Rīga 10°C, skaidrs, bez nokrišņiem, A vējš 3m/s
Piektdiena, 2024. gada 03. maijs 02:23
Vārda dienas: Gints, Uvis
Bažījas, ka naudiskā pateicība barikāžu dalībniekiem radīs šķelšanos
Saeima nodevusi komisijām agrākā Latvijas Tautas frontes (LTF) priekšsēdētāja, šobrīd Saeimas deputāta Romualda Ražuka ("Vienotība") vadītās darba grupas izstrādāto likumprojektu "Par 1991. gada barikāžu dalībnieka statusu", kas paredz veselu virkni atvieglojumu 1991. gada janvāra barikāžu dalībniekiem. Pat lāgā neiztirzāts, likumprojekts izraisījis jūtamu viļņošanos sabiedrībā (arī daudzu "Latvijas Avīzes" lasītāju vidū) un arī diezgan kritisku attieksmi. Kad 21. janvārī notika balsojums par nodošanu komisijām, atbalstu Saeimā varēja panākt tikai ar opozīcijas – "Saskaņas", Latvijas Reģionu apvienības un "No sirds Latvijai" balsīm. "Nacionālā apvienība" (NA) nebalsoja, savukārt Ražuka frakcijas biedri no "Vienotības" vienprātīgi atturējās, kas būtībā bija balsošana pret. Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) frakcijas vairākums likumprojektu atbalstīja. Paust savas domas "LA" redakcijā uzaicinājām likumprojekta autoru R. Ražuku, Saeimas deputātu Edvīnu Šnori un LU profesori filozofi Maiju Kūli.
"Divdesmit gadus tiem, kuri piedalījās barikādēs, nepienācās nekas. Tagad ir pēdējais brīdis, jo vēl tālāk to cilvēku vienkārši vairs nebūs," sarunā sacīja R. Ražuks. "Viens no iemesliem, kāpēc atbalstīju šo likumprojektu, kas nācis no tautas, – manā ieskatā, mūsu bērniem un mazbērniem, kuriem, un tas nav izslēgts, vajadzēs aizstāvēt savu Tēvzemi Latviju, jāredz, ka valsts atceras, pateicas un parūpējas par saviem aizstāvjiem. Likumprojekts ir vērsts ne tikai uz pagātni, uz tiem cilvēkiem, kuri bija barikādēs, bet arī uz nākotni." Tomēr sarunbiedri saredz likumprojektā ētiskas un morālas dabas problēmas. E. Šnore: "Jo tas neapzināti, bet pēc būtības sanaido tautu, kura piedalījās brīvības cīņā. Tāpat manā uztverē šādai pieejai, ja mēs valsts pateicību mērām tikai materiālā ziņā, var būt negatīvas sekas. Tātad – ja man valsts nedod, tad valsts ir slikta un es braucu prom turp, kur man dod vairāk! Tas ir tieši tas, kas ar jaunatni šobrīd notiek, jo ir tieši tāda veida domāšana." M. Kūle: "Iedomājos ainu: tu biji barikādēs, mēs tev iedosim 20 eiro, tu nebiji, mēs tev nedosim. Kur ir robeža? Radīsies skaudība, aizvainojums, nespēja pierādīt. Ticiet man, barikāžu svētā lieta būs saķēpāta. Es gribu godāt visus barikāžu cilvēkus, kas bija dažādos amatos – gan tos, kas sargāja, gan tos, kas vārīja un nesa. Bet es baidos no šiem sašķelšanas riskiem, un šeit es tos riskus redzu."
– Ievadam citēšu dažus "LA" lasītāju viedokļus. Pēteris Sāmītis no Dundagas: "Esmu barikāžu dalībnieks, un man palīdzība no valsts nav vajadzīga. Palīdzība ir vajadzīga barikāžu laikā nošauto tuviniekiem un tiem, kas tika ievainoti." Velta Viļumsone: "Alga par stāvēšanu uz barikādēm taču ir mūsu valsts!" Tādā noskaņā varētu turpināt...
R. Ražuks: – Jūs jau mani nebrīdinājāt, es būtu savas izdrukas atnesis. No visa, ko esmu savā epastā saņēmis, tikai viena vēstule bija negatīva, un tas cilvēks uzreiz atzina, ka nav reģistrējies kā barikāžu dalībnieks un nav apbalvots. Šī nav lieta, ko es pats būtu izdomājis un kādā sev vēlamā gaisotnē pasniedzis. Iniciatīva nāk no Mārupes barikāžu dalībnieku biedrības. Tajā ir 165 biedri. Viņiem pievienojās 1991. gada barikāžu Rīgas biedrība, kolēģi no Rēzeknes, Iecavas, Kārķiem. Patlaban notiek apmēram tas pats, kas pirmskara brīvvalsts laikā, kad visā Latvijā veidojās latviešu strēlnieku biedrības. Cilvēki tagad nāk kopā. Nāk kopā tāpēc, ka nejūtas droši. Un tāpēc viņi runā arī par šādām lietām.
– Nejūtas droši par ko?
– Ģeopolitiskās situācijas ziņā. Tādu draudu, kādi ir pašreiz, pirms kādiem pieciem gadiem, kad svinējām barikāžu divdesmit gadus, nebija.
– Bet vai to var saistīt ar vēlmi pēc finansiālā atbalsta?
– Neapšaubāmi! Vai vēlaties veicināt patriotismu un audzināt nākamos Latvijas aizstāvjus tikai tad, kad ūdens smelsies mutē? Viens no iemesliem, kāpēc atbalstīju šo likumprojektu, kas nācis no tautas, – manā ieskatā, mūsu bērniem un mazbērniem, kuriem, un tas nav izslēgts, vajadzēs aizstāvēt savu Tēvzemi Latviju, jāredz, ka valsts atceras, pateicas un parūpējas par saviem aizstāvjiem. Šis likumprojekts ir vērsts ne tikai uz pagātni, uz tiem cilvēkiem, kuri bija barikādēs, bet arī uz nākotni. Otrs apsvērums – man bija viena ļoti interesanta telefona saruna, piezvanīja cilvēks un pateica: nu ko jūs tur rakstāt, valsts ir nozagta un tas arvien turpinās. Un tad es sapratu, ka šim likumprojektam būtu arī tāda nozīme, ka tas kaut daļēji, kaut vai tikai tiem, kuri bija uz barikādēm un reāli riskēja ar savu dzīvību, atdotu to, kam vajadzēja būt visiem.
– Kāds ir valsts atbalsts 1991. gada dalībniekiem Lietuvā un Igaunijā?
– Igaunijā līdz barikādēm ar cilvēku tūkstošiem nenonāca. Viņi arī pie sevis uzbūvēja barikādes, taču tādu notikumu kā Lietuvā un Latvijā pie viņiem nebija. Lietuvā patlaban par šādu likumprojektu, kāds tagad ir mums, plaši diskutē. Līdz Seimam tas vēl nav nonācis. Valsts atbalstu Lietuvā saņem 1991. gada 11. – 13. janvāra notikumu dalībnieki, kādi 700 cilvēki, bet tas ir kas cits. Tāds likums, kas aptvertu tūkstošus, nav pieņemts, bet top, un mēs esam tajā ziņā tikuši tālāk.
E. Šnore: – Bet tie 700 lietuvieši, ko minējāt, viņi ir cietuši, toreiz ievainoti?
R. Ražuks: – Nu tāpat kā pie mums! Mēs Latvijā nekavējoši pieņēmām likumu par bojāgājušo personu bērnu sociālajām garantijām, skološanu un tā tālāk. Tie, kas 1991. gada janvārī tika ievainoti, saņem tikai parastās valsts sociālās garantijas. Neko īpašu.
E. Šnore: – Mēs ar Ražuka kungu šo esam jau vairākkārt publiski apsprieduši, un mana pozīcija – tiem, kas cietuši, nogalināto radiniekiem katrā ziņā jābūt kādiem atvieglojumiem, kompensācijām. No Renāra Zaļā, kurš tika ievainots 1991. gada 20. janvārī, es sapratu, ka šobrīd viņam nekāda atbalsta nav. Vēl mums drīzāk būtu jāakcentē piemiņas saglabāšana, jāmāca par to jaunatnei, jāatbalsta Barikāžu muzejs.
R. Ražuks: – Zaļā kungam tiešām nekā nav. Atbalsts bija tikai bojāgājušo bērniem līdz 18 gadu vecumam vai līdz mācību beigām. Barikādēs ievainotajiem nebija nekā.
E. Šnore: – Cietušajiem pienākas. Bet par visiem pārējiem, tiem, kas piedalījās barikādēs, mans uzskats ir cits, un domāju, ka visiem barikāžu dalībniekiem atvieglojumus nevajadzētu. Es izrakstīju Ražuka kunga citātu, ka likumprojekts būšot "signāls Latvijas aizstāvjiem nākotnē, ka valsts prot pateikties". Iznāk, ka līdz šim valsts pateikties nav pratusi?
R. Ražuks: – Nav pratusi.
E. Šnore: – Pēc Ražuka kunga interpretācijas, pateicība ir tikai tad, ja ir materiālais atbalsts. Pēc šīs loģikas iznāk, ka arī pie Triju Zvaigžņu ordeņa jādod līdzi aploksnīte, pretējā gadījumā tā vairs nav "īsta" pateicība.
Manā uztverē, šādai pieejai, ja mēs valsts pateicību mērām tikai materiālā ziņā, var būt negatīvas sekas. Tātad – ja man valsts nedod, tad valsts ir slikta un es braucu prom turp, kur man dod vairāk! Tas ir tieši tas, kas ar jaunatni šobrīd notiek, jo ir tieši tāda veida domāšana. Ja ieviesīsim Ražuka kunga piedāvāto, būs vēl sliktāk.
M. Kūle: – Kā es to uztveru... Tas bija lieliski, ka šogad notika tāda plaša barikāžu notikumu atcerēšanās! Daudziem cilvēkiem, arī man, tas bija ļoti svarīgs dzīves posms. Jau agrāk runāts, ka vajadzētu ar kādu zināmu naudas summu kaut kā kompensēt barikāžu dalībniekiem – vai tiem, kam ir nozīmītes, vai tiem, kas ir uzskaites sarakstos, vai tiem, kas ir aktīvi biedrībā. Manas izjūtas pirmajā mirklī ir prieks un pateicība par to laiku, par to, ka visi bijām tik stipri kopā, kā vairs nekad nav atkārtojies. Otrā sajūta – pateicības forma ar naudu mūs sašķels, sadalīs. Bet šobrīd mums atkal ļoti nepieciešama vienotība. Ne tikai latviešu starpā. Mēs patiešām šobrīd nezinām visus ģeopolitiskos riskus, un varbūt mums nemaz visu neizstāsta. Un tagad sākt cilvēkus šķirot? Iedomājos ainu: tu biji barikādēs, mēs tev iedosim 20 eiro, tu nebiji, mēs tev nedosim. Kur ir robeža? Vai sievietes, kas vārīja zupu "Kaķu mājā", ir barikāžu dalībnieces? Mans dēls Matīss, tagad Mākslas akadēmijas doktors, toreiz tāds skolnieciņš, dikti gribēja pa barikādēm grozīties, un mēs viņu nelaidām. Tad viņš teica: "Es viņus visus uzzīmēšu!" Viņš katru dienu zīmēja – Mihailu Gorbačovu kā nelieti un tā... Mēs viņa zīmējumus spraudām pie stendiem, kas bija nolikti pie Biržas ēkas. Turpat bija dzeja, folklora, pat visādas častuškas krieviski. Šķiet, šobrīd tas viss glabājas Kara muzejā.
E. Šnore: – Man toreiz bija 16. Es staigāju ar fotoaparātu. Toreiz tur bija ļoti daudz tādu skolnieku, tieši no Rīgas skolām. Un ja arī viņi gribētu pieteikties? Kā pierādīt?
– Es saprotu, ka šobrīd Ražuka kunga piedāvātais valsts atbalsts attiektos uz nedaudz virs 30 tūkstošiem cilvēku...
R. Ražuks: – Nevis "drusku virs", bet precīzi 33 tūkstošiem cilvēku. 32 tūkstošiem ir barikāžu dalībnieka piemiņas zīmes un tūkstotim ir godaraksti. Šis process turpinās kopš 1996. gada. Principā tas ir barikāžu dalībnieku kodols, pa aptuveni pusotram tūkstotim katrā bijušajā Latvijas rajonā un kādi deviņi tūkstoši Rīgā. Divdesmit gadu viņiem nekādi materiāli labumi ne tuvumā neparādījās. Tie ir cilvēki, kas pēc Latvijas Tautas frontes sarakstiem, reāli, pēc grafikiem brauca uz barikādēm. Visi tie cilvēki ir zināmi.
– Tie ir 33 tūkstoši, bet, ja atceramies, ka pirmsbarikāžu mītiņā Daugavmalā sanāca pusmiljons?
– Vadāties no mītiem, ka barikādes tapa vienkārši tāpat? Ne Dziesmu svētkus, ne olimpiādi nevar noorganizēt tāpat. Barikādes patiesībā tika organizētas visu to tumšo 1990. gada rudeni. Tā daļa, kam pēc 13. janvāra manifestācijas bija jāpaliek pie konkrētiem objektiem, tur arī palika.
E. Šnore: – Bet tā daļa, kas atvairīja agresiju, bija tieši tas pusmiljons, un to nevar ignorēt. Un kāpēc jūs nerosināt atbalstu tiem, kas tiešām cieta, ievainotajiem?
R. Ražuks: – Redziet, kāpēc viņiem nekā nav: mēs visi esam 1991. gada barikāžu dalībnieku biedrībā, un viņu priekšsēdis toreiz negribēja prasīt. Sākumā nebija tādas domas. Kritušo bērniem – jā. Viņu bērni ilgus gadus saņēma labus pabalstus. Bet no ievainotajiem nebija tādu prasību. Tagad to varētu rosināt kādos likumu grozījumos. Piemēram, tajos, kas attiecas uz karavīru aprūpi.
– Tad varbūt vajag šajā likumprojektā kaut ko mainīt, sašaurināt atbalstāmo loku. Lai nav tā, ka no viena grāvja nonākam otrā?
– Kā sašaurināt? Ir saraksti, konkrēti cilvēki, koordinatori...
– Bet iedomājieties, satiksies kaut kur laukos pie veikala divi vīri, abi 1991. gadā bijuši uz barikādēm, tikai viens saņēmis pabalstu, otrs ne...
– Neviens neliedz tam otram, ja viņi kopā braukuši...
E. Šnore: – Bet, ja viņš braucis, taču nevar pierādīt?
R. Ražuks: – Tad tā ir cita kategorija. Būtiski ir tas, lai šo statusu saņemtu cilvēki, kas pēc LTF aicinājuma, organizēti kā vienība brauca un nomainīja viens otru. Jā, tur nāca klāt ļoti daudz cilvēku. Lielākā Latvijas daļa bija patrioti, taču viena lieta ir sēdēt barikādēs, otra – gatavot ēst...
E. Šnore: – Starp tiem, kuri gāja bojā apšaudē pie Bastejkalna 1991. gada 20. janvārī, liela daļa bija tādu, kurus uzreiz nemaz nevarēja atpazīt, jo viņu nebija ne sarakstos, ne atbraukuši organizēti pēc LTF aicinājuma. Neorganizētu, tikai pēc savas iniciatīvas nākušu cilvēku bija ļoti daudz! Jūs taču pats esat agrāk diskusijās atzinis, ka ar rīdziniekiem – barikāžu dalībniekiem – varētu būt problēmas! Pilnīgi loģiski, ka radīsies šķelšanās un sanaidošanās!
R. Ražuks: – Ar Rīgu būs grūtāk, bet to var izdarīt. Pieņemsim, Kurzemes rajona sarakstā bija 120 vīri, kas organizēti, koordinēti gāja un dežurēja. Protams, tie, kas nedabūs atbalstu, bet uzskatīs, ka viņiem vajadzēja dabūt, jutīs skaudību. Tomēr: vai viņi tiešām tur bija? Pēc manas pārliecības, dalībnieku loks ir pilnīgi noskaidrojams un tur nevar būt... Tad ko darīt – atteikties no šīs idejas tamdēļ, ka grūti? Mans aicinājums ir sanākt kopā visām barikāžu dalībnieku kopām un visus atcerēties. Es nesen biju Bauskas novada Bārbelē un tur tāds darbs notiek. Cilvēki sanāk kopā, cenšas sameklēt tos, kas mainījuši dzīvesvietu. Otrkārt, pateicības rakstu pasniegšana barikāžu dalībniekiem jau netiek pārtraukta.
M. Kūle: – Bet jūs gribat iedarbināt naudu, un nauda ir ļoti nešķīsta substance.
E. Šnore: – Un ar politisko situāciju sakaru es tur īsti neredzu.
R. Ražuks: – Mēs neko negribam nopirkt, mēs gribam palīdzēt cilvēkiem, kas bija savas tautas varoņi!
E. Šnore: – Manuprāt, mums būtu drīzāk steidzīgi jāpalīdz tiem, kas tika ievainoti, nevis jācenšas divus gadus pēc kārtas virzīt likumprojektu, kuru noraida pat jūsu paša partijas biedri!
R. Ražuks: – Palīdzēsim. Tie ir daži cilvēki. Nevajag ieciklēties uz ievainotajiem. Viņi nav invalidizēti, un pašreiz viņiem šī palīdzība nav nepieciešama.
M. Kūle: – Ievainojums, tas tomēr ir uz mūžu. To cilvēku loks ir definējams. Mēs esam iekavējuši un mums viņiem jāprasa piedošana. Man šajā gadījumā tomēr visvairāk bail no sanaidošanas. Nu labi, izsniedzam godarakstus... To varam un to vajag darīt, bet tiklīdz parādīsies aploksnītes... Radīsies skaudība, aizvainojums, nespēja pierādīt. Ticiet man, barikāžu svētā lieta būs saķēpāta. To mēs nedrīkstam atļauties!
R. Ražuks: – Nekādā ziņā nedrīkstam! Mēs vienkārši godināsim tos cilvēkus, kas nepalika mājās
M. Kūle: – Bet mājās nepalika tādi pūļi! Tur taču bija dažādas kategorijas!
R. Ražuks: – Jūs domājat, ka likuma ideja radās tukšā vietā? Protams, mārupieši par to diskutēja. Arī par to, kā bija pirmskara Latvijas laikā, kā bija ar AP un PSRS Tautas deputātu kongresa delegātiem, kam ir īpašās pensijas.
E. Šnore: – Tas nav salīdzināms ne ar 1918. – 1920. gada Neatkarības cīņām, ne ar citiem gadījumiem, kas ir viegli pierādāmi. Šī lieta nav pierādāma un kā tāda nav atbalstāma.
R. Ražuks: – Man ir cits viedoklis. Es jums saku, ka kodols ir zināms un vienkārši vajag šo darbu lēnām turpināt, lai nonāktu pie kopsaucēja. Protams, vēl būs diskusijas, priekšlikumi. Pagaidām es dzirdu tos, kuriem šis statuss "nespīd", vai tos, kuriem tāds statuss nav vajadzīgs. Ceru, ka drīz savu vārdu sacīs arī pašreiz klusējošais vairākums.
E. Šnore: – Vai tie cilvēki, kas zvanīja, kad mēs diskutējām Latvijas Radio, un teica, ka bijuši barikādēs, taču uzskata, ka tādu likumu nevajag, ir skauģi vai tie, kam "nespīd"? Varbūt viņiem vienkārši šī ideja šķiet nepareiza, latviešu tautu sanaidojoša?
R. Ražuks: – Neredzu nekādu sanaidošanu. Te ir pilnīga vienlīdzība.
E. Šnore: – Kāda vienlīdzība!? Jūs teicāt "kodols"!
R. Ražuks: – Tam kodolam viņi varēja pievienoties. Tā bija pilnīgi brīvprātīga lieta, kuru cilvēks tajā laikā apliecināja ar savu rīcību. Tagad, kad barikādes ir uzvarējušas, ļoti daudzi sevi asociē ar to, bet, kad vajadzēja konkrēti kaut kur būt, to cilvēku nemaz nebija simtiem tūkstošu.
– Bet vai tā nav "Pandoras lāde"? Kas būs nākamais par ko prasīt atlīdzību? "Baltijas ceļš"? Iznāks, ka par līdzdalību jebkurā patriotiskajā aktā, kur bijis kaut minimāls apdraudējums, varēs jautāt: "Bet kas man par to būs?"
R. Ražuks: – "Baltijas ceļā" cilvēki negāja ar pasi kabatā un asinsgrupu uz rokas. Nevajag tā visu pārvērst. Divdesmit gadus tiem, kuri piedalījās barikādēs, nepienācās nekas. Tagad ir pēdējais brīdis, jo vēl tālāk to cilvēku vienkārši vairs nebūs. Faktiski tie, kas stāvēja barikādēs, bija tie paši, kas bija "Baltijas ceļā". Tas arī ir tas atmodas kodols, vai sauciet, kā gribat.
M. Kūle: – Jā. Tas process arī vērsīsies uz sliktu, ja tagad izplatīsies tāda ziņa, ka "nedod" un "nenovērtē". Arī to nedrīkst ielaist. Vēlreiz atkārtoju – barikādes bija mūsu vienotības pamats. Es Ražuka kungu ļoti cienu, bet, kad viņš man tagad saka "bija kodols", "saraksti", es arī tā iekšēji it kā atgrūžos. Izjūta man saka: nav labi. Vajag ko vienojošu. Kopā. Lai nav jāuzrāda fotogrāfija vai divi kaimiņi par lieciniekiem.
– Vai jūs, Ražuka kungs, nemulsina tas, ka likumprojektu Saeimā atbalsta tikai "Saskaņa" un opozīcijas partijas? Pat ne jūsu "Vienotība"?
R. Ražuks: – ZZS atbalstīja. Mūsu partija atturējās. Tur ir divi iemesli. Pirmkārt, fiskālās disciplīnas ievērošanas tradīcija. Otrkārt, frakcijā par to nebija notikusi diskusija, jo tajā laikā es biju barikāžu piemiņas pasākumos un attiecīgā frakcijas sēdē nepiedalījos. Ja būtu piedalījies, tad "Vienotībā" domas varbūt dalītos. Vēl viena lieta – es ne pirmo gadu esmu politikā un diemžēl novēroju, ka katra nākamā deputātu, valdības paaudze cenšas mazāk atcerēties to, kas bijis agrāk, toties visus panākumus vairāk cenšas asociēt ar sevi. Diemžēl tāda tendence ir.
E. Šnore: – Es domāju, tur ir cits izskaidrojums. Šis likumprojekts tiek virzīts jau otro gadu, un tā būtība gan jau ir ļoti labi zināma. Drīzāk pozīcijas deputāti un arī Ražuka kunga partijas biedri nebalsoja par tāpēc, ka šim likumprojektam ir ētiskas un morālas dabas problēmas. Jo tas neapzināti, bet pēc būtības sanaido tautu, kura piedalījās brīvības cīņā. Varbūt ar to izskaidrojama "Saskaņas" balsojuma vienbalsība? Viņi jau arī nav muļķi. Tas ir kā iemest kaulu, lai paši savā starpā saplēšas. Tas jau notiek.
M. Kūle: – Es arī tā domāju. Šobrīd man šķiet, ka jūs nemodelējat situāciju, ka trūkst izjūtas, kā tas var izvērsties. Un tas neizvērtīsies labi. Tas jau nav labi, jo, kad mēs sakām, ka tādu likumu nevajag, tie, kas saka, ka vajag, jau sāk apvainoties. Ja piešķirtu medicīnisko atbalstu ievainotajiem, tas būtu saprotams visiem. Ja noraida visu, tā neapmierinātības sēkliņa paliks. Un tādas lietas nedrīkst pieļaut.
R. Ražuks: – Nepiekrītu. Tāda neapmierinātība rūgst sabiedrībā jau daudzus gadus. Ar mani vai bez tā izlauztos ārā. Notiks tālākās diskusijas Saeimā, un tad redzēsim, kāds likumprojekts par barikāžu dalībnieka statusu būs gala variantā.
M. Kūle: – Man kā filozofei tā ir tāda mistika! Kā tas sanāk, ka LTF laikos jūs tik lieliski izvadījāt procesus? Un šobrīd tas nenotiek. Politiķim taču jābūt mirkļa, cilvēku izjūtai... Es jūs, Ražuka kungs, ļoti cienu, bet tagad – nav. Nu nav! Ja jūs tā ļoti spītīgi turpināsiet šo ideju bīdīt vēl kādus gadus, publiski, presē, jūs paša iedibinātajā Latvijā savām rokām iesēsiet nepatiku un šķelšanos. Vai Ražukam to vajag?
R. Ražuks: – Nevajag asociēt to tikai ar mani, jo neesmu vienīgais, kas tā domā. Nekad neesmu baidījies no sarežģītiem jautājumiem. Es biju ar šiem cilvēkiem kopā, viņiem šī doma ir, un es to uzskatu par savu pienākumu. Tā lieta jāizdiskutē. Jebkurš, lai cik tagad augstu sēdētu, tur ir, pateicoties tikai tam, ka toreiz cilvēki riskēja ar dzīvību.
– Tātad Latvija ar tādu likumprojektu, kas aptver tik lielu neatkarības cīnītāju skaitu, starp Baltijas valstīm soļo priekšgalā?
R. Ražuks: – Arī Lietuvā būs. Tikko Latvijā pieņems, lietuvieši neatpaliks un nostāsies blakus. Nevajag censties mani pārliecināt. Es lēmumu esmu pieņēmis.
M. Kūle: – Es gribu godāt visus barikāžu cilvēkus, kas bija dažādos amatos – gan tos, kas sargāja, gan tos, kas vārīja un nesa. Es gribu tautas vienotību. Bet es baidos no šiem sašķelšanas riskiem, un šeit es tos riskus redzu.
***
UZZIŅA
Likumprojekts barikāžu dalībniekiem paredz
iespēju priekšlaicīgi pensionēties divus gadus pirms pensijas vecuma sasniegšanas;
pensijas neapliekamais minimums paaugstinātos līdz 280 eiro, kas pensiju palielinātu aptuveni par 20 eiro;
attiecīgā iedzīvotāju grupa saņemtu atvieglojumus medicīniskajā aprūpē un sociālajā rehabilitācijā, kā arī 50% atvieglojumus sabiedriskā transporta izmantošanā. Personas ar barikāžu dalībnieka statusu saņemtu zāļu iegādes kompensāciju, kā arī atbrīvojumu no pacienta iemaksas ārstniecības iestādēs;
pašvaldības varētu lemt par sociālo garantiju noteikšanu barikāžu dalībniekiem, piešķirot nekustamā īpašuma atlaides, kā arī atvieglojumus pašvaldības nodevu maksāšanā vai pakalpojumu saņemšanā.
Atvieglojumi attieksies tikai uz tiem, kas par līdzdalību barikāžu notikumos saņēmuši 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmes vai 1991. gada barikāžu dalībnieka pateicības rakstus no Saeimas. Likumprojekta sagatavotāji lēš, ka galējā variantā šādu personu skaits nepārsniegtu 40 tūkstošus.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003