Piektdiena, 2026. gada 06. novembris 06:51
Vārda dienas: Leo, Leonards, Leons, Linards
Šā gada 11. februāris. Laimdota Straujuma, nodevusi Ministru prezidenta amata stafeti savam pēctecim Mārim Kučinskim, svinīgajā pasākumā Ministru kabinetā bijušo premjeru galerijā pievieno savu fotoattēlu.Rīt, 24. februārī, Laimdotai Straujumai dzimšanas diena – bijusī premjere svinēs 65 gadu jubileju. Intervijā "LA" pirms diviem gadiem secinājām – varētu doties pensijā un pavadīt vairāk laika ar sešiem mazbērniem. Bet viņa uzņēmās vadīt valdību. "Es esmu piekritusi, nolēmusi uzņemties atbildību, ko nevaru pusceļā nolikt," toreiz viņa paziņoja ar pienākuma apziņu. Vecmāmiņa vada valdību – cits labsirdīgi, cits zobgalīgi apzīmēja šo laiku. Jau pēc pusgada politiskās mēles mēģināja viņai iestāstīt, cik viņa nogurusi. Laimdota, velkot smago vezumu, tikai nedabiski draiski atsmēja. Taču man jāatzīst, pagājšceturtdien pēc Saeimas sēdes, kad notika mūsu saruna, viņa izskatījās daudz enerģiskāka nekā pirms diviem gadiem.
– Pirms diviem gadiem, kad tikko bijāt nominēta premjerministra amatam, teicāt, ka tikai uz pusgadiņu. Nav nekā pastāvīgāka par pagaidu variantu, kā izrādījās?
L. Straujuma: – Nu jā... Toreiz man bija ļoti grūti uzņemties šo amatu un atrast motivāciju. Man bija pienākums pret Dombrovska kungu.
– Jūs jutāties kaut kā personiski parādā Valdim Dombrovskim?
– Nē, ne parāds, bet cieņa pret to, ko izdarīja Valdis, atgriežoties no Briseles un pārņemot valsti smagā situācijā.
– Tagad to pašu – atgriežoties no Briseles, pārņemt, tikai šoreiz – partiju, smagā situācijā ir apņēmies Andris Piebalgs. Izvirzot savu kandidatūru uz partijas vadītāja amatu, es pieņemu, ka viņš nākotnē pretendēs uz premjerministra posteni.
– Jā, pilnīgi noteikti. Esmu ar Piebalga kungu runājusi. Jā, vispirms būs vēlēšanas, bet viņš ir gatavs startēt par premjeru nākamajā politiskajā ciklā pēc vēlēšanām. Partijas vadītājs kā premjera amata kandidāts – tam ir nopietns pamatojums.
– Latvijas partijas nebūt nav pieturējušās pie tā. Arī Māris Kučinskis nav partijas līderis...
– Jā, bet tad parādās problēmas. Ja premjers pieņem lēmumu, kas atšķiras no tā, ko viņa partijas valde grib, veidojas divvaldība. Latvijas gadījumā premjeram jārēķinās ar trīs dažādu partiju lēmumiem. Nu vieglāk ir, ja savējās partijas premjers nav atsevišķs spēlētājs.
Ne tikai Latvijā tā ir. Kad es jau biju demisionējusi, es runāju ar ietekmīgas ES valsts valdības vadītāju. Viņa atzina, ka tad, kad bijusi partijas frakcijas vadītāja parlamentā, bet partijas vadītājs bijis cits, vienmēr bijušas diskusijas.
– Vai, jūsu ieskatā, šādai divvaldībai sevi lēmis arī Māris Kučinskis? Viņam ir pat grūtāk – jārēķinās ar divu ZZS partiju un vēl "Latvijai un Ventspilij" politisko gribu.
L. Straujuma: – Protams, būs diskusijas partijās un Kučinska kungam būs jāatrod kompromiss. Labi, ka bēgļu jautājuma politiskais risinājums jau ir pagātne, bet vēl nevar zināt, kādi jauni jautājumi var parādīties. Ja partija neatbalsta viņa viedokli un premjeram būs jābrauc uz Briseli un jārunā valsts vārdā... Kā tas ir, to var saprast tad, kad tas notiek...
– Tā ir viena no sāpīgākajām atziņām pēc valdības vadīšanas?
– Nē, tā nav sāpīga. Tā ir realitātes apzināšanās, ka tu nevari panākt to, ko tu gribi. Mēs neviens negribam patvēruma meklētājus. Arī "Vienotībā" bija grūti atrast kopīgu lēmumu. Skarbā realitāte liek apzināties, ka nedrīkstam pateikt "nē" situācijā, kad ik dienas no Eiropas saņemam citus labumus. Sabiedrībai nepatīk patvēruma meklētāji, bet man bija jāpasaka, ka ņemam. Bet – ne vairāk kā 776. Šā brīža situācijā uzskatu, ka vairāk nav jāņem.
Beigu beigās katrai valstij ir jābūt savai robežaizsardzībai, kam Itālija un Grieķija nebija gatavas. ES maksā arī Turcijai, lai tā nepārsūta savus bēgļus uz Eiropu, bet patvēruma meklētāju straume nav būtiski samazinājusies. Tāpēc neredzu iemeslu, kāpēc mums būtu pienākums ņemt vēl vairāk. Lielākā daļa ir ekonomisko labumu meklētāji, nevis bēgļi.
– Vai Latvijas ārējā robeža ir gana stipra, lai nosargātu pret pēkšņu patvēruma meklētāju uzplūdu? Piemēram, vjetnamiešiem no Krievijas puses.
– Viņus jau Latvijas pusē noķer.
– Es brīnos, ka robežapsardze ir tik caura Krievijas pusē, ka šādi migranti tiek pāri.
– Norvēģijā no Krievijas ieplūst tūkstošiem bēgļu... Manuprāt, Krievijas pusē izveidota nelegālā cilvēku kontrabandas sistēma, kas ar to nodarbojas. Tā, protams, nav valsts sistēma. Tik milzīgam bēgļu skaitam tajā brīdī Norvēģija nebija gatava.
– Mēs esam? Kad jūs stājāties pie valdības vadīšanas, izraisījās diskusijas par hibrīdkaru Ukrainā un tā iespējamiem paveidiem Latvijā. Toreiz uztraucāmies par "zaļajiem cilvēciņiem" kā šāda kara vešanas veidu. Vai tagad nav jāuztraucas par migrantiem kā hibrīdkara paveidu, kuru plūsmas tiek arvien izraisītas, virzītas?
– Man ir tāda sajūta. Manuprāt, Eiropas Komisija izdarīja kļūdu, kad sāka dalīt kvotas. Kad atsevišķās valstīs sākās haoss, vajadzēja pastiprināt robežaizsardzību un veidot sadales punktus, noslēgt atgriešanas līgumus, par ko iestājās Baltijas valstis. Nometnēs ārpus Eiropas valdīja noskaņojums: Eiropa mūs gaida, tikai mēs tur vēl nevaram tikt.
– Tas bija Angelas Merkeles vēstījums...
– Tāds bija arī Austrijas kanclera un Zviedrijas premjerministra vēstījums.
– Tagad nav nocietinātākas valsts pret bēgļiem kā Austrija...
– Tagad jā. Daudzi apjautuši savu kļūdu. Kad Latvija iestājās pret, man zvanīja Zviedrijas premjerministrs. Tagad viņš atzīst situācijas nenovērtēšanu. Bet Eiropas Komisijas gaiteņos joprojām klīst variants par obligāto sadales mehānismu starp valstīm. To nedrīkst pieļaut.
– Uldis Pīlēns intervijā "LA" šā mēneša sākumā norādīja uz eirokrātijas vecajām sejām, kuras "pārstāv veco laiku ideoloģiju, no kuras ES būs jāmainās prom".
– Jā, Junkera kungs ir eirokrātijas vecā seja, bet nepiekrītu Pīlēna kunga citātam par ideoloģiju. Jā, Junkera kungs ir ļoti liels federālisma piekritējs, un te mūsu uzskati atšķiras. Eiropā nav iespējamas ASV, un es arī to nevēlos. Turpretim, ja reiz mums ir kopīga valūta, vajadzīgi vienādi spēles noteikumi monetārajā politikā, lai neatkārtotos Grieķijas gadījums. Jābūt vienotai un stingrai banku uzraudzībai.
– Redzat jaunas sejas un pieeju?
– Eiropadomes priekšsēdētājam Donaldam Tuskam ir sava pieeja. Ir jauni komisijas viceprezidenti – bijušais Somijas premjers Katainens, Igaunijas bijušais premjers Ansips, Valdis Dombrovskis.
– Jūsu grūtākie lēmumi?
– Šis ir ļoti sarežģīts laiks. Jau drīz pēc stāšanās amatā sākās Ukrainas notikumi, kad pašiem pastiprināti vajadzēja domāt par savas valsts aizsardzību, sākās sarunas par sankcijām pret Krieviju, par iespējām iedarbināt NATO 5. pantu. Esmu gandarīta, ka mums izdevās ātri pieņemt lēmumus. Arī par zemnieku aizsardzību un par tranzīta sistēmu. Domāju, ka mēs labi tikām galā ar sankciju ietekmes samazināšanu uz mūsu ekonomiku.
– Vērojot jūsu darbību no "žurnālistu ložas", bija brīži, kad nevarēja saprast, ko jūs gribat. Piemēram, elektroenerģijas tirgu vērāt vaļā un vērāt ciet, tad atkal vaļā.
– Tas nebija labi. Tomēr lēmums tika pieņemts pareizs – atlikt tirgus atvēršanu līdz 2014. gada beigām. Nebija izveidots elektroenerģijas radītā sadārdzinājuma kompensācijas mehānisms. Tagad tas strādā, cilvēki nomierinājušies un elektrības cena krīt.
– Ko jums izdevies padarīt divu gadu laikā?
– Protams, prezidentūra Eiropas Padomē, par 50 eiro pacēlām minimālo algu, ieviesām diferencēto neapliekamo minimumu, atjaunojām pensiju indeksāciju. Tas ir ieguvums iedzīvotājiem. Bet no Valda Dombrovska valdības nācās mantot krīzes laika sekas: "Liepājas metalurga" un "Air Baltic" problēmas, bankas "Citadele" pārdošana.
– Liela sabiedrības daļa joprojām jums nepiedod, ka tika privatizēta veiksmīgi strādājoša valsts banka.
– Tā nebija valsts banka pilnā nozīmē, jo EK to ļāva pārņemt ar zināmiem nosacījumiem. Peļņa neienāca valstij, bet palika bankā. Citi nosacījumi tai neļāva attīstīties kā normālai bankai. Valstij atbalstu ļāva sniegt ar nosacījumu, ka banku pārdos līdz noteiktam termiņam. Sarunās ar Eiropas Komisiju investora paziņošanas termiņš tika noteikts 30. septembris – dažas dienas pirms vēlēšanām.
– Tomēr lielākā daļa pārmetumu ir nevis par to, ka pārdevāt, bet par cenu, par kādu pārdevāt... Banku pārdot par trīs gadu peļņu nešķiet izdevīgi. Turklāt vienam pretendentam – "Ripplewood".
– Muļķības. Vērtību nosaka bankas aktīvi – labo un slikto kredītu attiecība un tirgus situācija. Kad pēc sākotnējās atlases bija palikuši četri pretendenti, izvērtējām ne tikai piedāvāto cenu, bet arī tālākos bankas attīstības plānus, gan arī ietekmi uz nacionālo drošību. No citiem piedāvājumiem pieņemtā pretendenta cena atšķīrās mazāk par 10 procentiem.
– No citiem, tas ir, no "Latvijas balzama" Jurija Šeflera, kuru aizstāvēja toreizējais ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis?
– Bija par nepilniem 10% finansiāli izdevīgāks piedāvājums, bet valsts drošības ziņā un bankas attīstībai piedāvājums daudz labāks bija "Ripplewood". Manuprāt, valstij saņemt investoru, kas nāk no stratēģiskā partnera un kas ir pasaules klases finansisti, ir pareizākais lēmums. Cenas starpība neatsver drošības ieguvumus.
– "Air Baltic" investora meklējumus saņēmāt mantojumā un atstājāt nākamajai valdībai. Jūsu valdības izvēle ir Ralfs Dīters MontāgsGirmess.
– Valsts un arī mana personīgā pozīcija ir, ka mums jābūt savai nacionālajai lidsabiedrībai. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Lietuvai un Igaunijai vairs nav stabilas nacionālās kompānijas...
– Ideja par kopīgu Baltijas lidsabiedrību, kas pavīdēja pērn, izčākstējusi?
– Es pati kaimiņu premjerus uzrunāju par šo jautājumu. Kaut arī esam draudzīgi, bet, kad jārunā par kopuzņēmumu, kas "atrodas ne pie mums", tad nekas nenotiek.
– Valdībā steidzinājāt šo jautājumu, bet nu ir februāris, atrastais investors vēl joprojām nav iemaksājis naudu, bet nekas traģisks nav noticis un "Air Baltic" lido. Matīsam, kurš bija pret šo investoru nacionālās drošības draudu dēļ, izrādījusies taisnība? "Citadeles" gadījumā jums tas bija arguments, bet "Air Baltic" – vairs ne?
– Satiksmes ministrs Matīss iesniedza divus variantus: valsts atbalsts un MontāgsGirmess ar piebildi, ka tas nav labi, jo tas nāca komplektā ar "Sukhoi" lidmašīnām. Citu priekšlikumu nebija.
– Viņš pats intervijā minēja, ka bija trešais – nedarīt neko un ka nav nepieciešamības steigšus piesaistīt šo investoru.
– Valdībā nebija tāda trešā varianta. Matīss varēja valdības sēdē pateikt: nedarām neko. Bet nepateica. Tad centāmies nedēļas laikā sameklēt citus risinājumus, taču arī valsts uzņēmumi nedrīkstēja sniegt atbalstu "Air Baltic". Taču negatīvais kompānijas kapitāls un gaidāmie maksājumi spieda pieņemt lēmumu.
– Kāpēc atlaidāt Matīsu, ko pat pēc atbrīvošanas raksturojāt kā ļoti labu ministru?
– Nedrīkst ministrs piedāvāt vienīgo slikto risinājumu, pirms tam nemeklējot citus. Matīss zināja, ka būs problēmas. Rezultātā Rihardam Kozlovskim un Kasparam Ozoliņam nācās pārstrādāt akcionāra līgumu, lai tas būtu izdevīgs valstij. Ko tad Matīss tādu nesa uz valdību, ja zināja, ka tas ir nepieņemams? Auditorkompānija izvērtēs, kad un kam tika nodota informācija un kāda tā tika iesniegta valdībai.
– Pieņemsim, ka Matīss bija pelnījis atlaišanu. Kāpēc iepriekšējā dienā "Vienotības" valde pat nenojauta, kas jums padomā, bet nākamajā dienā jau pieprasījāt demisiju? Kas stāv aiz jūsu lēmuma? Kurš jums piezvanīja?
– Piezvanīja? Nesaprotu.
– Klīst runas, ka esat ietekmēta lēmuma pieņemšanā. Tāpat kā klīst runas, ka pirms stāšanās premjera amatā esat zvanījusi Aivaram Lembergam un nodrošinājusi atbalstu...
– Pilnīgi noteikti nē! Tas bija mans personiskais lēmums. Es pat nevaru iedomāties, kurš varētu zvanīt.
– Runā, ka Andris Šķēle.
– Ūū! Kāpēc gan lai viņš zvanītu!
– Viņš tomēr bija saistīts ar "Air Baltic", līdz pērn no viņa pretenzijām atpirkās par deviņiem miljoniem...
– Tas ir sarežģītāks stāsts par "Air Baltic", bet ar Šķēles kungu neesmu runājusi vairāk kā gadu. Tāpat kā neesmu zvanījusi Aivaram Lembergam, ko minējāt. Kategoriski noliedzu. Tās ir nepamatotas baumas. Bet vēlāk par ministru amatiem gan esam runājuši.
– Pieņemsim, ka baumas ir pašu oligarhu interesēs palaistas, lai radītu priekšstatu par šo oligarhu "visuresamību".
Matīss nav vienīgais labais ministrs, ko esat atlaidusi. Pirms 2014. gada 16. marta – arī Eināru Cilinski... Šogad Māris Kučinskis pārsteidzoši relaksēti atbildējis, ka tas ir katra ministra personiskais lēmums – iet vai neiet šajā datumā pie Brīvības pieminekļa.
– Pirms diviem gadiem sākās notikumi Ukrainā, un man tolaik bija bažas par notikumu attīstību šeit Latvijā. No šodienas skatpunkta, iespējams, tas bija pārspīlēti, bet tajā laikā man bija milzīga atbildība, lai Latvijā neatkārtotos tas, kas Ukrainā. Bija bažas par dažādām iespējamām provokācijām.
– Un vēl jūs atlaidāt savu parlamentāro sekretāru Rihardu Kolu...
– Tas bija par pretējo pozīciju bēgļu jautājumā. Jūs nepieminat Elitu Dreimani...
– Es tikai par politiķiem šoreiz vaicāju. Bet bijušās Valsts kancelejas direktores Dreimanes atrašanās amatā "Latvijas gāzē" norāda uz daudz ko.
– Jā. Bijušais Valsts kancelejas jurists Ivars Mēkons tūliņ pēc aiziešanas no darba iesaistījās pretējās puses tiesvedībā pret Latvijas valsti, kurā tika prasīti 50 miljoni. Tagad "Winergy" ir atsaukusi prasību, un mēs turpinām tiesvedību, lai piedzītu tiesas izdevumus. Jāpieņem regulējums, lai augsti stāvoši ierēdņi, pārejot labāk apmaksātā darbā, nevarētu uzstāties pretējā pusē par jautājumiem, kuri bijuši viņu kompetencē, strādājot civildienestā.
– "Šobrīd mums ir ļoti labi strādājoša Ministru prezidente. Viņai ir augsts novērtējums sabiedrībā. Mehānismus, kas strādā, nemēdz izjaukt, ne no šā, ne no tā labot vai mainīt." Uzminiet, kurš to teicis 2014. gada vasarā?
– Solvita! (Smejas.)
– Kas viena gada laikā ir noticis ar šo labi strādājošo mehānismu?
– Ir jājūt, kad ir jāiet prom. Bet "Vienotība" pārrēķinājās. Partijas priekšsēdētāja, kas cerēja saņemt premjera pozīciju, nevarēja saņemt koalīcijas atbalstu. "Vienotībai" bija jāmaina nospraustais kurss un bija jāizvēlas cits kandidāts. Skaidri un visiem dzirdami.
– Vai jūs jūtaties atbildīga par politisko situāciju, kādā "Vienotība" nonākusi pašlaik?
– Nē, par to gan nejūtos vainīga. "Vienotība" varēja saņemt premjera amatu, ja uzreiz pēc manas demisijas būtu izvirzījusi kandidātu, kurš gūtu koalīcijas atbalstu, – vai tas būtu Kozlovskis, Reirs, Rozenbergs vai Šadurskis. ES prezidentūra bija noslēgusies, un "Vienotības" vadība zināja, ka demisionēšu. To smagāko – ES prezidentūru – biju izvilkusi, un mans laiks bija pagājis. Tā bija mana pārliecība, ka jānāk jaunām sejām, un tas nevienam nebija noslēpums.
– Kas pagrūda valdības atkāpšanos tieši tajā brīdī, kad no jums to negaidīja, kaut gan gaidīja visu laiku? Teicāt, ka atdodat vietu jaunām sejām, bet Kučinska valdībā esam saņēmuši par četriem gadiem vecāku valdību pēc vecuma, tās pašas vecās sejas un tikai vienu jaunu ministru.
– Budžets bija jāpieņem, uz Ķīnu bija jāaizbrauc, lai Latvija kļūtu par Austrumeiropas un Ķīnas sadarbības koordinatoru transportā un loģistikā un lai rudenī pie mums atbrauktu Ķīnas un visu Austrumeiropas valstu premjeri.
– Intervijā man pirms diviem gadiem jūs izsaucāties: "Mās, stāvi klāt!" Jo ģimene bija ieteikusi veselību nebendēt šajā amatā, tomēr jūsu māsa – ģimenes ārste Daina Lustika – uzņēmās atbildību par jūsu veselību. Nosargāja! Jums izrādījās labāka veselība nekā Valsts prezidentam.
– Jā, māsa mani uzmanīja. Liels paldies viņai! Tiku cauri ar vitamīniem vien, bez zālēm. Kaut arī vieglās miega zāles bija pieejamas, ļoti reti tās vajadzēja lietot. Man priekšā bija sarakstiņš, kad kādi vitamīni jādzer: kad B, kad D vitamīnu. Māsa teica, ka cilvēki parasti izmanto 20% no savām fiziskajām spējām, bet es šajā laikā esot izmantojusi 80 procentus. Pēc ES prezidentūras nemitīgajiem pārlidojumiem, uzstāšanās reizēm pārgurums bija ļoti liels. Arī tāpēc man bija svarīgi pateikt: pietiek! To pat zemapziņas līmenī jutu. Vai esat spēlējis stratēģiskās spēles?
– Datora stratēģiskās nav iznācis laika. Bet komandas veidošanas spēles kopā ar kolēģiem esam izgājuši. Kāpēc tāds jautājums?
– Parasti risinājumus meklējam, kā ierasts. Brīžos, kad liekas – ir bezizeja, šādas spēles iemāca meklēt netradicionālus risinājumus. Ārpus rāmjiem. Premjera amatā man nav nācies spēlēt šādas spēles, bet agrāk spēlētās mani ir mācījušas rast risinājumus situācijās, kad liekas, ka izejas nav.
– Pensijā vēl nedosieties? Provocēju...
– Esmu Saeimas deputāte. Ievēlēja Ilgtspējīgas attīstības komisijā, kas mani ļoti interesē. Sāku darba mūžu kā zinātniece un tagad šajā jaunajā lokā turpināšu Kučinska iesākto par Latvijas resursu ilgtspējīgu izmantošanu. Pat ja mēs Eiropas vidējā līmenī izmantotu visus savus lauksaimniecības un mežu resursus vien, mēs papildus varētu iegūt pusotru miljardu eiro. Mēs neesam lielvalsts. Tāpēc attīstībā mums jāiet pussolīti tām pa priekšu – cilvēku sagatavotībā, ražošanas efektivitātē.
– Inovācijās Latvija ir pēdējā vietā ES. Jūs taču pati nogriezāt budžetā naudu zinātnei un inovācijām...
– Negriezām, bet arī neiedevām tik, cik vajag. Tāpēc jāgatavo pieteikumi jauniem projektiem Junkera tautsaimniecības stratēģiskās attīstības plānam. Ir vērts ņemt 200 miljonu kredītu un ieguldīt zinātnē! Ar pienu un krējumu vien neizkulsimies.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003
(0)
