Rīga 10°C, skaidrs, bez nokrišņiem, ZA vējš 3m/s
Ceturtdiena, 2024. gada 02. maijs 02:24
Vārda dienas: Sigmunds, Zigismunds, Zigmunds
Valsts sekretāre Pētersone-Godmane aizēno ministru Kozlovski
Valsts austrumu robežas stiprināšana, bēgļu uzņemšanas pasākumi (un nodrošināšanās pret papildu bēgļiem) un policijas darba kvalitātes uzlabošana – iekšlietu ministrs Rihards Kozlovsks ("Vienotība") jaunapstiprinātajā valdībā nevarēs sūdzēties par darba trūkumu. Taču ne viens vien politiķis kuluāros izsaka šaubas par to, cik lielā mērā Kozlovskis pats kontrolē procesus iekšlietu nozarē.
R. Kozlovskis Iekšlietu ministriju (IeM) sāka vadīt 2011. gada oktobrī Valda Dombrovska trešās valdības laikā. Šajos gados viņš pamanījies pārdzīvot divus premjerus un trīs valdības maiņas. Kas ir tās īpašās kvalitātes, kas ļāvušas viņam tik ilgi noturēties amatā? Aptaujāto politiķu un nozares ekspertu domas dalās – daži apgalvo, ka viņš ir viens no labākajiem iekšlietu ministriem, kurš turklāt pārzina nozari no iekšpuses (savulaik strādājis Valsts policijā, Valdības apsardzes dienestā, Drošības policijā, vadījis NATO samita drošības pasākumu sagatavošanu). Citi, gluži pretēji, uzskata, ka Kozlovskis ministra amatā bijis kluss un pasīvs, bet galvenais, ka nevienam nav īpaši traucējis.
Iekšlietu nozares pārstāvji joprojām nav aizmirsuši Kozlovska priekšteci – bijušo iekšlietu ministri Lindu Abu-Meri (tolaik vēl Mūrnieci), bet viņa tiek pieminēta ne ar tiem labākajiem vārdiem. Kozlovski varētu vainot par izlēmības un asuma trūkumu, toties L. Mūrniecei šīs īpašības piemita pat pārāk daudz. Tieši straujās dabas dēļ viņas attiecības ar nozari ātri vien kļuva sarežģītas un tika pieņemta virkne pārsteidzīgu lēmumu. Vajag ietaupīt līdzekļus un Policijas akadēmija nav pietiekami ekonomiska? Nav ko auklēties – likvidējam! Vajag ieviest fotoradarus? Ko tur daudz vilks garumā – "izsitam" konkursu, nododam pilnvaras šaubīgam uzņēmējam, kurš uzreiz uzstāda ierīces un sāk iekasēt soda naudas, bet galu galā projekts izgāžas. Kozlovska taktika ir kardināli pretēja. Atkārtotā radaru ieviešana ļoti precīzi raksturo pašreizējo ministru. Tā notika ļoti mierīgi un pakāpeniski, pēc konsultācijām ar satiksmes drošības ekspertiem. Izvietošanu un uzstādīšanu veica CSDD un Valsts policija, nevis privāts uzņēmējs. Radaru vietas tika saskaņotas ar nevalstiskajām organizācijām, un informācija par tām publicēta labu laiku pirms uzstādīšanas, ļaujot autovadītājiem aprast ar jauno kārtību. Tādējādi radari atgriezušies ielās, bet tas noticis bez skandāliem, histēriskiem paziņojumiem un protestiem.
Arī citi sasniegumi bijuši tikpat klusi. Piemēram, atjaunots Iekšējās drošības birojs, kura uzdevums ir atklāt, izmeklēt un novērst noziedzīgus nodarījumus, kurus izdarījušas IeM padotībā esošo iestāžu amatpersonas. Diemžēl šis birojs nepārrauga drošības iestādes (SAB un DP), kā arī Finanšu policiju, bet pēdējā laika skandāli liecina, ka Finanšu policijai iekšēja uzraudzība nenāktu par ļaunu.
Aicina būt asākam
Izslavētā iekšlietu sektora darbinieku algu palielināšanas koncepcija gan tika izpildīta tikai daļēji, un Latvijas Apvienotās policistu arodbiedrības vadītājs Agris Sūna neslēpj savu sašutumu: "Daudz solītā 200 eiro algu pielikuma vietā policisti šogad saņēmuši knapus 50 eiro. Pagājušogad tik lepni tika runāts, ka sasniegs un pārsniegs pirmskrīzes algu līmeni. Taču šobrīd līdz pirmskrīzes algu līmenim vēl pietrūkst kādu 150 – 200 eiro! Ministram jāstrādā pēc principa "vīrs un vārds". Aktīvākam jābūt. Bet, no otras puses, varbūt labāk tāds mierīgs ministrs nekā hiperaktīva priekštece, kas tik daudz samaitāja."
Atšķirībā no ārstiem un skolotājiem iekšlietu struktūru darbinieki pēdējā laikā nav rīkojuši publiskas protesta akcijas, bet A. Sūna apgalvo, ka policistu neapmierinātība esot tikpat liela: "Mūsu profesijas specifika diemžēl ir tāda, ka nopietnus protestus sarīkot ir grūti. Lai uzturētu savu ģimeni, policisti strādā vairākos darbos, viņi ir nodzīti līdz sadegšanas robežai un izvēlas balsot ar kājām, pārejot uz citu darbu."
Arī vairāki Saeimas deputāti, tostarp no Kozlovska pārstāvētās "Vienotības", aicina ministru kļūt aktīvākam un asākam, jo nākamajā darba cēlienā viņam priekšā stāv lieli darbi. "Pirmkārt, policistu izglītošana un profesionalitātes celšana, kas iekšlietu sistēmā šobrīd ir lielākais izaicinājums. Ne mazāk svarīgs jautājums būs austrumu robežas nostiprināšana. Plāni ir labi, bet to īstenošanai būs nepieciešami papildu līdzekļi. Ministram nāksies šo viedokli aizstāvēt valdībā un tur bez stingrības un asuma neiztikt. Ir pienācis brīdis sist dūri galdā!" teica Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs Ainars Latkovskis ("Vienotība").
Līdzīgu viedokli pauda arī deputāts Jānis Ādamsons, kurš 90. gadu vidū pats vadīja IeM: "Valsts iekšējā un ārējā drošība ir prioritāte, bet konkrētos darbos es to neredzu, izņemot simbolisku atalgojuma palielināšanu. Valsts policijas koncepcija līdz šim brīdim nav pieņemta, kaut arī jau pirms diviem gadiem ir izstrādāta un mētājas pa kabinetiem."
Pēdējo gadu laikā skarbākie iekšlietu ministra kritiķi bijuši Nacionālās apvienības pārstāvji, kas ne reizi vien pieprasījuši iekšlietu ministra skaidrojumus par dažādām nebūšanām – "antifašistu" trokšņošanas pieļaušanu pie Brīvības pieminekļa 2013. gada 16. martā, Maidanam veltītās izstādes nenosargāšanu pērn un nepārliecinošu Latvijas pozīcijas aizstāvēšanu bēgļu jautājumā.
"Ministrs zina, ka pārāk liela aktivitāte noteikti kādam nepatiks. Nevarētu teikt, ka viņš neko nedara. Kaut ko jau klusi čabinās, bet netiek veiktas nopietnas reformas iekšlietu sistēmā, kas būtu nepieciešamas. Policijā ir daudz neatrisinātu jautājumu saistībā ar darbinieku atalgojumu, profesionalitāti, lojalitāti valstij, godīgumu. Protams, ir daudz policistu, ko varētu saukt par pozitīviem piemēriem, bet ir diemžēl arī negatīvie, kas met ēnu uz pārējiem," spriež NA Saeimas deputāts Jānis Dombrava. Viņaprāt, Kozlovska rīcība ir novēlota – tikai pēc Zolitūdes traģēdijas ministrija attapās, ka VUGD aprīkojums nav pietiekams. Sākās migrācijas krīze, pēkšņi konstatēja, ka austrumu robeža faktiski stāv vaļā.
Pats Kozlovskis gan uzskata, ka ir gana kareivīgs: "Dabūjām 29 miljonus darbinieku atalgojumam. Tas nebūt nenācās vienkārši, bet bija jāizcīna. Diskusijās par budžeta veidošanu valdībā es nebiju mierīgs. Nācās iet arī uz asumiem, lai panāktu vismaz šo kompromisa variantu."
Ministrs zem dāmu brunčiem
Vairāki politiķi, kam lūdzu novērtēt Kozlovski kā IeM vadītāju, pie izslēgta diktofona smējās: "Ja vēlies rakstīt par IeM vadību, tad labāk jautā nevis par Kozlovski, bet par Ilzi Pētersoni-Godmani un pārējām viņa dāmām." Katrā jokā ir daļa patiesības, un šajā gadījumā, iespējams, pat ļoti liela. I. Pētersone-Godmane IeM struktūrās strādā jau sešpadsmit gadus, no kuriem pēdējos sešus gadus pavadījusi valsts sekretāres amatā. Latvijas politikā arī iepriekš bijuši gadījumi, kad spēcīgs valsts sekretārs faktiski pārņem ministrijas vadību no nepieredzējuša vai vāja ministra. Ar "pārējām dāmām" domātas IeM parlamentārā sekretāre Evika Siliņa un ministra preses padomniece Daiga Holma.
No koalīcijas deputātiem par ministra patstāvību atklāti runāt piekrita tikai Jānis Dombrava (NA), un viņa teiktais nav glaimojošs: "Bieži rodas iespaids, ka Kozlovskis nav pirmā seja ministrijā, bet šo lomu grib uzņemties valsts sekretāre. Viņa ietekmē pat politisku lēmumu pieņemšanu. Diemžēl šīs ierēdnes īstenotā politika nav virzīta uz nacionālas valsts nostiprināšanu. Ar to esam saskārušies vairākkārt, piemēram, bēgļu jautājumā, kur viņa bija aktīvāka lobētāja nekā Kozlovskis. Arī termiņuzturēšanās atļauju jautājumā valsts sekretāre rīkojās visnotaļ politiski un ieinteresēti. Kozlovskis ir tāds cilvēcīgi lādzīgs, bet pakļāvīgs – tipisks izpildītājs, nevis vadītājs. Tādēļ ministrija reizēm iet pašplūsmā, bet citkārt vadības grožus pārņem valsts sekretāre vai kāds cits, kam tajā brīdī rodas vajadzība ietekmēt kādus procesus."
Iespējams, iespaidu par Kozlovska pakļāvību rada fakts, ka iekšlietu nozares aktualitātes bieži komentē nevis pats ministrs, bet tieši valsts sekretāre. I. Pētersone-Godmane ne vien vadīja bēgļu uzņemšanas darba grupu, bet arī caur medijiem skaidroja imigrācijas aktualitātes sabiedrībai. Arī parlamentārā sekretāre E. Siliņa žurnālistiem ir daudz atvērtāka nekā ministrs, viņa aktīvi skaidrojusi cīņu pret tā sauktajiem spaisiem. Politiskā PR teorijā ir tāds triks – ministrs runā tikai labās ziņas (policija aizturējusi bīstamus noziedzniekus, robežsardze noķērusi nelegālus imigrantus, glābēji kādu izglābuši). Savukārt pienākums skaidrot ikdienas nebūšanas ar korumpētiem policistiem, nepopulārus jautājumus par bēgļiem un tamlīdzīgi tiek uzdots ierēdņiem.
Kozlovskis pats kategoriski noliedz, ka atrastos dāmu pavadā. "Mēs esam komanda, un man ir paveicies ar ļoti kompetentiem biroja darbiniekiem, taču politiskos lēmumus pieņemu es, un tie tiek izpildīti. Pētersones-Godmanes kundze uzņēmās vadīt bēgļu darba grupu un veiksmīgi ar to tika galā. Siliņas kundze "nosedz" visus jautājumus, kas skar sadarbību ar parlamentu. Ja kāds teic, ka viņas manā vietā pieņem politiskus lēmumus, tad lai nosauc konkrēti, kurā lēmumā tas tā noticis!" Viņš arī noliedz, ka izvairītos no nepatīkamu jautājumu komentēšanas, atgādinot, ka gan informēja par Zolitūdes traģēdijas sekām, gan pats devās tikties ar Mucenieku iedzīvotājiem, kurus satraukušas bēgļu politikas sekas.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003