Ceturtdiena, 2026. gada 05. novembris 02:42
Vārda dienas: Lote, Šarlote
Veidojot reportāžu sērijas "Robežtelpa" trešo rakstu, "LA" pielikuma "Kultūrzīmes" žurnālisti devās uz Baltkrievijas pierobežu – Krāslavas novada Robežnieku, Indras un Piedrujas pagastu. Mūs interesēja jautājumi, cik pieejama Latvijas robežnovados ir profesionālā māksla un ko cilvēki rada paši. Ko lasa, kādu televīziju skatās un kādas radiostacijas klausās? Starp Rīgu un Robežnieku pagastu ir viens no lielākajiem attālumiem, kāds Latvijas izmēra valstī vispār iespējams – ceļā turp un atpakaļ vien nākas pavadīt pilnu darba dienu. Turklāt ne no Krāslavas, ne Aglonas, ne Dagdas puses līdz Robežniekiem, Indrai un Piedrujai nav iespējams nokļūt pa asfaltu – no katras puses palikuši aptuveni 30 kilometri zemes ceļa, kas vairākus mēnešus gadā ir grūti izbraucami. Tādēļ īpaši trāpīgs šķiet kādā brīdī uzdotais visu triju pagastu pārvaldnieces Ērikas Gabrusānes jautājums: vai Latvija te, Baltkrievijas pierobežā, sākas vai beidzas? Kaut arī šajā ceļojumā biežāk skanēja krievu, nevis latviešu valoda, Latvijas patriotisms ir nepārprotami klātesošs. Attēlā: Indrā aktīvi darbojas profesionālas ievirzes mūzikas un mākslas skola, kurā mācās 94 bērni. Pasniedzējs Māris Susējs, domājot par pagasta un visas pierobežas nākotni, gan ir skarbs: "Latviskās vērtības – darba tikumu, dzīvesziņu – esam samainījuši pret vienkāršu preci, dažādiem viedtālruņiem un mašīnām. Neviens vairs negrib ne par ko cīnīties, visi grib uzreiz gatavu rezultātu. Un tie esam mēs, kam tās latvju dainas un viss tradicionālās kultūras fundaments."Veidojot reportāžu sērijas "Robežtelpa" trešo rakstu, "Kultūrzīmes" devās uz Baltkrievijas pierobežu – Krāslavas novada Robežnieku, Indras un Piedrujas pagastu. Tāpat kā iepriekš mūs interesēja jautājumi, cik pieejama Latvijas robežnovados ir profesionālā māksla un ko cilvēki rada paši. Ko lasa, kādu televīziju skatās un kādas radiostacijas klausās? Cik liela ir pārstāvniecība Dziesmu svētku procesā?
Starp Rīgu un Robežnieku pagastu ir viens no lielākajiem attālumiem, kāds Latvijas izmēra valstī vispār iespējams – ievērojot noteikumus, ceļā turp un atpakaļ vien nākas pavadīt pilnu darba dienu. Turklāt ne no Krāslavas, ne Aglonas, ne Dagdas puses līdz Robežniekiem, Indrai un Piedrujai nav iespējams nokļūt pa asfaltu – no katras puses palikuši aptuveni 30 kilometri zemes ceļa, kas vairākus mēnešus gadā ir grūti izbraucami.
Tādēļ īpaši trāpīgs šķiet kādā brīdī uzdotais visu triju pagastu pārvaldnieces Ērikas Gabrusānes jautājums: vai Latvija te, Baltkrievijas pierobežā, sākas vai beidzas? Raugoties no Rīgas puses, atbilde izskatās nepārprotama: tā ne tikai beidzas, bet amata vīru un sievu apziņā ir jau beigusies krietnu gabalu pirms robežas. Vai gan citādi tiktu mierīgi pieļauts, ka šeit Latvijas televīziju neredz, kamēr uztverami vairāk nekā desmit Baltkrievijas un gandrīz tikpat – Lietuvas televīzijas kanāli, nemaz nerunājot par visuresošo Krievijas propagandas mašīnu? Vai tiktu vieglu roku slēgtas mazās skolas, apzinoties – jo agrāk bērni spiesti attālināties no mājām, jo ātrāk viņi tās pametīs, skolu beiguši? Vai citādi vietējie iedzīvotāji būtu norobežoti no pārējās valsts ar tik sliktiem ceļiem, ka tūristi, kas vasarā ar autobusiem ierodas Krāslavā, balso: braukt tālāk uz robežas pusi vai saudzēt autobusu, tādējādi vēl vairāk ierobežojot jau tā nelielās uzņēmējdarbības iespējas?
Tādējādi taisnīgi sacīt, ka Robežnieku, Indras un Piedrujas pagasta iedzīvotāji ir patrioti nevis "tāpēc, ka", bet gan "par spīti tam, ka". Un, kaut arī šajā ceļojumā biežāk skanēja krievu, nevis latviešu valoda, Latvijas patriotisms ir nepārprotami klātesošs. To apliecināja arī aizvainojums, kas skanēja vietējo iedzīvotāju balsīs pēc BBC filmas "Trešā pasaules kara komandcentrā" noskatīšanās. Lai tie būtu baltkrievi, krievi, latvieši, lietuvieši, poļi, ukraiņi – teju visiem vietējiem dzimtas šeit mitušas jau starpkaru periodā un vēl pirms tā.
*
PIEDRUJA: patriotisms un skarbi secinājumi
No Indras puses iebraucot Piedrujā, vispirms acīs iekrīt Baltkrievijas baznīcas "sīpoli", tikai tad – vēsturisko, krāšņo, bet līdzekļu trūkuma dēļ neatjaunoto Piedrujas baznīcu torņi. Vēl tuvāk ES ārējai robežai nemaz nevar tikt: Piedruja uzcelta pašā Daugavas krastā, stāsta, ka skaidros vakaros varot sarunāties pāri upei ar Baltkrievijas Drujā dzīvojošajiem radiniekiem.
Skaisti izremontēta agrākā skolas ēka: pēdējo izlaidumu tā piedzīvojusi 2009. gada pavasarī, bet tagad apvieno visas pagasta iestādes – no bibliotēkas līdz bāriņtiesai, no pagasta priekšnieces kabineta līdz vietējiem bērniem iekārtotam interešu pulciņam.
Pievakarē, kad ierodamies, plašā ēka šķiet visai skraji apdzīvota, vienīgi bibliotēkā sastopam rokdarbu klubiņa dalībnieces. Viņas apgūst jaunu tehniku: pērlīšu vērumā top suvenīrs vasarā gaidāmajiem tūristiem – grāmatzīmes ar vārdu "Piedruja". Dzīvāka kustība bibliotēkā esot brīvdienās un skolēnu brīvlaikā.
Piedrujiešos sava pagasta patriotisms apvienojas ar skarbiem secinājumiem par valsts ekonomikas politiku, rezumējot dažos vārdos: "Nevis dzīvojam, bet izdzīvojam!" Zemās piena iepirkuma cenas dēļ govis vairs atmaksājas turēt tikai pašpatēriņam; cūkkopību smagi iedragājuši Āfrikas cūku mēra profilakses pasākumi, savukārt tā arī nenoasfaltētie ceļi rucina tūristu skaitu. Pēc tā nudien mute ar grūtībām veras jautāt, vai šejienieši apmeklē Latgales vēstniecību "Gors" vai Daugavpils teātri – tuvākās profesionālās mākslas iestādes. Neapmeklējot jau arī – sliktie ceļi traucē, taču esot arī gana daudz ko redzēt un dzirdēt tuvāk.
Tomēr dzīves spars piedrujiešiem nav zudis, un to apliecina arī agrākās pagasta pārvaldes mājā iekārtotais Piedrujas muzejs. Protams, raugoties no Rīgas puses, tas nav ne ļoti plašs, ne bagāts, taču vērtība ir gan tajā, ka krājumam savu artavu ziedojuši visi vietējie, nodrošinot gana pārliecinošu ieskatu agrāko laiku saimniecības un sadzīves rīkos, gan arī seno karšu kopijās, kas atklāj Piedrujas attīstību, bet it īpaši tajā, ka muzejs glabā tieši Piedrujas ļaužu vēsturi, un to, kā uzsver Ērika Gabrusāne, novērtē gan ciemos atbraukušie agrākie piedrujieši, gan arī kaimiņvalstu tūristi.
*
ROBEŽNIEKI: bažas par skolas nākotni
Robežnieku pagastā vispirms dodamies uz pagastnama otrajā stāvā iekārtoto bibliotēku, kuru vada RITA KOVALEVSKA. Bibliotēkā pērn bija 158 lasītāji, kas nozīmē – lasa apmēram 12 procenti iedzīvotāju. Tomēr kustība bibliotēkā ir lielāka, to apmeklē arī dāmu interešu klubiņa biedrenes, iegriežas vietējā ansambļa dziedātājas.
Liela lasītāju daļa ir bērni, kuri gan galvenokārt nāk šurp, lai izmantotu internetu. Lai viņus pierunātu apsēsties arī pie grāmatas, bibliotekāre izstrādājusi vairākas viltīgas taktikas. Tā kā datoru ar interneta pieslēgumu nav daudz, Rita Kovalevska uz galda novietojusi grāmatas, un, kamēr nākamais sagaida savu kārtu, var palasīt. Bibliotēkas vadītāja īpašā burtnīcā atzīmē, cik tālu katrs lasītājs ticis, lai nākamajā reizē varētu piedāvāt to pašu grāmatu un lasītājam nebūtu jāmeklē īstā lappuse. Mazākajiem lasītājiem patikušas adītās pūcītes, kurās uzkrātas konfektes – pa vienai par katru grāmatu, un akcijas beigās ne tikai labi redzams, kurš bijis čaklākais lasītājs, bet tie arī varējuši visgardāk našķēties. Tāpat tieši bibliotēkā bērni pulcējas, lai veidotu apsveikumus Mātes dienā, Ziemassvētku rotājumus, krāsotu Lieldienu olas. Robežnieku pieaugušie iedzīvotāji pārsvarā lasa, tāpat kā sazinās krievu valodā: pieprasīti detektīvi, vēsturiski un mīlestības romāni, arī preses izdevumi krievu valodā, tomēr tiek iepirkta arī jaunākā latviešu literatūra.
Robežniekos saglabājusies arī pamatskola. Skolēnu skaitu virs slēgšanas robežas palīdz noturēt internāts, kurā uzņem riska grupas bērnus arī no apkārtējiem pagastiem. Tomēr bažas par skolas nākotni gaisā virmo, un, skolas muzeju mums izrādot, skolotājas bēdīgi prognozē, ka vēl pēc gadiem pieciem tas arī būs vienīgais, kas skolas ēkā paliks.
Te nu jāpasaka: kaut arī nevienā no trim pagastiem latviešu skaits nepārsniedz 25 procentus, gan Robežniekos, gan Indrā pēc pašu iedzīvotāju vienprātīga lēmuma darbojas skolas tikai ar latviešu mācību valodu. Veidojas paradokss: vecāki, kas latviešu valodu saprot, bet nerunā, visticamāk, paliks uz dzīvi tepat, pierobežā. Bērni, iemācījušies latviešu valodu, pēc skolas beigām aizbrauks, labākajā gadījumā – uz Rīgu, bet sliktākajā – meklēs darbu Lielbritānijā vai Īrijā. Un pierobeža kļūs arvien tukšāka, jo atgriežas tikai retais un parasti jau cienījamā vecumā...
*
INDRA: karogs katrai zemnieku saimniecībai
Indra ir lielākais, krāšņākais, arī tradīcijām bagātākais centrs Baltkrievijas pierobežā. Te ir visvairāk iedzīvotāju, un Ērika Gabrusāne teic: indrieši ir īsti krieviski runājoši Latvijas patrioti, kuri 18. novembrī paši pēc savas iniciatīvas katrs ar savu sveci un pagalīti kopējam ugunskuram dodas uz Tēvijas parku, lai tur satiktos un kopā dziedātu latviešu dziesmas.
Jūlijā uz festivālu "Latgales vainags" Indras estrādē jau ierasti pulcēsies apkārtnes mazākumtautību kultūras kolektīvi. Savukārt ik gadu 1. februārī Indra gaida ciemos visas Latvijas Indras, īpaši plaši svētki iecerēti 2018. gadā, Latvijas simtgadē: tad ne tikai skanēšot tradicionālais koncerts, bet tikšot arī cepta simt kilogramu smaga torte.
Iespējams, ka uz Latvijas simtgadi būs īstenota vēl kāda ideja: austi karogi katrai zemnieku saimniecībai. Šāda doma radusies audēju darbnīcas "Indra" dalībniecei Regīnai Karavackai. Viņa savai saimniecībai "Saknes" tādu jau uzaudusi tradicionālā pierobežas tehnikā.
Indrā vēl pagājušajā gadā darbojās vidusskola. Audzēkņu skaita samazināšanās dēļ nu tā pārtapusi pamatskolā, kas ļoti sarūgtina vietējos iedzīvotājus. Toties aktīvi darbojas profesionālas ievirzes mūzikas un mākslas skola, kas maijā svinēs 25 gadu jubileju. Tajā mācās 94 bērni, un novads rūpējas, lai audzēkņiem no apkārtējiem pagastiem būtu ērti nokļūt gan skolā, gan arī mājās. Horeogrāfijas nodaļas audzēkņi ar ļoti labiem panākumiem piedalās Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku skatēs. "Nupat decembrī skatē saņēma tikpat daudz punktu kā Agra Daņiļeviča kolektīvs," palepojas direktore Ērika Zarovska un piebilst – vecāki labprāt savus bērnus sūta uz mākslas skolu, jo tā ir vēl viena iespēja darboties latviešu valodas vidē. Tomēr Ērika Gabrusāne, rādot tautastērpos sapostos jauniešus Skolēnu dziesmu svētku koncerta attēlos, nopūšas: tie, kas iemūžināti fotogrāfijās, skolu beiguši, atkal jāsāk no sākuma. Bet plastiskās mākslas nodaļas pasniedzējs Māris Susējs, domājot par pagasta un visas pierobežas nākotni, ir skarbs: "Latviskās vērtības – darba tikumu, dzīvesziņu – esam samainījuši pret vienkāršu preci, dažādiem viedtālruņiem un mašīnām. Neviens vairs negrib ne par ko cīnīties, visi grib uzreiz gatavu rezultātu. Un tie esam mēs, kam tās latvju dainas un viss tradicionālās kultūras fundaments."
UZZIŅA
Robežnieku pagastā ir 950 iedzīvotāji, darbojas divas bibliotēkas, tautas nams un jauniešu biedrība "Robežnieku kodols".
Indras pagasta teritorijā dzīvo 1100 cilvēki, darbojas bibliotēka, kultūras nams ar saieta zāli un aušanas darbnīcu, profesionālas ievirzes mūzikas un mākslas skola. Tiek meklēti līdzekļi Ulmaņa laikā celtās luterāņu baznīcas – "Kirkes" – atjaunošanai.
Piedrujas pagastā ir 520 iedzīvotāji, darbojas bibliotēka, tautas nams un muzejs.
*
"Bērziņos", kur bites medu nes
Zemnieku saimniecībā "Bērziņi" dzīvojošā ŽANA un IRINAS BUKO ģimene ir globālā un lokālā sajaukums. Bitenieks Žans ir īsts Robežnieku iedzimtais – viņa vecvecāki, pēc tautības baltkrievi, te dzīvojuši jau starpkaru laikā. Irina dzimusi Krimā, kur Sevastopolē joprojām dzīvo viņas mamma un māsa, bet jau 1992. gadā atbraukusi uz Latviju līdzi vīram, kurš šeit dienējis. "Man toreiz tuvinieki teica: trakā, kur tu brauksi, tur taču šauj. Bet es teicu: lai šauj, es pie vīra braucu," smaidot atceras Irina. No pirmās laulības palikusi meita, kuru uzaudzinājuši jau kopā ar Žanu, un ģimenē ir vēl četri kopīgi bērni: vecākais dēls šogad beigs 12. klasi, viena meita iet 4. klasē, bet abi jaunākie ar pusotra gada vecuma starpību kopā palaisti 1. klasē, jo esot tik draudzīgi kā dvīņi, viens bez otra ne soli.
Amatus abi iemācījušies no vecvecākiem: abi Žana vecāki bijuši pedagogi, bet vectēvs turējis bites, un Žans jau bērnībā gājis palīgā. Arī bērni darbojas ar bitēm, tiesa, vai no kāda iznāks biškopis, spriest vēl par agru, un Žans arī nedomā bērniem uzspiest šādu izvēli.
Irina no vecmammas apguvusi adītprasmi, kas nu kļuvusi gan par veidu, kā samazināt ģimenes tēriņus par apģērbu, gan arī iemīļotu vaļasprieku. Tapuši dažādi svētku un interesantāki ikdienas tērpi ģimenei, krāšņi mežgīņadījuma apmetnīši Robežnieku ansamblim, arī adītās pūcītes, kas bibliotēkā krājušas konfektes čaklākajiem lasītājiem, ir viņas darbs. Žans, ar lepnumu skatoties uz sievu, piebilst: laikam gan ar dziju, ko viņa dzīves laikā izadījusi, pietiktu, lai apvilktu visai Latvijai riņķī, bet pati Irina to sauc par atpūtu: "Kad nogurstu no darbiem saimniecībā, skatos seriālus un adu."
Ar televīziju gan ir kāda problēma: pierobežā ļoti slikti uztverams Latvijas Televīzijas signāls. Žans stāsta: lai to paveiktu, jāpērk īpaši spēcīga antena, kas turklāt vēl rūpīgi jāpieregulē, bet pat tad sliktos laikapstākļos Latvijas kanālus neredzēs. Tas pats ar radio – vienīgā iespēja uztvert latviešu ziņas ir internets. Turpretī Baltkrievijas un Lietuvas kanāli uztverami perfekti. "Par to skumji, īpaši bērnu dēļ: viņi aug krievu valodas vidē, bet mācās latviešu skolā, viņiem taču būtu daudz vieglāk, ja varētu vismaz animācijas filmas skatīties latviski. Trūkst sarunvalodas vides," teic Žans.
"Mēs gribam, lai bērni prot latviešu valodu, lai viņi apzinās, ka dzīvo Latvijā, un neaizmirst savas saknes," uzsver Irina. Gluži tāpat kā Robežnieku iedzīvotājus kopumā, abus aizvaino uzskats, ka latgalieši ir prokrieviski noskaņoti, zina tikai Krievijas prezidentu un lolo separātiskas tendences. "Mazie teica: tas iepriekšējais bija tāds pavecs, tagad mums ir jauns un skaists prezidents," pērnvasar notikušo Latvijas Valsts prezidenta vēlēšanu atskaņas ģimenē smaidot raksturo Irina.
DOSJĒ
Skatās: pārsvarā Baltkrievijas televīziju, jo Latvijas TV kanālus Robežniekos nevar uztvert.
Ziņas lasa interneta portālos, pārsvarā DELFI.
*
Indra sauca atpakaļ
"Lauku meiteni var aizvest uz pilsētu, bet izdzīt no viņas laukus nav iespējams," tā smejas Ilona Kangizere, kad jautāju, kā sagadījies, ka viņa ar ģimeni atgriezusies Indrā. Ilgi strādājusi par žurnālisti Daugavpilī, tad pārcēlusies uz Rīgu, vēlāk, jau kopā ar vīru Aleksandru, uz Maskavu, tomēr abas meitas tagad audzina Indrā. Gandrīz pusi laika te pavada arī Aleksandrs, kurš gan joprojām strādā Krievijā.
Jau nopietni Ilona stāsta, ka viņa kādā brīdī Maskavā ļoti skaidri sapratusi: dzīvo no vienas nedēļas nogales Indrā līdz nākamajai, no atvaļinājuma līdz atvaļinājumam, metropoles radītais stress izrādījies pārāk nomācošs. Liktenīga sakritība, kas atgriešanos noteikti veicinājusi, – vēl pirms abu iepazīšanās rīdzinieks Aleksandrs tieši Indras pagastā iegādājies 200 hektārus zemes, sapņojot par ekosaimniecības izveidi. Pati Ilona ikdienā visbiežāk sastopama Indras kultūras namā, kur mazajiem dejotājiem māca latviešu tautas dejas, bet kopā ar senioriem apgūst senās balles dejas – padespaņu, tūstepu, "Subotu" un citas. Par pēdējām teic: sākumā visi, ko viņa uzrunājusi, metuši ar roku un teikuši, ka atnāks paskatīties, savā starpā parunāties, bet uz skatuves neparko nekāps, taču nu jau koncertējuši visos apkārtējos pagastos un pat festivālā Dubrovnikā.
Uz jautājumu, vai pati agrāk dejojusi, teic: vienmēr paticis, bet maz sanācis. Latviešu tautas deju horeogrāfiju apguvusi jau pēc atgriešanās no Maskavas pedagogu tālākizglītības kursos, bet apgalvo: lai tikai būtu gribēšana, internetā var atrast visu iespējamo.
Jaunākā meita, pirmklasniece Marta, dejo pulciņā pie mammas un Krāslavas mūzikas skolā apgūst vijoļspēli, arī vecākā Arina pēc stundām nodarbināta mākslas skolā un mūzikas skolā mācās klavierspēli, bet pēc tam vēl kopā ar mammu ņem rokā vārdnīcu un lasa latviski, lai vieglāk mācīties. Tāpat lasa bērnu grāmatas krievu valodā un mājās papildus mācās krievu valodu, lai abas valodas zinātu labi un pareizi.
Indrā pārsvarā dzīvojot poļi un baltkrievi, taču tautības jautājums šeit esot mazsvarīgs. "Mēs te, pierobežā, esam tik ļoti sajaukušies, mums pilnīgi nav sajūtas: es runāju krieviski, tādēļ mana dzimtene ir Krievijā. Nē, mēs esam dzimuši šeit, Indrā, Latvijā, tāpēc latviešu kultūra ir mūsējā," stingri nosaka Ilona.
DOSJĒ
Lasa: visu, no krievu un pasaules klasikas līdz dāmu romāniem. Abas meitas darbojas Bērnu un jauniešu žūrijā.
Skatās: Latvijas Televīzijas ziņas internetā, padziļināti meklē portālos.
***
SALĪDZINĀJUMAM
Latgales reģiona dalība
XXV Vispārējos latviešu dziesmu un XV deju svētkos
Novads, pilsēta Kolektīvu skaits Iedzīvotāju skaits, 2013 Kolektīvu skaits uz 1000 iedzīvotājiem
Daugavpils 25 98922 0,25
Rēzekne 17 33042 0,51
Aglonas novads 2 4154 0,48
Baltinavas novads 4 1268 3,15
Balvu novads 18 14821 1,21
Ciblas novads 5 3132 1,60
Dagdas novads 6 8780 0,68
Daugavpils novads 10 26548 0,38
Ilūkstes novads 5 8556 0,58
Lubānas novads 7 2752 2,54
Krāslavas novads 9 18701 0,48
Līvānu novads 13 13403 0,97
Ludzas novads 10 14735 0,68
Preiļu novads 7 11056 0,63
Rēzeknes novads 27 30595 0,88
Riebiņu novads 9 5854 1,54
Rugāju novads 5 2569 1,95
Vārkavas novads 1 2249 0,44
Viļakas novads 14 5985 2,34
Viļānu novads 6 6755 0,89
Zilupes novads 0 3488
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003
(0)
