Rīga 10°C, mākoņains, bez nokrišņiem, D vējš 1m/s
Ceturtdiena, 2024. gada 09. maijs 19:40
Vārda dienas: Einārs, Ervīns, Klāvs
Ārzemju latviešu sportistiem iegūstot Latvijas pasi, rodas konkurenti uz olimpiskajiem sapņiem
Kad izskanēja ziņa, ka uz Riodežaneiro olimpiskajām spēlēm, iespējams, netiks Latvijas maratoniste Anita Kažemāka (jo no normatīvu izpildījušajām četrām sportistēm viņas rezultāts ir vissliktākais), toties varētu tikt latviešu izcelsmes ASV sportiste Ariana Hilborna, sociālajos tīklos Latvijā uzvirmoja neizpratne un līdzjūtība, sak, kā tad tā – mūsu vietējai sportistei olimpiāde ies gar degunu, bet Latviju pārstāvēs aizokeāna tautiete, kura mūsu valstī nedzīvo! Līdzjutēji sašutusi spriež – amerikāniete, kas par savu vecvecāku dzimteni atcerējusies tikai pirms pāris gadiem (par Latvijas pilsoni kļuva 2014. gadā), tagad parādījusies, lai piepildītu sapni startēt olimpiskajās spēlēs. Taču vieglatlētika ir sporta veids, kur valda skaitļi – kurš ātrāk, tālāk, augstāk, tas arī pirmais. Neklātienes cīņā Hilborna izrādījās labāka un godam nopelnījusi iespēju startēt Rio.
Hilborna nav vienīgā Latviju pārstāvošā sportiste, kuras pastāvīgā dzīvesvieta ir citur. Līdz ar 2013. gadā pieņemtajām izmaiņām Pilsonības likumā, kas atzīst dubultpilsonību, ārzemju latviešiem ir krietni atvieglota iespēja un izvēle saņemt Latvijas pasi. Pēdējā laikā vairāki ārzemju latviešu sportisti starptautiskajās sacensībās pārstāv Latviju. Pēc sabiedrības diskusijām ap Hilbornu un Kažemāku rodas jautājums: kā darīsim – ja kādā disciplīnā vai sporta veidā mums pietiek savu sportistu, tad nosacītajam ārzemniekam pateiksim – atvaino, sēdi mājās? Bet, ja citur trūkst, – laipni lūgts? Runa gan vienā, gan otrā gadījumā par latvieti vien ir. Un kurš izmērīs, kurš ir lielāks latvietis?
Saskaņā ar Latvijas Vieglatlētikas savienības (LVS) izstrādātajiem noteikumiem mājās jāpaliek Kažemākai. LVS prezidents Guntis Zālītis skaidroja, ka rezultāts pēc būtības ir vienīgais objektīvais kritērijs liekā atsijāšanai: "Bez šaubām, cilvēcīgi gribas, lai tepat augusī sportiste startētu olimpiādē. Hilbornu esmu redzējis vienreiz mūžā, bet tas nav iemesls aizliegt viņai startēt." Guntis Zālītis savā ziņā ir pat priecīgs, ka šāda situācija radusies, jo nekad iepriekš augstā līmenī tik daudz gargabalnieku Latvijai nav bijis: "Tas ir Rīgas maratona dēļ. Pasākumā kopā piedalās vairāk nekā 30 tūkstoši cilvēku, un no lielās masveidības daudziem ir āķis lūpā – rodas tādi, kas grib trenēties un sasniegt labus rezultātus."
Par Rio sastāvu LVS valde lems, visticamākais, 11. jūlijā – pēc Eiropas čempionāta noslēguma. Bet gala lēmumu visos sporta veidos 14. jūlijā pieņems Latvijas Olimpiskās komitejas izpildkomiteja. Teorētiski tā var nepiekrist LVS lēmumam un sūtīt citu sportistu, taču parasti nenotiek iejaukšanās federāciju iekšējās lietās, "LA" teica LOK prezidents Aldons Vrubļevskis, piebilstot: “Mans uzskats? Sportā visu izsaka rezultāts. Uz pjedestāla augstākā pakāpiena vienmēr stāv tas, kuram ir labāks rezultāts. Olimpiskās spēles ir labāko sportistu sacensība, un tam, vai sportists piedzimis latviešu ģimenē Latvijā, ASV vai kur citur, nav nozīmes, ja viņš ir Latvijas pilsonis."
Pie Latvijas pases tikuši arī citi ārvalstu tautieši sportisti. Viņi pagaidām kalnus nav gāzuši, taču, kad jau trešajā paaudzē ārvalstīs dzīvojošie cilvēki ar tik siltām emocijām stāsta par Latviju, – tā ir liela vērtība.
Daiļslidotāja tautas dejas
Spilgtākais piemērs ir daiļslidotājs Lukass Kaugars. Kad sazinos ar viņu "facebook" un angļu valodā rakstu, ka gribu aicināt uz interviju, puisis atbild – starp citu, es runāju latviski. Un teksts uzrakstīts pat ar garumzīmēm! Viņš vēlāk pasmejas, ka talkā esot nākušas modernās tehnoloģijas, jo latviešu valodas gramatika ir sarežģīta, taču sarunvaloda 20 gadus vecajam puisim no Kolorādo ir diezgan bagāta. Protams, ar akcentu. Bērnībā Lukass katru vasaru esot apmeklējis latviešu skolu, ģimenē kontaktēšanās notiekot gan latviešu, gan angļu valodā. "Man meksikāņu draugi saka, ka mājās runā spangliš – tas ir spāņu un angļu valodas sajaukums. Mums ir kaut kas līdzīgs – puse angliski, puse latviski. Tāds latvianengliš. Nesen bija interesants atgadījums – gāju uz veikalu, un mamma lūdza, lai nopērku biezpienu, bet tad sapratu, ka nemaz nezinu, kā tas ir angliski. Jo vienmēr mājās esam teikuši – biezpiens," par jocīgo atskārsmi pasmejas Lukass.
Viņa vecāmāte no mammas puses nāk no Grobiņas, bet abi vecvecāki no tēva puses bijuši rīdzinieki. Latviju pametuši Otrā pasaules kara laikā, bet latviešu tradīcijas ģimenē vienmēr bijušas stipras – latviešu skolas apmeklēšana vasarā, iešana latviešu baznīcā, Jāņu svinēšana ar alu, sieru un lielu ugunskuru un... tautas dejas. Jā, pirms pusotra gada, par spīti aizņemtībai daiļslidošanas treniņos, Lukass pievienojies deju kolektīvam "Denveras virpulītis". "Daiļslidošana ir dejošana uz ledus, līdz ar to tautas dejas man ļoti patīk – ir latviskais, ir dejošana. Ļoti interesanti. "Denveras virpulītī" bija tikai četri cilvēki, mēģinājumi notika piektdienās, taču es darba dienā nekādi netieku, tāpēc viņi pārcēla uz svētdienas pēcpusdienu, lai es ar māsu Fionu arī varētu dejot. Esmu internetā redzējis video no latviešu dziesmu un deju svētkiem. Tas ir kaut kas fantastisks!" stāsta Lukass. Māsai ir 15 gadi, vecākajam brālim – 23.
Jau kopš dzimšanas mamma bērniem esot dziedājusi latviešu šūpuļdziesmas: "Aiz kalniņa dūmi kūp", "Rīga dimd", "Seši mazi bundzinieki". "Mans tēvs ir armijas cilvēks, un mums bieži nācās pārvākties uz citu dzīves vietu – Kentuki, Ņujorka, Jūta, Kanzasa, Dienvidkarolīna. Katrā pilsētā vajadzēja meklēt jaunus draugus, bet latviešu draugi palika nemainīgi, jo vasarā tikāmies latviešu skolā, līdz ar to latvietību vienmēr esmu iekšēji dziļi izjutis," stāsta Lukass.
Viņa aizraušanās ar sportu sākusies sešu gadu vecumā, kad Jūtā, Soltleiksitijā, notika 2002. gada ziemas olimpiskās spēles. Skatījies televīzijā daiļslidošanas sacensības un teicis vecākiem, ka grib pamēģināt. Nopietnāki treniņi sākās vēlāk Kolorādo, kad treneris pateicis mammai: jūsu dēlam ir talants, gribu ar viņu strādāt individuāli. "Soltleiksitijas spēles mani ļoti iedvesmoja, uzskatu, ka sports ir viena no lietām, kas cilvēkus vieno visvairāk, tas stāv pāri politikai, valstu robežām." Jaunieša gados viņš bija viens no ASV labākajiem slidotājiem, ieguvis piekto vietu valsts junioru čempionātā. Taču konkurence tur milzīga, un piepildīt sapni ar dalību olimpiskajās spēlēs – niecīga.
"2014. gadā kāda sieviete man mammai atsūtīja epastu, ka ir iespēja pārstāvēt Latviju. Latvijas pasi es tobrīd jau biju ieguvis, sākām kārtot dokumentus, lai varētu valsti pārstāvēt sacensībās, un pagājušajā gadā saņēmu atļauju," teic Kaugars. Aizvadītajā gadā viņa mērķis bija piedalīties Eiropas un pasaules čempionātā, taču gatavošanos sezonai ietekmēja ceļgala savainojums, Latvijas čempionātā palika vien trešajā vietā, un debija jāatliek uz nākamo ziemu. "Es parasti saku: reizēm tu uzvari, reizēm mācies," viņš ir apņēmības pilns sasniegt mērķi. Un tas ir – piedalīties olimpiskajās spēlēs. "Daru visu, lai piepildītu. Katru dienu trenējos un cenšos kļūt labāks. Sešas dienas nedēļā pa divām stundām esmu uz ledus, vēl trīs reizes ir treniņš svaru zālē, plus vienu reizi ir balets un joga."
Kad vaicāju, vai Lukass zina par kādu latvieti, kas kļuvis populārs ASV, viņš iesaucas: "Porziņģis! Daudzi mani amerikāņu draugi universitātē vaicāja: esi dzirdējis par Porziņģi? Protams! Centos dabūt biļetes uz Denveras "Nuggets" un Ņujorkas "Knicks" spēli, taču diemžēl neizdevās."
Viņš izveidojis savu mājaslapu, kur ir aicinājums ziedot, lai varētu realizēt sportiskos mērķus. Daudzi arī esot atsaukušies. "Atrast finanses ir ļoti grūti, bet slidošana ir dārgs sporta veids. Vecāki pašlaik ir bez darba. Pirms diviem gadiem palīdzēja vecāmāte, viņa dzīvo Kanādā, bet ASV dolārs šobrīd ir daudz stiprāks, un viņa pateica, ka vairs nevarēs palīdzēt. Vajadzēs pašam atrast naudu, un esmu pārliecināts, ka izdosies," stāsta Kaugars, atzīstot, ka ziedojuši esot arī vairāki latvieši.
Lukass ar lieliskām sekmēm studē Kolorādo universitātē, jo grib kļūt par ortopēdijas ķirurgu. Viņš arī dzied, pašmācības ceļā apguvis ģitāras un klavierspēli, patīk būt par dīdžeju.
Skolotājas olimpiskie sapņi
Arianai Hilbornai no Fīniksas šobrīd ir 35 gadi. Līdz 27 viņa bija vienkārša sākumskolas skolotāja, taču tad pievērsās skriešanai un sasniegusi lieliskus rezultātus. Personiskais rekords maratonā ir 2:35:20 minūtes, kas Latvijas visu laiku labāko sasniegumu sarakstā ierindotos trešajā vietā. Tiesa, tas tika sasniegts, kad viņa vēl nebija ieguvusi Latvijas pilsonību. To Ariana nokārtoja, jo vecvecāki gan no tēva, gan mātes puses dzimuši Latvijā: "Bērnībā daudz laika pavadīju ar viņiem, ļoti mīlēju. Viņi daudz stāstīja par dzimteni, gribēja kādreiz atbraukt uz Latviju, taču šo sapni neizdevās piepildīt." Arī Hilborna var sazināties latviešu valodā.
Bērnībā viņa bijusi aktīva meitene – spēlējusi beisbolu, volejbolu, peldējusi. Taču skriešana neesot patikusi. Pēc daudziem gadiem ar mērķi nomest svaru sākusi skriet, un izrādījās, ka ir gan gribēšana, gan varēšana. Progress bija straujš, un jau pēc pāris gadiem viņa 42,195 km varēja noskriet ātrāk par trim stundām. Ariana izvirzījusi sev arvien augstākus mērķus, un pēdējos gados viss bija pakārtots tam, lai kvalificētos šīs vasaras Riodežaneiro olimpiskajām spēlēm. Ar pēdējo mēģinājumu maija beigās Otavā tas arī izdevās. Nākamgad Ariana plāno atkal pievērsties iepriekšējam dzīves ritmam un atgriezties skolotājas darbā.
Latvijā Ariana Hilborna bijusi trīs reizes, pēdējā – pērnajā septembrī, kad trenējusies Valmierā. "Meža takas bija brīnišķīgas, apkārt miers. Mēs ar vīru būtu gribējuši palikt ilgāku laiku, taču viņam ir savs darba grafiks. Ceru, ka kādreiz būs iespēja Latvijā pavadīt visu gadu, lai uzsūktu kultūru un valodu."
Viņa sevi raksturo kā klusu un draudzīgu cilvēku un ievērojusi, ka arī latviešiem piemīt līdzīgas
īpašības: "Latvijā jutos ļoti labi, visi cilvēki bija draudzīgi un izpalīdzīgi, ar vīru jutāmies te gaidīti."
Viens no Arianas vaļaspriekiem ir ēst gatavošana. No latviešu virtuves lielā cieņā esot mammas ceptie pīrāgi, tāpat rudzu maize, kāposti, Latvijas sieri un zivju ēdieni.
Šovs basketbola laukumā
Endrū Šmits ir 23 gadus vecs Amerikas latvietis, kurš vētraini sevi parādīja Latvijas basketbola čempionātā – "Jūrmalas/Fēniksa" sastāvā viņš gandrīz katrā spēlē izcēlās ar iespaidīgiem bumbas triecieniem grozā no augšas.
"Mana vecmamma Velta nāk no Priekules, Otrajā pasaules karā viņa devās bēgļu gaitās un vēlāk nonāca ASV. Vienmēr esmu zinājis, ka daļēji esmu latvietis," teic Endrū, kurš pagājušajā gadā absolvēja "Liberty" universitāti ASV, bet profesionāļa karjeru uzsāka Jūrmalā. "Pirmie trīs mēneši pagāja, kamēr adaptējos, bet pēcāk jutos ļoti labi," atzīst Endrū. "Tā man ir lieliska pieredze. Agrāk par Latviju neko daudz nezināju, bet vairāk interesēties sāku 2014. gadā, kad radās doma iegūt Latvijas pasi. Vecāmāte stāstīja, kā viņas ģimenei kara laikā nācās pamest Latviju, par dzīvi bēgļu nometnēs Vācijā un nokļūšanu ASV. Latvijā viņai ir daudz radinieku – Rīgā, Ventspilī, Liepājā. Ar dažiem esmu saticies, ar māsīcu Ilvu izveidojušās labas attiecības." Endrū ir audzināts kristīgā garā un Latvijā bieži apmeklēja baznīcu. Viņam patikušas pastaigas Jūrmalā pa Jomas ielu un pludmali, bet brīvdienās – atbraukt atpūsties uz Rīgu, iepatikusies latviešu virtuve – kartupeļu ēdieni, zupas, bet visvairāk – šašliks. Ar latviešu valodu pagaidām esot distancētas attiecības, taču nākotnē ir mērķis sadraudzēties.
"Radu loks ASV mums ir plašs, esam ciemojušies pie viņiem, viņi pie mums, un kontaktus uzturam diezgan regulāri. Endrū vecmāmiņa ir ņipra kundze, lai gan jau pāri 90. Viņa ir ļoti patriotiska, runā latviski un dažādus svētkus svin pēc latviešu tradīcijām," stāsta basketbolista māsīca Ilva. "Endrū pazīstu jau sen, viņš ir atvērts un draudzīgs, ar labu humora izjūtu. Latvijā ātri atrada draugus, mēs visi kopā 18. novembrī gājām lāpu gājienā, skatījāmies uguņošanu. Viņš ir ļoti mērķtiecīgs, labsirdīgs, novēlu iegūt vairāk pārliecības par saviem spēkiem, jo ir tiešām talantīgs. Pateicoties atraktīvajai spēlei, ieguvis jūrmalnieku simpātijas, spēles laikā var noskriet gar laukumu un iedot pieci skatītājiem. Patīk taisīt šovu – latviešu izpildījumā to tik bieži nevar redzēt."
Pagājušajā vasarā Endrū Šmits tika uzaicināts uz Latvijas izlases treniņnometni, lai gatavotos Eiropas čempionātam, tomēr visai drīz tika atsijāts. "Bija liels gods piedalīties izlases treniņos, puiši uzreiz pieņēma, palīdzēja un bija draudzīgi. Redzēju, cik augsts ir līmenis, un sapratu, pie kā man papildus jāstrādā. Mans sapnis kādreiz ir piedalīties Latvijas izlasē oficiālā spēlē."
"Jūrmalas/Fēniksa" galvenais treneris Arnis Vecvagars bija apmierināts ar Endrū Šmita sniegumu: "Ar viņu nav bijis nekādu problēmu, patīkams, pieklājīgs cilvēks. Domāju, ka savās kompānijās ir atvērts un skaļš, bet darbā – mierīgs. Ja sanāk kāds efektīgs danks, tad pārvēršas un kļūst ļoti emocionāls. Šī bija viņa pirmā sezona Eiropā, taču samērā labi tika ar visu galā." Vecvagars uzskata, ka Šmits ir efektīgākais spēlētājs, kāds Latvijā bijis, arī no melnādainajiem neatceroties, ka kāds tik regulāri un skaisti triektu bumbu grozā no augšas.
"Latvijas pases iegūšana viņa karjerai noteikti palīdzēs – ir valstis, kurās ir leģionāru ierobežojumi. Arī Latvijā ir vienkāršāk, jo nav nepieciešams kārtot darba atļauju," norāda treneris. Kāds ir Šmita potenciāls? "Jautājums, cik daudz laika viņš gatavs ziedot sevis attīstīšanai. Ir plusi un mīnusi, svarīgi Eiropas basketbolā atrast savu vietu. Latvijas izlasē uz viņa pozīciju, ja visi spēlētāji veseli, ir ļoti sīva konkurence, citi spēlētāji ir daudzpusīgāki, Endrū lielākais trūkums ir metiens no distances." Šobrīd vēl nav zināms, kur Endrū turpinās savu karjeru.
***
UZZIŅA
Citi sportisti ar Latvijas pasi
Kopš šī pavasara Latviju pārstāv arī Kanādā dzimusī peldētāja Kristīna Šteins. "Mani un vīra vecāki ir dzimuši Latvijā, taču Otrā pasaules kara laikā pameta valsti," pastāstīja sportistes mamma Anita Šteins. "Es ar vīru runāju latviski, Kristīna gan ne, bet mēs vairākkārt esam viesojušās Latvijā. Meita cītīgi trenējas un vēlas kvalificēties Rio olimpiskajām spēlēm." Kristīnas, kura jau labojusi vairākus Latvijas rekordus, vectēvs ir mākslinieks Ilgvars Šteins.
Par Latvijas pilsoni pagājušajā gadā kļuva ukraiņu pieccīņnieks Ruslans Nakoņečnijs, kurš nāk no Doņeckas. Kad Ukrainas austrumos sākās karadarbība, viņš bija spiests pamest mājas un ar dzīvesbiedri pārcēlās uz Latviju. Te tika pieņemts un nu ir arī pilsonis.
Šovasar Latvijas pasi saņēma arī futbola klubu "Liepāja" pārstāvošais argentīnietis Kristians Torress, kurš jau ilgi spēlē Latvijā, precējies ar latvieti (vairāk par viņu lasiet "LA" 16. jūnija numura publikācijā "Apsola runāt latviski").
Latvijas pase ārzemniekiem ir vilinoša, jo sniedz iespēju piepildīt savus sapņus vai vienkārši palīdz attīstīt karjeru. Vairāki augsta līmeņa atlēti, kurus būtu interesanti redzēt pārstāvam Latviju, šādu iespēju apsver vien teorētiski. Golfere Natālija Gulbis par to ierunājās jau pirms vairāk nekā desmit gadiem, šogad golfs atkal iekļauts olimpisko spēļu programmā, un šī būtu viņas iespēja – tagad vai nekad. Tomēr līdz darbiem Gulbis nav tikusi.
Pirms vairākiem gadiem Latvijā uzpeldēja informācija, ka Čeisam Badingeram, kurš ar labiem panākumiem spēlē NBA, ir latviskas saknes. Radās liela interese, vai viņš nebūtu gatavs spēlēt Latvijas basketbola izlasē. Pats spēlētājs reiz pat izteicās, ka būtu gan, taču ar to arī viss beidzās. "Toreiz žurnālisti viņam skaidri un gaiši pajautāja, ko viņš domā par iespēju spēlēt Latvijas izlasē, un kā jau labi skolots cilvēks viņš politkorekti atbildēja – jā, varbūt kādreiz varētu. Taču reāli nekādas intereses nebija. Ne aģents, ne Badingers uz mūsu mēģinājumiem kontaktēties nereaģēja," atminas Latvijas Basketbola savienības ģenerālsekretārs Edgars Šneps.
Savulaik Latvijas izlasi pārstāvējuši vairāki Amerikā dzimuši basketbolisti – Alekss Šturms, Bruno Pētersons, Trojs Ostlers. Maigi sakot, bez lieliem panākumiem. Pirmie divi ir latviešu izcelsmes, bet pēdējais spēlēja "Skonto", un basketbola cilvēki mācēja pārliecināt atbildīgās amatpersonas, ka viņam jāiedod pilsonība – būs liels palīgs izlasei. Cerības gan nepiepildījās. "Uz izlasi viņš brauca bez motivācijas un negatavs, un tas pierādīja, ka ar algotņiem lielas kaujas nevar uzvarēt," spriež Šneps. "Mēs naturalizācijas procesam cauri izgājām samērā nesāpīgi, un man ir prieks, ka, atšķirībā no daudzām Eiropas valstīm, Latvijas izlasē spēlē tikai latviešu puiši.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003