Mētāšanās ar dzelkšņu bumbiņām

Inārai Mūrniecei – gads Saeimas priekšsēdētājas amatā Nacionālās apvienības politiķe Ināra Mūrniece par Saeimas priekšsēdētāju kļuva 2014. gada 4. novembrī – šonedēļ aprit gads, kopš viņa pilda šos pienākumus. Kādi ir I. Mūrnieces secinājumi par savu, savas un citu partiju darbu, par norisēm valstī. Par to Saeimas priekšsēdētājas intervijā, viņai viesojoties "Latvijas Avīzes" redakcijā. "Politiskā vide ir kļuvusi saspringtāka, atklāti agresīvāka nekā agrāk. Tajā vairāk ienāk nesavaldība. Agresīvā komunikācija novājina valsts varu un traucē pildīt būtiskus uzdevumus, kas saistīti ar ārējās un iekšējās drošības stiprināšanu, Kremļa informatīvās ietekmes mazināšanu, sociālajiem un citiem jautājumiem. Tikai tad, kad politiķi – nevis viens, divi vai pieci, bet vairākums – būs to apzinājušies, mēs varēsim sākt domāt, kā šo problēmu risināt," intervijā sacīja I. Mūrniece. "Manuprāt, šobrīd politiķiem kopā ar visu sabiedrību jāveido jauna sadarbības platforma – ar skatu ilgtermiņā. Kā to izdarīt? "Vienotība" nākusi klajā ar savām idejām Latvijas simtgadei. Augstu novērtēju, ka to skaitā ir arī Nacionālās apvienības stingri aizstāvētās idejas. Tas liecina, ka varam izveidot kopīgu pārpartiju idejisko platformu. Nacionālā apvienība ar savu simtgades programmu gatavojas nākt klajā partijas kongresā decembrī. Gaidīsim, kādas idejas virzīs citas partijas. Tas būtu liels mūs, visus Latvijas cilvēkus, vienojošs kopdarbs ar skatu uz Latvijas simtgadi."

Nacionālās apvienības politiķe Ināra Mūrniece par Saeimas priekšsēdētāju kļuva 2014. gada 4. novembrī – pagājis gads, kopš viņa pilda šos pienākumus. Kādi secinājumi? Ar Ināru Mūrnieci sarunājas "Latvijas Avīzes" žurnālisti Linda Rasa un Māris Antonevičs.

– Vai, sākot pildīt Saeimas priekšsēdētājas pienākumus, ņēmāt vērā savu priekšgājēju pieredzi? Vai bija kāds, kuru uzskatījāt par paraugu, no kura būtu vērts mācīties? Varbūt tieši pretēji – apzinājāties kļūdas, kuras nevajadzētu atkārtot? Vai stila veidošana notika apzināti vai drīzāk spontāni?

– Mūs visus veido pieredze un vide, kurā atrodamies. Vienmēr uzsveru, ka mani 16 darba gadi pagāja "Latvijas Avīzē", un esmu ļoti pateicīga par šo iespēju. Avīzē iemācījos, ka var mainīties gan amats, gan atbildība, taču vienmēr ir jāpaliek uzticīgam savām vērtībām. Tā ir arī mana iekšējā pārliecība – nav jāpārveido sevi tikai tāpēc, lai kādam izpatiktu vai noturētos krēslā. Vara nav pašmērķis. Saeimas priekšsēdētājas amatā man ir svarīgi tas, kas notiek ar Latviju un tās cilvēkiem. Politiķiem ir jābūt Latvijas valstiskuma advokātiem – ir jādodas pie cilvēkiem, jārunā ar viņiem. Man tā vienmēr ir bijusi prioritāte. Nedodos politiskajā tūrismā uz eksotiskām valstīm, daudz svarīgāk ir aizbraukt pie Latvijas cilvēkiem – uz visiem novadiem, taču jo īpaši svarīgi – uz austrumu robežu. Nesen es biju Zilupē un Ludzā, un tas, ko ieraudzīju, ļoti pozitīvi pārsteidza. Tur ir patriotiski jaunieši, strauji augoša jaunsardzes kustība un citas pozitīvas lietas.

– Saeimas priekšsēdētājs pārstāv ne tikai savu partiju, bet arī visus deputātus. Vai to ir iespējams nodalīt? Vai nav tā, ka amats nedaudz sasien mēli un nevar teikt visu, ko domā?

– Atšķirībā no iepriekšējās Saeimas vadītājas, nevadu ne partiju, ne frakciju, un tas palīdz raudzīties neitrālāk. Vadot Saeimas sēdes, protams, ir jānodrošina līdzvērtīga attieksme pret visiem runātājiem, neatkarīgi no partejiskās piederības. Tāpat ir ar saimniecisko jautājumu risināšanu – visām frakcijām ir jābūt vienlīdzīgam materiālajam nodrošinājumam, visiem deputātiem jābūt līdzvērtīgām iespējām piedalīties parlamenta organizētos pasākumos, doties komandējumos. Protams, Saeimas priekšsēdētājs ir arī politiķis un pārstāv savu partiju. Ir jānodala Saeimas darbs no politiskā vēstījuma.

– Šī Saeima saņēmusi daudz kritikas, ir pat dzirdēti vērtējumi, ka kvalitāte kritusies, salīdzinot ar iepriekšējiem sasaukumiem...

– Nošķiru atsevišķu Saeimas deputātu skandalozās izdarības ārpus parlamenta un pašu Saeimas darbu. Tiesa, satiksmes negadījumi var gadīties katram. Bet ir arī citi nepatīkami incidenti, kuros iesaistīti 12. Saeimas deputāti. Tas nerada pozitīvu priekšstatu par Saeimu. Skandāli kafejnīcās vai satiksmes pārkāpumi izpeld priekšplānā, par tiem daudz raksta, runā, par tiem interesējas plašsaziņas līdzekļi. Un labie darbi paliek ēnā.

– Bet attiecības starp partijām? Arī tur bieži ir apvainojumi, nievas un lamas. Pat starp tiem, kuri sauc viens otru par sabiedrotajiem.

– Politiskā vide ir kļuvusi saspringtāka, atklāti agresīvāka nekā agrāk. Tajā vairāk ienāk nesavaldība. Kas to provocē? Sava loma ir partiju reitingiem un konkurencei. Ir jābūt ļoti lielam iekšējam mieram, lai nevajadzīgi nereaģētu uz dažādiem politiskiem izlēcieniem vai tīšām provokācijām. Negāciju kļūst vairāk, tā ir kā sniega pika, kas, veldamās no kalna, kļūst arvien lielāka un lielāka. Apakšā paliek idejas, vērtības un paveiktie darbi, un cilvēki to vairs neredz.

– Vai šī partiju savstarpējā "plosīšanās", kā minējāt kādā intervijā, un apvainojumi skan arī slēgtajās sanāksmēs, kur žurnālistu nav klāt un it kā nav jēgas spēlēt populismu?

– Arī slēgtajās sēdēs turpinās "dzelkšņu bumbiņu" mētāšana. Agresīvā komunikācija novājina valsts varu un traucē pildīt būtiskus uzdevumus, kas saistīti ar ārējās un iekšējās drošības stiprināšanu, Kremļa informatīvās ietekmes mazināšanu, sociālajiem un citiem jautājumiem. Varbūt šī diagnoze kādam liksies pārāk skarba, taču, lai problēmu apzinātos, kādam tā ir jāpasaka. Tikai tad, kad politiķi – nevis viens, divi vai pieci, bet vairākums – būs to apzinājušies, mēs varēsim sākt domāt, kā šo problēmu risināt. Mēs bieži runājam par hibrīdkaru un sevi kā hibrīdkara upuriem, taču nevajag aizmirst, ka svešā vara vēlas ar mums manipulēt. Kāds no ierakstiem interneta sociālajā tīklā "Twitter" bija ļoti daiļrunīgs: "Īpašā veidā pasniedzot jebkuru tēmu, hibrīdkarā viens otru apkaro paši tā upuri. Nožēlojams liktenis."

Mēs nedrīkstam ļauties šādām manipulācijām, kur nu vēl tās veicināt.

– Vai tas ir aicinājums konkurentiem vai arī paškritisks vērtējums un teiktais attiecas arī uz Nacionālo apvienību?

– Politiskajās attiecībās ir liels cilvēciskais faktors. Ja sastopies ar nepamatotiem apvainojumiem, ir liela vēlme asi atbildēt uz tiem. Cenšos nevienu personiski neaizvainot... Taču droši vien mēs neviens neesam bez grēka. Šādos brīžos ir svarīgi elpot dziļi un mēģināt meklēt racionālas sadarbības formas.

– Vai tāda forma jau nav koalīcijas līgums?

– Jā, protams, taču blakus ir politiskā konkurence koalīcijas iekšienē. Skaidrs, ka partijām vienmēr būs atšķirīgas nostājas. Piemēram, NA iestājas par vienotu skolu sistēmu valsts valodā, par termiņuzturēšanās atļauju tirgošanas pārtraukšanu, mums ir savs skatījums, kā risināt migrācijas jautājumus, un ļoti atturīga attieksme pret bēgļu uzņemšanu. Arī citām partijām ir sava nostāja šajos jautājumos. Taču par to var diskutēt, arī neapvainojot vienam otru.

Manuprāt, šobrīd politiķiem kopā ar visu sabiedrību jāveido jauna sadarbības platforma – ar skatu ilgtermiņā. Kā to izdarīt? "Vienotība" nākusi klajā ar savām idejām Latvijas simtgadei. Augstu novērtēju, ka to skaitā ir Nacionālās apvienības stingri aizstāvētās idejas demogrāfijas uzlabošanai, kā arī pirmā mājokļa atbalsta programma. Tas liecina, ka varam izveidot kopīgu pārpartiju idejisko platformu. Nacionālā apvienība ar savu simtgades programmu gatavojas nākt klajā partijas kongresā ap decembra vidu. Gaidīsim, kādas idejas virzīs citas partijas. Tas būtu liels mūs, visus Latvijas cilvēkus, vienojošs kopdarbs ar skatu uz Latvijas simtgadi.

– Minējāt, ka Latvijas politiķu svarīgākais uzdevums būtu rūpēties par drošību un sociālajiem jautājumiem. Vienlaikus NA aktivitātes pēdējā laikā saistās ar tādām idejām kā pirmslaulības kursi vai mēģinājumiem regulēt tikumības līmeni skolās. Vai tie nav ieņēmuši pārāk lielu vietu partijas tēlā?

– Nedegu par tikumības debatēm. Bet, ja šie jautājumi sabiedrībai ir svarīgi, tie acīmredzot ir jāizrunā. Mediji un interneta sociālie tīkli ar apetīti uztur šīs debates, izceļot konkrētu partiju lomu. Manuprāt, daudz svarīgāk šobrīd ir strādāt pie valsts drošības, sociālajiem jautājumiem, migrācijas. Priecājos, ka Straujumas kundze un koalīcija kopumā atbalstīja NA priekšlikumu, ka bēgļu pabalsts nedrīkst būt lielāks par tiem pabalstiem, ko saņem Latvijas iedzīvotāji. Taču tā ir tikai viena ideja. NA nosūtījusi koalīcijas partiju sadarbības padomei savus priekšlikumus imigrācijas krīzes risināšanai, un ceru, ka izdosies vienoties arī par citiem punktiem.

– Interesanti, ka Straujuma un citi "Vienotības" politiķi sākuši atzinīgāk izteikties par Ungārijas prezidentu Orbanu, kurš pazīstams kā stingras politikas piekritējs bēgļu jautājumā.

– Labi, ka politiķi arvien vairāk ieklausās sabiedrības viedoklī. To veicina arī diskusijas koalīcijā.

– Un arī reitingi... Starp citu, kā Saeimas priekšsēdētāja vērtē to, ka Saeimas deputātu izlase dodas uz Muceniekiem spēlēt futbolu ar nelegālajiem robežpārkāpējiem? Bēgļa statuss šīm personām taču vēl nav piešķirts.

– Politiķis savā brīvajā laikā var darīt, ko viņš vēlas, bet lietderīgi ir kritiski apsvērt, kādus politiskos signālus viņš ar to raida.

– "Vienotība" un tās atbalstītāji bieži mēdz pārmest, ka NA vienā vai otrā jautājumā nobalsojusi tāpat kā "Saskaņa". Arī NA parasti nepaliek atbildi parādā, atgādinot tos jautājumus, kuros vienota pozīcija ar "Saskaņu" bijusi "Vienotībai". Taču vai šādā izpildījumā tie nav tādi viltus izsaucieni: "Vilks aitās"? Kad vilks patiešām būs aitās, cilvēki to var nepamanīt, jo uzskatīs, ka tās ir tikai kārtējās politiskās spēlītes.

– Savulaik vēlme ņemt "Saskaņu" valdībā bija liela. Pēc Kremļa agresijas Ukrainā tā no dienaskārtības noņemta, arī no Latvijas starptautisko partneru puses. Tomēr kustības politiskajā laukā jāvēro ļoti uzmanīgi – nedomāju, ka šis plāns ir pazudis. Jāraugās, kas notiks saistībā ar pašvaldību vēlēšanām, sevišķi Rīgas domē. "Saskaņai" var rasties jauns sadarbības partneris no tradicionāli it kā latvisko partiju skaita.

– Jūs kā Saeimas priekšsēdētāja tiekaties un runājat arī ar citvalstu vēstniekiem Latvijā. Vai mudinājumi "integrēt" "Saskaņu" nevarētu nākt, piemēram, no ASV vēstniecības? Mēs taču atceramies, ka savulaik tur bija labvēlīga attieksme pret šādu valdības modeli, jo tas palīdzēšot saliedēt Latvijas sabiedrību.

– Ir pamats domāt, ka pēc Krievijas agresijas Ukrainā mūsu stratēģiskie sadarbības partneri ir sapratuši politisko situāciju. Sarunā ar ASV vēstnieci šāds motīvs neparādījās. Runājām par Latvijas un ASV sadarbību militārajā jomā, ekonomikā. Cita lieta, ka noteikti iekšējie politiski ieinteresētie spēles dalībnieki mēģinās "pārdot" stratēģiskajiem partneriem šo kombināciju kā ļoti lietderīgu.

– Runājot par drošību – Ukrainai veltītā izstāde "Maidana cilvēki" Rīgas centrā piedzīvoja vairākus uzbrukumus. Savā tviterkontā 7. oktobrī jūs rakstījāt: "Paldies Valsts policijai par darbu!" Vai joprojām uzskatāt, ka policija šajā gadījumā bija uzdevuma augstumos?

– Nē, kopumā tā bija iekšlietu sistēmas izgāšanās. Biju aizgājusi apskatīt izstādi. Pieredzēju kāda provokatora uzbrukumu izstādei, un policija viņu aizturēja. Par to pateicu paldies. Taču sekoja nākamie uzbrukumi, un policija tos nenovērsa. Iekšlietu ministram Rihardam Kozlovskim būtu ļoti nopietni jāizvērtē situācija. Var jau aizbildināties, ka atbildīga bija pašvaldības policija, taču zinām, kādi politiskie spēki ir vadībā Rīgas domē... Valsts policijas vadībai un ministram vajadzēja būt ļoti modriem un prognozēt notikumus. Cilvēki šos notikumus uztvēra kā drošības testu. Jā, policijai ir jāpalielina algas, bet vienlaikus nopietni jādomā, kā celt Valsts policijas gatavību kritiskām situācijām. Svarīga ir ne tikai valsts ārējā, bet arī iekšējā drošība. Īpaši asi to saprotam Ukrainas kontekstā, kur valsts iekšienē situāciju destabilizēja bandīti zaļās uniformās bez pazīšanās zīmēm. Iekšlietu ministram ļoti nopietni jāizvērtē tas, kas notika vai, pareizāk sakot, – nenotika, un jāpieprasa Valsts policijas vadības atbildība.

– Pagājušā gada septembrī "Latvijas Avīzē" publicējām jūsu interviju, kuras nosaukums bija "Iekšlietu ministrs klusē un izvairās". Lūk, fragments: "...redzam, ka Latvijā ir savairojies ļoti daudz Maskavas "rokas pirkstiņu" un tie aug arvien lielāki. Ja Drošības policija tam neliek šķēršļus, vai varam būt droši, ka tā spēs rīkoties, ja parādīsies "zaļie cilvēciņi"?" Tur atrodami vairāki konkrēti pārmetumi Iekšlietu ministrijas pakļautībā esošām struktūrām un arī secinājums: "Kozlovskim vairs nevajadzētu būt par ministru." Tomēr sekoja Saeimas vēlēšanas, tika sastādīta jauna valdība, un NA paklausīgi piekrita, ka Kozlovskis paliek amatā. Vai visi šie jautājumi un kritika ministram nav politiskā spēle?

– Jāsaka, ka daļa no manas tā laika kritikas tika ņemta vērā. Kad Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija aizstāvēja denacionalizēto namu īrniekus pret bandītiskiem uzbrukumiem, vēlējos panākt iekšlietu ministra iesaisti. Galu galā panācām pozitīvu risinājumu. Tomēr Maidana izstāde liecina, ka iekšlietu ministram būtu jārīkojas straujāk, izlēmīgāk, jāprasa atbildība no iekšlietu dienestiem.

Kas attiecas uz Drošības policiju, līdz ar jaunā priekšnieka Normunda Mežvieta stāšanos amatā darbs uzlabojies, un "Maskavas pirkstiņiem" Latvijā vairs nav tik viegli darboties, kā tas bija agrāk.

– Vai tiešām esat apmierināta ar Drošības policijas darbu? Vai tad tai nebija jāiesaistās, lai novērstu "Maidana izstādes" demolēšanu? Tāpat arī iepriekš netika novērsta provokācija Ādažu bāzē, kur iekļuva divi Krievijas pilsoņi…

– Mēs nedzīvojam ideālā pasaulē, kur viss ir sakārtots, taču svarīgi, lai būtu apņēmība tikt galā gan ar Maskavas "roku", gan "pirkstiņiem". Kopumā darbs ir uzlabojies. Ir informācija, kas nav publiskojama, bet amatpersonas šo progresu redz.

– Jau minētajā intervijā vēl teicāt: "Šobrīd gan ir ieviestas debates par ārpolitiku, taču parlaments nevērtē Iekšlietu ministrijas un tai pakļauto iestāžu darbību." Kā Saeimas vadītājai jums tagad ir labākas iespējas realizēt šo ieceri.

– Tas gan nav organizatorisks, bet politisks jautājums un būtu jāapspriež partiju līmenī. Jā, NA ir rosinājusi, ka Saeimā būtu vajadzīgas šādas plašas debates. Ideju par ministru publisku atskaitīšanos mūsu koalīcijas partneri nepieņēma. Būtiskas būtu debates par izglītību. Diemžēl koalīcijas partneri šo iniciatīvu neatbalstīja. Kas attiecas uz iekšlietām un drošību, ir diezgan daudz informācijas, kas saistīta ar valsts noslēpumu. Publiskas debates tādējādi nebūtu pilnvērtīgas, jo neparādītu visu ainu.

– Iepriekš NA aktīvi iestājās par krievvalodīgo skolu pāreju uz mācībām valsts valodā. Pašreizējās valdības deklarācijā tas nav ierakstīts, un izglītības ministre Mārīte Seile ir teikusi, ka tas nav viņas darba kārtībā. Vai tas nozīmē, ka arī jūs par šo jautājumu šobrīd neinteresējaties?

– Pāreja uz skolu sistēmu valsts valodā ir vairāk nekā nepieciešama, bet diemžēl trūkst politiskās gribas. Ar to arī viss apstājas.

– Vai "Vienotība" dzīvo pārliecībā, ka viss ir labi tā, kā ir?

– Tas jāvaicā "Vienotībai", kuras pārziņā ir Izglītības un zinātnes ministrija. To, ka labi nav, parāda 9. maijs pie tā sauktā "uzvaras" pieminekļa. Skola ir labākā integrācijas platforma, jo tur bērni iemācās sadarboties un dzīvot kopā, dzīvot Latvijas, nevis kādas citas valsts ideju un vērtību telpā. Ja darba devējs būtu beidzis šādu skolu, viņam pat neienāktu prātā prasīt, lai darbinieki obligāti prastu krievu valodu. Tad nebūtu situācija, ka jaunieši, kuri labi prot vairākas citas svešvalodas, kravā koferus, lai brauktu prom no Latvijas, jo visās darbavietās prasa krievu valodas zināšanas. Pagaidām ir jādomā par citām integrācijas platformām, piemēram, jaunsardzi vai jauniešu organizācijām, jo tiek veiktas ļoti aktīvas darbības, lai vilinātu jauniešus uz dažādām apšaubāmām nometnēm Krievijā.

– "Latvijas Avīzē" ik pa laikam rakstos konstatējam, ka jauniešiem, kuri neprot krievu valodu, Latvijā grūti dabūt darbu… Jūsu meitai jau ir 17 gadu, drīz jāizvēlas profesija… Vai viņa mācās krievu valodu?

– Mana meita mācās angļu, franču un vācu valodu. Mūsu izvēle ir par labu Eiropas Savienības valstu valodām.

– No kurienes nāca ideja par tā dēvēto Saeimas "televīziju" jeb konferenču tehnisko aprīkojumu, kuram bija paredzēts tērēt gandrīz miljonu eiro?

– Runa nav par "televīziju". Jau tagad Saeimas ēkās ir sēžu un konferenču translācijas iekārtas. Parlamenta sēdes, konferences tiek translētas internetā. Ar iekārtām bija paredzēts aprīkot jauno Saeimas ēku, kur būs lielāka konferenču zāle. Tomēr ir jautājums – vai tiešām summai jābūt tādai un vai ir izvērtētas citas iespējas? Tā kā, atšķirībā no citiem lielajiem iepirkumiem, bija šaubas par samaksas kārtību, līgumprojekta punktiem, nebija neatkarīgas ekspertīzes, mans ierosinājums bija pārtraukt iepirkumu, ko visi prezidija locekļi atbalstīja. Šis gadījums raisījis nopietnas pārdomas, cik atbilstoši labas pārvaldības principiem strādā Saeimas administrācija.

– Tomēr no ieceres neesat atteikušies, un šīs konferenču iekārtas tiks pirktas?

– Ja ir paredzēta konferenču zāle, tad tai ir nepieciešams aprīkojums. Esam lūguši jaunajai Saeimas ģenerālsekretārei Kārinai Pētersonei šo lietu sakārtot un darīt visu iespējamo, lai līdzīgas situācijas nākotnē neatkārtotos.