Rīga 9°C, apmācies, bez nokrišņiem, DR vējš 3m/s
Piektdiena, 2024. gada 10. maijs 00:10
Vārda dienas: Maija, Paija
Zemākā piena cena Eiropā spiež atteikties no ražošanas
Zemkopības ministra Jāņa Dūklava bieži atkārtotā frāze – es nezinu nevienu piensaimniecību, kas Krievijas krīzes dēļ bankrotējusi, – lauksaimnieku vidū tiek uztverta ar dalītām jūtām. Publiski izziņojusi bankrotu patiešām neviena saimniecība nav, taču banku un piegādātāju melnajos sarakstos ir daudzas. Vieni saimnieki likvidē ganāmpulkus, citi meklē pircējus savām govīm un zemei, bet citi pat gribēdami nevar to izdarīt. Satraucošākais, ka bezizejas situācijā nonākušas saimniecības, kas nebūt nav mazas, kas investējušas attīstībā un modernizācijā, un pat tādas, kurās ir rekorda izslaukumi.
Pēc Eiropas Komisijas jaunākajiem datiem, Latvijā novembrī bija zemākā piena iepirkuma cena Eiropā – 21,59 eiro par 100 kg. Gandrīz tikpat zema tā ir arī Lietuvā – 22,80 eiro un Igaunijā – 22,94 eiro. Polijā, no kurienes ceļu uz Latviju pēc lētāka piena mēro daži iepircēji, cena ir par 6 eiro augstāka – 27,65 eiro par 100 kg. Visaugstākās piena iepirkuma cenas ir Kiprā (56,45 eiro), Maltā (49,34 eiro) un Grieķijā (42 eiro).
Latvijas piena ražotāji nenoliedz, ka atbalsts nozarei ir bijis, taču nepietiekams. Periods, kurā par pienu tiek maksāts zem tā pašizmaksas, ir pārāk ieildzis. Vai krīzes pēdējā posmā Latvijas tautsaimniecība var atļauties zaudēt profesionāli strādājošus piena ražotājus un ģenētiski augstvērtīgas piena govis?
"LA" uzklausīja divu uzņēmēju pieredzes stāstu, kuri savas saimniecības pārdod un attiecīgi viens prasa 1,1 milj. eiro, otrs – 4,8 milj. eiro.
Pats izveidoju, pats pārdodu
Ogres novada Suntažu pagasta saimniecības "Kastaņas" īpašnieks Andris Kivlenieks par savu biznesu prasa 1,1 milj. eiro, liecina pārdošanas sludinājums interneta portālos. Pircējs par šo naudu saņems ne tikai izkoptu 110 slaucamo govju ganāmpulku, bet arī 160 ha aramzemes, kā arī 2011. gadā uzbūvētu jauno govju fermu un mēslu krātuvi, kā arī jaunlopu novietni. Ir vieta, lai uzbūvētu vēl vienu lielu fermu. Lauksaimniecības tehnika neietilpst pārdošanas cenā. Par to papildus būtu jāmaksā 121 tūkst. eiro.
Andris Kivlenieks atklāj, ka pircēju saimniecībai meklējot jau četrus piecus gadus. Un esot absolūti mierīgs – interese no potenciālajiem šā īpašuma tīkotājiem ir gan no ārzemēm, gan tepat no Latvijas. "Tas ir mans personisks lēmums. Piena ražošana ir tāds pats bizness kā visi citi, kāpēc neviens neuztraucas, ja no vecas sieviņas nopērk zemes gabalu par 200 eiro un pārdod par 2000? Par to vajadzētu rakstīt, nevis par mani. Kā es pirms piecpadsmit gadiem pārdevu savu tikko uzcelto privātmāju un izveidoju saimniecību, tāpat tagad to pārdodu. Es neesmu arestēts un piespiests ražot pienu. Man jau tomēr ir 51 gads, laiks būtu pievērsties dzīvei – paceļot, pasportot – es nevēlos nokrist ar infarktu govju dēļ. Es jau nepalikšu nabags pēc saimniecības pārdošanas."
"Kastaņu" saimniekam esot apnicis no saviem nodokļos samaksātajiem tūkstošiem uzturēt daudzos saulesbrāļus un ierēdņu armiju. Pēc reģionālās reformas dažādu pašvaldību "darbinieciņu" kļuvis vairāk, kamēr pagastos cilvēku skaits samazinājies dubultā. "Pagasta centrā autobusa pieturā ir vismaz desmit dīkdieņu, kas tur jau gadiem sauļojas, uzlabo veselību ar apinīti un jūtas labi, kamēr Kivlenieks skrien apkārt dienu un nakti, domādams, kā nopelnīt."
Taču, ja pircējs nemaksās prasīto cenu, A. Kivlenieks neesot spiests pārdot saimniecību. Izslaukumi kāpj (no govs gadā izslaukts tuvu 8000 kg), šī krīze arī tuvojas beigām un līdz nākamajai jau varētu arī vēl pacīnīties. "Tā nu tas ir, piena ražošanā jārēķinās ar krīzi ik pēc sešiem gadiem. Tam ir jābūt gatavam," secina suntažnieks, piebilstot, ka biznesā izdzīvo stiprākie, tāpēc nav ko vaimanāt.
Meklēju mantinieku
Jānis Rancāns, Ogres novada Krapes pagasta z/s "Madaras" īpašnieks, par savu biznesu prasa 4,8 milj. eiro. Cena kopš vasaras ir reizes divas samazināta. Šeit pārdod jaunu slaucamo govju kompleksu ar 400 govīm, karuseļa tipa slaukšanas iekārtu ar 28 vietām, kas var apkalpot divreiz lielāku ganāmpulku. Ir vieta, lai uzbūvētu fermu vēl 400 govīm. Pašiem pieder 250 ha zemes, nomas līgumi ir par 700 ha. Ir arī savs gateris. Saimniecība tiek pārdota ar visu tehniku un dzīvojamo māju, kur varēs dzīvot jaunais īpašnieks.
"Kad būvēju jauno fermu, par pienu maksāja labi – 30 centi par kilogramu, tiklīdz pabeidzu, tā cena nokrita un neceļas joprojām," stāsta "Madaru" saimnieks. Viņš pienu realizē "Valmieras pienam", kurš maksā 20–22 centus par litru. Pašizmaksa šajā saimniecībā ir 25–26 centi. Taču zemā piena cena nav vienīgais iemesls, kas spiež atteikties no biznesa. "Kāda jēga man vilkt līdz pēdējam elpas vilcienam?" Saimniekam ir jau 76 gadi un nav mantinieka, kam atstāt saimniecību ar izkopto Holšteinas sarkanraibo govju ganāmpulku.
Potenciālo pircēju kopš vasaras, kad saimniecība izlikta pārdošanai, ir bijis diezgan daudz – gan tepat no Latvijas, gan ārvalstīm. Taču tie vairāk bijuši kā "vistas, kas kladzina, bet olas nedēj". Cena viņus apmierinot, bet reālais darījums noslēgts pagaidām nav.
Trūkst apgrozāmo līdzekļu
Salacgrīvas novada Liepupes pagasta saimniece Kristīne Mauliņa savu piensaimniecību z/s "Tūjsmuiža" pat gribēdama nevar pārdot – to viņai liedz iepriekš uzņemtās saistības, modernizācijai izmantojot Eiropas atbalstu. "Kaimiņi, kam nav kredītu, var likvidēt govis, ja negrib par 2 eiro dienā strādāt. Es nevaru. Esam iekļauti melnajā kredītkavētāju sarakstā. Parasti gada beigās norēķinājāmies ar visiem piegādātājiem, bet šogad to izdarīt nevarēsim. Jo vienkārši nav naudas," saimniece neslēpj.
Z/s "Tūjsmuiža" ganāmpulkā ir 92 slaucamās govis, no kurām vidēji tiek slaukti 9068 kg piena. Saimniecība šobrīd nevar ne attīstīties, lai samazinātu pašizmaksu, ne arī veikt ražošanas pārstrukturizāciju, piemēram, uz graudkopību, kur peļņas procents ir lielāks. Jo parādu dēļ ir liegums startēt Eiropas atbalsta programmās, turklāt šobrīd neviena banka ar viņiem nerunās.
"Mēs šobrīd jau vairāk nekā gadu saņemam zemāku piena naudu nekā 2008. gadā," stāsta K. Mauliņa. Saimniecība ir kooperatīva "Piena ceļš" biedre un pienu realizē savai rūpnīcai. Bāzes cena, ko kooperatīvs maksā, ir 20 centi par litru. Turklāt spiedienu uz ražošanu izdara ne tikai zemās piena cenas, bet arī ārvalstnieki un jaunie uzņēmēji, kuru aktivitātes paaugstina zemes nomas maksu. Turklāt "ārprātīgās naudas" katru mēnesi tiek samaksāts soda naudās par kavētiem maksājumiem. "Kooperatīvs nevar neko daudz palīdzēt, mēs visi esam vienā situācijā."
Ko darīt? Kristīne uzskata, ka īpašuma vai govju pārdošana situāciju nerisinās. Kredīti jau tāpat būs jāmaksā, taču vēlāk to būs vēl grūtāk izdarīt, jo samazināsies naudas plūsma. Vienīgā iespēja varētu būt, ja valsts šobrīd samaksātu 100% paredzēto subsīdiju maksājumu, tas ļautu norēķināties ar piegādātājiem vai arī sniegtu īpašu atbalstu tieši apgrozāmajiem līdzekļiem. "Mums visu laiku trūkst apgrozāmo līdzekļu sēklai, degvielai, rezerves daļām, bet "graudi ir jāsēj tad, kad tie ir jāsēj, zāle jāpļauj, kad tajā ir visvairāk proteīna."
Piena ražotāji nenoliedz, ka atbalsts nozarei ir bijis, taču nepietiekams. Periods, kurā par pienu tiek maksāts zem tā pašizmaksas, ir pārāk ieildzis. Daudzas saimniecības vēl nebija īsti atkopušās no 2008./2009. gada krīzes, kad 2014. gada aprīlī sākās jauns piena cenas kritums, ko pastiprināja vēl arī Krievijas tirgus aizvēršanās. Piena cenas samazināšanās vērojama jau 19 mēnešus. Vai krīzes pēdējā posmā Latvijas tautsaimniecība var atļauties zaudēt profesionāli strādājošus piena ražotājus un ģenētiski augstvērtīgas piena govis? Īpaši ņemot vērā to, ka tādu Latvijā nav nemaz tik daudz. Šā gada novembrī ar piena lopkopību Latvijā nodarbojās 8725 saimniecības, kur lielākoties ir dažu govju ganāmpulki. Latvijā ir tikai 545 saimniecības, kuru ganāmpulkos ir 50 un vairāk slaucamu govju.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003