Grib reālu Labklājības, nevis pabalstu ministriju

Pensionāri Āboltiņai neūjināja, bet pašadītus dūraiņus ar nedāvināja

Vakar Latvijas Pensionāru federācijas (LPF) domes sēdē piedalījās arī jaunais labklājības ministrs Jānis Reirs ("Vienotība") un Saeimas deputāte, "Vienotības" līdere Solvita Āboltiņa. J. Reirs sacīja, ka plāno pensijas indeksācijas modeļa maiņu. Pagaidām gan vēl nepieciešams izstrādāt likumprojektu, un to apņēmusies izdarīt Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas vadītāja Aija Barča (ZZS). Likumprojektu varētu izstrādāt līdz martam. Pensiju indeksācijas apmēru atgriezt pirmskrīzes līmenī esot iespējams, jo sociālā budžeta izdevumi ir mazāki par ieņēmumiem. Kā ziņo LETA, J. Reirs pēc sēdes žurnālistiem sacīja – indeksācija lielākā apjomā plānota, sākot ar 2017. gadu. Šobrīd, indeksējot pensijas, tiek izmantots koeficients 0,25 no algu pieauguma, tomēr no 2017. gada iecerēts, ka šis koeficients būs 0,5. Piemēram, ja algas valstī pieauga par 10 eiro, tad, indeksējot pensijas, līdz šim tās pieauga par 2,5 eiro, bet 2017. gadā pie šāda algu pieauguma pensijas tiktu palielinātas par pieciem eiro. Precīzāki aprēķini gan gaidāmi, kad likums tiks pieņemts.

J. Reirs pensionāriem solīja arī citas reformas, uzsverot, ka ministrijai ir jābūt reālai Labklājības ministrijai, nevis pabalstu ministrijai, pieminot nepieciešamo sadarbību ar Ekonomikas, Finanšu un Veselības ministrijām, ziņo BNS. "Man visi jautā, pirms tam strādāji Finanšu ministrijā, vajadzēja turēt budžetu, tagad otrā pusē, kā tad būs? Būs labi, bet ir vajadzīgs laiks, lai pārorientētos," vēl piebilda bijušais finanšu ministrs.

Savukārt S. Āboltiņa LPF domes sēdē sacīja, ka valsts problēmas nesaistās tikai ar pensijām un sociālo nodrošinājumu – valsts drošība ir svarīga visiem iedzīvotājiem, pretējā gadījumā nav iespējams bērniem nodrošināt ne nākotni, ne pensionāriem pensijas. S. Āboltiņa nosauca jaunās valdības prioritātes – drošību, izglītību, veselību, demogrāfiju, ekonomisko attīstību, pieminot, ka šobrīd ekonomiskās attīstības prognozes ir labas, lai gan, pensionāriem paskatoties savos makos, naudas tur nav gluži tik daudz, cik gribētos: "Lielākais skaits pensionāru saņem pensiju līdz 284 eiro, un tā, protams, nav nauda, par kuru mēs varētu runāt kā par cilvēka cienīgai dzīvei atbilstošu.

Pensionāru federācija ir solīda, daudzgalvaina organizācija, un tai ir nopietnas padarīšanas. Kad vajag, simt tūkstoš parakstu par savām taisnīgām prasībām salasīs vienā rāvienā. Tur ir laikabiedri, kas redzējuši dzīvu Vili Lāci un māsas Krustiņsones, izriezuši krūtis par brīvu Latviju Tautas frontē un barikādēs, godīgi strādājuši darbavietās, izaudzinājuši bērnus, bet šodien gribētu daudzmaz cienīgas eiropieša vecumdienas. Diemžēl padzīvojušie ļaudis garā, darbīgā mūžā kā alpīnisti pieveikuši kalnu grēdu pēc kalnu grēdas, bet dzīves vakarpusē sastopas ar politiķu krāpšanu, necieņu pret cilvēkiem gados un ignoranci, ka pēc 25 gadiem neatkarīgā Latvijā simtiem tūkstošu pensionāru iztikšanai saņem ap 250 eiro mēnesī.

Nē, saprotiet pareizi – partijām vecāka gadagājuma cilvēki ir vērā ņemama, nevis nullējama fokusgrupa. Protams, nesmaidīga publika, bet ar viņiem nevar nerēķināties, ja gribi būt konkursants vēlēšanās uz vietām Saeimā. It īpaši, kad pēdējā stundiņa tuvu, lasi, pārvēlēšanu gadā partijnieki atceras, ka jāpaaugstina cienījama vecuma vēlētāju laimes indekss. Aģitācijas sapulcēs pieejamas listes "numur trīs prātiņš īss" sponsorētas sēklu paciņas un stādāmmateriāls, bezmaksas kinobiļetes, pretgrumbu krēms vai homeopātiskie līdzekļi (mana vecmāmiņa teica – ompātiskie). Balsu zvejnieki "izmet deficītu", lai zilās partijas nākotnes cerības neplīstu kā ziepju burbulis.

Tā iet līdz nākamajai reizei, kad atkal pat pakurlais dzirdēs nožēlas izteikšanu un apskāvienus, nebeidzamas cieņas apliecinājumus un veselības vēlējumus vecļaudīm, kas izturējuši ar savām čūlojošām problēmām vienu termiņu un pacietīgi gaidīs, kad politiķi vilks ārā jaunu, vēl nepiešņauktu nēzdodziņu. Ak, vecums, bēdu laiks, kad veselība turas uz goda vārda. Kad reimatisms lauž kaulus. Kad esi palicis pliks kā baznīcas žurka un pirmspensijas dienās kabatās pieceirītis ir rets viesis.

Tomēr pensionāri nav mazdūšīgi. Bez stenēšanas un puksta aktīvākie veļas ārā no čučumuižas cīnīties par senioru tiesībām, kad ar neasām šķērēm durstītie politiķi nepavisam neklausās, ko saka balsi pacēlušie vecļaudis. Pensionāru ir kā jūra, un tie arī bangojas kā jūra. Nevar pumpuroties draudzība starp pensionāriem un to partiju, kas nenāk pie viņiem ar kliņģeri un izliekas nesaprotam, cik grūti šodien būt vecam. Tāpēc periodiski Zelmas, Mirdzas, Ausmas atstāj kaziņu kaimiņienei izslaukšanā, nobrīdina veci laulenes prombūtnē nelīst pie melnās Birutas, kas plašākā apkaimē pazīstama kā šeptētāja ar autordzēriena marku, savukārt baltie Indrāntēvi otrām pusēm nodod rīkojumu zeķes adīt un dui prom uz Rīgu, kur priekšsēdētājs Andris Siliņš rīko LPF domes sēdes.

Vakar kopā liektās sirmās galvas uzšķīla pa čukstam, un universitātes aulā zumēja kā bišu stropā.

– Ko tik ātri? Ir jau Rīgā ko darīt, kaut pa tirgu pastaigāt...

– Jaunāki vairs nepaliekam, bet virs ūdens braši turamies...

– 45 gadu nepārtraukta darba stāžs un tik maza naudiņa...

– Vecs cilvēks šodien ir pamests, pat uz ārstu nevarīgu aizved, pateicoties tikai vietējai pensionāru biedrībai...

– Pensionāri ir kārtīgākie cilvēki, ja mums tiek uzticēts, ies un darīs līdz pēdējam...

– Vai tiešām valdība nevar izdalīt lasītgribošiem vecīšiem mūsu "Latvijas Avīzīti", vienīgo godīgo laikrakstu, citādi ausis sāp, ko tas radio tur pļerkšķ...

– Āboltiņas kundze būs? Būs, būs. Viņa ūjināja, bet mēs esam pieklājīgi ļaudis. Neglītus jautājumus Sarkangalvītei neuzdosim. Atklāti sakot – būtu Āboltiņa tikusi par premjeru, būtu stingrība. Ievestu kārtību. Jā, viņa varētu. Kučinskis? Vai nebūs otra Straujuma...

Tā runāja vecajie, no zemēm sabraukušie, un attiecībā pret arodnieku vai rūpnieku – tirgoņu vadoņiem Krīgeru un Endziņu ar balsstiesīgo ganāmpulku pensionāru federācijas Siliņš nudien ir bagāts kā multimiljonārs. Un bija paredzams kases grāvējs. Neba jaunatklātie gravitācijas viļņi, bet kolēģa Siliņa ielūgums bij pievilcis aulai pašu "Vienotības" virsvadoni Solvitu Āboltiņu. Tas magnetizēja un pievilka visu Latvijas televīziju kameru acis cerībā uz dzeloņainu, atskabargainu villošanos, uz asumiem, kas beigtos ar apvainojošu vārdu izkliegšanu un durvju aizciršanu. Tādu negaisu starp ugunīgo un tiem, kam sarma matos, būtu ko filmēt, nenofilmēt. Kazi, opapiem būtu līdzi štociņi un omammām ņerņer mopši, kas vēl spējīgi strauji reaģēt uz cui, kinodokumentācija aizietu uz urrā jūtubē.

Skaidrs, pensionāri, kuriem pie valdīšanas daudz skābes, daudz žults uzkrājies, viešņu neuzņemtu kā apmīļojamo mazmeitiņu Solvitiņu kafijas ar pienu priekšpusdienā, ar kūciņas piekošanu un sirsnīgām sarunām. Āboltiņu ielūdza, jo viņa ir vienīgais īstais vīrs partijā. Pašreiz neieņem konkrētu amatkrēslu, bet, teiksim tā – Āboltiņai uzticēta militārā vadība un atbildība "Vienotībā", līdere publiski nodievojusies, ka tagad gan, tiekot pie labklājības ministra portfeļa, partija stingri uzņemsies protekciju pār pensionāru masām. Un tādam iejūtīgam cilvēkam jāzina, ko vecie cilvēki ēd, kādas pieticīgas drēbes valkā. Uz pensionāru sanāksmi tak neaicinās cietsirdīgo donnu Viņķeli, kura 40 gadus bija labklājības ministre! Uz Ilzi bija vērsti tūkstoš acu skati, bet viņa slāpstošos un izsalkušos vadāja pa tuksnesi, kā pamāte saukāja vecīšus par "padomju mantojumu" un vecītes par Mirttantēm. Tur ir jāapēd tonna citramona pret galvassāpēm un jāizdzer paka nervostronga!

Solvita nāca ar dievpalīgu un bez vairoga. Neviens neūjināja un neskurinājās, bet pašadītus dūraiņus ar nedāvināja. Āboltiņa klātesošos iepazīstināja ar ģeopolitisko stāvokli tiem pašiem vārdiem, ko teikusi vīramātei, kad tā uztraucās – meitiņ, vai tagad būs karš? Pēc Krimas okupācijas saspīlējums ar krieviem esot, bet amerikāņi mums nāks palīgā. Bet barosim arī savu armiju, lai nebūtu jābaro sveša. Kategorisms pret bēgļiem esot saprotams, jo īpaši vecākam gadagājumam atceroties pārkrievošanas mēģinājumus okupācijas laikā un lasot par teroristiem un seksa grābstekļiem mūsdienās. Tāpēc solidaritātei ar Eiropu jābūt, bet pēc katras valsts spējām un normas robežās. Pensionāram ar 250 – 280 eiro maciņā, pēc Āboltiņas domām, ir krietni par maz, jāgādā, lai ir vairāk, bet, tā kā "Vienotība" nekad neesot bijuši populisti un destruktīvi elementi, tad...

Tad vārdu ņēma labklājības ministrs Jānis Reirs, kurš agrākā finanšu ministra amatā visā ES bija pazīstams ar savu skopumu, bet jaunajā vietā tiks izslavēts ar devību un dāsno sirdi. Tagad patiešām būšot Labklājības, nevis pabalstu ministrija. Indeksāciju pensijām pacels pirmskrīzes līmenī ar koeficientu nulle komā pieci. Radīs risinājumu mazo pensiju palielināšanai. Mazturīgam vājniekam, kas ieguļas slimnīcā, 10 eiro maksājums par novalstīto dienu ir ceļš uz bankrotu. Tāpēc pacientu līdzmaksājumi jāmazina, izmeklējumu kvotas jāpalielina, un medikamenti jākompensē treknāk, jo ap 80 procentiem zāļu lietotāju ir pensijas vecuma ļaudis. Reirs iesildīja sirmgalvjus, mūsu ciltskoku uz labākām dienām, tomēr ministrs šlipses vietā labāk būtu aptinis ap galvu samitrinātu dvieli, kad, pieklājīgi noklausījušies stāstāmo vielu, Siliņa padotie sāka uzdot nesankcionētus jautājumus. Ziniet, visas šīs košļājamās gumijas debates. Kur esat noveduši valsti, vai paši negribat pamēģināt iztikt ar 200 un 300 eiro mēnešalgām, sāp, ka saeimiešu algām nauda bija, turpretī pensijām neatrodas ne tik, cik melns aiz naga. Ministra zināšanai noskaitīja, ka vidējā pensija pērn cēlusies par 2,87 eiro gadā, 65+ vecumā nabadzības riski pieauguši, priekšlaicīgas nāves dēļ Latvija pēc mirstības ir 1. vietā Eiropā.

Kaut pensionāri nebija asinskāri, "Vienotības" vadītāju mīkstie krēsli pamazām elektrizējās, sēdētāji saguma dziļāk un dziļāk, krēsla paroceņi dūrās elkoņos, pagalvis šķita spīdzinoši neērts, ministram gribējās noslēpties uz Briseli vai alus pagrabiņu, bet Āboltiņas kundze domāja, ka vairogs tomēr būtu noderējis. Politiķi saņēma dzeltenās kartītes brīdinājumu – nelieciet mums, veciem cilvēkiem, vilties. Nepārraujiet trauslās uzticības stīgas. Ja nepildīsiet, kas solīts, un nedomāsiet par cilvēkiem, politiskā kapsēta nav tālu. Diploms Āboltiņai par izrādīto uzmanību vecīšiem, bet augstāki apbalvojumi jānopelna sūri grūti, pašu rokām.