Rīga 15°C, skaidrs, bez nokrišņiem, ZR vējš 2m/s
Sestdiena, 2024. gada 04. maijs 21:15
Vārda dienas: Vijolīte, Viola, Vizbulīte
Imantam Kalniņam šodien – 75. "LA" saved kopā brāļus Viku un Imku
– Vai Viks joprojām ir greizsirdīgs uz savu jaunāko brāli? Imants savā laikā ir stāstījis dzejniekam Mārim Čaklajam, ka viņam esot aizdomas, ka "lielais brālis uz mani vienmēr bijis mazliet greizsirdīgs. Kāpēc viņš tā akcentē manu draudzību ar zaļo pūķi un manas attiecības ar meitenēm? (..) Es domāju, ka cilvēks tā neapzināti mēģina ar mani kaut kā savā veidā konkurēt. Tā pa savam. Tas jau nemaz nav slikti."
Viktors: – Esmu lasījis Māra Čaklā grāmatu "ImKa" un atceros to vietu. Bet nē, nē, tā greizsirdība nekad pat nav sākusies. Tā ir bijusi kļūdaina interpretācija, jo, cik es sevi atceros, vienmēr esmu lepojies, ka man ir brālis. Tieši tāds, kāds viņš ir.
Imants: – Mūsu mājā un sētā Zvaigžņu ielā Grīziņkalnā bija maz bērnu. Pamatā mēs ar Viku bijām komanda. Mēs strādājām kā tandēms. Mēs abi izdevām savus žurnālus, iestudējām leļļu teātra izrādes, taisījām gleznu izstādes... Mākslinieks lielākoties bija Viks, jo man zīmēšana nepadodas – skolotāja vienmēr man lika trijnieku.
– Vai bija tā, ka Imants, būdams jaunāks, bija saviem vecākiem tas mīļākais dēliņš?
Viktors: – Diskriminācijas nebija.
– Imants taču bija teicamnieks gan skolā, gan Latvijas Valsts konservatorijā. Vai Vikam neskauda?
Imants: – Viks arī bija teicamnieks.
Viktors: – Man ir trīs uzslavas raksti ar zeltītiem burtiem un Ļeņina un Staļina bildēm.
Imants: – Viks man bija labs piemērs, es viņam sekoju. Arī man ir uzslavas raksts ar abiem valstsvīriem. Tā teicamnieku būšana ir tāda, ka mums diezgan viegli padevās mācības.
– Jūs abi esat kara bērni. Vai jums ir palikušas atmiņā kādas ainas no kara un pēckara laika, piemēram, 1949. gada? Vai ir kaut kas tāds, kas jums liek aizdomāties par to visai nežēlīgo laiku un izdarīt secinājumus?
Imants: – Mēs bijām ļoti līksmi, dzīvespriecīgi bērni. Protams, pieaugušie runāja, ka cilvēkus ved projām uz ziemeļiem. Bet mēs abi saredzējām iespēju beidzot ieraudzīt ziemeļblāzmu. Mums šķita, ka tas būs kaut kas fantastisks, kad mēs to redzēsim. Tāda bija mūsu pasaules izjūta tajā ļaunajā gadā.
Viktors: – Represiju fakts manī neieperinājās. Tas ir apmēram tāpat kā tad, kad kara laikā bija kārtējais uzlidojums Rīgai. Tēvs ar kaimiņu bija izrakuši dārza tālajā nostūrī zemē patvertni. Kad sāka gaudot tās sirēnas, mūs ieveda pazemē. Tēvs stāstīja, ka viena granāta trāpījusi malkas šķūnītī un izcēlies ugunsgrēks.
Tagad mēs stādāmies priekšā, kāda apokalipse toreiz varēja būt. Man šķiet, ka bērna psihe ir tā iestādīta, lai neuztvertu briesmas kā milzīgu nelaimi.
Kara laikā mēs lielākoties uzturējāmies laukos trīs vietās – aiz Dundagas Muņuciemā, Vitrupes pusē "Olniekos" un Dikļu "Morēnos". Augusts, mūsu tēvs, palika Rīgā, jo viņš strādāja Vefā, bet mamma bija telegrāfiste un kopā ar mums dzīvoja laukos. Tad jau nekādu telefonisko sakaru nebija, tāpēc tēvs vienu reizi bija izlūdzies priekšniecībai apskatīt, vai bērni ir dzīvi. Tad tēvs ar savu darba kolēģi kara laikā kājām nogāja 130 kilometrus no Rīgas līdz Dikļiem. Kad pārliecinājies, ka abi bērni ir sveiki un veseli, papam esot kā akmens no sirds novēlies.
– Nākat no vienkāršu ļaužu ģimenes, no kurienes jums abiem tas radošums iedzimts?
Imants: – Tādas kvalitātes, kas izpaužas uz mūziku, kā tas ir man, tās savācas un nobriest daudz ilgākā laika posmā.
– Jums tomēr ir absolūtā muzikālā dzirde.
– Gēnu struktūra jau arī nav nemainīga, tā evolucionē. Viena cilvēka pieredze kaut kādā veidā summējas noteiktā gēnu struktūrā vienā paaudzē. Ejot cauri savai pieredzei, dažādām informācijām, tā pārveidojas un uzkrājas. To nevar izskaidrot matemātiski. Man nekad nav padevusies zīmēšana, kā tas ir Vikam. Šis talants brālim no māmiņas, kurai bija fantastisks rokraksts.
Viktors: – Mātei tēvs solījis, kad viņa izaugšot, viņš meitu izskološot par gleznotāju. Bet viņi dzīvoja tik sociāli skarbos apstākļos, ka nevarēja pat skolas naudu samaksāt. Skološanās tika pārtraukta, un mātei bija jāmeklē darbs. Bet viņas gēns uz zīmēšanu nav pazudis.
Imants: – Runājot par mani kā mūziķi, jāteic, ka kaut kas šajā ziņā man nāk no tēva. Vienā fotogrāfijā redzams, ka tētis nofotografējies ar vijoli rokās. Tātad tur kaut kas ir! Viņš vijoli nekad nav spēlējis, bet viņam tā vēlēšanās ir bijusi.
Viktors: – Kad tev piegādāja pirmās tāfelklavieres Zvaigžņu ielā, mums ir fotogrāfija, kur tētis pie tām sēž un ar vienu pirkstu spēlē. Viņam patika.
– Komponists Kalniņš bieži radījis skaņdarbus ar brāļa dzeju, komponista meita aktrise un režisore Rēzija aicinājusi savu tēvu komponēt muzikālo izrādi pēc Viktora Igo slavenā darba "Cilvēks, kas smejas" motīviem, bet dziesmu teksta autors ir Viks...
Agra: – Brāļi abi viens otru tik perfekti sajūt. Arī tad, kad bija jātulko no angļu valodas latviešu valodā Ojāra Kalniņa dzejas teksts Imanta dziesmām, ko atskaņoja "Autobuss debesīs", to tikai un vienīgi Viks spēja izdarīt.
Imants: – Mēs viens otru ne tikai ar vārdiem saprotam, mēs saprotamies arī caur asinsbalsi, tāpēc mums kopā strādāt ir neiedomājami viegli. Man nav Vikam jāpaskaidro, ko es gribu un ko man vajadzētu. Viņš to zina bez vārdiem. Tas pats ir ar Rēziju. Ja Rēzija dzied manu dziesmu, man nekas viņai nav jāpaskaidro, jo viņa jau zina, kāda vēsts tur ielikta. Tāpat Marts Kristiāns – nekādu problēmu mums nav, jo šī saprašana un zināšana jau pastāv kā tāda. Jebkurā brīdī mēs esam gatavi kā komanda startam, iepriekš neko nenorunājot. Mēs saprotamies jau šūnu līmenī.
– Kas jums abiem jūsu daiļradē ir sagādājis gandarījumu? Kas nācis grūti, bet labi?
Imants: – Vai puķe grūti zied?
– Atkarībā no šķirnes…
Agra: – Runājot par Imantu, nevar teikt, kas grūti nāk, tas labi nāk. Viņam viss nāk samērā viegli, un viņam viss ir ģeniāls.
Viktors: – Nevajag darīt tad, kad tavas izjūtas liek manīt, ka nav īstais brīdis. Tā uzskatīja arī angļu rakstnieks Oldess Hakslijs. Vēl svarīgāk par zināšanu, kad rakstīt, ir zināt, kad to nedrīkst darīt. Jebkurā brīvā brīdi, kad nav klāt šīs smalkās enerģijas, var paņemt cirvi un paskaldīt malku.
– Pašos neatkarības pirmsākumos Imants, paužot savus uzskatus, ir sacījis: "Jebkura cita sasāpējuša jautājuma efektīva risināšana Latvijā ir iespējama tikai garantētas labvēlīgas demogrāfiskas situācijas kontekstā." Jums personīgi tā situācija ir ļoti labvēlīga, ja runājam par jūsu bērniem un mazbērniem. Cik kupls ir jūsu pēcnācēju pulks, un vai manāt, ka tajā pulkā bez jau plašākajai sabiedrībai zināmajiem muzikālajiem personāžiem aug vēl kāds, par kuru mēs nezinām? Vai kāds, kurš tāpat kā jūs savā laikā lūdzāt mātei, lai aizved uz operu, jums arī lūdz to pašu?
Imants: – Man ir septiņi bērni un vesels pulks mazbērnu, kuri visi ir muzikāli apdāvināti. Visi ir mācījušies vai arī pašreiz mācās mūzikas skolā. Dzīve rādīs, vai kāds no viņiem kļūs par profesionālu mūziķi vai izvēlēsies citu profesiju.
Viktors: – Man ir četri bērni, divas mazmeitas...
Imants: – Bet par demogrāfiju ir jārunā, jo statistika uzrāda, ka attiecībā pret mūsu cilti tai ir nelabvēlīga tendence. Vienlaikus es nedomāju, ka ar kādiem organizatoriskiem pasākumiem var izmainīt situāciju, jo demogrāfiskos procesus nosaka, pirmkārt, tradīcijas, otrkārt un varbūt pat galvenokārt, sociāli politiskie apstākļi. Kaut ko šeit koriģēt var tikai tad, ja koriģē šos apstākļus. Runāšana vien šo situāciju neuzlabos.
– Bet jūs jau šajā ziņā nekādi sociāli politiskie apstākļi nav ietekmējuši...
– Attiecībā uz mūsu ģimenēm un bērniem patiešām viss ir kārtībā, jo nav nekādu nelabvēlīgu rādītāju. Taču ir liela starpība starp agrākajiem un šodienas apstākļiem. Un starpība ir tā, ka tie bija miera apstākļi. Šobrīd mēs nevaram sacīt, ka Latvija pārdzīvo miera periodu. Gluži otrādi – no dienas dienā, no stundas stundā tiek atgādināts, ka mēs atrodamies bezmaz trešā pasaules kara priekšvakarā un ka mums tam ir jāgatavojas. Ir milzīga starpība starp šiem laika periodiem.
Agra: – Kamēr Viks domā, es kā mamma un sieviete varu pateikt, ka tajos laikos, kad Imkiņa un manējie bērni auga, maize maksāja 22 kapeikas. Ir liela finansiāla atšķirība starp to, kā pabaroja un izaudzināja bērnus toreiz un kā tas ir tagad. Kamēr valsts nespēs nodrošināt adekvātus bērnu un ģimeņu pabalstus, nekas nemainīsies.
– Bet kur lai valsts dabū to naudu?
Viktors: – Vajag likvidēt ēnu ekonomiku.
Agra: – Nē, Vikiņ, ierēdniecība ir tik drausmīgi samilzusi. Iedzīvotāju skaits ir samazinājies. Mēs taču Liepājā redzam, ka cilvēki turpina aizbraukt.
Imants: – Ko mums kā valstij un ko mums kā tautai un vai vispār kaut ko ir devusi Latvijas iestāšanās un dalība Eiropas Savienībā? Es mēģinu ieraudzīt un saskatīt, ko mēs esam ieguvuši. Es skatos un neko nevaru ieraudzīt.
– Eiropas fondu naudu... Redz, piemēram, kāds gluds lielceļš tagad no Rīgas ved uz Liepāju!
– Bet cik naudas izteiksmē maksā tas, ko mēs esam zaudējuši! Būtu lietderīgi salīdzināt šīs summas. Es neredzu nekādus ieguvumus.
Viktors: – Es par šo jautājumu esmu runājis ar ļoti daudziem cilvēkiem, braukājot pa Latviju. Viss reducējas uz vienu un to pašu – viena daļa cilvēku toreiz balsoja pret Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Ar piebildi, vai Latvijai būs labāk, ja tā no vienas savienības iekļūs citā savienībā. Tur tāpat no centra būs spiediens un varbūt ne vienmēr tāds, kādu gribētos izjust. Vizuāla starpība ir tāda, ka es Rīgā, ejot pa Brīvības ielu, vairs neredzu padomju armijas militārajās formās tērptus personāžus.
Pēc piecdesmit gadiem iepriekšējā režīmā tai paaudzei, kas tagad ir aktīvajā apritē, ir tā pieredze, kas iegūta šajos piecdesmit gados. Jo tās paaudzes, kuru pārstāv mūsu māte un tēvs, vairs nav un līdz ar to nav vairs arī tās paaudzes pieredzes. Ir radusies pilnīgi cita suga, kas ir ļoti ielāgojusi tos paņēmienus, ar kādiem varēja puslīdz veiksmīgi izdzīvot iepriekšējā režīma laikā. Tos ieradumus veiksmīgi izmanto tagad. Tāpēc es neteikšu, ka diži kaut kas ir mainījies.
– Vai tāpēc Imants pievērsās arābu valodas un islāma studijām?
Imants: – Islāma kultūrā ģimene ir galvenais, primārais sabiedrību veidojošais modelis. Islāma valstīs nav problēmas ar demogrāfiju.
– Daudz pieminētā Stambulas konvencija tapa arī tādēļ, lai pasargātu no vardarbības sievietes islāma sabiedrībā. Tāpēc nevar teikt, ka tur ģimenēs viss ir kārtībā.
– Es kļūstu ļoti šaubīgs šajā sakarā. Tad jau iznāk tā, ka vardarbības elements, ja tāds pastāv islāma sabiedrībā, ir demogrāfiju ārkārtīgi stimulējošs.
Dzīves gaitā, lasot grāmatas, iepazīstos ar dažādām reliģijām. Pašos pamatos mēs jau visi esam dzimuši un auguši tradicionāli kristīgās ģimenēs. Bet, runājot par sevi, es uzskatu, ka piederu visām pasaules reliģijām. Jebkuru no pasaules reliģijām uztveru kā savu reliģiju, es nevienu neizdalu un nevienu neatgrūžu tā iemesla dēļ, ka mana pasaules izjūta pieņem to, ka šī ir Dieva radīta pasaule, ka Dievs ir kā augstākais kritērijs un garants tam, ka pasaule ir radīta ar gudru un taisnīgu mērķi. Šos principus, kurus es nupat nosaucu, deklarē visas reliģijas. Pasaule ir radīta ar mērķi, nevis pati no sevis radusies, un šis mērķis ir tāds, lai šī pasaule būtu gudra un taisnīga.
Viktors: – Man kaut kā vairāk velk dabas virzienā.
Imants: – Pastāsti, Vik, par cilvēkam neredzamo dabu.
Viktors: – Cilvēka spējas ir ierobežotas. Bez palīgierīcēm nevar uztvert ne ultravioleto, ne infrasarkano spektru. Un arī akustisko pasauli tikai šaurā diapazonā var uztvert ar saviem skaņu reģistriem. Tāpēc cilvēkam neredzamā pasaule ir ārkārtīgi plaša, un ir tendence to visu, ko cilvēks nevar izskaidrot, apzīmēt ar vārdu "mistika" un tamlīdzīgi. Bet nav jau nekādas mistikas, ir viena bezgalīga un vienota daba. Bez gala un sākuma, tātad arī bez beigām. Tā ir vienīgā neapšaubāmā patiesība – Daba.
Imants: – Tam visam jāpieliek klāt, ka nav nedz jautājumu, nedz atbilžu.
Viktors: – Uz lielu daļu jautājumu var atbildēt tik, cik cilvēks ir spējīgs.
– Neatbildētie jautājumi bieži rada dažādas interpretācijas. Piemēram, daudziem Latvijā par Imantu radies priekšstats, ka viņš ir kļuvis par musulmani. Interesanti, vai viņš lūdzas mājā vai iet uz kādu mošeju?
Agra: – Imants katru dienu joprojām no sešiem līdz kādiem pulksten desmitiem mācās arābu valodu. (Agra rāda tāfeli pie sienas, kur uzrakstīti piemēri no arābu valodas gramatikas).
Imants: – Tas, ka es studēju šo reliģiju, nenozīmē, ka esmu kļuvis par muslimu. Piebildīšu, ka es nelietoju vārdu "musulmanis", kas latviešu valodā ir pārņemts no krievu valodas. Pasaulē islāmticīgos apzīmē ar vārdu "muslims", un ieteicams arī latviešu valodā lietot šo formu, kas gandrīz neatšķiras no tā, kā to izrunā arābiski. Nu jau ir ceturtais gads, kopš uzsāku arābu valodas studijas. Korāns ir pietiekami specifisks, jo tas ir reliģisks teksts un prasa īpašu pieeju. Pirmkārt, tas prasa diezgan pamatīgas islāma zināšanas. Tulkot no arābu valodas un runāt arābiski ir divas dažādas lietas, jo tulkojot es neesmu ierobežots laikā un varu iet bezgalīgi dziļi. Bet runājot man uzreiz ir jāpasaka, ko es par to visu domāju.
– Ko tad jūs domājat par Eiropas migrācijas politiku?
– Katrai tautai ir jādzīvo savā zemē. Tas ir vēl viens zaudējums, kas mums ir jāpiedzīvo Eiropas Savienības sakarā. Sākotnēji migrantu jautājums bija viens no Atmodas galvenajiem jautājumiem. Izrādās, mēs neesam nekur tālu tikuši, tikai virziens ir pamainījies no austrumiem uz rietumiem. Cik garš, tik plats!
Eiropas migrācijas problēma nav saistāma ar Latviju, un ir tikai apsveicama Višegradas valstu iniciatīva pateikt "nē" Eiropas Savienības migrācijas politikai.
– Kuri ir jūsu garīgie domubiedri?
Imants rāda fotogrāfiju, kur viņš ir kopā ar dalailamu.
– Jums ik pa laikam pārmet Vladimira Putina slavināšanu...
– Kurš tad pārmet?
– Žurnālisti, tauta, ka nēsājat krekliņu ar Putina attēlu.
Agra: – Tie jau ir angažētie aplējēji...
Imants: – Skaists krekliņš. Man to uzdāvināja žurnālisti no Maskavas un Rīgas.
Agra: – Uzdāvināja tāpēc, ka Imants uzskata, ka ar kaimiņvalsti ir jāuztur draudzīgas un labas attiecības.
Imants: – Man ļoti patīk Krievija, krievu cilvēki, un es nevaru atrast nevienu iemeslu, kādēļ man būtu pret šo valsti jāizturas naidīgi. Kad es redzu, kādas vērtības mums tiek piedāvātas no tuvajiem un tālajiem Rietumiem, un to, kā Krievija cenšas nosargāties pret šo piedāvājumu, kad es to visu izsveru un izvērtēju, man nav nekādu šaubu, ka jānostājas Krievijas pusē. Tāpēc es ar simpātijām izturos pret Krievijas prezidentu, kurš stāv pretī visai tai bezjēdzībai, kas mums no Rietumu puses tiek uzspiesta.
– Kremļa politika un krievu tauta nav viens un tas pats. Ukrainā līst asinis Putina politikas dēļ. Krima vairs nepieder Ukrainai.
– Krima nekad nav bijusi Ukrainas teritorija. Pārskatāmā laika periodā Krimas pussala vienmēr piederējusi Krievijas impērijai.
– Vai Viks arī tā domā?
Viktors: – Bet šī nav mana jubileja…
– Jūs savā laikā – gan tad, kad veidojās Latvijas Tautas fronte, gan būdams Saeimas deputāts, esat teicis ļoti emocionālas un arī asas runas. Citēšu: "Runāt par to, cik nepieklājīgi viens otru ir apsaukājuši latvietis un krievs, ir tas pats, kas spriest, vai pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā bija vai nebija revolucionāra situācija."
– Jūsu citētais teikums nozīmē vienīgi to, ka mums nevajadzētu veltīgi šķiest laiku tukšām runām. Šodien vārdu "okupācija" es lietotu ar lielāku piesardzību, jo es neesmu pilnīgi pārliecināts, ka šis vārds ir adekvāts tiem vēstures notikumiem. Jā, to var dēvēt gan tā, gan tā, bet es joprojām domāju, ka šis vārds tiek neadekvāti lietots. Uz lietām un procesiem var raudzīties dažādi – no vienas un otras pozīcijas. Man ir būtiski, lai es redzētu, ka tas, kas notiek ar manu valsti un tautu, ir kādas saprātīgas, gudras un taisnīgas darbības sekas. Diemžēl es šobrīd to neredzu. Tādēļ man rodas jautājumi, piemēram, gan par Stambulas konvenciju, gan par to, kādēļ vienas okupācijas armijas veterānu svētki skaitās uzteicami, bet otras okupācijas armijas uzvaras svētki ir nosodāmi. Man nav skaidrs, vai tās ir saprātīgas darbības sekas manā valstī, ka, braucot pa mūsu skaistās Latvijas laukiem, es redzu pamestību. Šie ir daudz būtiskāki jautājumi nekā tas, kā es attiecos pret kaimiņvalsts prezidentu vai gaidāmo Lielbritānijas referendumu par izstāšanos vai neizstāšanos no Eiropas Savienības. Vissvarīgākais jautājums ir tas, ko mēs Latvijā darām ar savu tautu un savu valsti.
Bet, no otras puses, no kurienes tad radīsies gudrie, zinošie, profesionālie, godprātīgie valstsvīri. Mēs zinām, lai cilvēks varētu vadīt mašīnu, viņam ir jānoliek divi eksāmeni. Viņš tiek pielaists pie stūres tikai tad, ja tos ir nokārtojis. Bet pie valsts vadīšanas nekādi eksāmeni nav jāliek, nenotiek nekāda zināšanu pārbaude – nedz teorētiski, nedz praktiski. Tas tā ir, jo politiskā sistēma paredz, ka partijas izvirza savus kandidātus augstākajiem valsts amatiem, bet runa jau ir par spējām, zināšanām, prasmēm. Latvijā diemžēl nav manifestējušies cilvēki ar zināšanām un prasmi valsts vadībā. Tāpēc rezultāts ir tāds, kāds tas ir. Par to absolūti nav jābrīnās.
Cilvēks taču nekāps mašīnā, ja zinās, ka šoferim nav tiesību to vadīt, vai neies pie ārsta, kurš nebūs sertificēts. Bet kādēļ cilvēki tik vieglprātīgi attiecas pret to personu izvēli, kurus viņi pilnvaro vadīt valsti? No šofera ir atkarīgas trīs vai četru cilvēku dzīvības, bet no valsts vadītāja prasmes ir atkarīgs visas tautas liktenis. Mēs redzam, kas notiek ar valsti un tautu. Tauta pazūd tālēs zilajās, valsts kļūst arvien tukšāka, pazaudē savu bagātību īpašumu un resursu veidā, samaitā attiecības ar kaimiņu, ar kuru gadsimtiem ir dzīvojusi kopā. Valsts piesārņo sevi ar vecām militārām grabažām, kas kādam nav vajadzīgas.
– Vik, kas ir jūsu domubiedri?
Viktors: – Mani bērni, kurus es uzklausu un rēķinos ar viņu domām, jo esmu pārliecinājies, ka bērni iemieso lielās dabas patiesību taustāmā veidā. Atmiņā palikusi epizode, kad Klaidam vēl nebija pat pieci gadi, tovasar sāku viņam stāstīt pasakas, no kurām vēlāk uzrakstīju grāmatu "Sarežģītais zvirbulēns". Es viņam sāku mācīt tādas vienkāršas indiāņu pasaules gudrības, un vienā no tādām reizēm, kad es argumentēju savu viedokli par kādu jautājumu, viņš man atbildēja: "Tu esi gudrs, bet es zinu patiesību."
Joprojām sarunājos savā garā un atceros savus vecākus, kas man nodrošināja un turpina nodrošināt ar savām dzīves pamatvērtībām. Es joprojām ar viņiem komunicēju. Savos vecākos esmu sajutis Visuma sirds fenomenu, tāpat kā savos bērnos, kamēr viņi vēl nebija pieaugušo pasaules pārformēti. Viņi ir manas autoritātes. Lai tā buķetīte būtu vēl kuplāka – ir tāda vācu zinātniece Teodora Krēbere, kura uzrakstījusi grāmatu "Iši divās pasaulēs" par Kalifornijas janu cilts pēdējo indiāni, kurš pirms Pirmā pasaules kara iznāca no meža, jo bija palicis vienīgais no savas cilts, un padevās baltajiem. Tad Sanfrancisko paleontoloģijas un antropoloģijas institūta darbinieki paņēma viņu pie sevis un viņš vairākus gadus dzīvoja pie viņiem. Zinātnieki mēģināja izpētīt viņa pasauli un nāca pie slēdziena, ka indiāņa galvenā īpašība ir dzīvesprieks, kas ļauj viņam uztvert pasauli ar pacietību un mieru. Apbrīnojama lēnprātība, pacietība, pazemība un nepārtraukts dzīvesprieks. Lai parādītu balto cilvēku pasaules sasniegumus, viņi aizveda indiāni uz lidlauku, lai pavizinātu ar lidaparātu. Bet indiāni tas nepārsteidza, un viņš secināja: ērglis lido skaistāk. Toties viņam ļoti patika tvaika lokomotīve. Viņš kā bērns priecājās par tvaikiem, dūmiem un šņākoņu. Kad indiānis bija jau šo to apskatījis, viņam prasīja novērtēt baltos cilvēkus. Viņa secinājums bija, ka baltais cilvēks ir atjautīgs laimes luteklis, bet viņš vēl nepazīst visus dabas labvēlīgos un nelabvēlīgos spēkus.
– Kamēr cilvēkam ir ko vēlēties, tikmēr viņam arī nav diezgan, to sacījis Reinis Kaudzīte. Ko jūs vēl gribētu sasniegt savā dzīvē?
Imants: – Man šķiet, ka esmu sasniedzis jau tā par daudz. Lai Latvijai labāki laiki! Lai nav jāpiedzīvo tās šausmas, kas pašlaik pasaulē briest! Lai atkal varētu dzīvot ilgos miera laikos!
Viktors: – Lai bērniem un Latvijai labi klājas!
– Vai paredzēts kāds lielāks sarīkojums par godu komponista jubilejai?
– Liepājas koncertzālē 28. maijā būs divi koncerti, un 9. jūlijā Cēsīs notiks Imantdienas 40. gadadienas koncerts. Bet manā dzimšanas dienā 26. maijā Rīgā, koncertzālē "Daile", būs Daumanta Kalniņa un Kaspara Zemīša koncerts.
Agra: – Mums ir tradīcija Imanta dzimšanas dienu svinēt mājās, ar savējiem.
Imants: – Šāda tradīcija bijusi vienmēr.
Agra: – Visas dienas garumā ir pacilātības sajūta, tāda drusku virs zemes. Imkiņam tas ir īpaši izteikti.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003