Piektdiena, 2026. gada 06. novembris 14:20
Vārda dienas: Leo, Leonards, Leons, Linards
Kopš gadumijas nakts Ķelnē, kad migranti pastrādāja seksuālus noziegumus pret daudzām sievietēm, sabiedriskajās diskusijās Vācijā pēdējo nedēļu laikā notiek atgriešanās pie sen gruzdējušām, bet līdz šim izstumtām nelāgām nojautām un aizdomām. Stingrāki sodi, bēgļu noziedznieku izraidīšanas procedūra, kriminalitātes rādītāji, "mačo" kultūra, nesavietojamās izpratnes par sievietes lomu sabiedrībā, Tuvajos Austrumos augušo vīriešu seksualitāte. Par šīm tēmām, kas līdz šim bija "tabu", ja runa bija par bēgļiem, nu tiek runāts aizgūtnēm un arvien brīvāk. Brīvi gan vairs nejūtas sievietes. Psihologi, piemēram, arī analizē, ka savas dusmas, vainas apziņu par vēlmēm, kas pēc reliģiskajiem kanoniem ir nosodāmas, no citas kultūras nākušais vīrietis var pārnest uz sievietēm. Uz tām, kas kārdina: īsos svārkos, dziļu dekoltē, uzvedas seksuāli atbrīvoti… Attēlā: demonstrācija Ķelnē 9. janvārī, plakāts vēsta: "Nē vardarbībai pret sievietēm". Vecgada vakarā pirms pusnakts lavierējot caur vīriešu pūļiem Ķelnes centrālajā stacijā un izspraucoties uz tikpat pārpildītā stacijas laukuma, pirmā doma noteikti nebija: "Izskatās, šeit briest kas nelāgs." Drīzāk: "Atmosfēra ļoti nepatīkama. Kaut kas nav kārtībā. Bet laikam jau tas ir normāli." Visapkārt tikai vīrieši. Nospiedošs vairākums piederīgi neeiropeiskām kultūrām. Iereibuši, uzvilktā noskaņojumā. Pie Doma kāpnēm un laukumā švīkst raķetes.
Pie stacijas ieejas stāv policisti. Pēta kādas jauniešu grupas dokumentus. Tie ir papīri, kādus daudzkārt jau gadījies redzēt, tiekoties ar bēgļiem Vācijā. (Vēlāk apstiprinās, starp policijas kontrolētajiem cilvēkiem tonakt lielākā daļa tiešām izrādījušies patvēruma meklētāji. Vismaz daži desmiti no aptuveni tūkstoša sapulcējušos cilvēku vēlāk pastrādāja noziegumus.) "Acīmredzot arī patvēruma meklētāji svin Jaungadu. Kāpēc gan viņiem, brīviem cilvēkiem, būtu šonakt jānīkst bēgļu mītnē?" tā sākumā šķita, nolūkojoties šajās ainās.
Taču kopš šīs nakts ir atklājušās daudz jaunu detaļu. Vēl daudz kas joprojām ir nezināms un apšaubāms. Droši gan ir viens: tas, ko prāts sliecās izskaidrot kā "normālu", tāds nebija. Taisnība bija pirmajam impulsam, ka "kaut kas nav kārtībā".
Tāds pats process – atgriešanās pie sen gruzdējušām, bet līdz šim izstumtām nelāgām nojautām un aizdomām – pēdējo nedēļu notiek sabiedriskajās diskusijās Vācijā.
Stingrāki sodi, bēgļu noziedznieku izraidīšanas procedūra, kriminalitātes rādītāji, "mačo" kultūra, nesavietojamās izpratnes par sievietes lomu sabiedrībā, Tuvajos Austrumos augušo vīriešu seksualitāte. Par šīm tēmām, kas līdz šim bija "tabu", ja runa bija par bēgļiem, nu tiek runāts aizgūtnēm un arvien brīvāk.
Brīvi gan vairs nejūtas sievietes. Naktī, viena un centrālajā stacijā? Nē! Nekādā gadījumā. Radio žurnāliste Viktorija Reita veikusi aptauju Ķelnes centrālajā stacijā. Nav sastapusi gandrīz nevienu sievieti, kura teiktu, ka viņai nav bail.
Ir dabiski tiekties meklēt kopsakarības un izdarīt vispārīgus secinājumus, sasaistot ar Jaungada nakts notikumiem agrākus novērojumus. Piemēram, atminēties gadījumu, kad kāda kolēģe – jauna, gaišmataina žurnāliste no Igaunijas –, veidojot rakstu par bēgļiem, bija norunājusi interviju ar nesen Vācijā iebraukušu irākieti. Nekas labs nav izdevies. Sākumā saruna lietišķā gaisotnē, līdz intervējamais nenocieties un mainījis sarunu tēmu: "Tu esi skaista!" Vai arī viesošanos bēgļu tranzīta punktā, kur ar žurnālistiem izvairās runāt sievietes. "Tiesības" to darīt, kā izskatījās, ir tikai vīriešiem.
Piedēvē sievietēm to, ko nosoda sevī
Lai kopsakarības izskatītos vēl ciešākas, var iesaistīt reliģiju un kultūru pētnieku viedokli, ko pēdējās dienās publicē vācu mediji.
Viens no minējumiem – konservatīvajās sabiedrībās jauni vīrieši jau savās izcelsmes valstīs dzīvo milzīgās pretrunās. No vienas puses, spiesti sekot konservatīvu sprediķotāju dogmām. Iegūt seksuālu pieredzi pirms laulībām ir sarežģīti. No otras puses, viņiem pieejama tāda pati informācija, kas Rietumos, tostarp pornofilmas. Piepeši nonākot vidē, kur ikdienā atļauts viss, kas reiz bijis redzams tikai filmās, bet ko aizliedz pašu kultūras kanoni, rodas frustrācija. Tas, ko gribas, ir rokas stiepiena attālumā. Taču to nedrīkst.
Turklāt nemaz nevar iegūt. Vai ir daudz jaunu vācu sieviešu, kuras vēlētos romantiskas attiecības ar vīrieti bēgli, kura dzīvesvieta ir, piemēram, sporta zālē, tātad cilvēku ar zemāku sociālo statusu? Ar kuru turklāt vienīgā sazināšanās iespēja ir ar arābu valodas "Google" tulkotāja starpniecību viedāltrunī?
Kā vācu presē izteikušies psihoterapeiti, iekšējais konflikts var izpausties arī psiholoģiskajā projekcijā. Savu neapmierinātību, dusmas, vainas apziņu par vēlmēm, kas pēc reliģiskajiem kanoniem ir nosodāmas, vīrietis var pārnest uz sievietēm. Uz tām, kas kārdina: īsos svārkos, dziļu dekoltē, uzvedas seksuāli atbrīvoti. Viņām – "izlaidīgajām" sievietēm – ar savām iekšējām normām savažotais, seksuāli neapmierinātais vīrietis piedēvē visu to, ko nosoda pats sevī.
"Viņi var darīt, ko grib"
Minētās versijas sasaucas ar to, ko intervijā interneta portālam "Zeit Online" paudis Besels Esa, kāds patvēruma meklētājs no Sīrijas. Viņš Jaungada naktī bijis stacijas laukumā, taču pats noziegumos neesot piedalījies.
Lielākoties tur esot bijuši bēgļi no Alžīrijas, Marokas, Somālijas, Afganistānas, Irākas, Sīrijas. Viņš vienubrīd pārlaidis acis cilvēkiem, raudzīdamies, vai te ir arī vācieši. Nevienu nav manījis.
"Zeit Online" viņš sāstījis: "Tie, kas uzbruka, tie bija dumji, neizglītoti vīrieši. Viņi domā, ja vācu sieviete valkā šauru apģērbu, viņa ir lēta un bez goda. Uzbrūkam es lielākoties redzēju alžīriešus un afgāņus, tas bija vairākums. Daži garāmejošajām sievietēm mēģināja apgrābstīt dibenu, es redzēju arī, ka apmēram piecpadsmit vīriešu grupa divas kliedzošas sievietes bija ievilkuši bara vidū."
Kā situācija eskalējusies tik tālu? "Daudzi bēgļi no tādām zemēm kā Alžīrija zina, ka viņiem nav gandrīz nekādu izredžu šeit reiz strādāt, studēt. Viņi tāpat tiks aizsūtīti atpakaļ. Tāpēc viņi domā, ka viņiem nav spēkā nekādi noteikumi, viņi var darīt visu, ko gribas. To viņi stāsta pilnīgi atklāti."
Turklāt, kā piebildis Basels Esa, daudziem kā musulmaņiem nav pieredzes ar alkoholu. Vecgada vakarā viņi dzēruši to no pudelēm: degvīnu, viskiju, martini.
Taču kā lai izskaidro to, ka šāda tipa noziegumi – tik lielā skaitā vienlaikus, dažādās vietās visā Eiropā – ir jauns fenomens? Jauni patvēruma meklētāji bez perspektīvas, bez iespējas strādāt, seksuāli frustrēti Vācijā dzīvojuši arī jau ilgi pirms migrācijas krīzes izvirzīšanas par Eiropas politisko problēmu.
Kāpēc sievietēm masveidā neuzbrūk pārējie, kas atrodas līdzīgā psiholoģiskā stāvoklī?
Vispārīgi secinājumi – vispārīgi aizspriedumi?
Ziņas, ar kurām nupat klajā nākusi ZiemeļreinasVestfālenes kriminālpolicija, vedina apšaubīt psiholoģizētos skaidrojumus. Izrādās, šī federālā zeme, it sevišķi Ķelne un Diseldorfa, jau gadiem esot Ziemeļāfrikas kriminālistu centrs, noskaidrojis laikraksts "Sueddeutsche Zeitung". Pie tiem Ziemeļāfrikas izcelsmes kabatzagļiem, laupītājiem un iebrucējiem, kuri tur jau darbojas, izmantojot bēgļu plūsmu, ierodas vēl nākamie. Izredzes saņemt patvērumu viņiem ir vienādas ar nulli, bet reāli viņi uzturas Vācijā gadiem ilgi. Tāpat kā salafisti, arī zagļu bandas vervējot sev līdzdalībniekus bēgļu mītnēs. Tāpat grupveida seksuālajiem uzbrukumiem esot arī īpašs apzīmējums arābu valodā: "taharrusch dschamai".
Var atrast vēl citus pretargumentus un novērojumu, kas "vispārīgos secinājumus" atkal sagāž kā kāršu namiņu, pārvēršot par tikpat vispārīgiem aizspriedumiem.
Tomēr grūti apgāžams paliek konstatējums: ir runa nevis par vispārēju noziedzību, bet gan noziedzību, kas saistīta tieši ar jauniem vīriešiem migrantiem. Cilvēkiem, kuri Vācijā ieradušies kā "bēgļi". Un ar viņu integrāciju, uzraudzību kaut kas nav "normāli" un "kārtībā".
Šo jau sen nojausto problēmu paslaucīšana šobrīd zem paklāja tiek pārmesta medijiem, politiķiem un policijai.
Ziņas bija
Skaļākais no aktuālajiem pārmetumiem – mediji "četras dienas slēpuši" Ķelnes uzbrukumus no sabiedrības – tomēr īsti nav taisnība.
Jaungada rītā pulksten 8.57 Ķelnes policija publicēja kopsavilkumu par nakts notikumiem. Tur bija pieminēta arī pūļa izklīdināšana no Doma kāpnēm, lai novērstu "masu paniku". Tomēr kopumā nakts esot "aizvadīta mierīgi", kas vēlāk izrādījās nepatiesība un ko par "kļūdu" atzina arī policija.
Nedaudz vēlāk sociālajos tīklos sāka parādīties ieraksti par seksuālos uzbrukumos cietušām sievietēm. It sevišķi ar vienu no tiem dalījās īpaši daudz lietotāju. Tā teksts noslēgts ar jautājumu, kas norāda uz bēgļu iesaisti uzbrukumos: "Vai tas ir tas, kam es ziedoju pusi sava drēbju skapja satura? Vai tā ir jaunā Ķelne? Vai tā ir jaunā Vācija?"
Ķelnes lokālajos klasiskajos interneta medijos pirmās ziņas par seksuālajiem uzbrukumiem parādījās jau Jaungada dienā. "Masīva uzmākšanās sievietēm centrālajā stacijā", Jaunā gada pirmajā dienā virsrakstā ziņoja, piemēram, "KoelnerStadt Anzeiger".
Lokālie mediji arī centušies ziņas jau 1. janvārī pārbaudīt policijā, taču pēcpusdienā preses dienests jau darbu bija beidzis. Tālāk sekoja vēl divas brīvdienas, kuru laikā parādījās citas publikācijas, toskait nedaudzos pārreģionālajos medijos.
Kāpēc lielie mediji lielākoties par to tomēr neziņoja? Ja ar tiem saprot lielo laikrakstu un žurnālu interneta portālus, viens no iemesliem ir banāls: ziņu aģentūrās šādas informācijas nebija. Varbūt šo mediju skanīgie nosaukumi vedina domāt, ka tiem pieejami kādi milzīgi no "parastiem cilvēkiem" slēpti ziņu resursi. Taču avoti tiem ir tādi paši kā portāliem Latvijā: ziņu aģentūru teksti. Tāpat kā Latvijā, arī vācu interneta ziņu medijos žurnālisti reti iziet no sava kabineta, izņemot pārgājienus uz virtuvi pēc kafijas krūzes. Turklāt svētku dienās un brīvdienās redakcijas strādā "pusslodzes" režīmā.
Satrauktos ignorē
Taču tas nebūt nenozīmē, ka medijiem nebūtu ko pārmest. Sabiedriskās televīzijas kanāls "ZDF" patiesi nolēma atlikt sižetu par Jaungada nakts notikumiem un par to jau atvainojusies. Bija arī mediji, kas uzkrītoši izvairījās no vārda "patvēruma meklētāji" vai pat "migranti" pieminēšanas materiālos. Turklāt ziņojumi bija atturīgi.
Taču kas ir šīs attieksmes cēlonis? Varbūt cēloņi patiesībā ir sekas?
Piemēram, kāda aina trīsdesmit kilometru no Ķelnes – Bonnā –, pāris mēnešu pirms Jaungada uzbrukumiem. Uz publisko diskusiju par bēgļiem sapulcējušies pārsimt cilvēku. Uzstājas kāds bijušais bēglis no Irākas, Bonnas Kristīgo demokrātu savienības frakcijas vadītājs un Tuvo Austrumu eksperts. Jautājumu daļā pēc mikrofona sniedzas skatītāji. Kā paātrināt integrāciju, kā ar bēgļu izmitināšanu sokas pašvaldībām, skan komplimentāri jautājumi.
Līdz pieceļas kāds vecāka gadagājuma kungs: "Es arī gribētu ko sacīt. Man šis viss nav pieņemams. Kāpēc netiek ņemtas vērā manas tiesības? Kāpēc man ir jābūt mierā ar to, ka manā dzīves telpā ienāk tik daudz svešinieku?" Viņš runā mierīgi. Nesaka neko rasistisku. Arī neko naidīgu. Taču neiederīgu diskusijas kopējā plūdumā gan. Zālē uzvirmo stīvuma, neērtības sajūta. Reakcija: klusums. Vīrieti ignorē gan diskusijas vadītāji, gan klausītāji. Laipni ļauj viņam pabeigt sakāmo. Un tad neatbildot pāriet pie nākamajiem jautājumiem.
Ja šajā zālē pieceltos policists un sāktu runāt par migrantu kriminalitāti, viņš izklausītos pēc labējā radikāļa. Arī žurnālists, kurš piepeši sāktu uzsvērt vardarbību bēgļu mītnēs, riskētu izskatīties pēc provokatora.
Baidās kļūt par labējo radikāļu ruporu
No otras puses, mediju nekritisko attieksmi pret migrācijas ēnas pusēm un piesardzīgo attieksmi pret bēgļu kriminalitātes tēmu sekmējuši tie paši, kas medijus dēvē par "melu presi" – migrācijas pretinieki.
Tie ir cilvēki, kas, pamanījuši kādu sociālajos tīklos publicētu nepārbaudītu šaušalīgu baumu stāstu – par bēgļu veiktām izvarošanām, slepkavībām, zādzībām, apēstiem zirgiem –, ar tiem bez apdoma dalās tālāk. Tie ir ļaudis, kuri no savas "Facebook" sienas šos izdomājumus neizdzēš pat tad, kad policija baumas izmeklējusi un izrādījies, ka tie ir pilnīgi izdomājumi. Akli sekojot labējiem radikāļiem, kuri šos nostāstus ražo tikpat meistarīgi kā Krievijas propaganda, viņi ne tikai ceļ paniku. Tiek arī tērēti lieli mediju un policijas resursi, lai katru no izdomājumiem pārbaudītu un atspēkotu.
Iznākums: Jaungada rītā sociālajos medijos ievietotais stāsts par seksuālajiem uzbrukumiem pat vēl nebija paspējis lāgā izplatīties, kad to izdzēsa paši "Facebook" grupas administratori. Tas viņiem pārlieku atgādināja kārtējo pret bēgļiem vērsto baumu stāstu, ar kādiem sociālie tīkli ik dienas tiek piesārņoti kilogramiem.
Jo lielāks labējo radikāļu spiediens, jo tendenciozākas kļūst to mediju publikācijas, kas līdz šim bijuši neitrāli. Tas mudina uz pašcenzūru – gluži pretējā virzienā. Piemēram, ziņojot par bēgļu kriminalitāti, baidīties izpelnīties jebkādu atzinīgu novērtējumu no labējiem radikāļiem, jo no tā cietīs medija tēls. No "pretējās nometnes" tas var tikt pasludināts par labējo radikāļu ruporu.
Vēl vairāk: kā virtuves sarunās atzīst žurnālisti, tas, ko dēvē par "pašcenzūru", ir rūpes par drošību. Žurnālistam ir jāziņo bezkaislīgi, bet kurš būs atbildīgs, ja pēc publikācijas, kurā patvēruma meklētāji tiks parādīti izteikti negatīvā gaismā, tiks nodedzināta kārtējā bēgļu mītne un ies bojā cilvēki?
"Pegidu" izdzenā, bailes paliek
Sestdienas pēcpusdienā vairāk nekā nedēļu pēc uzbrukumiem Ķelnes centrālā stacija atkal ir pilna ar vīriešiem. Atkal iereibušiem un agresīviem. Tiesa, ir nesalīdzināmi drošāk nekā Vecgada vakarā. Šoreiz visapkārt dežurē simtiem policistu, lidinās pat helikopters.
Tomēr atrasties stacijā atkal ir neomulīgi ne tikai sievietēm. Ikvienam. Sapulcējušies vīrieši nav ne migranti, ne patvēruma meklētāji. Gluži otrādi, tie ir sieviešu aizstāvji pret migrantiem ļaundariem – antiislamizācijas kustības "Pegida" demonstranti. Vēlāk viņi maršē, skandē nacistiskus saukļus, mēģina izaicināt policiju un visbeidzot tiek izdzenāti ar ūdensmetējiem.
Tās bailes un bažas, kas pēc Jaungada nakts Ķelnē virmo visapkārt, ar ūdensmetējiem vien izdzenāt neizdosies.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003
(0)
