Bērniem ar nestabilu nervu sistēmu pūļa emocijas ir lipīgas
Kad naktī no sestdienas uz svētdienu interneta portālos parādījās ziņa, ka atcelts XI Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku gājiens, daudzi bija neizpratnē. Kādas tik versijas neparādījās, izskanēja pat sazvērestības stāsti par bērnu apindēšanu. Apmeklējot Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu (BKUS) un tiekoties ar ārstēm, kuras atradās notikumu epicentrā, noskaidroju, ka bērnu un jauniešu ģībšanas iemesli slēpjas tepat mūsu acu priekšā, tikai bieži nevēlamies tos ieraudzīt.
BKUS neatliekamās medicīniskās palīdzības observācijas nodaļā aizvadītajā Skolēnu dziesmu un svētku nedēļā pēc palīdzības ir vērsušies 144 svētku dalībnieki – 121 meitene un 23 puiši, pastāstīja Bērnu slimību klīnikas vadītājas vietniece pediatre Jana Pavāre. Ārsti, izmeklējot pacientus, nolēmuši, ka ilgāka ārstēšana slimnīcā ir nepieciešama desmit no viņiem. To skaitā bija seši jaunieši, kurus ātrās palīdzības brigāde atveda no aizvadītajā sestdienā rīkotā, bet līdz galam nenotikušā ģenerālmēģinājuma.
Vienmēr lielos svētkos bērni ir ģībuši, un neviens no tā nav cēlis šaušalīgas problēmas. Atcerēsimies iepriekšējos Skolēnu dziesmu un deju svētkus 2010. gada jūlijā, kad viens pēc otra lielā karstuma dēļ ģenerālmēģinājuma laikā Daugavas stadionā samaņu zaudēja dejotāji, taču toreiz panikas nebija un neviens ministrs negrasījās atkāpties.
Šoreiz, kad saule nespīdēja tik spoži kā pirms pieciem gadiem un to vairs nevarēja vainot kā ģīboņa cēloni, ģenerālmēģinājuma laikā vien palīdzība bija nepieciešama 46 dalībniekiem.
"Sestdien ierados slimnīcā, lai pārliecinātos, kas īsti noticis. Aprunājos, kā šurp atvestajiem pusaudžiem (sākot no vienpadsmit gadiem un vecākiem) visu šo laiku ir klājies. Viņi stāstīja, ka nedēļu atrodas projām no mājām, ka mēģinājumu process esot ļoti intensīvs, ka pa naktīm neizguļoties... Viņi patiešām izskatījās ļoti noguruši. Kad taujāju par ēšanu, pārliecinājos, ka tā bijusi neregulāra – kurš ēdis trijos pēcpusdienā, kuram uz mēģinājumu līdzi bijusi kāda maizīte, daudzi sacīja, ka čipsi bijuši pēdējais, ko ēduši, klāt uzdzerta pudele fantas uz diviem... Bet tajā pašā laikā bija jūtama ļoti liela atbildības sajūta, es pat teiktu, sakāpināta par savu līdzdalību svētku programmā," stāsta daktere Pavāre.
Kad emocijas ir pāri visam, ēšana vairs nav svarīga, skaidro Bērnu slimnīcas ārste psihoterapeite Gunta Andžāne un atzīst, ja bērns ir sensitīvs jeb jūtīgs pret to, kā pieaugušie apmierinās viņa vēlmes, tad viņš būs jūtīgs visu mūžu. Fiziskā dekompensācija – nepaēšana, nepadzeršanās, gaisa temperatūras straujās svārstības – noveda pie tā, ka svētku dalībnieki sāka ģībt. Skolēni, kam ir vājāka nervu sistēma, to redzot, arī zaudēja samaņu.
"Bērni nereti ir izjutuši, ka uz pieaugušajiem nevar paļauties, un viņiem rodas bailes: kas notiks ar mani, ja arī es noģībšu? Rodas trauksme, kas ir milzīga emociju bumba, ar kuru ir grūti tikt galā. Iedarbojas aizsardzības mehānisms – bērns noģībst. Jau psihoanalīzes pamatlicējs Zigmunds Freids savā laikā rakstījis, ka emocionālais diskomforts ir lipīgs – ja viens šo lietu iešūpo, tad vājākie posmi uzreiz atsaucas.
Daļa no svētku dalībniekiem pēc medicīniskās palīdzības sniegšanas nedaudz pagulēja, ievilka elpu, padzērās un aizgāja atpakaļ uz skatuvi. Šie bērni ir ar jutīgāku nervu sistēmu nekā citi, un tam ir jāpievērš uzmanība. Es drīzāk lūgtu paskatīties, vai nevar kaut ko darīt bērnu un vecāku attiecību stiprināšanas virzienā. Sabiedrībā kopumā tā latiņa ir uzstādīta ļoti augstu, sak, tev ir labi jāizskatās, jāpiedalās tur un vēl kaut kur, un pilnīgā pašplūsmā ir atstāts, ka es tevi mīlu par to, ka tu esi, nevis par to, ka tu kaut ko vari," secina bērnu psihoterapeite un uzsver, ka vecāki uz savu bērnu ģībšanas gadījumiem nedrīkst raudzīties vieglprātīgi. Tie ir jāņem vērā, tiesa, bez panikas.
"Kāpēc neģībst dejotāji?" retoriski vaicā daktere Andžāne un norāda: tāpēc, ka viņiem ir daudz vairāk fizisko aktivitāšu un lielāks rūdījums. Fiziski un psiholoģiski rūdīti bērni vieglāk pārvar stresu un ārējos kairinātājus. "Mūsdienās bērni tiek vairāk mākslīgi sargāti no aktivitātēm, darbiem, tāpēc gribētos, lai vecāki saprastu, ka kopā būšana ar bērniem, piemēram, dzenājot bumbu, ir svarīgāka nekā uzbļaušana, lai tik sēž pie datora. Arī to nevar neviens noliegt, ka bērni ir izolētāki savās izpausmēs, arī fiziskajās, nekā tas bija agrāk. Esmu par fizkultūru, sakārtotu dienas režīmu, par to, lai vecāki komunicē ar saviem bērniem, tomēr vienlaikus jāatzīst, ka psiholoģisko drošību tikai ar fizkultūras stundām nevar nostiprināt. Pamatu pamats ir ģimenē, bērnu un vecāku attiecībās," secina psihoterapeite.
Abas ārstes uzsvēra, ka reizi gadā bērniem un pusaudžiem profilaktiski ir jāapmeklē ģimenes ārsts. Ja ārsts zina, ka viņa pacients ir emocionāli jūtīgs un stresa situācijās viņam saasinās hroniskās kaites, kā tas bija ar ne vienu vien svētku dalībnieku, tad par to ir jābrīdina. Arī skolotāji būtu papildus jāizglīto gan par to, cik daudz šķidruma dienas laikā skolēniem vajadzētu izdzert, gan arī par to, ka bērniem ir jāģērbjas atbilstoši laika apstākļiem (trīs svētku dalībniekiem tika sniegta palīdzība noslēguma koncerta laikā tikai tādēļ, ka viņi bija pārsaluši), ka jāseko līdzi, lai skolēni paēd un izguļas, un, iespējams, pedagogiem un svētku organizatoriem jānolasa kāda lekcija par pūļa masu psihozi un to, kā šādā gadījumā rīkoties. Izglītības ministre viena pati par to nespēj atbildēt. Tiesa, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests bija izstrādājis un izsūtījis rekomendācijas svētku organizatoriem, bet acīmredzot tās nav lasītas.
J. Pavāre: "Kad sākās ģībšana, vajadzēja uz neilgu laiku pārtraukt ģenerālmēģinājumu un mierīgā balsī pateikt: tagad, lūdzu, visi apsēdieties, un paskaidrot, ka dažiem dalībniekiem kļuva slikti un viņiem tiek sniegta medicīniskā palīdzība. Bet ko izdarīja izglītības ministre? Sacēla paniku. Var jau to cilvēcīgi saprast – kļūdas būs vienmēr, tikai jautājums, kā mēs pret tām attiecamies.