Rīga 22°C, skaidrs, bez nokrišņiem, ZA vējš 4m/s
Otrdiena, 2024. gada 21. maijs 21:18
Vārda dienas: Akvelīna, Ernestīne, Ingmārs
Seces pagasta zemes īpašumā Omrači dzīvo Zālīšu ģimene un Dieviņš
Latvija jau ir viens liels ekociemats – bieži vien saka cilvēki. Tas nav gluži pareizi, palabo zinātāji. Ļaudis ekociematos apvienojas apzināti un mērķtiecīgi, kādas konkrētas idejas aicināti. Skaidrs, ka plāniņa vidū viņiem ir "eko" tā dažādās izpausmēs.
Vēl pirms pāris gadiem starptautiskā projekta "Ekociemati ilgtspējīgai attīstībai" veidotāji Latvijā saskaitīja deviņus ekociematus, šodien no tiem atlikuši divi. Viens no tiem ir plaši daudzinātais, Neimaņu ģimenes 1999. gadā Vidzemē Rencēnu pagastā veidotais "Camphill Rožkalni", kas gādā par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Otrs, pagaidām ne tik populārs, atrodas Sēlijā un ar biedrības "Ekociemats" vārdu apņēmies Seces pagasta 80 hektāros radīt "paradīzi priekš sevis". Braucam ciemos!
*
Vieta labas omas rakšanai
Plašo zemes īpašumu ar dažām ēkām Jaunjelgavas novada Seces pagastā biedrība "Ekociemats" nosaukusi par Omračiem. Viens no biedrības izveides iniciatoriem un tās garīgais līderis Ingus Zālītis skaidro, ka vārds nav izvēlēts nejauši. Sēļiem esot raksturīgi nosaukumi ar šādu izskaņu, turklāt dzīves līdzsvaram blakus praktiskām lietām, par kurām gādā zeltrači, grāvrači un citi "či", vajag arī labu omu, un par šīm virsotnēm rūpējas omrači.
Pagaidām viņu nav daudz – pastāvīgi te dzīvo Ingus četru cilvēku ģimene un kaimiņš Rihardonkulis, kuru lādzīgā rakstura dēļ iesaukuši par Dieviņu. Palaikam ierodas domubiedri un palīgi. Sākotnējā iecere ar deviņām viensētām apsīkusi – ne katrs spēj saglabāt labu omu un strādātsparu vietā, kur viss jāsāk no nulles. "Patiesībā pat no mīnus zīmes, jo pirms sešiem gadiem šeit bija džungļi," piebilst otra ekociemata idejas stute, Ingus dzīvesbiedre Andra Simanova.
No "Undīnes" līdz "Ekociematam"
Viesošanās dienā omrači rīko saietu savā lepnajā guļbūvē, ekociemata sabiedriskajā ēkā, kuru rakstos sauc par amatu un novadpētniecības centru. Lielajā istabā kuras krāsns, smaržo pēc šokolādes un cidonijām – biedrības sievas no tikko ievāktās ražas izmēģina jaunu našķu recepti. Uz lielā galda saridātas burkas un paciņas ar tējām, kas gatavotas no pašu pļavās lasītiem augiem. Pie lielā loga iekārtojusies jaunā paaudze – katrs kaut ko lipina un veido no māla. Omulīgi.
Ekociematiem mēdz būt dažādas darbības formas, skaidro Andra. Omrači nonākuši pie atziņas, ka viņiem piemērotāks ir modelis, kad starp vairākiem punktiem reģionā notiek ideju apmaiņa, kopīga darbošanās, izmēģinot arī jaunas lietas. Līdzīgi kā šodien lielajā istabā tiek organizētas sanākšanas draugiem, paziņām un citiem radošiem cilvēkiem, kā arī ļaudīm no radniecīgām biedrībām. Citreiz piekraujot pilnu mašīnu ar tējas zālēm, mērcēm, dārzeņiem, un citām izejvielām un braucot pie kāda viesos, lai pastāstītu un parādītu, ko visu no lauku labumiem var iegūt un pagatavot.
Viena no ciemu vietām ir biedrības "Undīne" Pasaku māja Jūrmalā, kur, Ingum un Andrai darbojoties ekokopienas apstākļos, izšķīlās ekociemata ideja. Pie zemes tikuši, pateicoties Seņkānu ģimenes dāvinājumam.
Vasarās "Ekociemats" rīko bērnu un pieaugušo nometnes, kad visi brien pa tuvējām pļavām un mācās augu bagātību. Zinātājam pļava ir gan ārstniecības augu krātuve, gan dārzeņu dobe. Andrai nācis kā atklājums, ka dabā var ievākt tik daudz ikdienas pārtikā lietojamu augu, piemēram, pienenes, nātres, virzu, gārsu, diždadzi. Tāpēc nešauboties viens no omraču darbības virzieniem arī turpmāk būs vides izglītība.
Cīņa ar baltalkšņiem
Andra ir diplomēta baltu filoloģe, bijusī rīdziniece. Secē iedzīvojusies vairāk spītības dēļ – gribējies pamēģināt kaut ko izveidot no vietas, kas aizaugusi ar baltalkšņiem, ceļa vietā – dubļu grāvis, ēkas – pussagruvušas. Sākuši pamazām orientēties teritorijā, lai saprastu, kur reiz atradusies pļava, kur – mežs. "Grūtību te ir daudz, bet netrūkst arī ieguvumu – tīrs gaiss, ūdens, dzīvnieki," nosaka ekociemata saimniece.
Tiesa, pagājis kāds laiciņš, kamēr pieradusi pie dabas bagātībām. "Kā es sākumā baidījos, kad naktī cēlās spārnos gulbis, jo nezināju taču, ka tas notiek ar tik milzīgu troksni," Omračos piedzīvotās šausmas tagad ar smaidu atceras Andra. Citreiz kāds dobjā balsī saucis – ū! Baisajā saucējā pat pagasta ļaudis neesot atpazinuši lielo dumpi un nosprieduši, ka droši vien tur trokšņo jaunie ienācēji. Kamēr nav iepazinušies tuvāk, viena daļa ekociematniekus saukusi par sektantiem.
Soli pa solim omrači baltalkšņiem atkarojuši ceļu, vairākas pļavas, pleķīti dārzam. Uzgājuši pat pusotru hektāru lielu cidoniju lauku. Ap 20 gadus senais stādījums bija aizaudzis ar krūmiem, pirms pāris gadiem to izkopuši, un šogad cidonijas nesušas labu ražu. Jāspēj tik griezt un kaltēt, lai maisījumā ar zāļu tējām varētu pārdot tuvējā Aizkraukles veikaliņā.
Kā tas pieņemts ekociematos, arī omrači dārzeņus savam patēriņam audzē paši. "Ražas laikā varam sevi nodrošināt ar 50% no nepieciešamās pārtikas," palepojas Ingus. Dārza ravēšanai kā jau ar bērniem aizņemtai ģimenei neatliekot vaļas, taču pēdējā laikā izdaudzinātā permakultūras ideja to pieļauj. Lopiņus neturot, jo viņu bioloģiskajās pļavās tos nav atļauts ganīt.
Palīgus īpaši nevervē
Kamēr amatu mājas lielajā istabā notiek konditorejas eksperimenti, netālajā namā, kuru izdevies atjaunot saimniekošanai, talcinieki palīdz griezt cidonijas un izmēzt veco kūti. "Ļoti ilgi nav tīrīta," nopūšas Artūrs Auziņš, kuram šī ir pirmā pieredze ekociematā. Šurp atbraucis, jo gribējies pastrādāt laukos, atpūsties no pilsētas stresa. Par pastāvīgu dzīvi šādā vidē viņš neesot domājis. "Slikti te nav, bet mani televīzija un internets arī interesē," piebilst jaunais cilvēks.
Toties Anete Ozoliņa gan sevi varētu iedomāties dzīvojam lauku vidē – ja vien atļautu materiālie resursi. Uz Omračiem atbraukusi, lai iepazītos ar vidi un atpūstos no Rīgas kņadas. Te ir milzīgi daudz iespēju, viņa sajūsmināti nosaka, gluži vai kā paradīze!
"Šeit var braukt iemēģināt laukus, kuram nav savas vecmāmiņas laukos vai naudas, lai nopirktu zemi, vai kurš šim solim nav vēl gatavs," iedrošina Ingus. Ekociemats ņem pretī jaunus biedrus, taču ar iepriekšēju pieteikšanos.
"Sākotnēji mēs aģitējām nākt uz šejieni dzīvot, bet tad sapratām, ka cilvēkam kaut kam tādam ir jānobriest, viņam jābūt ļoti spēcīgai iekšējai motivācijai, citādi mums ir bijuši gadījumi, kad aicinātais jautā – bet kurš man tur maksās naudu?" stāsta Andra. Omračus viņa izvēlējusies, lai dzīvotu nesamēslotā, neķimizētā vidē. Gribētos jau līdzās vairāk cilvēku, taču tas neesot viņu mērķis. "Mēs netērējam laiku, lai izdomātu saukļus, kā labāk kādu pievilināt – ja būs lemts, šo cilvēku satiksim," nosaka Andra.
Grūti izlēkt no komforta
Ingum ekociemats kļuvis par pastāvīgām mājām kopš Ūsiņdienas. "Tagad varu sevi saukt par vienu no labākajiem traktoristiem starp kultūras darbiniekiem," viņš nedaudz paironizē par ampluā maiņu. Līdz šim režisors un kultūras darba organizators uz Seci vairāk braucis bīdīt ideju un runāt par teorijām. Palīdzējis tiem, kas, te ierakušies, netika galā ar viena no Krievijas ekociematu tēva Vladimira Megres grāmatās aprakstīto ideju dēstīšanu realitātē. Redzot, kā Secē brukusi sākotnējā "Zaķis un citi zvēri" ekociemata iecere, sācis domāt, ka rakstnieka teorijas labi darbojas tik ilgi, kamēr tās entuziasti sēž pilsētā pie saviem datoriem un lasa gudras grāmatas. Nonākot dabā, laukos, sākušas rasties šaubas, vai maz Megre pats ir bijis Sibīrijā? "Lai gan Latvijas realitāte, salīdzinot ar Sibīriju, ir pat tūkstoš reižu maigāka, arī tad gribas raudāt, bet to nav jēgas darīt, jo nepalīdz," skarbu atziņu pavēsta Ingus un piebilst, ka laikam uz šīs pasaules kaut kas nav kārtībā ar cilvēka vajadzību pēc komforta – grūti no tās izlēkt ārā.
Reizi "aplauzušies", ideālismu omrači nav pazaudējuši – biedrības statūtos joprojām stāv rakstīts, ka viņi grib par ekociematu izveidot visu Latviju un, ja sanāks, arī pasauli. "Tā nav lielummānija," steidz paskaidrot Zālītis. Ekociematu ideju Latvijā, kur maz cilvēku un daudz dabas, viņš uzskata par visvieglāk realizējamu, bet visai cilvēcei tas ir viscilvēcīgākais pastāvēšanas variants. Galu galā omračiem Secē jau izdevies izveidot "paradīzi priekš sevis".
***
Kas ir kasKas ir ekociemats
Ekociemati ir nelielas, harmoniskas kopienas, kurās cilvēku vajadzības ir saudzīgi integrētas dabiskajā vidē, nodrošinot veselīgu attīstību neierobežoti ilgi. Ekociematu iedzīvotāji apņemas veidot savu dzīvi ekoloģiski, ekonomiski, kulturāli un garīgi saprātīgi un tiekties uz ilgtspējīgu cilvēces un planētas nākotni.
Ekociematus veido, kombinējot ekoloģijas, sociālās un garīguma dimensijas dažādās proporcijās.
Sociālo dimensiju veido kaimiņu atbalsts, kā arī atbildība citam par citu. Ekociemats dod iespēju katram just piederību sabiedrībai, justies drošam, tiesiskam, pamanītam un uzklausītam.
Ekoloģisko dimensiju raksturo iespēja katram iedzīvotājam apzināt savu saikni ar dabu un sadarbībā ar to nodrošināt cilvēku vajadzību pēc ēdiena, apģērba pajumtes.
Garīguma dimensija ekociematos parasti nav prioritāra, taču tiek respektētas un veicinātas cilvēces mākslas un kultūras bagātības, to izteiksmes veidi, kā arī garīgā dažādība.
Ekociemati pasaulē
Ekociematu kustība, kas aizsākās ar "Camphill" ciematu kopienām Rietumeiropā, plašāk attīstījās 60. – 70. gados Eiropā, Indijā, ASV. Vēl vienu vilni, Krievijas ekociematu idejas tēva Vladimira Megres grāmatu iedvesmoti, piedzīvoja 90. gadu vidū pašā Krievijā, Baltkrievijā, Eiropas valstīs, Austrijā un ASV.
Ekociemati Latvijā
Pirms pāris gadiem finišēja sešu Baltijas jūras reģiona valstu starptautiskais projekts "Ekociemati ilgtspējīgai lauku attīstībai", kura uzdevums bija apzināt savas valsts ekociematus un izveidot rokasgrāmatu, kā veidojami ekociemati.
Projekta koordinatore Latvijā, ekonomisko zinātņu doktore Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta lauku vides attīstības nodaļas vadītāja Daina Saktiņa stāsta, ka tolaik Latvijā apzinājuši deviņus ekociematus un pat uzrakstījuši tiem attīstības stratēģiju. Vairumā gadījumu ekociemata iniciatori bijuši pilsētnieki, kas vēlējās uzsākt dzīvi laukos. "Es redzēju pie atsevišķiem pilsētniekiem, kas bija pārcēlušies vai vasarās vēlējās dzīvot lauku mājās zem karoga "Ekociemats", ka viņiem ir ļoti daudz jāmācās. Patiesībā omes savās lauku mājās ir daudz tuvāk ekociemata idejai nekā viņi," secinājusi D. Saktiņa.
No deviņiem projektā apzinātajiem ekociematiem šodien savu darbību turpina divi. Viens no iemesliem, kāpēc par ekociematu sevi vairs nesauc "Dziesmas", kas atrodas Krāslavas novada Indras pagastā, ir līdzekļu un cilvēku trūkums, saka tā idejas iniciators Aleksejs Abramovs. "To var atļauties bagātas valstis, mums jādomā, kā izvilkt no algas līdz algai, turklāt ideja taču ir domāta cilvēku kopumam, viens to nevar pavilkt," viņš atzīst. "Dziesmas" tagad ir vieta ar trim mājām, kuras lielākoties tiek apdzīvotas vasarā.
***
GRĀMATAS
Par dzīvi ekociematos latviešu valodā izdotas trīs grāmatas:
"Dzīvojot harmonijā. Iedvesmojoši stāsti par ekociematu pieredzi";
"Eko tehnoloģiju un prakses piemēri. Iedvesmojoši ekociematu stāsti";
"Uzņēmīgais ekociemata iemītnieks. Kopienas attīstības nodrošināšana ar inovatīvas zaļās uzņēmējdarbības palīdzību".
Rokasgrāmatas veidotas kā virtuāls ceļojums pa Eiropas ekociematiem, aprakstot dažādus ciemata modeļus un galvenos to izstrādes un vadības elementus. Autori apkopojuši Baltijas jūras reģiona ekociematu pieredzi, praksi un videi draudzīgu tehnoloģiju vadlīnijas, atspoguļojot arī informāciju par ekociematu dibināšanu, vadību un praktizēto uzņēmējdarbību.
Lasītājs tiek iepazīstināts ar dažādām ekociemata dzīves cikla stadijām – tā attīstību, kad veidotāji izlemj par galvenajām ekociemata īpatnībām; ar laiku, kad kopiena kļūst stabila ar savām tradīcijām un labi funkcionējošu vadību; un visbeidzot, kad ekociemats var kļūt par centru, kas dalās savā pieredzē un zināšanās, nododot tās plašākai sabiedrībai.
Projektu atbalsta biedrība Zaļās mājas
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003