Rīga -7°C, nedaudz mākoņains, bez nokrišņiem, A vējš 3m/s
Trešdiena, 2023. gada 06. decembris 19:43
Vārda dienas: Niklāvs, Nikolajs, Niks
Ļaudis sūkstās, ka Tīnūžu–Kokneses šoseja ir ļoti noslogota. Bet dati rāda, ka to diennaktī izmanto 5000 – 6000 transportlīdzekļu. Standarti atļaujot trīs reizes lielāku noslodzi.Vai negadījumu iemesli meklējami ceļa uzbūvē vai pavisam kur citur?
Jaunā Tīnūžu–Kokneses šoseja, kas tika atklāta pirms diviem gadiem, ir laba. Iespējams, labākais ceļš Latvijā. Kā nekas šai dzīvē, tas, protams, nav ideāls. Tam ir kur piekasīties, bet nav dzirdēts nopietns, argumentēts viedoklis, ka šis ceļš būtu uzprojektēts un uzbūvēts slikti. Vienmēr var labāk. Bet tas ir arī lielas naudas jautājums.
Ja ceļš ir labs, tad kāpēc uz tā notiek tik daudz negadījumu, no kuriem daļa ir ar tik bēdīgām sekām, ka nav vairs kam paprasīt un nav iespējams precīzi pēc dzelžu kaudzēm konstatēt avārijas iemeslu? Ceļu satiksmes drošības direkcija un ceļu policija nerimstoši skandina, ka galvenais avāriju iemesls ir ātruma pārsniegšana, pārgalvība un braukšanas kultūra. Tam nevar nepiekrist, bet tas ir avāriju galvenais iemesls arī uz citiem ceļiem. Vismaz man intuitīvi likās, ka labajam Tīnūžu–Kokneses ceļam, kas ir daļa no iecerētās tranzīta šosejas no Rīgas līdz Latvijas austrumu robežai, jābūt drošākam. Varbūt negadījumu iemesli meklējami pavisam kur citur? To lūkoju noskaidrot, runājot ar cilvēkiem, kas šo ceļu ikdienā lieto, ar ekspertiem, ceļa projektētājiem, ceļa uzturētājiem, arī pašam veicot dažu labu manevru. "Latvijas Avīze" arī turpmāk pētīs, kur un kāpēc uz Latvijas ceļiem ir tā sauktie melnie punkti un ko darīt, lai negadījumi uz ceļiem mazinātos.
Uzreiz vajadzēja maģistrāli
"Varbūt uzreiz vajadzēja maģistrāli: divas joslas katrā virzienā ar barjerām pa vidu. Jo tagad – ceļš zem riteņiem labs, galvā brīvības sajūta, spidometra bultiņa nemanot kāpj... Un tad pēkšņi pretimbraucēji, kāds priekšā bremzē, jo vēlas nogriezties. Avārijas situācija uz līdzenas vietas. Man vienam paziņam tieši pie krustojuma viens tāds aizsapņojies ieskrēja pakaļā. Tādas avārijas mūsu pašvaldības teritorijā bija vairākas, tāpēc sarunās ar Valsts akciju sabiedrību "Latvijas valsts ceļi" panācām, ka pie krustojumiem tika uzliktas zīmes, kas ierobežo ātrumu līdz 70 kilometriem stundā. Nu kādu gadu par tādām avārijām vairs nav dzirdēts," stāsta Ikšķiles novada domes izpilddirektors Guntars Kurmis, kurš pats dzīvo 150 metru attālumā no šā ceļa. Viņš gan arī labi saprot, ka maģistrāles uzbūvēšana prasa milzu naudu.
VAS "Latvijas valsts ceļi" atbild par valsts ceļu tīklu attīstību, plānošanu, ikdienas uzturēšanu un drošības jautājumiem. "Nekur pasaulē nav ideālas ceļu infrastruktūras. Ir tāda, kādu sabiedrība var atļauties un vēlas. Atbildību par to, kas notiek uz ceļa, uzņemas visi cilvēki un struktūras, kas ar to saistīti: sākot ar transporta līdzekļa vadītāju un beidzot ar skolotāju, kas māca bērniem pa ceļu iet. Kad notiek negadījums, tad tas tiek analizēts un meklēti vainīgie. Vislielākā atbildība ir vadītājam, kuram jābūt spējīgam izvērtēt visi konkrētās situācijas apstākļus. Protams, maģistrāle, atdalītas brauktuves daudzas satiksmes drošības problēmas atrisina, bet vai to Tīnūžu–Kokneses posmā varam atļauties? Tas ir ļoti dārgi. Domāju, ka tuvāko trīsdesmit gadu laikā tur maģistrāles nebūs," pārliecināts VAS "Latvijas valsts ceļi" tehniskās pārvaldes direktors Valdis Laukšteins.
"Ļaudis sūkstās, ka Kokneses šoseja ir ļoti noslogota. Bet dati rāda, ka to diennaktī izmanto 5000 – 6000 transportlīdzekļu. Standarti atļauj trīs reizes lielāku noslodzi," piebilst VAS "Latvijas valsts ceļi" satiksmes organizācijas pārvaldes direktors Māris Zaļaiskalns.
Nesen pensijā aizgājušais inženieris Elgars Smiltnieks ar šo ceļu bijis saistīts kopš projekta pirmsākumiem, bijis arī projektēšanas darbu vadītājs. "Šo ceļu rūpīgi projektēja, visus apstākļus vērtēja. Ne tikai Latvijas, bet arī Maskavas speciālisti. Jā, padomju laika projekts, bet labs projekts. Tas dabā tika nosprausts 1975. gadā. Tad lēsa, ka ik gadu kustības intensitāte pieaugs par 10%. Jau tad projektā ietvēra iespējamību uzbūvēt atdalītas brauktuves abos virzienos, katrā pa divām joslām. Tagad vairāki ceļa infrastruktūras objekti, piemēram, viadukti, jau ir uztaisīti tā, ka tos var izmantot maģistrālei. Dodiet tikai projektētājiem komandu un naudu darbiem! Bet tas nav tuvas nākotnes jautājums. Vispirms jau vienā galā jāizbūvē šā paša ceļa ievads Rīgā, bet otrā galā – savienojums ar Pļaviņu apvedceļu," iezīmē E. Smiltnieks.
Bet varbūt drošības situāciju uzlabotu trešā, tā sauktā apdzīšanas josla – pārmaiņus katrā virzienā? Šādi ceļi izplatīti, piemēram, Somijā.
"Ideja par šādu ceļu parādījās 2007. gadā. Man tas nekad nav paticis. Šādam ceļam ir vājas vietas. Pirmkārt, vietās, kur mainās trešās joslas braukšanas virziens, notiek daudz avāriju, otrkārt, lieli izdevumi, ja kādreiz vēlēsies izbūvēt atdalītas brauktuves. Šobrīd trīsjoslu ceļa variants nepastāv. Viss tiek plānots, projektēts un būvēts, rēķinoties ar domu, ka nākotnē šo ceļu var izveidot ar atdalītām brauktuvēm un divām joslām katrā virzienā," saka E. Smiltnieks.
"Protams, ar divām brauktuvēm Tīnūžu–Kokneses ceļš būtu labāks, bet arī tagad tas ir labs, kvalitatīvi izbūvēts. Diemžēl transporta līdzekļu vadītāji pārvērtē savas spējas," kolēģim piebilst akciju sabiedrības "Ceļuprojekts" valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Liepiņš.
Pārāk līgani līkumi
G. Kurmis par vienu no negadījumu iemesliem uzskata pārāk līganos līkumus, kuros principā var braukt kā pa taisnu ceļu. Līdz brīdim, kad pa priekšu iet kāds kravas auto ar aptuveni 80 – 90 km/h stundā un gribas tam tikt garām. Pārtrauktā joslu sadalošā līnija šādu manevru atļauj, pārredzamība to arī it kā atļauj. "It kā" tāpēc, ka drošā pārredzamība strauji kļūst bīstama, kad pretim parādās tāds pats kravas auto, kam arī kāds mēģina tikt garām. Protams, ja jūsu auto ir jaudīgs ar milzu paātrinājumu, ir viena lieta, bet, ja nav un jūs arī negribat riskēt, krietni pārsniedzot maksimālo ātrumu 90 km/h, nepatikšanas kļūst reālas. Transporta līdzekļiem braucot pretim ar ātrumu virs 90 km/h, pat puskilometrs sarūk ātri.
Tieši šo aspektu kā vienu no galvenajiem min ceļu negadījumu eksperts Oskars Irbītis gadījumos, kad notiek frontālas sadursmes. Viņš uzskata, ka vairākās šādās vietās apdzīšanu vajadzētu aizliegt vispār.
"Tad lai liek aizliegumu apdzīt! Tad visi vilksies uz 90 km/h un avāriju nebūs. Bet vai būs laimīgi?" jautā E. Smiltnieks.
"Tas ir tāds zināms kompromiss. Ja aizliegs šajos lēzenajos līkumos apdzīt, visa kustība būs sačakarēta. Vadītājam jāprognozē ceļš, jāzina, kurās stundās satiksme ir blīvāka, kurās – nav. Jāvērtē situācijas. Bet par līkumiem teorija saka, ka tiem jābūt – garas taisnes provocē aizmigt," skaidro V. Laukšteins.
"Teorijas par līkumu asumu dažādos laikos bijušas dažādas. Iespējams, par kādiem 10% ceļš varēja būt taisnāks, bet jāņem arī vērā, ka bija apdzīvotas vietas, dabas objekti, kas bija jāapiet. Kad būs atdalītas brauktuves, līganums netraucēs, bet pagaidām cilvēkiem jāmācās apdzīt šādos līganos līkumos, jāsaprot atšķirība starp līkumu pa kreisi, kas ir labāk pārredzams, un pa labi, kas – sliktāk," māca E. Smiltnieks. Kā tieši mums kopā ar O. Irbīti, braucot pa Kokneses šoseju, precīzi gadījās ar it kā labi pārredzamu līkumu, skatiet attēlos.
Garlaicīgi un miegaini līdz nāvei
"Ceļš vijas pa mežiem un pļavām. Vienmuļi. Garlaicīgi, un tad nav tālu no miega," teic Ogres pašvaldības aģentūras "Ogres namsaimnieks" ceļu un pilsētas vides nodaļas vadītājs Pēteris Bužers. Nav arī pieturas vietu, kā man piebilst O. Irbītis.
"Dikti vienmuļš ceļš. Atzīšos, ka man gadījies piemigt pie stūres. Ceļš taisns, saulīte pretim. Vajadzētu padomāt par kaut kādiem vides objektiem, kas piesaista uzmanību. Kad brauc pa bedrainu ceļu, tad miegs nenāk, jo uzmanība ir uz bedrēm. Protams, es negribu uz Kokneses šosejas bedres, bet kaut kādus uzmanību piesaistošus miegainuma un ātruma slāpētājus vajadzētu. Man pie mājas ir servitūta ceļš, uz kura mākslīgi uzturu bedres. Sākumā kaimiņiene protestēja, bet ar laiku vienojāmies, ka būs drošāk, ka uzturam bedres, jo tad cilvēki nebrauc tik ātri," stāsta Ķeguma novada domes izpilddirektora vietnieks Edgars Kozlovs.
"Cilvēkiem nāk miegs, un tas ir dabiski, sevišķi naktīs. Bet, ja nevar normāli pabraukt, tad ir jāizguļas vai nav jābrauc vispār!" saka M. Zaļaiskalns.
E. Smiltnieks piekrīt, ka ceļmalas varētu padarīt interesantākas, jautājums tikai: kā un kas to darīs?
"Ar laiku vide gar šoseju atdzīvosies. Nedomāju, ka valstij tur būtu jātērējas – tā ir privātā biznesa darīšana," norāda V. Laukšteins.
Ienaidnieki meža zvēri
VAS "Latvijas valsts ceļi" apkopotā statistika liecina, ka 2014. gadā uz ceļa Tīnūži–Koknese notikuši 54 ceļu satiksmes negadījumi, no kuriem 33 vainojami meža zvēri. Lūk, īstie visu nelaimju cēloņi! Tomēr M. Zaļaiskalns aicina ar secinājumiem nesteigties, jo, pirmkārt, apdrošināšanas dēļ viena otra lapsa varētu būt izdomāta, otrkārt, negadījuma sekas reti cilvēkiem ir smagas vai letālas.
Bet tomēr. Negadījumu apkopojumā ir liecības par septiņiem aļņiem, mežacūku baru, trijām stirnām, diviem briežiem un divām lapsām, kas vainojami negadījumos.
"Būtu nepieciešams plašākus apgabalus nožogot, lai dzīvnieki nenokļūst uz brauktuves, kā arī izveidot vienpusējus uzbērumus pie žogiem, lai dzīvnieki no ceļa puses tiek atpakaļ pāri žogam, ja gadījies iemaldīties ceļa pusē," domā O. Irbītis.
Realitātē šobrīd vietām žogi ir, vietām nav. E. Smiltnieks to skaidro ar žogu dārdzību, turklāt, ja garus gabalus būs žogi, tad nāksies būvēt zvēru pārējas – reālus tiltus. Šobrīd žogi iespēju robežās uzlikti tur, kur rekomendējuši mednieki. Diemžēl žogus zog. Ne zvēri, bet cilvēki.
V. Laukšteins domā, ka labāks un lētāks risinājums ir tīrīt pie ceļa piegulošo mežu, izpļaut zāli. M. Zaļaiskalns uzskata, ka lietderīgāk līdzekļus ieguldīt tajās drošības jomās, kurās cilvēki cieš vairāk, piemēram, gājēju un velosipēdu celiņu izveidošanā un uzturēšanā, nevis žogos.
Kādi citi iemesli minēti negadījumiem 2014. gadā? Tas, kas zināms un lasāms vadītāju paskaidrojumos: astoņos gadījumos notikusi sānslīde, sešos bijis nepareizs manevrs, pa reizei notikusi apžilbšana no saules, iemigšana un distances neievērošana.
O. Irbītis par šo statistiku ir skeptisks: "Ne tik daudz vajadzētu ieklausīties vadītāju paskaidrojumos, cik pievērst uzmanību tiesu ekspertīžu un tiesu lēmumos fiksētajam. Diemžēl ļoti daudzos gadījumos nekādas ekspertīzes netiek veiktas. 2014. gadā ekspertīzes tika veiktas 3,5% no tiem ceļu satiksmes negadījumiem, kuros klāt bija policija, bet, pieliekot klāt tos negadījumus, kuros vadītāji iztikuši ar saskaņotajiem paziņojumiem, tie ir 1,5%."
Patiešām: VAS "Latvijas valsts ceļi" apkopotajā statistikā neatradu nevienu gadījumu, kad vadītājs teiktu, ka pārsniedzis atļauto braukšanas ātrumu. Bet O. Irbīša mērījumi rāda, ka lielākā daļa brauc ātrāk, nekā atļauts.
Tuneļa sajūta
Kokneses novada zemnieks Kārlis Lazdiņš dzīvo 200 metru attālumā no šosejas.
"Laba, bet savdabīga šoseja. Es uz tās jūtos kā sprostā, kā tunelī, kā uz tilta, kā uz sliedēm. Piemēram, uz Ainažu šosejas tādas sajūtas nav, bet uz šitās ir. Tāpēc braucu uzmanīgi. Savulaik esmu bijis autosportists, tāpēc zinu, ka sportisti pie šādiem "tuneļiem" pieraduši, bet ierindas braucējiem var būt diskomforts. Brauc ļoti tuvu. Vasarā vēl nekas, bet ziemā man ir bailīgi braukt, kaut gan iemaņas man ir labas," atklāts ir K. Lazdiņš.
Kāds par šo tuneļa sajūtu varbūt smīkņā, bet, piemēram, E. Smiltnieks apstiprina, ka tā pastāv un daļai cilvēku tā var radīt diskomfortu. Ja ar to nekādi nevar tikt galā, tad jāizvēloties līdzās esošie mazie ceļi.
Šo tuneļa sajūtu rada garie vienlaidu posmi, žogi, barjeras ceļu malās un neiespējamība nobraukt ceļmalā un apstāties. Visur barjeru nav, bet, kur ir, tur, piemēram, tad, kad braucu ar motociklu, arī es nejūtos īpaši labi. Ja nu kaut kas notiek man priekšā, tad motociklam nav kur palikt. Jo viens tomēr ir sēdēt dzelzs kastē (automobilī), otrs – sēdēt uz motocikla un braukt ar savu ķermeni pa priekšu. Motociklistam labāk likties kaut vai vairākus metrus dziļā grāvī nekā autodzelžos sev priekšā vai metāla žogā sev blakus.
Diemžēl V. Laukšteina teiktais motociklistiem ir skarbs: prakse rādot, ka dzelzs barjeras izglābj vairāk dzīvību, automobiļus noturot uz ceļa, nekā laupa; jo civilizētāka valsts, jo vairāk barjeru. Jāpiebilst gan, ka uz Kokneses šosejas barjeras saliktas tur, kur dziļas nogāzes, jo arī maksā dārgi. Tātad daudzviet nav.
Toties no E. Smiltnieka negaidot uzzinu, ka viņš nav sajūsmā par barjerām un esot ideja, ka trešo daļu barjeru, kas tagad uz šā ceļa uzliktas, varētu arī noņemt.
"Projektējot šo ceļu, bija ideja par slīpu nogāzi, diemžēl daudzviet ir bojāta meliorācija, gruntsūdens līmenis augsts un bijām spiesti rakt divus metrus dziļus grāvjus, kuru dēļ barjeras ir nepieciešamas," atklāj pensionētais inženieris.
Tumša nakte, zaļa zāle
Ceļu projektēšanas biroja SIA "A Vide" valdes priekšsēdētājam Guntim Jonikānam nepatīk tumšie ceļu posmi starp viaduktiem (kas tiešām ir labi izgaismoti): naktī, sevišķi, ja līst lietus, grūti noteikt attālumus līdz objektiem. Viņš gan apzinās, cik izmaksā apgaismošana. Visādi citādi Kokneses ceļš esot labs, Latvijas apstākļiem pat unikāls. Pie tā jāpierod, pa to jāmācās braukt, tostarp autovadītāju tiesību iegūšanas kursos.
"Krustojumi izgaismoti, citur tumšs, jo nav nepieciešamības pēc gaismas – nav ne gājēju, ne citu iemeslu," norāda E. Smiltnieks.
"Viens no labāk izgaismotajiem ceļiem Latvijā," protestē V. Laukšteins. Savukārt M. Zaļaiskalns aicina izmantot nepamatoti nenovērtētās polarizētās brilles, ar kurām naktī labāk var redzēt.
Lielākus sodus, vairāk radaru un policistu
Vairāki manis aptaujātie uzskata, ka drošību kardināli uzlabos radaru un policijas ekipāžu, sevišķi netrafarētu, skaita palielināšana. "Un jāsoda par ātruma pārkāpumiem bez žēlastības un bargi! Dzīvojot šosejmalā, labi redzu un dzirdu, kā te velk!" novērojis zemnieks K. Lazdiņš.
Tam piekrīt arī ceļa projektētāji un uzturētāji. V. Laukšteins vēl piebilst, ka būtu nepieciešami tā sauktie pāra radari, kas fiksē vidējo ātrumu starp punktu A un B, kas, piemēram, var būt desmit kilometri vai jebkurš cits attālums.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003
© Lursoft IT 1997-2023 Lursoft ir Latvijas Republikas Uzņēmumu Reģistra informācijas atkalizmantotājs. Lietotājs, lietojot sistēmas, apņemas ievērot Autortiesību likumu, Fizisko personu datu apstrādes likuma prasības un Lursoft sistēmas izmantošanas noteikumus. Lietotājam aizliegts izmantot jebkādas automatizētas sistēmas vai robotus piekļuvei sistēmai bez rakstiskas saskaņošanas ar Lursoft. Pakalpojumos ietvertā informācija, ko Lursoft kā atkalizmantotājs saņem no datu pirmavota, lietotājam tiek sniegta, nodrošinot informācijas satura pareizību un precizitāti (informācijas būtības nemainīgumu). Lursoft nenes nekādu atbildību par darbībām vai lēmumiem, kas balstīti uz saņemto pakalpojumu.
(1)
