Rīga 9°C, apmācies, bez nokrišņiem, DR vējš 3m/s
Piektdiena, 2024. gada 10. maijs 04:14
Vārda dienas: Maija, Paija
Aprit simts gadi, kopš Brāļu kapos guldīti pirmie kritušie latviešu strēlnieki
Rīt Rīgā Brāļu kapos notiks svinīga ceremonija, atzīmējot simtgadi, kopš tur guldīti pirmie Pirmajā pasaules karā kritušie latviešu strēlnieki. Brāļu kapi Rīgā ir mūsu zemes 20. gadsimta sarežģītās vēstures piemērs. Katra vara vēlējusies tajos kaut ko sagrozīt, mainīt, piemērot sev. Tomēr Brāļu kapi nekad nav zaudējuši savu kā neatkarīgas Latvijas valsts simbola nozīmi.
Ja runā par Rīgas Brāļu kapu memoriālu, parasti uzsver, ka tas ir tēlnieka Kārļa Zāles nopelns, taču kapu veidols radās un veidojās, Zālem sadarbojoties ar arhitektu Pēteri Federu, Aleksandru Birzenieku, ainavu speciālistu Antoniju Zeidaku un vēl citiem. Laikabiedri atceras, ka darbs tapis pastāvīgos strīdos. Zāle tikai ar grūtībām pakļāvās arhitektu argumentiem par kompozīciju, tēlu samērības un detaļu koriģēšanu. Jāatgādina, ka Mātes Latvijas tēlu pie kapu gala sienas "nolika" arhitekts, akadēmiķis Feders, kamēr Zāle to vēlējies kapu vidū.
Visu pārdesmit gadu ilgo Brāļu kapu veidošanas procesu arhitektūras vēsturnieki iedala divos posmos. Pirmais, no 1915. līdz 1923. gadam, beidzās ar Rīgas pilsētas dārzu direktora Zeidaka sākto kapu labiekārtošanu, piemiņas vietai pamazāk iegūstot tagadējo plānojumu un izskatu – Pārdomu ceļu, Varoņu terasi un iedziļināto kapulauku. Nākamais posms, līdz svinīgajai iesvētīšanai 1936. gadā, saistījās ar šā iekārtojuma tālāku izkopšanu un uzlabošanu, memoriāla ainavu tēlnieciski un ainaviski jau veidojot Zālem.
Atskaites punkts memoriālam ir 1915. gada 28. oktobris (pēc jaunā stila), kad smiltainē pie Meža kapiem guldīja trīs dienas iepriekš Tīreļpurva apkaimē kritušos 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona karavīrus Jēkabu Voldemāru Timmu, Andreju Stūri un Jāni Gavenu. Viņu izvadīšana no Rīgas Latviešu biedrības (RLB) nama izvērtās masu pasākumā ar tūkstošiem rīdzinieku un Rīgā esošo bēgļu līdzdalību. Sēru gājiens devās pa Aleksandra (Brīvības) ielu, nogriežoties uz Miera ielu un tad uz strēlnieku atdusas vietu. Baltie vainagiem rotātie zārki atradās uz trīs baltiem līķratiem. Runu pie pirmo trīs kritušo kapa teica strēlnieku bataljona komandieris, kapteinis Rūdolfs Bangerskis – nākamais Latvijas armijas ģenerālis, latviešu leģiona ģenerālinspektors, trimdinieks, kam pašam bija lemts 1995. gada 16. martā tikt pārapbedītam šajos kapos.
Nākamajiem vairs netika parādīts tāds gods kā pirmajiem. Nākamos jau apbedīja lielākām, vairāku desmitu grupām, tranšejās. Glabāja bez dienesta pakāpju izšķirības – kareivjus un virsniekus līdzās. Taču no visiem aptuveni 5000 laikā no 1915. līdz 1917. gadam Pierīgā kritušajiem strēlniekiem Brāļu kapos nonāca vien aptuveni 870. Vairākums palika piefrontes joslas brāļu kapos. Citus piederīgie pārveda uz dzimtas kapsētām. Aleksandrs Birzenieks raksta, ka kritušie Mežaparka kāpu smiltī sākumā rakti bez noteiktas sistēmas. Tikai pēc gada sākts domāt par kapu telpisko pārredzamību.
Kopš 1919. gada janvāra Brāļu kapos savus kritušos cīņās pret landesvēru un Kārļa Ulmaņa pagaidu valdības vīriem sāka apbedīt arī Pētera Stučkas režīms. Tādā kārtā te līdz Rīgas krišanai 1919. gada 22. maijā nonāca 98 lielinieki – kā latviešu sarkanie strēlnieki, tā krievu sarkanarmieši un pat Stučkas valdības zemkopības komisārs Fricis RoziņšĀzis, kurš nomira Latgalē.
Bermontiādes dienās 1919. gadā oktobrī–novembrī Brāļu kapos lielākā skaitā ieradās papildinājums nu jau no Latvijas armijas rindām. Turklāt, tā kā sākumā Pārdaugavā kritušo pārvešana nebija iespējama, viņu kapu apzināšanu un pārapbedīšanu izdarīja turpmākos gados. Diemžēl vairāk nekā 200 no bermontiādes sākumā dzīvības zaudējušajiem palika kā "nezināmie". 1919. gadā Brāļu kapos apbedīja 548 Neatkarības cīņās kritušos, 1920. gadā – 302, 1921. gadā – 63 kritušos. No Latgales frontes uz Rīgu atveda tikai dažus. Par savu valsti dzīvību atdevušos bērēja, uzliekot uz zārkiem lenti jau Latvijas karoga krāsās.
Memoriāla sākums
Brāļu kapu komiteju, kuras uzdevums bija gādāt par šīs vietas uzturēšanu un iekārtošanu, nodibināja 1920. gadā. Tā bija sabiedriska organizācija, atvērta katram Latvijas pilsonim. Finansējumu komiteja lielākoties saņēma no valsts, taču savu artavu deva arī Rīgas pašvaldība un ziedotāji. Komitejas valdes 1928. gada 9. maijā dotie noteikumi par apbedīšanas kārtību Rīgas Brāļu kapos reglamentēja, ka tajos tiesīgi atdusēties visi Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri, visi virsnieki un instruktori, kuri piedalījušies Latvijas 1918. – 1920. gada Neatkarības cīņās, kā arī "vecie latviešu strēlnieki tiem atvēlētajā kapu nodalījumā", tātad Pirmā pasaules kara strēlnieku pulku dalībnieki. Viņiem un viņu ģimenes locekļiem, kam nebija tiesību tikt apbedītiem centrālajos Brāļu kapos, ar ieeju no Strēlnieku vārtiem izveidoja Strēlnieku nodalījumu.
Oficiālā pamatakmens likšanas ceremonija notika 1924. gada 18. novembrī. Tas bija augstākā līmeņa pasākums ar Valsts prezidenta Jāņa Čakstes, valdības, armijas, pašvaldību un sabiedrisko organizāciju pārstāvju līdzdalību. Ar 1924. gadu tāpat aizsākās, kā toreiz teica, "svētās uguns" dedzināšanas tradīcija Ziemassvētku kauju naktī no 5. uz 6. janvāri pēc jaunā stila. Veco strēlnieku godasardzes sargāto uguni pirmais iededza Valsts prezidents Čakste. Sākumā ugunskura kurināšanai izmantoja no akmens bluķiem sakrautu altāri kapulauka priekšā. Kad izbūvēja terasi, uguni pārcēla uz turieni, bet kopš 1933. gada 17. novembra kurināja jau uz īpaši izbūvētā, ar šūnakmeni apšūtā altāra. Jāatzīmē, ka pirmskara Latvijā uguns nekurējās pastāvīgi. To iededzināja tikai īpašos gadījumos. Pievērsiet uzmanību altāri dekorējošajam ornamentam – tā ir ērkšķu vija, kas simbolizē strēlnieku ciešanas.
Plāksnes krustu vietā
Memoriālajā kompleksā, kas tika iecerēts kā latviešu tautas cieņas apliecinājums strēlnieku gaitās un Latvijas Neatkarības cīņās kritušajiem, būvdarbi laikā no 1924. līdz 1936. gadam ritēja ik sezonu, apstājoties tikai ziemas periodā. Par materiālu, no kā memoriāls veidojams, vienprātības bija tikdaudz, ka akmeņiem jānāk no Latvijas. Zāle vēlējies pelēko granītu, taču tika aprēķināts, ka tēliem un sienām tā nepietiks. Tāpēc izvēle apstājās pie Allažu šūnakmens.
Pirmajos gados viss neritēja diez ko gludi. Celtnieki pieļāva kļūdas, kas jālabo vēl 21. gadsimtā. Darbi 20. gados tika veikti steigā un pavirši, pienācīgi nenoblīvējot smilšaino grunti, neizveidojot nepieciešamā dziļuma pamatus mūriem. Nebija ierēķināta arī grunts noslīdēšana, zārkiem sadēdot. Atsevišķus defektus konstatēja jau 1931. gadā, taču 1933. gadā pēkšņi izrādījās, ka nepabeigtā kompleksa sānu un terases sienās parādījušās plaisas. Terases grīda un lejup vedošās kāpnes nosēdās par vairākiem centimetriem; pret kapu lauku vērstais altāra mūris, neizturot zemes spiedienu, izvirzījās uz āru. Brāķus laboja, tomēr kļūmīgā sākuma sekas Brāļu kapu atjaunošanas darbos iesaistītajiem celtniekiem un restauratoriem nākas izjust joprojām. Piemēram, 2012. gadā Rīgas pieminekļu aģentūra konstatēja, ka Svētās uguns terases šūnakmens segums ieliecies tiktāl, ka oficiālo delegāciju pārvietošanās pa to vairs nav droša. Tāpat Allažu šūnakmens, lai arī skaists, izrādījies gauži nepiemērots mūžībai domātām būvēm, jo akmens struktūra sairst. Tā kā šūnakmens atradnes Latvijā izsmeltas, atjaunojot Brāļu kapus, tas vietām jāaizstāj ar travertīnu un dolomītu.
Tēlniekam Zālem darbs pie latviešu tautas svētnīcas ilga 10 gadu, no pirmās skulpturālās grupas "Ievainotais jātnieks 1", ko uzstādīja 1927. gadā, līdz pēdējai – "Ievainotie brāļi", uzstādītai 1937. gadā. Kapiem, aizvien vairāk pieņemot iecerēto kompozīciju, mainījās arī pašu apbedījumu izskats. Pirmajiem trim 1915. gadā kritušajiem uz kapa uzstādīja masīvus čuguna krustus granīta pamatnēs. Vēlāk vienojās, ka visiem liekami balti krāsoti koka krusti, kam pienaglotas plāksnītes, latviski uzrādot ne vien vārdu uzvārdu un dzīves datus, bet arī to, kādā karaspēka daļā kritušais dienējis. Jau sākumā bija nospriests, ka tālākā perspektīvā visiem apbedījumiem jāizskatās vienādi, taču līdz tam kopiņas, kā jau parastā kapsētā, atspoguļoja gan kritušā piederīgo rocību, gan vēlmi un spējas kopt aizgājēja dusas vietu. Piederīgie, par spīti aizliegumiem, līdz pat 1936. gadam turpināja kopiņas dažādi izdaiļot un individuāli apstādīt, lika soliņus, betona apmales vai tolaik modē esošos metāla vainagus. Kad sāka veidoties tēlnieciskais ansamblis, krustus pamazām aizstāja ar Raunas dolomīta plāksnēm, uz kurām rakstīja kritušā vārdu, pakāpi un miršanas brīdi. 1935. gada fotogrāfijās redzams, ka vismaz kādu laiku unificētās plāksnes un radinieku liktie krusti pastāvējuši vienlaikus. 1936. gada vasarā visas kopiņas beidzot nolīdzināja un krustus novāca, "lai tādējādi netraucētu kopējo kapu iespaidu".
"Simbolu asimilācija"
Padomju okupācijas vara 1940./41. gadā vēl neliedza apbedīšanu Rīgas Brāļu kapos tiem, kam tā pienācās. Tur, piemēram, guldīja Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri ģenerāli Ludvigu Bolšteinu, kurš izdarīja pašnāvību dažas dienas pēc padomju tanku ierašanās Rīgā. Zināmu toleranci izrādīja arī vācieši. Vēsturnieks Arnis Āboltiņš raksta, ka laikā no 1941. gada jūlija līdz 1942. gada maijam Rīgas Brāļu kapos apbedīti un pārapbedīti 15 nacionālie partizāni, kas zaudēja dzīvību kaujās ar sarkano armiju tās atkāpšanās laikā. Vācu okupācijas laikā tāpat pārapbedīja komunistiskā režīma terora upurus, piemēram, ģenerāli Kārli Gopperu, un vairākus desmitus bijušās Latvijas armijas virsnieku un karavīru, kas bija iestājušies policijas pulkos vai leģionā un krituši kaujās frontē. Jauna tendence bija 1944. gada 19. septembra padomju aviācijas uzlidojumā pie Māras dīķa bojāgājušo 39 gaisa spēka izpalīgu – vācu iesaukto latviešu pusaudžu – guldīšana zemes klēpī Brāļu kapu terases aplocē iepretī Strēlnieku vārtiem. Tobrīd bija aktuāli vilkt paralēles starp 1919. un 1944. gadu.
Vēstures "piegriešanā" sevišķas spējas uzrādīja padomju režīms, kas PSRS karaspēkā iesaukto latviešu vienības neminstinoties uzdeva par "veco" strēlnieku gara mantiniekiem. 1944. gada 14. oktobrī Brāļu kapu Veco latviešu strēlnieku nodalījumā guldīja trīs sarkanās armijas 43. latviešu strēlnieku divīzijas izlūkus, kas bija zaudējuši dzīvību netālu no Rīgas. Gadu vēlāk pēdējo godu Brāļu kapos izrādīja sarkanās armijas ģenerālmajoram, agrākajam Latvijas armijas ģenerālim Oto Grosbartam – viņš vismaz bija bermontiādes dalībnieks.
Ja neskaita atsevišķus apbedījumus veco latviešu strēlnieku nodalījumā, centrālajā kapulaukā līdz 1958. gadam iestājās pauze. Klīda ideja, ka Brāļu kapi jāpārvērš par "darbaļaužu atpūtas parku", līdz padomju Latvijas elitei parādījās cita doma: "reabilitēt" memoriālu, sagrozot tā vēsturi un pielāgojot Kārļa Zāles darbu padomju ideoloģijai. Kad 1957. gada sākumā Rīgas Brāļu kapus bija apmeklējis PSRS aizsardzības ministrs maršals Georgijs Žukovs, arī Latvijas PSR varasvīri kļuva drošāki. "Šie kapi stāsta par diviem pasaules kariem, kas piemeklēja Latviju 20. gadsimta pirmajā pusē. (..) Kapenes stāsta par divējādiem – taisnīgiem un netaisnīgiem – kariem, kuros lietas Latvijas darbaļaužu asinis," skaidrots 1959. gadā iznākušajā albumā "Brāļu kapi". Ja tos pārvērta par pieminekli arī kritušajiem padomju varas aizstāvjiem, tas nozīmēja, ka tur drīkst pārapbedīt kā sarkanarmiešus, tā sarkanos partizānus. Vēsturnieks Arnis Āboltiņš šo procesu nosaucis par "simbolu asimilāciju".
Padomju varas Brāļu kapi
1958. gada 22. jūlijā, atdarinot 1915. gada gājienu, cauri Rīgai uz Brāļu kapiem atkal devās bērinieku kolonna ar vainagiem. Tikai nu jau gājiens kārtojās pie padomju armijas virsnieku nama, kā tolaik dēvēja Rīgas Latviešu biedrības namu. Apbedīja 22 personas. To skaitā no Piemaskavas un Staraja Rusas šurp atgādātos sarkanarmijas latviešu vienību karavīrus, partizānus un 1940./41. gada Augusta Kirhenšteina "valdības" locekļus Alfrēdu Nuržu un Ludvigu Kažemaku. Ceremonija notika ar Ministru padomes priekšsēdētāja Viļa Lāča un kompartijas centrālkomitejas sekretāra Jāņa Kalnbērziņa līdzdalību. Kalnbērziņš turklāt aizdedzināja mūžīgās uguns gazificēto lāpu. Īpašo uguni no Ļeņingradas Marsa laukuma atgādāja turienes delegācija. Latvijas PSR kultūras ministra Voldemāra Kalpiņa mēģinājums tā atgriezt Brāļu kapus kultūras pieminekļu apritē sabiedrībā, privātās sarunās tika vērtēts ļoti negatīvi. Vairākums latviešu, īpaši jau trimdinieki, pamatoti uzskatīja, ka "sarkano" apbedīšana tur nozīmē kapu apgānīšanu. Toties tagad šo svētnīcu varēja iekļaut Latvijas PSR valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā un neļaut tai vienkārši iet bojā. "Cīņa" rakstīja, ka nu tie ir "Oktobra revolūcijas un Lielā Tēvijas kara varoņu Brāļu kapi".
Paldies Dievam, atsaucību neguva 50. gadu beigās padomju presē izskanējušie aicinājumi "papildināt" Brāļu kapus ar tēliem, kas ilustrētu "latviešu karavīru cīņas Lielā Tēvijas karā''. Kad maisam bija gals vaļā, līdz 1989. gada vidum Rīgas Brāļu kapos apbedīja vai pārapbedīja kopumā 473 sarkanarmiešus, partizānus un līdzīgus cīnītājus par padomju varu. Sākot ar 1981. gadu, Centrālās alejas kreisajā pusē vietas sāka ierādīt kompartijas un padomju militārajiem veterāniem un pat viņu ģimenes locekļiem.
Parādījās kapu plāksnes kirilicā. Paradoksāli, taču lēmumu par apbedījumu pārtraukšanu Rīgas Brāļu kapu teritorijā atmodas sākumā pieņēma Rīgas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs Alfrēds Rubiks. Viņš to izdarīja pēc Latvijas PSR Valsts kultūras komitejas priekšsēdētāja Raimonda Paula lūguma. Lai arī pēc valsts neatkarības atgūšanas Augstākā padome pieņēma lēmumu par vietas statusam neatbilstošo cilvēku mirstīgo atlieku pārapbedīšanu, nedaudz vairāk kā 10 gadu laikā ar radinieku piekrišanu atdusas vietas mainīja tikai ap 130 kompartijas veterānu. Tuvinieki vienkārši nevēlējās uzņemties ar kapa vietas pārcelšanu saistītos uzdevumus.
Rīgas Brāļu kapu atjaunošana ir process, kas ar mainīgām sekmēm un ātrumu rit kopš neatkarības atjaunošanas. Diemžēl paralēli tie atkal tikuši postīti – krāsaino metālu zagļi noplēsa kapara skārdu kapsētas mūrim, sabojāja strūklakas. Tomēr jāatzīst, ka pēdējos desmit gados, pateicoties Rīgas Brāļu kapu fondam un tāpat Rīgas pieminekļu aģentūras direktora Gunta Gailīša enerģiskumam, kapi kļūst aizvien sakoptāki. Par to izskatu vairs nav jākaunas.
***
Rīgas Brāļu kapu hronika
1924. gada 18. novembrī svinīgā ceremonijā likts Brāļu kapu ansambļa pamatakmens, kaut pirmie iekārtošanas darbi sākās jau pavasarī.
1927. gada 20. novembrī atklāja pirmo K. Zāles skulptūru grupu "Mirstošie jātnieki".
1936. gada 11. novembra pievakarē Rīgas Brāļu kapus iesvēta arhibīskaps Teodors Grīnbergs.
1942. gada 24. februārī Rīgas Brāļu kapos gulda tēlnieku Kārli Zāli.
1981. gadā Brāļu kapu galvenā ceļa kreisajā pusē aizsāka kompartijas veterānu, personālo un militāro pensionāru apbedīšanu.
1989. gadā Rīgas pilsētas izpildkomiteja pēc sabiedrības spiediena piekrīt izbeigt apbedījumus Rīgas Brāļu kapu teritorijā.
1993. gada 2. februārī AP pieņem lēmumu "Par Brīvības pieminekli un Rīgas Brāļu kapiem", kurā ir punkts: "Sakārtot Rīgas Brāļu kapu ansambli atbilstoši to izveidi autoru iecerei, nodrošinot arī nepieciešamo pārapbedīšanas darbu veikšanu".
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003