Rīga 9°C, skaidrs, bez nokrišņiem, ZR vējš 3m/s
Svētdiena, 2024. gada 05. maijs 05:36
Vārda dienas: Ģederts, Ģirts
Jau kopš bēgļu krīzes sākuma notiek rīvēšanās starp Austrijas un Vācijas amatpersonām
Raudoši bērni, izmisums, sīrieši ar maģistra grādu, ārsti un inženieri. "Bēgļi" no Marokas, kuri ieradušies meklēt darbu celtniecībā. Irākiešu jaunieši, kuri izskatās kā atbraukuši "Erasmus" programmā ar pilnu servisu. Pārguruši brīvprātīgie, kuru viedoklis daudz neatšķiras no to demonstrantu uzskatiem, kuri iebilst pret imigrantu uzņemšanu: bēgļu par daudz, mēs netiksim galā, šis viss ir jāaptur. Policisti, kuriem noriebies katru dienu stāvēt sasvīdušo zeķu smirdoņā un darīt policistam pazemojošu darbu, bet kuri nedrīkst neko skaļi teikt. Sīrietis, kurš pārmet Vācijai: "Ja jau viņiem mūs tā vajag, kāpēc neatsūta lidmašīnas uz Stambulu, bet liek iet šo pazemojošo ceļu?" Cilvēki, kuri domā, ka Vācijā viņiem uzreiz būs māja un mašīna, un kuri pēc tam rūgti viļas. Irānietis, kurš kājām grib iet atpakaļ uz Tuvajiem Austrumiem, jo Vācijā viņam vairs nepatīk. Vācijas pierobežas pilsētiņas Freilassingas iedzīvotāji, kam jāstāv sastrēgumos robežkontroļu dēļ. Austrieši, kuri blefo, cenzdamies visus bēgļus uzgrūst vāciešiem un pat bēgļu noziegumus nereģistrē – jo tad nāktos reģistrēt pašus bēgļus pie sevis.
Šāda aina man paveras, vairākas dienas uzturoties Vācijas un Austrijas pierobežā un vērojot, kā notiek migrantu pārvietošanās un sadale. Atjaunojot robežkontroli ar Austriju, bēgļu plūsmu uz Vāciju no haotiskas straumes izdevies pārvērst organizētā procesā. Bēgļu pieplūdumu gan kontrole nemazina. Galveno labumu tā sniedz pašiem migrantiem – viņu ceļš kļuvis drošāks un ērtāks. Kā notiek robežpāreja? Par to reportāža no Austrijas–Vācijas robežas.
Ir svētdienas rīts Zalcburgā. Novembrim neparasti silts un saulains. Pa pilsētas centru, gleznaino kalnu ainavu ieskauti, laiski pastaigājas tūristi. Āra kafejnīcās smaržo "Latte". Viesmīļi nes kūciņas, skan jautras čalas. Visapkārt miers un bezrūpība.
Apmēram desmit minūšu brauciena attālumā no pilsētas centra, Minhenes Bundesštrāsē 54, laiks ir tikpat vasarīgs. Taču gaisotne gluži cita. Balsu murdoņa šeit ir skaļa un nervoza. Sejas drūmas un nogurušas. Pirmais, kas sitas nāsīs, ieejot jebkurā no telpām, ir netīru zeķu smaka.
Agrāk šajā teritorijā viadukta malā atradusies pilsētas ceļu uzturēšanas dienesta tehnikas bāze. Automātiskie vārti, kas agrāk slēguši iebrauktuvi, vairs netiek lietoti – tagad ieeju sargā trīs militārie policisti.
Jau vairākas nedēļas šī vieta kalpo kā viens no Zalcburgas bēgļu izmitināšanas punktiem. Precīzāk, nevis vienkārši "bēgļu", bet gan "tranzīta bēgļu". Tā Austrijas iestādes dēvē migrantus, kuri no Slovēnijas caur Austriju dodas uz Vāciju. Iepriekš galvenā "tranzīta mītne" atradusies apakšzemes stāvvietā pie Zalcburgas centrālās stacijas. Tagad tā slēgta uz laiku, kamēr tiek pielāgota izmitināšanai ziemas apstākļos.
Lielajās teltīs, kas uzslietas bēgļu izmitināšanas punkta pagalmā, var satilpt līdz 2000 cilvēku. Cik ilgi viņi tur dzīvo, atkarīgs no Vācijas policijas, kas jau kopš septembra kontrolē Vācijas–Austrijas robežu. "Mūsu kungi šeit ir vācieši," tā puspajokam skaidro brīvprātīgie palīgi.
Vācijas policija regulē, cik cilvēku stundā uzņem Vācijas puse. Tempi ir svārstīgi. Dažbrīd 100, dažbrīd vien 20. Patlaban – 50. Kad robežas caurlaidība augsta, bēgļi mītnē uzturas diennakti, ar zemākiem tempiem – divas vai trīs.
Neatkarīgi no uzņemšanas tempa pāri robežai Vācija ļauj doties tikai grupās pa desmit cilvēkiem. Sadalīšanu grupās organizē Austrija. Katrs iemītnieks, jau ierodoties izmitināšanas punktā, saņem papīra aproci, uz kuras ar flomāsteru tiek savilkti burti un krustiņi.
"Aprocēm ir dažādas krāsas. Un šeit mēs rakstām: 10A, 10 B, tad nāk 10 A ar krustiņu, pēc tam ar nākamo krustiņu. Pēc diviem krustiņiem cilvēks saņem aproci ar nākamo krāsu," sistēmu skaidro kāda brīvprātīgā palīdze. Šādā veidā tiek nodrošināta ne tikai rindas kārtība, bet arī iespēja tikt iedalītam vienā grupā ar ģimeni un tuviniekiem. "Ja aproču sistēmas nebūtu, visi mēģinātu spiesties cits pirms cita un valdītu haoss," viņa atzīst. "Tagad ir kārtība. Katrs zina savu numuru, un ir miers."
Milzu guļamistabas
Aproču dalītāji un krustiņu vilcēji ir tikai brīvprātīgie palīgi. Ne Austrijas institūciju, ne policijas, ne pilsētas pārvaldes darbinieki šajā procesā nepiedalās. Oficiāli tas netiek apstiprināts, taču noprotams, ka Austrijas nolūks ir pēc iespējas izvairīties no darbībām, kas juridiski varētu sasaistīt valsti ar migrantiem, kas "paredzēti Vācijai". Ja aproces dalītu Austrijas policisti, tas varētu tikt uzlūkots kā migrantu "reģistrācijas akts".
Dublinas regula gan neparedz tādus jēdzienus kā "tranzīta bēgļi" vai "tranzīta mītne". Teorētiski Austrijai būtu pašai pienākums reģistrēt migrantus (tāpat kā, piemēram, Latvijā tiek aizturēti uz Helsinkiem caurbraucoši irākieši, kuriem nav uzturēšanās atļaujas un dokumentu). Taču regulējumi, kas darbojušies "mierīgos laikos", krīzes laikos tiek ignorēti. Dublinas vienošanos "pēc vajadzības" te ievēro, te ignorē teju visas valstis Eiropas Savienībā, caur kurām ved bēgļu maršruti.
Teltis, kurās katrā atrodas pa vairākiem simtiem gultu, kalpo kā milzu guļamistabas. Savukārt ēdiena, bērnu pārtikas, drēbju dalīšana un medicīniskā aprūpe notiek bijušajās ceļu dienesta garāžās. Uz metāla žoga saulē žāvējas drēbju gabali, pārsvarā bērnu drēbītes. Netīrās drēbes var izskalot tikai izlietnēs, jo veļasmašīnu nav.
"Un šajā telpā," Zalcburgas preses dienesta darbiniece Sabīne Mozendere pieved pie garāžas, uz kuras durvīm uzlīmēta lapa ar uzrakstu "Asyl Austria Only", "var reģistrēties, lai pieteiktos patvērumam Austrijā." Šāda iespēja esot jebkuram, kurš to vēlas, uzsver Mozendere. Kāpēc viņa to īpaši uzsver, ir skaidrs. Austrija regulāri saņem pārmetumus no Vācijas, ka negodīgiem paņēmieniem tā cenšoties novirzīt visus bēgļus uz Vāciju, pat tos, kuri vēlas patvērumu Austrijā. Par negodīgo rīcību, bēgļus "pret viņu gribu" sūtot uz kaimiņvalsti, Austrijas kolēģus nesen asi kritizēja arī Vācijas iekšlietu ministrs Tomass de Mezjērs.
"Kā mēs viņus integrēsim?"
Austrijas puse noliedz, ka šādas darbības tiktu veiktas sistemātiski. Tomēr "atsevišķus gadījumus" nav izslēgusi. Lai kuram būtu taisnība, acīm redzams fakts, ka patlaban pie "Asyl Austria" garāžas neviens interesents nav sastopams. Iespaidīgs, vismaz pārsimt cilvēku liels pūlis ir sapulcējies pagalma otrā pusē – pie nupat piestājušā autobusa. Tas vedīs bēgļus uz robežpāreju ar Vāciju.
Ģērbies spilgti zaļā vestē, netālu no autobusa rosās arī Jans – viens no brīvprātīgajiem palīgiem. Viņš ir vācietis, uz Zalcburgu aprūpēt bēgļus vairākas reizes nedēļā brauc no Bavārijas. Vai vēl ilgi spēs to darīt, neesot drošs. Tuvinieki pārmetot, ka Jana tikpat kā vairs neesot mājās: "Ja jāsaka godīgi, mēs, brīvprātīgie palīgi, jūtamies Vācijas politikas pamesti." Tieši uz to cilvēku pleciem, kuri bez maksas ziedo savu darbu, naudu un brīvo laiku, turoties bēgļu uzņemšana.
Ja neredzētu Janu pašu palīdzam bēgļiem, viņa viedoklis par pēdējā laika procesiem Vācijā tikpat labi iederētos arī kāda pret imigrantiem noskaņota demonstranta mutē: "Labvēlība pret bēgļu uzņemšanu Vācijā mazinās un pamazām tuvinās nullei. Galvenās raizes: ko visi šie ļaudis pie mums darīs? Kāda nākotne viņus gaida? Kā lai mēs tādus pūļus integrējam? Šajā ziņā neesmu optimistiski noskaņots. Vācijai bēgļu ir par daudz." Tiesa gan, publika esot raiba: "No Sīrijas un Irākas nāk daudz izglītotu ļaužu, runājošu divās un trijās valodās. Te nekādu problēmu nav. Gan viņi atradīs darbu Vācijā, Zviedrijā vai citur. Taču problēmas ir ar afgāņiem, kam izglītības līmenis mēdz būt zems."
No Marokas – meklēt darbu Vācijā
Ne tikai sīriešus, afgāņus un irākiešus var sastapt Zalcburgas ielās. Tās nešaubīgi ir lielākās migrantu grupas, taču mazākā skaitā pārstāvēts ļoti plašs tautu spektrs. Piemēram, jaunu puišu trijotne – Sallahs, Redvans un Jusefs – nāk no Marokas. Viņi ir ne tikai jau pabijuši bēgļu mītnē, bet arī paspējuši pamēģināt neorganizēti – tātad nelegāli – šķērsot Vācijas robežu. Vācu policijas notverti un atsūtīti atpakaļ uz Austriju. Par to liecina dokumenti vācu valodā, ko no somas izvelk un rāda Sallahs.
Pirms tam viņš, ienācis nelielā doneru ēstuvē netālu no centrālās stacijas, ir lūdzis, lai viņam nopērku turku picu. Saņēmis atteikumu, viņš lūdz, lai tādā gadījumā vismaz iedodu gabalu no savējās. To viņš saņem. Sallahs apsēžas to notiesāt pie galdiņa uz ielas, kur sēd arī Sallaha ceļabiedri.
Saprasties ar Sallahu nav viegli. Angliski viņš runā tikai dažus vārdus, mazliet labāk franciski. Ar "Google" tulkotāju viedtālrunī izdodas noskaidrot, ka no kara viņi nebēg. "Travail!" franču vārdu, kas nozīmē "darbs", vairākkārt atkārto Sallahs. Visi trīs esot kolēģi, strādājuši būvniecībā. Marokā vairs neesot "travail", vēlas meklēt to Vācijā. Tagad, neiekļuvuši Vācijā, plāno doties uz Itāliju. Kāpēc, grūti saprast. Taču Zalcburgā viņiem vairs neesot kur palikt, jānakšņo uz ielas.
Pēc brīža gan Sallaha stāsts iegūst citu kontekstu. Pie galdiņa ir pienācis ēstuves saimnieks – arābiski runājošs ēģiptietis, kurš ir ar mieru palīdzēt saprasties ar trijotni. "Kāda nakšņošana uz ielas? Ko nozīmē – nav ko ēst? Jums ir gan ko ēst, gan kur gulēt. Tepat, tanī virzienā, ir bēgļu mītne," noklausījies viņu stāstu, marokāņiem saka vīrietis. "Ar ko jūs domājāt, kad gājāt pāri robežai? Tā nedrīkst! Tas ir aizliegts!" Pagriezies uz promiešanu, ēstuves saimnieks vēl paspēj indīgi sabārt trijotni par to, ka "jāstrādā jau jums nav, varat te sēdēt un atpūsties visu dienu". Sallahs izskatās mazliet nokaunējies.
Nelegāli šķērsot robežu – bezjēdzīgi
Vēlāk sarunās ar Vācijas un Austrijas policijas pārstāvjiem tā arī neizdodas noskaidrot, kas ir juridiskais pamats, uz kā Sallahs un viņa biedri varētu būt nosūtīti atpakaļ uz Austriju.
Tāpat kā par daudziem citiem jautājumiem, Austrijas pārstāvju informācija ir pretrunā ar Vācijas pausto. Norberts Altenhofers, Austrijas katastrofu dienesta darbinieks un atbildīgais par Zalcburgas "tranzīta bēgļu" mītni, apliecina: atpakaļnosūtīšana esot iespējama. "Jāskatās, kas tā par situāciju. Varbūt bijuši iesaistīti cilvēku kontrabandisti. Tā ir krimināli sodāma rīcība. Jūs zināt, ka mums Austrijā bija traģisks gadījums ar septiņdesmit bojāgājušajiem. Tiek darīts viss, lai šādas situācijas novērstu un pārliecinātu bēgļus – viņu pašu drošības labā –, ka nelegālā veidā robežu pāriet ir aizliegts."
Savukārt no Vācijas Berhtesgādenes apgabala (reģions Bavārijā, pierobežā) preses pārstāvja Andreasa Bracdruma teiktā izriet: nekādas atpakaļsūtīšanas uz Austriju nenotiekot. Jau kopš robežkontroles ieviešanas kārtība esot viena un tā pati: notvertie "nelegālie" ieceļotāji tiek nogādāti bēgļu uzņemšanas punktos Vācijā. Tātad turpat, kur būtu nonākuši, ja ierastos "organizētā" grupā. Tur viņi tiek reģistrēti, un viņiem ir tiesības pieprasīt patvērumu Vācijā kā jebkuram citam.
Kāda motivācija šobrīd vispār var būt šķērsot robežu uz savu roku jeb nelegāli? "Nevaru paskaidrot, neesam pētījuši," noplāta rokas Vācijas policijas pārstāvis Rūdolfs Hozers. Varbūt pie vainas kādas baumas, no kurām pārtiek migranti. Varbūt vienkārši nepacietība. Taču racionālu pamatu iedomāties esot grūti.
Stresa, noguruma un informācijas trūkuma dēļ migranti bieži rīkojas neracionāli. Pat neprātīgi. Piemēram, kāds jauns vīrietis ar mugursomu un guļamo paklājiņu nešļavā Zalcburgas "tranzīta bēgļu" mītnē taujā pēc palīdzības: vēloties atgriezties Irānā. Viņš jau divus mēnešus ir dzīvojis bēgļu mītnē Vācijā, tagad ieradies Austrijā un grasās kājām doties atpakaļ uz Tuvajiem Austrumiem. Arābu valodas tulkam tā arī neizdodas saprast, kas viņu pamudinājis uz šādu soli.
"Bēgļu futbols" starp kaimiņvalstīm
Kādu citu starpgadījumu varēju vērot iepriekšējā vakarā pie Zalcburgas bēgļu mītnes ieejas. Kāds iemītnieks ir agresīvi noskaņots un acīmredzami pret kaut ko protestē. Sacīdams ko arābiski, viņš dodas ārā uz šosejas un nostājas braucamās joslas vidū. Mašīnas signalizē, strauji bremzē, satiksme daļēji apstājas. Viņš turpina stāvēt. Apkārt sastājas migrantu pūlis. Pēc brīža parādās policija. Vīrietis tiek ievietots policijas automašīnā un aizvests. Viens no policistiem ir nostājies pie pūļa, kas izbrīnā skatās uz notiekošo, un, rādīdams uz aizbraucošo mašīnu, paziņo: "Vācieši viņu izraidīs!" Tulce cilvēku pūlim iztulko viņa teikto arābiski.
Ko nozīmē šāda rīcība? Vai sabiedriskās kārtības traucēšana Austrijā var būt pamats izraidīšanai no gluži citas valsts – Vācijas? Vai varbūt šāda informācija tiek izplatīta, lai ar iebiedēšanas palīdzību uzturētu kārtību?
Atstāstu šo gadījumu Norbertam Altenhoferam. Konkrēto situāciju komentēt nespējot, jo nav bijis klāt: "Taču mēs strādājam ļoti humānā līmenī un nodrošinām cilvēkiem civilizētus apstākļus. Tas, ko mēs nevaram ietekmēt, – kādā stāvoklī migranti pie mums nonāk. Daudzi ir traumēti, stresā, un nereti pietiek ar nelielu starpgadījumu, piemēram, pie ēdiena izdales, lai uzvirmotu konflikts. Mums ir jānodrošina kārtība. Pirmkārt, pašu bēgļu labā, otrkārt, arī vietējo iedzīvotāju drošības vārdā. Ja ir kāds starpgadījums, tiek veikta pārbaude, un mēs nododam informāciju Vācijas iestādēm. Ar 99 procentiem ļaužu nav nekādu problēmu. Taču pret atsevišķiem izņēmuma gadījumiem nodrošināties nevaram."
Bet vai Vācijai tiešām ir pienākums izmeklēt Austrijā sarīkotas nekārtības? "Protams. Šī nav oficiāla bēgļu mītne, cilvēki šeit netiek reģistrēti. Saskaņā ar norunu viņi tālāk dosies uz Vāciju."
Andreass Bracdrums, Berhtesgādenes apgabala runasvīrs, noklausījies šīs situācijas aprakstu, saka: "Mūs tas it nemaz neizbrīna. Arī mūs mulsina daudz kas, ko dzirdam no Austrijas." Jebkādi pārkāpumi, ko pastrādājuši migranti, jāizmeklē Austrijas policijai. Viņš norāda: "Un Austrijai pašai jāizraida šāds cilvēks, ja tam ir pamats, jo Austrija ir tāda pati Eiropas valsts kā Vācija." Vienīgā noruna, kas Vācijai esot ar Austriju, esot par uzņemamo bēgļu skaitu stundā. Nekādas citas norunas neeksistējot.
Politiskā līmenī jau kopš bēgļu krīzes sākuma notiekot rīvēšanās starp Austrijas un Vācijas amatpersonām par to, kurš par ko ir atbildīgs. Turpretī starp abu valstu policijas spēkiem sadarbība esot laba, saka Bracdrums: "Taču ik pa laikam ir atsevišķi gadījumi, kad mēs brīnāmies: kāpēc mums jānodarbojas ar kaut ko, par ko patiesībā esat atbildīgi jūs?"
Vācijas mediji ir arī ziņojuši, ka dažviet Austrija bēgļus mēdz ar autobusiem pievest netālu no zaļās robežas un mudina to šķērsot nelegāli... "Ko ziņo Vācijas mediji, to es jums nevaru komentēt," jautājumu skarbi pārtrauc Altenhofers un pagriežas uz promiešanu. Par šādām lietām viņš runāt nevēlas.
"Nākamos desmit, lūdzu!"
Tikmēr autobuss Zalcburgas "tranzīta bēgļu" punktā beidzot ir pilns un gatavs mērot pāris kilometru attālo ceļu uz Austrijas–Vācijas robežu. Atbraukušie nonāk nožogotā teritorijā, kurā jau gaida vēl ap pārsimt cilvēku.
Kāda jaunu puišu grupa īsina laiku ar futbola spēli uz asfalta. Starp viņiem ir arī 25 gadus vecais Rafula no Sīrijas: "Es aizbēgu no "Taliban" un "Daesh". Manas mājas ir sabumbotas." Zēni, ar kuriem viņš spēlē futbolu, esot draugi. Ģimenes nav. Vecāki nogalināti Sīrijā. Kāpēc dodas tieši uz Vāciju? "Jo Vācija ir ļoti laba. Katram dod istabu. Tur ir labas slimnīcas. Tur ir labi."
Robežpāreja starp Austriju un Vāciju šajā vietā ved pa diviem tiltiem pār Zalcahas upi. Tilti atrodas paralēli dažu simtu metru attālumā viens no otra. Pār vienu pārvietojas gan gājēji un riteņbraucēji, gan automašīnas. Tilta vidū stāv trīs policisti. Viens no viņiem, tuvāk Austrijas pusei, veic vizuālo kontroli. Proti, rūpīgi ielūkojas garām braucošajās automašīnās. Ja pamana ko aizdomīgu – tā var būt arī braucēju tumša ādas krāsa –, dod zīmi saviem kolēģiem. Viņi aptur šo auto dokumentu u. c. pārbaudei. Piecpadsmit minūšu laikā, šo ainu vērojot, gan neviena mašīna tā arī netiek apturēta.
Pa otru tiltu pārvietojas tikai bēgļi. Pie tilta Austrijas pusē ir divas nelielas uzgaidāmās teltis, pie kurām iešanas gatavībā jau atrodas vairākas grupas. Šeit, pašā pēdējā teltī pirms izejas uz tiltu, izskatās kā miniatūrā izstāžu zālē. Sienas un griesti ir izklāti ar simtiem krāsainu zīmējumu un vēlējumu uz A4 lapiņām. Sākumā zīmuļi un papīrs bijuši domāti, lai nomierinātu bērnus, kuri te sēž kopā ar vecākiem. Ar laiku sākuši rakstīt un zīmēt arī pieaugušie.
"Nākamos desmit, lūdzu!" pa telefonu no Zalcahas otra krasta ziņo Vācijas policija. Nākamā grupa sāk soļot pāri tiltam. Vācijas pusē viņus atkal sagaida nākamās teltis. Vācu policisti, kuri strādā, mutes aizseguši respiratoriem, liek atvērt somas un iztausta apģērbu. "Viss kā normālā lidostas pārbaudē. Tiek atņemti jebkādi asi priekšmeti. Pat šķiltavas jāatdod," skaidro Vācijas policijas runasvīrs R. Hozers.
Jau piebraucis liels autobuss ar uzrakstu "Polizei". Ar to ceļotāji tiks vesti uz reģistrāciju Vācijas pierobežas pilsētiņā Freilassingā. "Your bags here!" kāds no policistiem atver bagāžas nodalījumu.
Ceļojums beidzies. Bet vai tiešām? Kas tālāk notiek ar bēgļiem, kuri ieradušies Vācijā?
***
Turpinājums sekos
Kas tālāk notiek ar bēgļiem Vācijā, lasiet "LA" rītdienas numurā.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003