Viesstrādnieki prasa Lielbritānijas pilsonību

Latvieši par iespējamo "Brexit" īpaši nesatraucas

Ir izveidojušās rindas nedēļu un mēnešu garumā uz pilsonības eksāmeniem Lielbritānijā.

Kamēr briti strīdas par to, vai premjerministra Deivida Kemerona Briselē izdarītais atbilst nācijas interesēm un kas šobrīd būtu izdevīgāk – Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības vai neizstāšanās –, tikmēr šeit dzīvojošie citu dalībvalstu pilsoņi sāk piemēroties iespējamajiem jaunajiem apstākļiem.

Nav runa tikai par latviešiem, lietuviešiem, poļiem un citiem austrumeiropiešiem, tie paši ierobežojumi attieksies arī uz vāciešiem, frančiem, spāņiem. Pēc britu datiem, valstī ir vairāk par diviem miljoniem Eiropas Savienības viesstrādnieku. Nav īsti skaidrs, kādi šie ierobežojumi būs, jo referendums notiks tikai 23. jūnijā, taču medijos ažiotāža ir pamatīga. Runā, ka britu iestādes saņem milzum daudz pilsonības pieteikumu tieši no Eiropas Savienības pilsoņiem, ir pat izveidojušās rindas nedēļu un mēnešu garumā uz pilsonības eksāmeniem.

Vai panika latviešu viesstrādnieku vidū?

Lai arī Latvijā valda stereotips, ka latvieši Lielbritānijā vai nu dzīvo no pabalstiem, vai strādā mazatalgotus darbus, tomēr realitātē tik vienkārši nav. Ir gan pabalstu prasītāji, gan parasto darbu darītāji, taču ir arī gana daudz augsti kvalificētu darbinieku un uzņēmēju. Lielākoties tautieši par iespējamo izstāšanos īpaši nesatraucas, jo pat pašiem radikālākajiem viesstrādnieku nīdējiem ir skaidrs, ka bez mītiskā poļu santehniķa (populārs austrumeiropiešu viesstrādnieka apzīmējums britu presē) apstāsies, piemēram, celtniecības nozare, kur šobrīd jau tā trūkst kvalificētu darbinieku.

Arī nekvalificēta darba darītāji var justies relatīvi droši, jo pie labas dzīves radušie britu pabalstu prasītāji pēc viņu darba nekāro. Neviens nemetīs ārā banku finanšu analītiķus, juristus, universitātes profesorus un uzņēmējus, it sevišķi tos, kuriem šeit ir bizness vai īpašumi. Satraukums par nākotni valda to vidū, kuru vienīgais iztikas avots ir dažādi pabalsti, un tieši šie Eiropas Savienības pilsoņi ir tie, no kuriem briti labprāt tiktu vaļā pēc iespējas ātrāk.

Kā kļūt par Lielbritānijas pilsoni

ES pilsoņi pieteikties britu pilsonībai var tad, ja ir nodzīvojuši Lielbritānijā piecus gadus, pie tam ārpus valsts bijuši ne vairāk kā 90 dienas gadā. Tiek prasīts sīki un smalki visu pierādīt, tādēļ topošajam pilsonim vislabāk glabāt visas pēdējo gadu avio, prāmju un vilcienu biļetes, jo pašam vien viss būs jāpierāda. Tāpat tiek arī ņemts vērā, vai topošais pilsonis ir kārtīgi strādājis visu šo laiku.

Pabalstu prasītājs uz pilsonību var necerēt, ir jābūt spējīgam pierādīt, ka pēdējos piecus gadus topošais pilsonis nav sēdējis valstij un nodokļu maksātājiem uz kakla. Vēl ir tāds interesants punkts prasību sarakstā kā "labs raksturs". Rakstura iezīmes britu ierēdņi pārbaudīt nu nekādi nevarēs, taču pārsvarā šī prasība attiecas uz iepriekšējām sodāmībām un kriminālām darbībām. Ja tādu nav bijis, tad diezgan droši var apgalvot, ka kandidāts ir ar "good character". Vēl ir nepieciešams viens esošais Lielbritānijas pilsonis, kurš apliecinās, ka pazīst topošo pilsoni vismaz trīs gadus, un Lielbritānijas pilsonis, kurš strādā valsts darbā, piemēram, medmāsa, jurists, skolotājs vai ārsts. Vēl ir vesela kaudze citu prasību un noteikumu, taču tas nav nekas neizpildāms.

Kā tas notiek?

Pirmais ir angļu valodas eksāmens. Jāsaka gan, ka minimālās valodas prasmes, kas nepieciešamas pilsonības iegūšanai, ir stipri vien zemā līmenī, šķiet, tādu eksāmenu varētu nolikt jebkurš Latvijas skolēns pēc pāris gadu angļu valodas apgūšanas. Taču nākamajā – Life in the UK eksāmenā – ar troksni izgāztos lielākā tiesa britu.

Piemēram, kas notika Lordu palātā 1999. gadā? Vai viņu algas tika palielinātas, krasi samazināts viņu skaits, augstmaņi zaudēja tiesības automātiski piedalīties vai sievietēm beidzot tika atļauts mantot titulus? Šeit vēl var mēģināt loģiski izdomāt, ka diez vai būs saistība ar algu palielināšanu. Bet atbilde uz jautājumu, kas bija divas vadošās britu parlamenta grupas 18. gs. sākumā, jau jāzina. Toriji, liberālie demokrāti, Strādnieku partija vai vigi? Izrādās, toriji un vigi. No 408 jautājumiem ir arī šis tas vienkāršāks, piemēram, kas ir Lielbritānijas galvenā valūta, vai kas ir šābrīža vadošās partijas parlamentā.

Lielākā daļa jautājumu ir par vēsturi, tādēļ Life in the UK testu sastādītāji tiek bargi kritizēti par mūsdienās nevajadzīgu zināšanu pārbaudi, atstājot novārtā pārliecināšanos par kandidāta spēju iekļauties mūsdienu britu dzīvē, kam arī būtu jābūt galvenajam testa mērķim. Lai nu kā, kandidātiem nākas pirkt gan testu grāmatiņu, gan kalt to visu galvā, jo katra testa likšanas reize maksā aptuveni 70 eiro. Runā, ka rekords testa pārlikšanā esot veselas 70 reizes. Ir daudz mācību iestāžu, kur šiem testiem speciāli gatavo, taču tikpat labi to var izdarīt pašmācības ceļā.

Tiem, kuri veiksmīgi tikuši cauri eksāmeniem, ir nākamais pārbaudījums – pareizi aizpildīt pilsonības pieteikuma anketu un sagādāt visus nepieciešamos pierādījumus. Sociālajos tīklos joprojām nerimst strīdi par to, vai ir nepieciešama rezidenta apliecība vai ne. Lai nu kā, oficiāli melns uz balta stāv rakstīts, ka der vai nu rezidenta apliecība, vai cits uzturēšanās pierādījums. Ja oficiālajā saitē tā ir rakstīts, tad tā arī ir, pat, ja tur būtu kļūda, tad jebkurā gadījumā Lielbritānijā kļūdas oficiālajos dokumentos tiks tulkotas par labu cilvēkam.

Spriežot pēc atsauksmēm, pilsonības anketas pareiza aizpildīšana nav pa spēkam pat tiem, kuri ieguvuši juridisko izglītību, tādēļ bieži vien par atsevišķu samaksu tiek uzticēta profesionāļiem. Galu galā pilsonības iegūšana ir diezgan sarežģīts, laikietilpīgs un dārgs process, ir jārēķinās ar summu teju pie 2000 eiro. Taču, par spīti visām grūtībām, daudzi latvieši pamazām laužas cauri šim procesam, lēnā garā kārtojot eksāmenus un krājot naudu britu pases iegūšanai.

Cik daudz jau ir dubultpilsoņu?

Situācija ir tieši tāda pati kā ar informāciju par Latvijas iedzīvotāju skaitu Lielbritānijā – precīzi to nezina neviens. Saskaņā ar PMLP datiem šā gada pirmajā janvārī ir reģistrēti 1190 dubultpilsoņi, taču diez vai šis skaitlis atbilst patiesībai. Gan tādēļ, ka daudzi Latvijas pilsoņi nav informējuši Latvijas iestādes par saviem Lielbritānijā dzimušajiem bērniem, kuriem britu pilsonība tiek piešķirta automātiski, gan tādēļ, ka pieaugušajiem pēc britu pilsonības iegūšanas teorētiski būtu jāinformē Latvija, taču praktiski ne visi par šo pienākumu zina vai arī tas gluži vienkārši netiek pildīts.

Situācija ir tieši tāda pati kā ar dzīvesvietas deklarēšanu ārvalstīs un VID gada deklarācijas pildīšanu, tas it kā ir jādara, taču realitātē ne visi to zina un dara. Valstis savā starpā apmainās ar informāciju, taču, ja Latvijā personu identificē pēc personas koda, tad Lielbritānijā ir savs "personas kods" – nacionālās apdrošināšanas numurs, saukts par NIN, un, ja iestādes Latvijā Lielbritānijas kodu nereģistrē, tad tieši to pašu dara Lielbritānijas iestādes ar Latvijas personas kodu.

Vēl problēma ir latviskā vārdu, uzvārdu rakstība, Lielbritānijā neviens necentīsies instalēt latviešu klaviatūru, lai dabūtu garumzīmi uz "a". Dažādas institūcijas, gan nodokļu inspekcijas, gan policija, drīzumā sola uzlabot informācijas apmaiņu, taču joprojām nav skaidrs, kā tad plānots identificēt konkrētu personu. Ir pat iespējama situācija, ka ar ārzemnieku precētai sievietei Latvijas pasē ir ticis paturēts pirmslaulību uzvārds, taču, kļūstot par pilsoni, britu pasē jau ir vīra uzvārds. Jāpiebilst, ka britu laulātajiem draugiem ir īpaši noteikumi pilsonības iegūšanai, eksāmeniem var pieteikties nevis pēc pieciem nodzīvotajiem gadiem, bet gan jau pēc trim. Lai gan tas netiek īpaši reklamēts, taču pēc Lielbritānijā nodzīvotiem septiņiem gadiem laulātais var iegūt pilsonību vispār bez jebkādiem eksāmeniem.