Rīga 23°C, skaidrs, bez nokrišņiem, Z vējš 5m/s
Otrdiena, 2024. gada 21. maijs 12:15
Vārda dienas: Akvelīna, Ernestīne, Ingmārs
Vakar Slampē atklāja pieminekli represētajiem "Zelta josta"
Šis piemineklis ir biedrības "Savai Slampei" pirmais lielais veikums. Vēl augustā akmens gulēja karjerā, līdz to noskatīja Aldis Stepanovičs, kurš visus būvdarbus novedis līdz galam. Nu 12 tonnu milzenis izslējies ciemata centrā – blakus vecajai pagastmājai un pirmās brīvvalsts laika skolai, kur tagad sociālais centrs "Rīti". Akmens ir apjozts ar nerūsējoša tērauda zeltā tonētu jostu jeb gredzenu, kurā, izmantojot lāzergriezuma tehniku, ierakstīti visu simts Slampes represēto iedzīvotāju vārdi. Tie ir gan 1941. gada 14. jūnijā, gan 1949. gada 25. martā deportācijās cietušie, gan divi holokausta upuri.
Piemiņas vietas ideja pieder rakstniecei Mārai Zālītei, kas te dzimusi un kurai pieminekļa jostā iegravēti piecu radinieku uzvārdi. Arhitekts Edvīns Vecumnieks un tēlnieks Ģirts Burvis iemūžinājuši viņas dzejoli "Zelta sēta", kas sākas ar "Viena es neesmu viena./ Daudzi aiz manis stāv./ Jūs viņus neredzat, protams./ Viņi jau redzami nav." Tajā ir pants, kas tagad redzams Slampes centrā: "Nebaidies, mēs jau sargājam./ Tevī to mūsu rētu./ Nebaidies, mēs jau uzcelsim./ Apkārt tev zelta sētu."
Pēdējā Slampes pagasta vadītāju Robertu Paulu Renbergu izsūtīja reizē ar sievu un piecgadīgajām dvīnēm Skaidrīti un Ainu. "Mēs tur Sibīrijā bijām badā, daudzi bērni mira, no mirstoša mutes pat maizi esmu ēdusi, lai tik izdzīvotu," izsūtījuma notikumus ar trīcošu balsi un asarām vēl šodien atceras Aina. Dvīņumāsas tika izsūtītas arī otrreiz 1949. gadā. Vakar arī vairākas citas dzimtas bija ieradušās, lai noliktu ziedus zem savu vecāku, vecvecāku un vecvecvecāku uzvārdiem jostā.
"Mēs vēlējāmies pateikt, ka Slampe ir vieta ar spēcīgām un vēsturiskām saknēm. Kad bija iznākusi Arņa Šablovska grāmata par pagasta vēsturi "Slampē vilcieni vēl nepietur", pirms diviem gadiem sapratām, ka ar tās nolikšanu plauktā nevaram apstāties," "LA" stāsta Sandra Ieviņa, biedrības vadītāja. "Izveidojām biedrību, kuras mērķis kopt identitāti un saglabāt kultūrvēsturisko mantojumu un radīt kultūrvidi. Ar biedrību gribam slampeniekos radīt vienotības sajūtu – gan pensionāriem, gan zemniekiem, gan tiem, kas šeit tikai pārguļ, bet strādā citur. To var paveikt, vienīgi darot kopā. Tagad biedrībā jau esam divdesmit četri. Sākām ar talkām, paši veicām sagatavošanas darbus, vācām ziedojumus. Tukuma novada dome samaksāja autoratlīdzību tēlniekiem, bet pārējo veicām paši saviem spēkiem."
Pensionāres Albīnas, Mudītes un Guntas kundzes pamanījušas, ka pērkones izlīdušas iesētajā zālienā ap akmeni un noravējušas un apkopušas. Ir izaugusi ienācēju trešā paaudze, tā šeit iesakņojusies un jūtas piederīga un grib zināt vēsturi, novērojusi biedrības vadītāja Sandra Ieviņa. "Padomju gados Slampes identitāte tika pilnīgi izpostīta, viensētas nogrūstas bedrēs, ābeļdārzi nomeliorēti, iedzīvotāji pārcelti uz sovhoza centra daudzdzīvokļu mājām. Padomju laiki Slampē beidzas šodien," spriež Māra Zālīte. "Ir izaugusi jauna paaudze no ienācējiem, kas aizpildīja tukšās vietas, gan krievi, gan latvieši, gan lietuvieši un baltkrievi, un viņi meklē savas saknes. Biedrībā apvienojusies cilvēku grupa, kas grib savu Slampi skaistāku un sakoptāku redzēt.”
Akmeni atklāja vietējie. Muzikanti – Normunds Krūmiņš ar savu ansambli. Pieminekli iesvētīja šeit dzimušais mācītājs Āris Kronbergs. Arī dziesma, ko izpildīja Māras Zālītes meita Ilze ĶuzuleSkrastiņa kopā ar vīru Arturu Skrastiņu, tika uztverta kā vietējo priekšnesums.
Visā Latvijā vakar notika atceres pasākumi, kas veltīti Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai, godinot aptuveni 16 000 Latvijas iedzīvotāju, kuri 1941. gada 14. jūnijā tika deportēti uz Sibīriju.
Vairāk nekā 100 cilvēku Vecrīgā vienojās komunistiskā genocīda upuru piemiņai veltītajā gājienā, kas noslēdzās pie Brīvības pieminekļa. Latvijas Politiski represēto apvienības rīkotajā atceres gājienā piedalījās galvenokārt vecāka gadagājuma cilvēki, no kuriem vairākums pirms tam piedalījušies piemiņas fonda "Sibīrijas bērni" rīkotajā konferencē Melngalvju namā. Gājiena dalībnieku vidū bija arī Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece.
Dalībnieku rokās bija Latvijas karogi sēru noformējumā, ozollapu vainags, kā arī krusts, uz kura attēlots skaitlis 74, pieminot 1941. gada 14. jūnija izsūtīšanas 74. gadadienu. Pasākumā plīvoja arī Lietuvas un Ukrainas karogi. Gājiena dalībnieku plakāti vēstīja: "Nacisti Eiropā iznīcināja sešus miljonus, bet komunisti – aptuveni 60 miljonus cilvēku."
Nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa ieradās arī augstākās valsts amatpersonas – Valsts prezidents Andris Bērziņš, Saeimas priekšsēdētāja I. Mūrniece un Ministru prezidente Laimdota Straujuma. Uzrunājot vakardienas piemiņas konferences dalībniekus, A. Bērziņš uzsvēra, ka Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā gadu no gada sev un citiem atgādinām, ka šāda traģēdija nekad nedrīkst atkārtoties. Prezidents pateicās komunistiskā terora upuru atbalsta un palīdzības fondam "Sibīrijas bērni" par vēsturiski nozīmīgo, emocionāli smago un nenovērtējamo darbu, kas veltīts tautas likteņgaitu dokumentēšanai. "Arī šodien izjūtu dziļu cieņu un pietāti par jūsu aktīvo pozīciju Latvijai nozīmīgos brīžos, par spēku un pašapziņu, ko protat iedvest līdzcilvēkiem," sacīja Bērziņš. Viņš pauda, ka, neskatoties uz to, ka šaušalīgo notikumu aculiecinieku galvas ir sirmas, viņu gars ir stiprs un možs. "Jūs esat "Sibīrijas bērni", kas nepadevās toreiz, un ir piemērs cilvēka gara spēkam arī šodien!" uzsvēra Bērziņš.
Aizsardzības ministrs, jaunievēlētais Valsts prezidents Raimonds Vējonis komunistiskā genocīda upurus pieminēja Litenē. Šogad aprit 74 gadi kopš traģiskajiem 1941. gada 14. jūnija notikumiem, kad vienlaikus ar civiliedzīvotāju masveida izsūtīšanu notika represijas arī pret Latvijas armijas karavīriem. 1941. gada 14. jūnijā Latvijas armijas Litenes un Ostroviešu nometnē, kas atradās aptuveni desmit kilometru attālumā no Litenes, apcietināja un uz Sibīriju deportēja vismaz 430 virsniekus. Vairāki no viņiem tika nošauti uz vietas. Vējonis akcentēja, ka Litene Latvijas valsts vēsturē ir karavīru likteņa zīme, kur vīrus, kuri izcīnīja valsts neatkarību, nogalināja vai izsūtīja mirt svešumā. "Karavīri, kuri bija zvērējuši atdot savas dzīvības par Latviju, mira par Latviju bez kaujas," sacīja ministrs, uzsverot, ka viņu varonība bija klusa un ciešanu pilna. Valsts atgūšana pierādīja, ka par brīvību jāmaksā pilna cena, jo pusbrīvība nepastāv – tā ir migla, kur slēpjas meli un verdzība, pauda Vējonis. Ministrs uzsvēra, ka toreiz karavīri ticēja, ka viņu vārdi tiks godināti brīvā valstī, un mūsu pienākums ir būt "Tēvzemes sardzē šeit un katru nākamo dzīves mirkli".
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003