Rīga 13°C, apmācies, bez nokrišņiem, Z vējš 2m/s
Svētdiena, 2024. gada 05. maijs 20:54
Vārda dienas: Ģederts, Ģirts
Vai jubilejas gads dzejnieku būs nocēlis no pjedestāla?
Raiņa un Aspazijas mājas Baznīcas ielā ilggadējā vadītāja GAIDA JABLOVSKA savu radošo mūžu veltījusi latviešu dižgaru Raiņa un Aspazijas daiļrades un mūža izpētei. 60. gados viņa likusi atdzimt Raiņa jaunības mājām "Jasmuižā", bet šobrīd priecājas, ka beidzot jaunai dzīvei pošas ilgus gadus kritiskā stāvoklī atstātā abu dzejnieku "dzīves māja" Baznīcas ielā. "Man tuva ir doma, ka muzejs ir tautas dzīvā vēsture – Raiņa un Aspazijas darbi ir vajadzīgi tikai tāpēc, lai tie dzīvotu. Citādi tam nav nozīmes," viņa ir pārliecināta.
Gaida Jablovska ir viena no iedvesmojošu entuziasmu izstarojošajām muzejniecēm, kas uzturējusi dzīvu saikni starp Raiņa mantojuma pētniekiem Latvijā un aiz mūsu zemes robežām. Pētniece savu radošo mūžu veltījusi latviešu dižgariem, gan 60. gados liekot atdzimt dzīvei Raiņa jaunības mājās "Jasmuižā", gan strādājot Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā. Gaida Jablovska vairāk nekā 20 gadu vada Raiņa un Aspazijas māju Baznīcas ielā. Šobrīd viņa priecājas, ka ilgus gadus kritiskā stāvoklī atstātā "dzīves māja" beidzot atdzims.
– Gaida, vai pareizi esmu sapratusi – pie jums Rainis atnācis pa muzeja ceļu?
G. Jablovska: – Jā. Tomēr vispirms Latvijas Universitātē, Filoloģijas fakultātē man bija brīnišķīgs pasniedzējs Vilnis Eihvalds, kurš lieliski prata izstāstīt par Aspaziju un likt jautāt – bet kas bija tālāk? Trešajā kursā sastapu literatūras zinātnieci, manu kādreizējo Raiņa vakarskolas klases audzinātāju un ķīmijas skolotāju Līviju Volkovu, kas teica: nāc strādāt uz muzeju! Toreiz, 22 gadu vecumā, bija jāizvēlas starp Emīla Dārziņa un Jāņa Sudrabkalna "Jāņskolu" un Raiņa jaunības mājām "Jasmuižu". Emīls Dārziņš tomēr prasīja prast klavierspēli, bet es mūzikas skolā neesmu gājusi, tāpēc izvēle krita uz Jasmuižu, kur turklāt bija arī skola, klubs un sabiedriskā dzīve. 1969. gada vasarā sāku strādāt Raiņa muzejā "Jasmuiža" par vadītāju. Šajā laikā esmu cītīgi gājusi cauri Raiņa daiļradei, brīžiem tur parādījās arī Aspazija. Tās bija četras "trimdas" vasaras Latgalē, Jasmuižā, bet ziemas – pilsētā, Raiņa fondos – toreiz tur bija milzīgas vērtības, tās turpat ir arī tagad. 70. gadu vidū kādreizējais kultūras ministrs, toreiz Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja direktors Voldemārs Kalpiņš, man neko nejautājot, iecēla mani par muzeja filiāļu nodaļas vadītāju.
– Nesen nāca klajā jūsu apkopotā Raiņa un viņa vecākās māsas Līzes sarakste. Kādēļ jūs interesēja tieši vēstules?
– No skolas gadiem līdz pat šodienai mums bieži ceļ priekšā to "lielo Raini", "Lauzto priežu" autoru, revolūcijas un vētras dzejnieku. Tieši tas mani visu mūžu mudinājis meklēt Raini caur cilvēcisko, caur personību. Raiņa sarakste ir ārkārtīgi interesanta un joprojām pilnībā neatšifrēta. Līdzās viņa un māsas, kā arī Raiņa un Aspazijas sarakstei vēl vajadzētu būt trešajai daļai – Doras vēstulēm, mani interesē arī viņas un viņas vīra Pētera Stučkas līnija. Līze ir tā, kas Rainim raksta visvairāk. No vēstulēm nāk brīnumu lietas ārā! Saliekot vēstules kopā ar tajā laikā rakstītajām Raiņa dienasgrāmatas nodzeltējušām lapiņām, veidojas brīnišķīga aina. Cilvēcīgums. Visos laikos man vislabāk ir paticis viens Raiņa citāts – "slinkums man ierasts un patīkams". Cik jauki, ka Rainis ir bijis slinks! To stāstu arī skolēniem, kas nāk ekskursijās uz muzeju, dzejnieks kļūst cilvēcisks un saprotams.
– Jūsu kādreiz vadītajā un lolotajā Jasmuižā nu par Eiropas fondu līdzekļiem atjaunota Latgales tradicionālās kultūras un amatu māja. Vai šādi dzejnieks apaug ar mūsdienīgām pievienotajām vērtībām?
– Jasmuiža, kāda tā ir tagad, radās manā darba mūžā. Kad sāku, tur bija tikai pusmāja, ko Raiņa kolhozs restaurēja 60. gadu sākumā. Diemžēl finansējuma trūkuma dēļ amatu māja laika gaitā sabruka. Latgales keramikas ekspozīcijas sākums Jasmuižā bija 1969. gadā, kad Voldemārs Kalpiņš lika mums kopā ar mākslas vēsturnieku Jāni Pujātu un pētnieci Līviju Volkovu braukt no vienas Latgales mājas uz otru. Biju šokēta par mūsu mākslas vēsturnieka uzvedību – iet mājā, neprasot saimniecei, atver pieliekamā kambara durvis, rauj podiņus ārā un saka: saimniec, es tev stikla burkai iedošu naudiņu, bet tu man dod šito podu! Tomēr, tikai pateicoties viņa attieksmei, enerģijai un pārliecībai, mums Jasmuižā ir unikāli seno autoru darbi, kuri kolhozu laikā tika pamatīgi nīcināti. Protams, man jautā: bet kāpēc Raiņa muzejā? Atbilde ir vienkārša – jaunais Jānis Pliekšāns Vasiļovā un Jasmuižā savās "suņu dienās", skolu, studiju brīvlaikos, staigāja pa senajām Latgales mājām, latgaliski pierakstīja latgaliešu apdziedāšanās dziesmas, ko pēc tam izdeva krājumā "Apdziedāšanas dziesmas III Vispārīgiem latvju dziesmu svētkiem" (1889). Viņš arī uzrakstīja apcerējumu "Višķu pagasta kāzu ieražas", bet Pēterburgas universitātē pētīja senos latgaļu rakstus. Savukārt 1878. gadā "Baltijas zemkopis" raksta, ka Grīvas lauksaimniecības izstādē Dārta Pliekšāne, Raiņa māte, un Līze Pliekšāne no Berkenhēgenas (tagad Berķenele), piedalījusies ar adītiem un austiem segliem, un iegūst medaļas. Līziņa vēstulē Rainim raksta, kā Višķu muižas grāfiene Molla brauc pie Dārtas Pliekšānes apbrīnot viņas austās segas. Segu gabaliņi tagad ir muzejā. Tagad Amatu māja iekārtota bijušajā muižas govju kūtī, kur, pēc līguma, Krišjānim Pliekšānam bija 95 ragu lopi. 70., 80. gados tur bija izstāžu zāle. Man ir prieks, ka ir īstenots šis projekts.
– Tomēr Raiņa un Aspazijas gadā liela daļa viņu memoriālo piemiņas vietu nav pieejamas apmeklētājiem...
– Droši vien man būtu jāsaka, cik slikti, tomēr teikšu – cik labi! Pašlaik redzam, kas notiek restaurētajā Aspazijas mājā Dubultos – māja ir ļoti apmeklēta. Saprotam, ka nākamgad cilvēki nāks pie mums. Vai mums Raini un Aspaziju vajag tikai tāpēc, ka šogad ir šie 150? Protams, Rīgas centrā šobrīd Raiņa nav, bet ir taču Raiņa piemineklis, ir viņa un Aspazijas atdusas vieta. Un es saku paldies cilvēkam ierēdniecībā, kas novirzīja naudu, lai varētu restaurēt visu Tadenavas muzeja kompleksu – ne tikai māju, bet arī Raiņa tēva celto šķūni, blakusēku un pirti, lai tas patiešām veidotos kā tūrisma un kultūras centrs. Baznīcas ielas mājā esmu pavadījusi otru pusi mūža, un visus šos gadus māja bijusi ļoti nelāgā skatā. Daļēji restaurēto dzīvokli Baznīcas ielā, rakstnieku "dzīves māju", ko Aspazija, atgriezusies no Šveices, 1924. gadā nopirka ar parādiem, muzejnieki iekārtoja 1993. gadā, tomēr pieteicās mantinieki. Māja gāja bojā, bet amatpersonas nāca, pagrozījās Raiņa un Aspazijas viesistabā, nošausminājās – griesti drūp un ieteica slēgt. Pilntiesīgs muzejs tur nav bijis. Šoziem restaurācijas projekta autora, arhitekta Ērika Cērpiņa vadībā tiks atjaunots memoriālais dzīvoklis un sētas māja ar iekšpagalmu. Darbiem jābūt pabeigtiem 2016. gada 30. aprīlī. Paralēli domājām, kāda būs šī māja. Rainis aizgāja mūžībā 1929. gadā, Aspazija pēc tam dzīvokli pārveidoja, ir saglabājušies viņas iegādāto mēbeļu oriģināli, daļa no memoriālajām lietām jau ir restauratoru rokās. Ar Raini nav tik viegli, jo vide viņam nebija pārāk svarīga. Trimdas laikā Šveicē Rainis pat gāja uz cimitero (kapsēta), strādāja tur starp kapu kopiņām. Lielākais saturiskais uzsvars būs Raiņa un Aspazijas bibliotēka, ko Rainis novēlēja Rīgas pilsētai. No Jūrmalas bibliotēka atgriežas šeit, radot iespēju zinātniekiem un interesentiem šīs bibliotēkas vērtības lasīt, pētīt un laist tautās. Tikmēr pagalma ēkas nepilnie 100 kvadrātmetri kalpos par izstāžu zāli. Prieks, ka ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu varējām restaurēt Raiņa un Aspazijas viesistabas "Tressel" firmas klavieres, retu tā laika instrumentu. Man tuva ir doma, ka muzejs ir tautas dzīvā vēsture – Raiņa un Aspazijas darbi ir vajadzīgi tikai tāpēc, lai tie dzīvotu. Citādi tam nav nozīmes.
– Tu mani vēl nepazīsti – tā aicina krievu režisora Kirila Serebreņņikova neparastā izrāde "Raiņa sapņi" Nacionālajā teātrī – arī savā ziņā mēģinājums iet tuvāk tautai. Šāda pieeja iepazīstina vai tomēr ved neceļos?
– Jā, arī daži mani kolēģi bija pilnīgā šokā, citiem patika. Ārkārtīgi labs ir Ievas Strukas atlasītais teksts. Protams, varbūt varēja iztikt bez kautķermeņa, vēl kādiem skatiem, tomēr kopumā – labi, ka bija režisors Serebreņņikovs, kurš uzņēmās to darīt. Ja kāds izrādē neredzēja Raiņa lielumu, ir taču iespēja aiziet mājās un izlasīt viņa darbus! Katram režisoram bija iespēja parādīt to, kas viņam sakāms par Raini vai Aspaziju tā, lai tas būtu gan mūsdienīgi, gan vēsturiski. Uz šo iestudējumu noteikti ies jaunie. Pieredzējušie – uz Māras Ķimeles veidoto "Aspazija. Personīgi". Tas ir pilnīgi cita rakstura iestudējums. Režisore aktieriem bija devusi lasīt un vēlreiz lasīt, mēs, muzeja darbinieki, stāstījām, devām materiālu. Man ārkārtīgi patika Baiba Broka, bet vai tur bija Aspazijas lielums? Man šķiet, mēs šobrīd no Raiņa un Aspazijas gribam neiespējamo. Brīžiem ir sajūta – nemaz negribam lasīt viņu darbus, bet jāsāk ar lasīšanu.
– Nule atgriezāties no Slobodskas, kur Raiņa muzejā noritēja Raiņa dienas, nesen viesojāties arī viņa trimdas mītnē Šveicē, Kastaņolā. Kā Rainis jubilejas gadā izskan ārpus Latvijas?
– Kontaktus ar Raiņa muzeju Slobodskā uzturu kopš 1991. gada, braucu tur ik pēc pāris gadiem. Savā ziņā tā ir tāda personīga iniciatīva. Man ir liels prieks, ka atradās finansējums, lai šogad ļoti laba, radoša grupa varētu doties uz Slobodsku, ka notika zinātniskā konference. Bijām gaidīti, aprūpēti un mīlēti. Protams, ir daļa vietējo, kas Raini zina, un daļa, tāpat kā Latvijā, kas nezina.
Man tikko bija iespēja pabūt arī Raiņa Kastaņolā – Lugano pilsētas arhīvā ir Raiņa muzejs, būtībā viena istaba. Man tika atvērti skapji, kuros ir krājuma materiāli. Ir aizsākts projekts "Raiņa un Aspazijas virtuālais muzejs Lugano". Cilvēkiem, kuri turp aizbrauc no visas pasaules, šobrīd arhīva darba laikā ir pieejams izziņas materiāls – ekspozīcija par Aspaziju un Raini. Ja neesi slinks, vari uzkāpt kalnos un ieiet Svētā Jura baznīcā, par kuru Rainis "Kastaņolā" rakstījis. Iespēja ir izstaigāt viņa vietas, pabūt Sansalvatores kalna virsotnē un uzkāpt pa stāvām kāpnēm pat uz baznīcas jumta. Pirms tam gan vajadzētu izlasīt Raiņa atmiņu grāmatu "Kastaņola", jo man ir žēl to cilvēku, kuri turp aizbrauc, izskrien un tad ir nelaimīgi, jo trūka zināšanu.
– Kāda šobrīd ir situācija Raiņa un Aspazijas mantojuma pētniecībā?
– Balto laukumu Raiņa tēmā ir ļoti daudz. Šobrīd ar to strādā Gundega Grīnuma, Jānis Zālītis, Astrīda Cīrule, kas visu mūžu nostrādājusi Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Majoros. No jaunās paaudzes ir Solvita Brīvere, kas ļoti veiksmīgi apguvusi Raiņa jaunību un strādā Jasmuižā. Diemžēl neesmu dzirdējusi, ka kāds aizstāvētu doktora disertāciju par Raini vai Aspaziju. Man kā Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētāja vietniecei ir liels prieks, ka Rīgas dome un VKKF visu gadu ir atbalstījuši mūsu pasākumu ciklu par Raini un Aspaziju, ko reizi mēnesī Līgo zālē rīko Memoriālo muzeju apvienība un RLB.
– Šobrīd pie Raiņa daiļrades ķēries arī Rīgas Krievu teātris, esat iesaistīta arī šajā procesā.
– Materiālu Raiņa dzejā atlasa režisors Igors Koņajevs. Kopā ar aktieru trupu viņš izbrauca Raiņa jaunības vietas – izstaigājām Jasmuižu, pabijām pie Raiņa tēva kapa, Berķenelē, Tadenavā, pie Varslavānu pirtiņas, kur nāca pasaulē Žaniņš. Iznākumu redzēsim pirmizrādē septembrī.
***
radošā vizītkarte
GAIDA JABLOVSKA
Raiņa un Aspazijas mājas izglītojošā darba un darba ar apmeklētājiem vadītāja. Bijusi Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja Raiņa muzeja "Jasmuiža" vadītāja, filiāļu nodaļas vadītāja, direktora vietniece. Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētāja vietniece.
Izdevumi: "Sirdsmīļo brālīt!", Raiņa un māsas Līzes sarakste, "Madris", 2015; krājums "Viss iet, viss rit un riet", sastādītāja, "Madris", 2014; "Tu, mana jaunības zeme…", Raiņa Jasmuižas cilvēki un norises, kopā ar Solvitu Brūveri, "Pils", 2009; "Aspazija. Rainis. Māja. Raksti, apceres, dzeja", sastādītāja, "Garā pupa", 2004; filma "Aspazija", režisors Rodrigo Rikards, scenārija autore, 2001.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003