No 1. līdz 3. aprīlim visā Latvijā jau astoto reizi notiks pasākums "Satiec savu meistaru!". Vairāk nekā 150 vietās mācekļus pie sevis aicinās ap 230 tautas lietišķās mākslas meistaru, arī – stāstnieki, teicēji un muzikanti, un šis skaitlis apliecina nemainīgu un noturīgu interesi par norisi kopumā. Šogad pasākumā īpaši liels dalībnieku skaits pievērsies tautastērpu darināšanai – uz to, iespējams, rosinājis arī Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) īstenotais projekts "Katram savu tautastērpu". Līdz ar to aktualizējusies arī diskusija par etnogrāfiskā tautastērpa detaļu, rotu un motīvu integrēšanu mūsdienu apģērbā. Kas ir pieļaujams, veicināms, kas izskaužams? Kur var redzēt etnogrāfiski pareizus tautastērpus, kā tos darināt pašiem un kur īstā vieta nēsāšanai?
"Satiec savu meistaru!" ir 2009. gadā aizsāktās Tradicionālo prasmju skolas turpinājums, kas iekļauts kopīgā projektā "Eiropas amatu prasmju dienas". Līdzīgi pasākumi, kur tradicionālo prasmju zinātāji uzņem pie sevis mācekļus, vienlaikus notiek arī Francijā, Spānijā, Itālijā, Beļģijā un citās valstīs. Šogad tam pievienojas arī Igaunija, Polija, Grieķija, Nīderlande un Lielbritānija.
"Pasākuma gaitā vairākās Latvijas vietās varēs mācīties tradicionālo ēdienu gatavošanu – piemēram, Alsungā, Nīcā un Ugālē apgūt kurzemnieku, bet Dagdā, Daugavpilī, Kārsavā, Medņevā un Viļānos – latgaliešu virtuves noslēpumus. Gan Ādažu kultūras centrā, gan Rīgas KTMC "Ritums" jaunās māmiņas un vecāki ar bērniem varēs mācīties šūpuļdziesmas. Jau otro gadu pasākumā iesaistās Latviešu folkloras krātuve, piedāvājot arī iespēju meklēt savus radiniekus folkloras vācēju pierakstos," stāsta LNKC folkloras eksperte Gita Lancere. "Pārskatot visus šā gada pieteikumus, var secināt, ka populārākā joprojām ir aušana – jostu aušana, brunču audumu aušana, ko varēs apgūt gandrīz 80 norises vietās. Toties tautastērpu kreklu izšūšanu mācīs Ciemupē, Smiltenē un Talsu novada Spārē. Rīgā Berga bazārā būs unikāla iespēja apskatīt vairākus arheoloģisko tērpu atdarinājumus un apgūt iemaņas arheoloģiskā krekla radīšanā, kuram visas vīles tiek šūtas ar rokām," saka LNKC tautas lietišķās mākslas eksperte Linda Rubena. Iepriecina, ka līdzās vienkāršākajām prasmēm – aušanai un zeķu adīšanai – daudzi pievērsušies tik sarežģītai lietai kā tautastērpu kreklu izšūšana, kas ir ļoti smalks darbs. Protams, pašam darināt tautastērpu ir laikietilpīgāk, taču – krietni lētāk. Pērkot jārēķinās vismaz ar tūkstoti eiro, taču bagātīgākajiem tautastērpiem villaine vien maksās vairāk nekā divus tūkstošus eiro.
Linda Rubena secinājusi, ka pēdējā laikā daudziem parādījusies problēma – kādu tērpu īsti izvēlēties? Pēc mātes vai tēva dzimtās puses? Pēc paša pašreizējās dzīvesvietas? Zemapziņā pēkšņi iepatīkas kāds tautastērps, un izrādās, tev ir radniecība ar to novadu, kurā tas izsenis nēsāts.
Šogad, īpaši Liepājā, ļoti interesantas solās būt arī lekcijas par etnogrāfiskā tautastērpu detaļu, zīmju un simbolu izmantošanu mūsdienu apģērbā, kas patlaban kļūst arvien aktuālāk. Daudzos cilvēkos parādījusies vēlme pielikt tērpam savu roku, lai kaut vai vismaz brunči būtu paša darināti. Lekcijās būs runa gan par tradīciju, gan jaunradi, kurā tiks iesaistīta arī Liepājas dizaina mākslas skola. Pasākumam noslēdzoties, projekta "Katram savu tautastērpu" mājaslapā publicēs meistaru vārdus ar atsauci, par kuru tautastērpu viņi gatavi interesentiem stāstīt, mācīt un palīdzēt tautastērpu darināt.
*
AUTENTISKI VAI MODERNI? PIEREDZE
Trīs rucaviešu mantojums
Atšķirībā no pasakas, kur tēvam bija trīs dēli, Rucavā kādam tēvam ir trīs meitas ar mantotu, dabisku interesi par tautastērpiem, kuri arī lielākoties pašu rokām darināti.
Mārai Tupiņai ir Rucavas zilais tautastērps ar tresēm (brokāta lentes bruncim gar apakšmalu un vestei gar priekšu. – V. K.). Dacei Tupiņai – viens no senākajiem – zilais Rucavas tērps. Bet trešajai māsai INGAI TUPIŅAI, diplomētai arhitektei, kura tagad strādā valsts pārvaldē, – Rucavas tautastērpam raksturīgie melnie brunči ar sarkanu apakšmalu.
Inga Tupiņa stāsta, ka Nīcas, Bārtas un Rucavas tērpi atšķiras ar to, ka villaini neliek uz abiem pleciem, bet tikai uz viena sāna. Savukārt rucavietes atšķiras vēl arī ar to, ka saktu neliek uz pleca, bet tikai mazliet virs elkoņa. Līdz ar to villaines ir diezgan cieši apžmiegtas. Kā lasāms rakstos, "rucavietes līdz pusnaktij stāvējušas gar sienu, jo bijušas tik cieši satuntuļotas, ka nav varējušas pie godu galda apsēsties..."
Ingai Tupiņai jau skolas gados bijis skaidrs, ka gribas savu tautastērpu. Šūt, adīt, tamborēt iemācījusi mamma, bet, kad vajadzēja nāmatu (garais auts, kas sienams ap galvu zem lakata. – V. K.), nācies sēsties arī pie stellēm. Ieinteresēšanā par novada mantojumu liels nopelns bijis bioloģijas skolotājai Inārai Rūcei, kaut pedagoģe tai pusē bijusi ienācēja. Pašai Ingai Tupiņai laimējies, ka "klētī stāvējusi lāde", un stāv vēl šodien – tur bijis iekšā no vecmammas mantotais tautastērps ar pelēki faltētiem brunčiem, arī vadmala savulaik nogūlusi lādes dibenā...
Inga Tupiņa teic, ka, "trāpoties uz skatuves", viņa nāk ar pašas zināšanām un pieredzi, kas papildināta visos dzīves ceļos. Trīs māsas darbojas tradīciju klubā "Rucavas sievas", viņas tiek arī aicinātas piedalīties festivālā "Baltica", tāpat tautastērpos redzamas gadskārtu pasākumos vai citā atbilstīgā vidē. "Nesen kā milzu sensācija izskanēja ziņa, ka kādā ciemā mācītājs aicinājis uz dievkalpojumu svētdienā ierasties tautastērpā," stāsta Inga Tupiņa. "Nesaprotu, kur tā sensācija? Uzvilkt svētdienā tautastērpu, ejot uz dievnamu, būtu pavisam pašsaprotami."
Par māsām kādreiz taujā – kur tik jaunas teicējas? Bet kāpēc tām vienmēr jābūt vecām sievām? Kad 50. gados folkloras ekspedīcijās sāka pierakstīt un apkopot mutvārdu mantojumu, vispirms vienmēr ķērās pie cienījamākajām kundzēm, taču tas nenozīmē, ka nebija arī jaunāku. Te gan jāpiebilst, ka Inga Tupiņa sevi tādām īstām teicējām nepieskaita. Viņa nepieder tiem, kuri krasi vērstos pret tautastērpa detaļu, rotu un simbolu izmantošanu mūsdienu ģērbā. "Ja šāds tērps ir situācijai piemērots, neko kaitīgu nesaskatu," viņa uzsver. "Bet jānošķir, kad runa ir par etnogrāfisku tautastērpu un kad – par tā elementiem. Kā teica mana mamma, katra kleita ar turku pipariem vēl nav Austrumu tautastērps. Ja runa ir par etnogrāfisku tautastērpu, tad gan nevar pieļaut nekādas liriskas atkāpes – piemēram, tautiskā krekla vietā nevar vilkt modīgu blūzi vai pie villainēm un saktām – vakartērpa svārkus. Nemaz nerunāju par tādu nejēdzību, kā, piemēram, Latgales tērpa villaini kombinēt, teiksim, ar Lielvārdes jostu."
***
ESENCE
Tautastērps kā konkrēta gadsimta un konkrētā vietā valkāts apģērbs šobrīd savu attīstību beidzis (pateicoties Dziesmu svētkiem, tas saglabājies kā skatuves kostīms). Tāpēc tas ir cienījams un godājams un improvizācijas pa labi un pa kreisi nav pieļaujamas.
Tautastērps nav vienīgi apģērba gabals, bet kultūrvēsturiska vērtība – tāpat kā mākslas darbs, tas var būt arī ilgtermiņa investīcija.
Paša izauklēts un izmīļots tautastērps būs garīgs mantojums nākamajām paaudzēm.
***
"Satiec savu meistaru" (2009 – 2016)
Gads 2009 2010 2011 2012 2013 2014 2015 2016 Kopā
Norišu vietu skaits 22 28 12 96 104 163 176 150 751
Meistaru skaits 61 26 20 160 253 325 475 352 1672
Apmeklētāju skaits 1800 976 533 3690 3473 3657 3836 17965
Avots: LNKC
*
Ar Zemgales saktu pie zīda apmetņa
"Visu manu dzīvi tradicionālās kultūras virzienā mainīja divas stundas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā," stāsta JANTA MEŽA, kura tolaik bija Lietišķās mākslas vidusskolas tekstilnodaļas audzēkne. Muzeja krājumā pirmoreiz dzīvē pataustījusi īstu mantu – izjutusi tautastērpu biezumu, faktūru, raupjumu... Tagad Janta jau darinājusi vairākus tautastērpus sev, ģimenei, bērniem un – vienmēr atceroties toreizējās sajūtas. Pirmais pašas darinātais bijis Nītaures tautastērps. Pēc tam sev uz kāzām izgatavojusi ķoniņu tērpu, jo līgavainis cēlies no kuršu ķoniņiem (Jantas dzīvesbiedrs ir demogrāfs Ilmārs Mežs. – Red.), un tādējādi nākamā sieva simboliski pieskaņojusies vīra dzimtai. Pašas senči no mātes puses nākuši no Dienvidkurzemes, tāpēc uzšuvusi sev Rucavas tautastērpu. Par godu tēva dzimtai, kas cēlusies no Zemgales, tapis arī Zemgales tērps, kuram piekritīgos Elejas brunčus gan palīdzējusi aust draudzene.
Protams, savām rokām darināt tērpu nav tik dārgi kā pirkt vai pasūtīt. Atturīgam Vidzemes tautastērpam prasības nav lielas – svītrainais bruncītis, ziedainā jostiņa, jaciņa, vestīte, balts, ne tik grezni izšūts krekliņš, lakats un viss. Bet, ja gribas turīgas kurzemnieces tērpu, būs dārgi. Jo tajā trīs villaines vien, krāšņs rotu komplekts, Dienvidkurzemes tērpam raksturīgas rotu čupas – liela sakta, maza un vēl mazāka. Un visas sudrabā.
Tautastērpa rotas Janta Meža izmanto, tērpjoties ikdienā un mūsdienu svētku ģērbā. Viens no iemīļotākajiem komplektiem viņai mugurā arī mūsu tikšanās reizē. Melni, krokoti, gari svārki un garš dabiskā zīda apmetnis, kas uz krūtīm saņemts ar lielu Zemgales etnogrāfiskā tautastērpa sudraba saktu, kas 90. gadu vidū iegādāta Jura baznīcas mākslas salonā. Tās viducī viņa ielikusi mazāku, antikvariātā nopirktu sudraba saktiņu ar sarkaniem akmentiņiem, kas saglabājusies no starpkaru Latvijas laikiem, kad ļoti modē bija atdarināt tautiskas, etnogrāfijai pietuvinātas lietas.
Tā kā robeža, kad etnogrāfiskais tērps beidza pastāvēt, ir 19. gadsimta beigas vai citviet – 20. gadsimta sākums –, starpkaru Latvijas laika ražojumi vairs neattiecas uz etnogrāfisko tērpu. "Esmu par to, ka tautastērpā nevajag nocirst striktu robežu, ka to nevajag turēt skapī un izmantot tikai Dziesmu svētkos kā skatuves kostīmu. Drīkstam kaut ko pielikt arī no sevis. Protams, ja Zemgales saktu liktu tās tradicionālajā vietā – pie etnogrāfiskā Zemgales tautastērpa –, tad gan mazā saktiņa no viduča būtu jāvelk laukā," saka Janta.
Viņa novērojusi, ka, aizbraucot uz Igauniju, vai katrā lielveikalā var redzēt, kā etnogrāfiskā tērpa detaļas un motīvi integrēti mūsdienu apģērbā. Kaimiņvalstī izdots arī daudz grāmatu par etnogrāfisko motīvu izmantošanu mūsdienu tērpos un rūpnieciskā ražošanā. Veikalos var iegādāties audumus ar etnogrāfiskiem motīviem un krāsām – no tiem pašujot, piemēram, vakartērpu, rodas lieliska tradicionālā un mūsdienīgā saderība.
Protams, ja cilvēks nezina etnogrāfisko tērpu, izmantojot tā detaļas mūsdienu ģērbā, viņš iet kā pa slidenu laipu, nezinot, kurā brīdī kāja pašļuks uz bezgaumības pusi. Janta palikusi pūcīga, kad televīzijas raidījumā "Katram savu tautastērpu" tika šūdinātas bikses. Raidījuma vadītājs atnes pilnīgi jaunu audumu trīs metru platumā, no kā var uzšūt veselus brunčus, un liek puisim no tā izgriezt gabalu džinsa biksēm. "Es tādas bikses nekad nevilktu," stāsta Janta, "taču, ja puika smuks, lai staigā. Bet audums gan izcūkots."
Pie sava zīda apmetņa Janta nekādā gadījumā neliktu Kuldīgas tērpa saktu, jo tā būtu par lielu, līdz ar to – pārāk uzmācīga. Viņa ir arī pārliecināta, ka mūsdienu apģērbā etnogrāfisko rotu nedrīkst pazemināt statusā. Vainadziņa prievīti nedrīkst siet ap cisku vai svārkus uz gurna saspraust ar saktu. Tomēr pie mūsdienīgiem svārkiem kādreiz var uzvilkt baltu, ne pārāk grezni izšūtu tautisku kreklu. Savukārt prievītēm līdzīgās šaurās tautastērpa jostas mēdz iepīt bizē, kura tādējādi gan kļūst smagāka. Pie mūsdienīga tērpa pilnīgi pietiek ar vienu etnogrāfiskā tautastērpa detaļu – un lai tā izceļas kā īsta soliste! Janta Meža tautastērpā pošas kā autentiskās dziedāšanas (dzied krūšu reģistrā un neizmanto melodiju apdares) grupas "Saucējas" dalībniece. Tautastērps obligāti velkams mugurā, ja paredzētas kāzas etnogrāfiskā stilā. Arī – 18. novembra pieņemšanā pie Valsts prezidenta, kur, aicināta kopā ar dzīvesbiedru, viņa ieradusies tautastērpā. "Un es ļoti novēlu, lai 2018. gada Dziesmu svētkos tautastērpi būtu kā koristu tribīnēs, tā skatītāju rindās," teic Janta.
Arī latviešu akadēmiskās mūzikas koncertos (Janta ir liela latviešu kormūzikas, arī Pētera Vaska kompozīciju cienītāja) viņa zāles pirmajā rindā sēž mūsdienu svētku ģērbā ar tautastērpa rotām. Kopā ar tērpu tās sver līdz piecpadsmit kilogramiem, tāpēc, ja nākas apmeklēt svinīgu pieņemšanu ārvalstīs, atkal īstais laiks ceļasomā locīt zīda apmetni ar jau aprakstītajām sudraba saktām.
***
ESENCE
Tautastērpam jābūt tīram, etnogrāfiskiem parametriem atbilstošam gan materiāla, gan krāsas ziņā.
Tautastērpu jāprot nest, nevis kaut kā valkāt, tomēr tā darināšana un nēsāšana nedrīkst pārvērsties par ārišķīgu, ātri uzbangojošu un pārejošu modes lietu.
Tautastērpam un arī tā detaļu izmantošanai mūsdienu ģērbā jābūt ikdienišķai, saprotamai un dabiskai.