Rīga 14°C, skaidrs, bez nokrišņiem, Z vējš 1m/s
Otrdiena, 2024. gada 14. maijs 19:59
Vārda dienas: Aivita, Elfa, Elvita, Krišjānis
Arhibīskapi sprediķos mudina uz saliedētību. Kā to panākt?
Sabiedrības saliedētības nepieciešamība tagad ir temats, ko apspriež gan Valsts prezidenta kancelejā – nesen nodibināta darba grupa, kas rudenī izteiks savus priekšlikumus, gan Latvijas Zinātņu akadēmijā, kas šodien rīko konferenci par integrāciju. Par to, kādas ir attiecības starp latviešiem un krieviem un kā tās uzlabot, šogad savos Lieldienu sprediķos mudināja domāt arī abi Latvijā lielāko kristiešu konfesiju vadītāji – Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps – metropolīts Zbigņevs Stankevičs un Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags. Abus arhibīskapus lūdzu sarunā izteikt savas pārdomas plašāk. Pirms tās – ieskats sprediķos (publicējam fragmentus; sprediķi pilnībā lasāmi vietnē "katolis.lv" un žurnālā "Svētdienas Rīts"). Tāpat par "mūru nojaukšanu" aicināju izteikt viedokli publicistu Igoru Vatoļinu un rakstnieci Annu Žīguri.
"Neatdosim mūsu krievus!"
Sarunā vispirms arhibīskapiem jautāju, vai viņi bija vienojušies, ka Lieldienās jāuzrunā sabiedrība arī par šo "fronti tēva pagalmā" un "mūru gāšanu"?
J. Vanags: – Mēs nebijām par to vienojušies. Acīmredzot arhibīskaps Stankevičs tāpat kā es latviešu un nelatviešu pretniecīgās attiecības redz kā apdraudējumu Latvijas nākotnei un šķērsli attīstībai. Ja problēma ir reāla, tā spiežas cauri pa visām vīlēm. Jēzus reiz teica: "Ja šie klusēs, tad akmeņi brēks."
Z. Stankevičs: – Situācija ir tiktāl nobriedusi un pārbriedusi, ka mums abiem neatkarīgi vienam no otra kļuvis skaidrs, ka beidzot jāsāk risināt problēmas; tā vietā, lai plēstu veco brūci, to beidzot vajag ārstēt. Jo tas augonis inficē visu organismu, kas šajā gadījumā ir visa Latvijas valsts. Mēs esam lielu izaicinājumu priekšā, un mums reāli jāgādā par to, lai sabiedrību integrētu, nevis iedzīvotājus rīdītu vienu pret otru.
– Diemžēl vairākus gadus esmu klausījusies Rīgā Maskavas namā "Krievijas tautiešu" konferencēs un citur tādu nevalstisko organizāciju pārstāvju runas, kuri atstrādā no Krievijas tautiešu atbalsta fonda saņemto naudu; tās bijušas pretlatvisku noskaņojumu uzkurinošas runas.
Z. Stankevičs: – Protams, ka tur strādā nauda. Tomēr tā ir šaura cilvēku grupa, kura ar to pelna naudu un tādā veidā arī vēlētāju balsis vēlas piesaistīt. Tā ir viņu politika, un tās ir viņu egoistiskās intereses. Bet, ja ir naudas plūsma, kas strādā pret valsts interesēm, tad valsts drošības struktūru uzdevums ir gādāt, lai to pārtrauktu vai vismaz ierobežotu viņu manevra iespēju.
Bet mums ir jāstrādā no abām pusēm. Jā, protams, vajag atbruņot pretlatvisku noskaņojumu uzkurinošas nostājas, bet mums ir jāapzinās, ka arī pretējā pusē ir šaura cilvēku grupa, kuru politiskajās interesēs ir visu laiku kliegt, ka, lūk, mēs esam briesmās. Dzeloņi ir abās pusēs, un vajag atbruņot abus.
– Sprediķos jūs aicināt uz krievu un latviešu sabiedrības vienotību, bet kā jūs saredzat – kas konkrēti jādara? Un vai jūs jūtat, ka sabiedrība tam ir gatava?
J. Vanags: – Sabiedrība nav viendabīga. Daļa ir gatava, daļa nav. Daļa par to nedomā un tikai skatās, kā no šejienes aizbraukt un tad – kaut ūdens plūdi. Savos sprediķos es cenšos gatavību vairot, aicinu domāt. Man liekas svarīgi, lai labas gribas latvieši un tādi paši nelatvieši varētu cits citu sastapt un iepazīt. Bieži mūsu negatīvā attieksme veidojas pret krieva vai latvieša tēlu pašu prātā, nevis pret īstiem, dzīviem cilvēkiem. Cilvēku personīgi pazīstot, ir grūtāk viņam uzlikt kolektīvo vainu un aizspriedumu nastu. Sarežģītas lietas vieglāk atrisināt, sarunājoties ar draugiem. Tādēļ vajadzētu vairāk pozitīvas saskares, lai varētu augt labas gribas cilvēku kodols. Jācer, ka tas darbosies kā rauga piciņa, kas ar laiku saraudzē visu mīklu. Kas nevar un negrib piedalīties, lai pakalpo Latvijai vismaz ar to, ka beidz drukāt internetā naidu kurinošus komentārus.
Z. Stankevičs: – Ir jāatbalsta jebkāda veida iniciatīvas, kuras apvieno gan latviski, gan krieviski runājošo iedzīvotāju daļu. Piemēram, viena no tādām iniciatīvām ir Lielā talka, kur kopā draudzīgi var piedalīties latvieši, krievi un visu citu Latvijā dzīvojošo tautu cilvēki. Arī masu sporta pasākumos piedalās gan latvieši, gan krievi, gan citas Latvijā dzīvojošās tautas.
Ir vēl viena laba iniciatīva – "Bezvests.lv". Tās vadītājs ir krievs, bet lielākā daļa, kas iesaistījušies meklēšanas iniciatīvās, ir latvieši. Tāda veida aktivitātes mums ir jāatbalsta. Tās nojauc aizspriedumu veidoto nepareizo priekšstatu vienam par otru un dziedina tos ievainojumus, kas bijuši pagātnē.
Ar pilnu pārliecību gribu teikt – ja turpināsim uzplēst vecās rētas, tas ir ceļš uz nekurieni. Mums vienreiz ir jānovelk svītra un jāsāk jauna dzīve. Aicinu nerakņāties pagātnē, atstāt to vēsturniekiem un zinātniekiem, lai viņi izpēta un to objektivizē, bet mums ir svarīgi skatīties, kā varam kopā veidot labāku Latvijas nākotni.
Pirms vairākiem gadiem bija interesants lozungs jeb aicinājums: "Neatdosim mūsu krievus!" Nevajag viņus tik vienkārši atdot un ierakstīt – nezinu, kādā piektajā kolonnā, ienaidniekos, kuri grib pārdot Latviju vai atdalīt kādu daļu. Neatdosim viņus, pacīnīsimies par viņiem!
– Jūsu sprediķus klausās un šādas intervijas lasa latvieši. Vai par abpusējo tuvināšanos šādi tiek uzrunāta arī krievu auditorija? Citādi iznāk tā, ka savstarpējā piedošana, pretimnākšana tiek gaidīta tikai no latviešiem, bet pie krieviem neviens ar tādiem aicinājumiem nevēršas. Piemēram, vai esat runājuši arī ar pareizticīgo kolēģiem, ka viņi ar šādiem vārdiem vērstos pie savas draudzes?
J. Vanags: – Es pat nerunāju par piedošanu un pretimnākšanu, bet par veselo saprātu un par atbildīgu attieksmi pret Latvijas nākotni. Uz ko mēs esam gatavi tās labad? Protams, ka tādai attieksmei jābūt no abām pusēm. Gan vieni, gan otri var palikt principiālās pozīcijās un teikt – nebūs nekādas saprašanās, kamēr "viņi" maisos un pelnos nenožēlos un nelūgs piedošanu par okupācijas pārestībām vai par solījumu laušanu, nepiešķirot pilsonību. Ja "viņi" to neizdarīs, tad dzīvosim naidā līdz galam. Taču tad gals pienāks daudz agrāk. Esmu pamanījis, ka manus aicinājumus ir dzirdējuši arī krievvalodīgo vidē. Līdzīgas domas nesen izteica publicists Igors Vatoļins, aicinot krievus izšķirties par lojalitāti Latvijai, jo situācija vairs neatļaujot būt lojāliem gan Latvijai, gan Krievijai. Ar pareizticīgo kolēģiem esam apsprieduši idejas, kā veicināt saprašanos.
Z. Stankevičs: – Jā, esam runājuši ar metropolītu Aleksandru par šo jautājumu. Tā kā mani uzaicina izteikt domas arī krievu mediji, esmu ar viņiem par šo jautājumu ne vienreiz vien runājis.
– Tūlīt būs 9. maijs, un daudzi piespraudīs oranžbrūnās lentītes, kas simbolizē vienotību ar Krieviju, ar to valsti, kura anektēja Krimu. Kā uzrunāsit viņus?
Z. Stankevičs: – Viens no iemesliem ir tas, ka notikusi pretstāves eskalācija. Atcerēsimies laiku, kad Vecrīgā bija barikādes. Tajās bija gan latvieši, gan krievi, gan poļi, ebreji, baltkrievi, ukraiņi – visi kopā. Savukārt interfrontē nebija tikai krievi, arī tur bija cilvēki no visām tautībām. Protams, var runāt par kādām proporcijām, bet faktiski abās pusēs bija daudzu tautību pārstāvji.
Esmu runājis ne ar vienu vien, kuri bija uz barikādēm un pēc tam ir jutušies atraidīti, nepieņemti, un tas viņos ir atstājis ievainojumu. Runājot par tiem, kuri staigā ar oranžbrūnajām lentītēm, es, kaut vienkāršoti, gribētu izdalīt divas galvenās grupas. Vieni ir tie, kuri par savu darbību saņem naudu, un šī darbība ir vai nu viņu bizness vai politiskās intereses. Otra daļa – tie, kuri tā demonstrē sava veida protestu tādēļ, ka ir jutušies nepieņemti un atraidīti un līdz ar to arī ievainoti. Un tad pozīcija ir: "Mēs ejam – jums par spīti!" Nedomāju, ka mēs esam visu izdarījuši, lai situāciju mainītu.
Paldies Dievam, ka, neskatoties uz visiem pārpratumiem, ievainojumiem, spriedzi, nav tomēr starpnacionālās vardarbības.
Nebūtu labi turpināt eskalēt šo jautājumu. Ja gribam domāt valstiski un ilgtermiņā un ja mums patiešām rūp Latvijas labklājība un uzplaukums, mums ir jāskatās tam pāri. Nevaram visu laiku rakņāties pagātnes negācijās.
Diemžēl dažādās valodās runājošiem informācijas telpas ir ļoti atšķirīgas. Ir jādomā par to, kā Latvijā nodrošināt krieviski runājošiem informāciju, kas strādātu Latvijas labā. Neatdosim mūsu krievus svešai informācijas telpai.
– Satversmes preambulā ir teikts: "Uzticība Latvijai, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda [..] ir saliedētas sabiedrības pamats." Vai var sagaidīt saliedētu sabiedrību, ja viena valsts iedzīvotāju daļa neprot un nevēlas mācīties valsts valodu?
J. Vanags: – Arī krievu sabiedrība nav monolīta. Es apzinos, ka daļa no tās, līdzīgi daļai latviešu, nevēlas nekādu tuvināšanos un izlīgumu. Varbūt viņi to var atļauties un Latvijas valsts nav vienīgā nākotnes iespēja – tepat ir Krievija. Latviešiem gan Latvija ir vienīgā iespēja, ar kuru jārīkojas apdomīgi un gudri. Saskatīt krievvalodīgajos tikai draudu un neredzēt viņos resursu, manuprāt, nav ne gudri, ne apdomīgi. Sevišķi, kad tuvojas imigrācijas plūsma no Ziemeļāfrikas. Es neesmu rožains optimists un neesmu pārliecināts, vai kaut kas vēl ir saglābjams, taču nevaram atļauties nemēģināt. Diemžēl latvieši krievus, visticamāk, vairs nespēs pārliecināt. Ja kāds to spēs, tie būs no krievu vidus.
Z. Stankevičs: – Satversmē ir nostiprināts, ka latviešu valoda ir privileģētā valoda Latvijā, un tas ir jāievēro. Bet atkal šeit es redzu bīstamību, ka tiek atražots tāds stereotips, ka krievi nemācās latviešu valodu. Pat gribu pajautāt – parādiet man no jaunajiem tādu krievu (vismaz te Rīgā), kurš nerunātu latviski. Viņi labi runā latviski. Tie, kuri nerunā latviski, ir vecā padomju laiku paaudze.
Esmu saskāries ar viedokli, ka latvieši tiekot diskriminēti darba tirgū. Bet vai jautājums ir par diskrimināciju vai par kvalifikāciju? Piemēram, ja Rīgā ir ļoti liels krieviski runājošo procents un ja kāds strādā pakalpojumu sfērā, kur jāsaskaras ar dažādiem klientiem, tad no viņa kā darbinieka tiek prasītas valodu prasmes – latviešu, krievu, angļu. Ja viens zina tikai latviešu valodu un mazliet angļu, un ar viņu konkurē otrs, kurš brīvi runā latviski un kuram krievu valoda ir dzimtā, un kurš prot angliski, saprotams, ka darba devējs ņems darbā otro, kam ir atbilstošas prasmes.
– No tūrisma biznesā strādājošā varētu prasīt arī krievu valodas zināšanas, taču citās jomās neredzu tam pamatojumu.
– Jau teicu par padomjlaika paaudzi. Viņi tad neiemācījās un pēc tam varbūt sajutās aizvainoti, tādi kā pazemoti, un daļa vairs negribēja mācīties – "par spīti". Ir arī tādi, kas varbūt nevarēja iemācīties. Jo ne katram ir talants uz valodām, un, ja krievu valoda ir vienīgā valoda, ko visu mūžu ir zinājis... Nav ko viņus mocīt, jāļauj nodzīvot savu mūžu.
Būtu svarīgi skatīties uz priekšu, izvirzīt mērķus un risināt problēmas. Politiķi teic, ka politika ir kompromisu māksla, un šī arī ir politikas daļa. Vajag paskatīties uz situāciju "no putna lidojuma". Ar dažām iniciatīvām nepietiks. Ir vajadzīga plaša sabiedrības apziņas stāvokļa maiņa visos līmeņos.
***
viedokļi
Lai atvērti dialogam
Igors Vatoļins, vēsturnieks un publicists: "Runājot par tiem itin visiem labas gribas cilvēkiem Latvijā, kuri saprot norises pasaulē un kuri jūtas kā eiropieši, atkārtoju – viņiem ir jāizšķiras, kam būt lojāliem – Latvijai vai Krievijai. Tagad Latvijā ir arvien vairāk cilvēku, kuri pārcēlušies no Krievijas, jo izlēmuši, ka viņi vēlas būt Eiropai piederīgi. Domāju, ka, viņus redzot, arī vietējie vairāk apjautīs, ka šeit ir Eiropa.
Par jautājumu – ko darīt, lai iedzīvotāji prastu valsts valodu, teikšu – ir jābūt visplašākajām latviešu valodas mācību iespējām, kursiem, kas piemēroti visu vecumu un izglītības līmeņu cilvēkiem. Latviešu valoda ir jāprot tāpat, kā jāprot angļu valoda.
Par savstarpējām attiecībām domāju, ka to attīstības pamatā ir brīvas diskusijas iespējas. Nevis – ka viena puse zina, kā ir pareizi, un otra puse tikpat kategoriski pastāv par savu taisnību. Mums jātiek pie kopsaucēja, un, ja esam atvērti dialogam, tad risinājumu var atrast."
Garīgu stingrību
Anna Žīgure, rakstniece un publiciste: "Es domāju, ka mums nevajag runāt par "latviešiem un krieviem". Ceru un ticu, ka starp latviešiem un krieviem, kuri ir Latvijas pilsoņi, nav uzbūvēts nekāds mūris, jo pēc tā nav vajadzības. Viņi ir savai valstij un bieži arī savai dzimtenei Latvijai lojāli pilsoņi un patiesi patrioti, kuriem runāt valsts valodā nav pazemojums. Daļa no šiem krieviem, domājams, ir lielāki patrioti nekā dažs labs tā saucamais etniskais latvietis, kurš ilgu pilns sēro pēc padomju pagātnes, "kad viss bija tik labi".
Kas mums iestāstījis, ka te dzīvo tikai latvieši un krievi? Mums nav latviešvalodīgie un krievvalodīgie. Varbūt tas ir no padomju okupācijas laikiem saglabājies propagandas spēks, kas liedz mums teikt armēņu izcelsmes Latvijas pilsonis vai ukraiņu izcelsmes Latvijas pilsonis, vai vēl kādas citas savas tautas pārstāvis? Kāpēc gribas būt slinkiem un vienkāršot par krievvalodīgajiem viņus visus, tādējādi atņemot saknes, ko jau veiksmīgi un bieži arī rezultatīvi darīja padomju vara?
Mums ir valstsnācija, ir valsts valoda – latviešu valoda, tas noteikts Satversmē. Latvijā dzīvo arī mazākumtautības, no kurām katrai ir sava vēsture, sasniegumi un zaudējumi, un dažādi šo tautu pārstāvji. Jā, Latvijā ir arī krievi, kuri, tiesa, ir lielākā minoritāte, tomēr krievu tauta ar savu valodu Latvijā nevar uzņemties to, ko tai grib uzspiest – arī no ārpuses – būt par Latvijā dzīvojošo tautu tēvu vai māti. Par kaut ko īpašu starp citām tautām.
Kas būtu jādara, lai vienotu sabiedrību? Latviešiem, kuriem savas valsts atjaunošana bija mūža sapņa piepildījums, vajadzēja no paša sākuma rūpēties par to, lai padomju okupācijas laikā iebraukušie cilvēki saprastu, kādā valstī viņi piepeši pamodušies, kādi ir viņu pienākumi un arī tiesības.
Jāsper solis pretim – latviešu valodā, kas latviešiem, starp citu, ir ļoti grūti. Lielākā daļa tūlīt pāriet uz krievu valodu, ja kāds kaut kur uz ielas vai veikalā uzrunā krieviski. Citu tautu pārstāvjiem vajadzētu aptvert, ka būtu pieklājīgi vispirms pateikt "labdien" un tad tikpat pieklājīgi pavaicāt – vai jūs runājat krieviski, jo es, ziniet, esmu te gan nodzīvojis 50 gadu, bet latviski nerunāju. Manuprāt, tas varētu būt sākums. Valsts valoda Latvijā ir visas turpmākās sadzīvošanas pamats – un, protams, arī vienāda izpratne par mūsu valsts vēsturi. Nedomāju, ka Latvijas Izglītības ministrija visus 25 atjaunotās neatkarības gadus ir sekojusi, no kādām grāmatām krievu skolās mācīta Latvijas vēsture. Iespējams, ka tagad situācija uzlabojusies, tomēr skolēniem, ja viņu vecāki seko Krievijas TV diktātam, jādzīvo ar dubultmorāli. Starp citu, tieši tāpat kā daudziem latviešu skolēniem padomju okupācijas gados.
Patiesībā mēs visi, gan latvieši, gan citas Latvijas tautas, esam padomju okupācijas upuri, un, jo ātrāk mūsu sabiedrība to sapratīs, jo ātrāk mēs varēsim uzbūvēt saskanīgu pilsoņu kopumu. Mums nav jākultivē upuru kults, bet tas ir jāapzinās. Latviešiem te ir mūžsena dzimtene, bet padomju okupācijas laikā šurpu atbraukušie un atvestie cilvēki ir izrauti no savas tautas, atrauti no savām saknēm un reizēm garīgi aizgājuši no tām tik tālu, ka paši vairs to neapjēdz.
Katra tauta, kuras pārstāvji dzīvo Latvijā, būtu jāuzrunā attiecīgās tautas cilvēkam. Diemžēl tas vienmēr nav iespējams citādi kā vien krievu valodā. Tomēr es tiešām ticu, ka mazpamazām, soli pa solim ejot, tas būtu panākams. Kāpēc Latvijā dzīvojošiem igauņiem nav grūtību, kāpēc nav grūtību lietuviešiem un lielai daļai poļu? Viņi var būt pozitīvs piemērs.
Es nezinu, ko darīt ar tiem padomju okupācijas laika upuriem, kuri neapzinās, ka ir upuri. Tā reizēm notiek arī ar līdzatkarīgiem un vardarbīgi izmantotiem cilvēkiem, kuri, lai slēptu savu bezspēcību, kaunu un arī nedrošību, lielmanīgi izliekas par uzvarētājiem, kaut gan patiesībā ir zaudētāji šajā lielajā spēlē, kur viņi ir tikai pakalpiņi.
Ko darīt latviešiem? Vienmēr atcerēties, ka mūsu vienīgā iespēja izdzīvot ir sava valsts un latviešu valoda. Vismazākās novirzes no šā ceļa ved strupceļā. Ar pašcieņas pilnu iecietību jāizturas pret tiem, kuri nevēlas runāt latviski arī pēc tam, kad pabeiguši valsts apmaksātu vidusskolu, un tiem, kuri visu mūžu nodzīvojuši Latvijā, to nesaprazdami. Gadās visādi cilvēki, bet ir jābūt garīgai stingrībai aizstāvēt savas pozīcijas savā tēvzemē un jāmeklē sabiedrotie to cilvēku vidū, kuri, būdami cittautieši, ir uzticīgi Latvijai."
***
Jaunu valodas terminu – latvijietis?
Zbigņevs Stankevičs, Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts, Lieldienu sprediķī teica:
"Kādus mūrus – bez grēka jeb baiļu mūriem, kas ir mūsos pašos, – Dievs vēlas nojaukt arī ārpusē? Šeit gribētos saistībā ar kaut vai tiem pašiem bēgļu plūdiem – es teiktu, ka mums ir mājas darbi kaut kādā ziņā nepildīti, jo, pirms mēs uzņemam ciemiņus, ir jāsakārto sava māja, jāsagatavojas ciemiņu uzņemšanai. [..] Man gribētos pasignalizēt par trīs punktiem, kurus būtu svarīgi izdarīt mājās. [..] Tikt galā ar mūsu iekšējām problēmām un integrēties savā starpā, un tad neizmērojami pieaugs mūsu spēja integrēt citu kultūru, citu valodu, citu tautu, cita domāšanas veida cilvēkus."
Divi no arhibīskapa minētajiem punktiem bija šādi: pirmais – aicinājums uzņemt ģimenēs bērnunamu bērnus, lai bērnunami kļūtu tukši. Otrs – sakārtoti likumi, tajos iestrādājot skaidrus noteikumus, principus, kā svešiniekiem jāizturas mūsu valstī, kādi ir noteikumi pie mums. "Kad tur ir skaidrība, ja kāds nerespektē mūsu kultūru, valodu, likumus, tad skaidri ir ierakstīts – nākamajā dienā, lūk, visa pasaule ir tavā rīcībā, bet mūsu mājās tā neuzvedas un tāpēc tu nevari vairs šeit uzturēties."
Trešais arhibīskapa minētais bija "sasāpējis jautājums, kuram ir vēsturiskas saknes, sarežģīta ir tā problemātika". Turpinājums no sprediķa: "Tas ir mūris, kas ir izaudzis neatkarības gados starp krieviski un latviski runājošo Latvijas daļu. Diemžēl ir tas mūris – lai arī Kristus dara visu par vienu – jo visu laiku ir teikts, ka mēs jūs negribam, jūs esat sveši, ejiet projām, jūs esat okupanti, migranti, tādi visādi apzīmējumi. Ja cilvēki ļoti ilgi tādus signālus saņem, tad viņi reāli sāk justies kā tādi. Ir uzcelts mūris. Manā sirdī ir pārliecība, ka tas nav tīkams Dievam. Ja Dievs šajos Lieldienu svētkos nāk, lai atbruņotu ļaunumu, noārdītu mūrus, tad Viņš vēlas, lai mēs darām kaut ko šajā virzienā.
Man šķiet, ka te prasās pēc viena jauna valodas termina. Piemēram, krieviski ir tāds labs, piemērots vārds, man tas patīk: latvijci (латвийцы). Ir latiši (латыши) un latvijci (латвийцы). Latviski vēl nav tāda vārda, jo, piemēram, Rietumos – viņiem ir viennozīmīgi, ja kāds ir no Latvijas ar Latvijas pasi, tad viņš ir Latvian. Viņiem tas nav saprotams, ka tādā gadījumā var nebūt latvietis. Bet Latvijā – tāda mums tā vēsture ir – viņš nav latvietis. Nu tad gandrīz vai latvijietis. Prasās pēc jauna termina, kurš integrē Latvijā dzimušos, augušos, tos, kuri identificējas ar Latviju, kuri mīl Latviju, tās kultūru, respektē latviešu valodu – prasās pēc viena jauna termina. Prasās pēc tā, lai mēs viņiem – nelatviešiem, kas mīl Latviju, pasakām: "Jūs esat mūsējie, jūs neesat sveši! Mēs jūs respektējam, pieņemam, jūs esat savējie."
Tas ir liels izaicinājums, kurā noteikti Dievam ir plāns. Un dabiski, ka tikai kopā mēs to kaut kā varam atrisināt. Gatavo recepšu te nav. Bet ir redzams, ka mūris pastāv, tas Dievam nav tīkams, tās ir grēku, kaut kādu egoismu sekas, protams, pagātnes pieredzes sekas. [..] Vai te neiznāk, ka mēs par tēvu grēkiem gribam sodīt viņu dēlus un meitas. Dievs vēlas, lai žēlsirdība ienāk un dziedina pagātni. Protams, te ir vajadzīga pretimnākšana no abām pusēm. Bet izaicinājums ir, un noteikti Dieva prāts ir uz to, lai kaut kas te tiek darīts."
Kavē "vecais raugs"
Jānis Vanags, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps, Lieldienu sprediķī teica:
"Mēs nevaram atļauties cīnīties vēl cits ar citu. Vēl vairāk – mēs varam un mums vajag kopīgi kalpot Latvijas tautai un tās vienotībai. Mēs te kopā dzīvojam ne tikai dažādām konfesijām, bet arī dažādām tautībām piederošie. Starp mums ir neatrisināti jautājumi – pie kāda pieminekļa kurš iet, kādā skolā sūta savus bērnus, kādus televīzijas kanālus kurš skatās un kas kuram rakstīts Latvijas pasē. Domstarpības mēdz tā aizmiglot acis, ka nespējam cits citā ne tikai Jēzu, bet cilvēku saskatīt.
Ja acis noskaidrotos, mēs ieraudzītu, cik tāds stāvoklis ir bezcerīgs. Raizējamies, ka tur, ārā, fronte zogas tuvāk, bet mums fronte jau ir tepat, tēva pagalmā! Kur pagriezies, tur pretinieks. Kā mēs ceram pastāvēt? Mēs to vienkārši nevaram atļauties, kad dzīve vēršas uz nopietno pusi. Kas spēj mūs vienot?
Valsts svētkos es liku priekšā, ka tā varētu būt māte Latvija. Ja mēs visi vienotos neviltotā uzticībā kā māti apskaut Latviju, būtu vieglāk vienoties par visu. Diemžēl to stipri kavē vecais raugs un neizmestais ļaunums, kas traucē savu valsti sirsnīgi mīlēt un ar to lepoties. Kristus augšāmcelšanās svētkos es Viņa mācekļiem gribētu ierosināt vēl kaut ko: mācīties pirmā skatiena mākslu. Visās tautībās, starp pilsoņiem un nepilsoņiem ir daudz tādu, kas sevi pieskaita kādai kristīgai baznīcai. Mums vajadzētu iemācīties lūkoties uz saviem līdzcilvēkiem tā, ka ar pirmo skatienu ieraugām nevis pilsoni vai nepilsoni, krievu, latvieti, ukraini, armēni vai lietuvieti, bet mācekli, kas redz to pašu Jēzu.
Tas nenozīmē, ka nebūs otrā un trešā skatiena, ka citas lietas būtu nesvarīgas un zem paklāja slaukāmas, – bet ka pirmo cits citā ieraugām augšāmcelto Kristu. Jo vairāk mums būs kopīgas identitātes, jo vieglāk būs runāt arī par sāpīgo un atšķirīgo. Mēs vairs nevaram atļauties nemēģināt.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003