko nesasniegs, ja nepratīs lasīt.
I. R.: – Man ir pavisam svaiga empīriska statistika – manā klasē, kas ir ar padziļinātu literatūras ievirzi, vidējā atzīme visos priekšmetos, arī filozofijā, eksaktajos un sportā, ir 7,44. Turpretī klasē ar ekonomikas novirzienu vidējā atzīme ir nepilni septiņi procenti. Literāti, kuri pieraduši lielos daudzumos lasīt, ir labāki pilnīgi visos priekšmetos, izņemot, protams, matemātiku.
S. T.: – Tas ir pierādījies – jo zemāks lasītprasmes līmenis, jo vairāk jābūvē cietumi. Tas ir spožs pierādījums tam, ka lasītprasme ir pilnīgi viss – tā ir saprašanās, spēja atrast savu dzīves jēgu, atrast savu profesiju, arī dzīvesbiedru.
I. R.: – Kamēr teicamnieces atkal nesajutīs skolotāja izglītības prestižu, tikmēr nekas nemainīsies. Kamēr izglītībai nebūs prestiža, kvalitāte tikai kritīsies. Jāsaka, ka es īsti negribētu, lai tie bērni, kurus esmu kādreiz mācījusi un kas aizgājuši studēt pedagoģiju, kādam kaut ko māca, jo tie parasti nav spilgtākie bērni.
I. S.: – Pilnībā piekrītu. Taču – mums ir tikai septiņas budžeta vietas vienā kursā, un lielākā daļa no tiem septiņiem mums ir brīnišķīgi studenti – meitenes, kuras nāk ar ideju, ka tiešām vēlas būt skolotājas.
S. T.: – Un tad viņas ieiet skolā, un entuziasmu nokauj birokrātisms. Kāpēc apbrīno Somijas izglītības sistēmu? Tur ir maksimāli maza birokrātija, valsts uzticas profesionāļiem. Un, ja birokrātija mūs samals, mēs kapitulēsim kā kultūras nācija. Piemēram, VKKF Bērnu un jauniešu žūrijai šogad iedeva par 30 000 eiro mazāk nekā pērn un vēl pateica, kam es nedrīkstu finansējumu izmantot. Tātad viņi uzskata, ka labāk par mani zina, ko žūrijai vajag.
I. R.: – Es uzskatu, ka mūsu abas mīļās ministrijas vajadzētu atlaist pilnā apmērā, jo no turienes visi, kas māk rēķināt, tāpat sen ir izdzīvoti vai aizgājuši, palikuši tikai tie, kuri prot klanīties un rakstīt papīrīšus. Ir briesmīgi, ko pēdējo gadu laikā daži plātīgi cilvēki izdarījuši ar izglītības prestižu.
S. T.: – Un, manuprāt, jādomā par to, vai nav jāatgriežas pie Izglītības, zinātnes un kultūras ministrijas, lai ir vieta un finansējums jaunām, drosmīgām idejām.
***
atslēgas vārdi
Aspazijas un Raiņa gads uzdod jautājumu par to, kas izrādīsies auglīgāks: kvalitatīvo sarīkojumu piedāvājums vai masveidīga pašdarbība?
Kultūrpolitikā izceļot vienu vai pāris nozīmīgu kultūras personību jubilejas, ēnā paliek ne mazāk būtiski notikumi.
Izdevējiem ir grūtības pozicionēt Aspazijas un Raiņa daiļradi, tādēļ jubilejas gadā iznāk maz jaunu izdevumu.
Izglītības sistēmā nepieciešams integrēt humanitāros priekšmetus un pievērst uzmanību lasītprasmei kā būtiskam cilvēka dzīves kvalitātes nodrošinātājam.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003