Svētdiena, 2026. gada 08. novembris 10:15
Vārda dienas: Agra, Aleksandra
"Ar dzīvi esmu apmierināts," saka vecākais kapteiņa palīgs Ivars Brauns, jūrnieks pēc aicinājuma. Pēc mēneša viņš dosies uz savām otrajām mājām – ASV supertankkuģi, lai trīs mēnešus maltu Klusā okeāna ūdeņus.
Uz norunāto interviju tālbraucējs vecākais kapteiņa palīgs Ivars Brauns ierodas precīzi minūte minūtē. Pedants. Šajā amatā citādi nedrīkstot, jo jūra pat par mazām kļūdām vai laikā nepadarītu darbu var bargi sodīt. Piecpadsmit gadus kā virsnieka kārtā, 2008. gadā sācis strādāt uz supertankkuģa ASV naftas kompānijā "Chevron". Jūrābraucēja gēnu mantojis no tēva Imanta, bijušā Salacgrīvas zvejnieku kolhoza "Brīvais vilnis" traļmeistara, kurš vēl pirms aiziešanas aizsaulē dēlam novēlējis profesijā sekot viņa pēdās. Ne toreiz, ne tagad Ivars ne mirkli nav šaubījies, ka izvēle ir pareizā. Līdz kārtējam reisam, kad 330 metru garais un 62 metrus platais naftas milzenis "Aquarius Voyager" atkal kļūs par Ivara un viņa 23 vīru komandas otrajām mājām, atlicis mēnesis, bet jau velkot uz jūru. "To gan nerakstiet, kad sieviņa izlasīs..." pajoko tālbraucējs. Trīs četri mēneši Klusā okeāna ūdeņos, tikpat ilgi krastā pie savas ģimenes – sievas Ilzes un meitas Elizabetes. Tāda ir jūrnieka dzīve.
Rīt Latvijā svin Zvejnieku jeb Jūras svētkus, tāpēc sarunu sākam par šo tematu.
– Rīt Latvijā svin Zvejnieku svētkus, lai gan dažubrīd šķiet, ka drīz vairs nebūs ko svinēt – kuģu arvien mazāk, zivju arī, un nozvejas kvotas sarūk...
I. Brauns: – Braucu cauri Salacgrīvai – nekas dižs nav palicis, viens divi kuģi krastā pienākuši. Laikam jābūt drusku ķertam, lai ar zvejniecību nodarbotos, jo ekonomiskais pamatojums tāds pašvaks kļuvis, bet piejūras ciematos lielai daļai iedzīvotāju tas bija dzīvesveids, jūrā iešana vīriem ir asinīs, un viņi labāk nošausies, nevis kaut ko citu sāks darīt. Es arī nevarētu strādāt krastā...
– Cik jums gadījies satikt latviešus, kas pa tālajām jūrām brauc?
– Zinu, ka "Chevron" strādā vēl divi latviešu virsnieki. Taču pat neatceros, kad pēdējo reizi kopā ar kādu latvieti gāju reisā. Komandas ir internacionālas, uz mana kuģa apkalpē ir jūrnieki no Indijas vai Filipīnām – lētāks darbaspēks. Šie cilvēki nāk no vienkāršām aprindām, ar pamatizglītību. Virsniekus gan izvēlas no Eiropas.
Mani bijušie kursabiedri no Jūras akadēmijas kuģo citās kompānijās, divi ir kapteiņi, viens tāpat kā es – vecākais palīgs. Atceros, daudzi toreiz nepabeidza studijas angļu valodas dēļ, jo nevarēja nokārtot eksāmenu.
– Cilvēkiem krastā jūrnieka darbs saistās ar iespēju pabūt tālās zemēs, romantiku...
– Romantikas uz supertankkuģiem nav nekādas. Strādā kā darba zirgs, viss diendienā rit pēc pulksteņa – četros no rīta uz sardzi, pusdeviņos apgaita, vakarā atkal tas pats, ap desmitiem – gultā. Čomošanās īsti nesanāk, jo no virsniekiem apkalpē viens ir itālis, cits anglis, horvāts vai norvēģis – nu, nav ar viņiem ilgi par ko runāt. Filipīniešiem un indiešiem atkal sava republika, viņiem gan pastāstu par Latviju, jo lielākā daļa neko par mums nezina. Patiesībā jau visi ir priecīgi par to brīdi, kad tiek kajītē un var atslēgties. Tā kuģojam trīs četrus mēnešus – bez brīvdienām. Agrāk vēl varēja nokāpt krastā, bet tagad supertankkuģu izmēru dēļ ostās netiekam, piestājam ārpus tām un naftu sūknējam pa zemūdens cauruļvadiem.
– Jūrnieku sievas var būt mierīgas – vīriem nekādu kārdinājumu un lieku tēriņu. Taču diez vai darbs uz tankkuģa bija jūsu jūrābraucēja sapnis?
– Kā Jūras akadēmijas kadetam man bija iespēja doties uz Latvijas kuģniecību, kur pelnītu 50 dolārus mēnesī, vai uz ārzemju kompāniju, kas maksāja 350 dolārus mēnesī. Tā bija Kanādas–Dānijas firma, kas Latvijā ienāca 1997. – 1998. gadā ar 100 000 tonnu tankkuģiem, atvēra biroju un meklēja pirmos kadetus, lai pārbaudītu, vai šeit ir pieejams lietaskoks. Četrus cilvēkus no mūsu kursa paņēma, un mēs sevi labi parādījām.
– Šodien ir citi cipari?
– Nav tā, ka turu "Ferrari" garāžā, bet dzīvot var. Jūrnieki ārzemju kompānijās pelna daudz vairāk nekā Latvijā. Uz naftas tankkuģa, kad biju otrais stūrmanis, pelnīju 5000 eiro mēnesī, tagadējā amatā – 7000 eiro.
– Stingrs priekšnieks esat savai komandai?
– Kopš bērnu dienām mamma, kas pati bija ļoti strādīga, mani ieradinājusi pie darba, tāpēc patīk, ja cilvēki kārtīgi paveic savus pienākumus. Matus neskaldu, bet, ja kas ir norunāts, jāizdara. Kad beidzu akadēmiju, profesors Gladkovs, kurš kādreiz strādāja Sanktpēterburgā un pasniedza Makarova akadēmijā, teica – vienīgais attaisnojums, lai tu neierastos sardzē, ir tava nāve, viss pārējais neko nenozīmē.
– Kādi ir jaunie jūrnieki mūsdienās, ja salīdzināt ar savu startu?
– Kad bija grūtības, parasti iedomājos – ja jau tie dzelzs vīri, kas brauca ar koka kuģiem, varēja, tad es arī varu. Bet šodien jaunie pie grūtībām nav pieraduši. Katra paaudze kļūst arvien vājāka. Pietrūkst disciplīnas, respekta pret augstākstāvošu virsnieku vai gados vecāku cilvēku. Kad saprot, ka trīs mēnešus bez brīvdienām jāstrādā, saka – nē, man tāds darbs nav vajadzīgs. Gadās viens otrs kā zelta grauds starp pelavām, bet tādu ir ļoti maz. Savukārt tie, kas jau strādā uz kuģiem, negrib uzņemties lielāku atbildību – pārāk daudz dažādu regulējumu, konvenciju, noteikumu. Mūsu kompānijā esmu runājis ar otrajiem stūrmaņiem, daudzi saka, ka viņiem ir labi savā amatā, un pat nevēlas kļūt par vecāko kapteiņa palīgu.
– Un jūs – par kapteini gribat būt?
– Kā saka, slikts tas kareivis, kas negrib būt ģenerālis.
– Bet lielāka atbildības nasta?
– Vecākajam palīgam pat ir grūtāk, jo viņam jāzina visa kuģa dzīve, viņš ir kā tāds kuģa mugurkauls. Kapteini var salīdzināt ar valsts prezidentu, bet vecākais palīgs ir premjers. Kurš tad ir vairāk noslogots? Turklāt, ja kapteinim kaut kas notiek, man jābūt gatavam vadīt kuģi līdz tuvākajai ostai, kamēr atsūta vietā citu.
– Tā ir gadījies?
– Pēdējā reisā pat – kapteinis noķēra drudzi un nedēļu nogulēja gultā. Man viņš pateica – tagad tu esi kapteinis – dari ar kuģi, ko gribi, tikai nenogremdē.
– Kā jūrniecība mainījusies kopš laika, kad sākāt kuģot?
– Kuģi gājuši lielumā – kā praktikants sāku ar 250 metru tankkuģi. Pirmais reiss bija seši mēneši – tikai darbs un mācības bez brīvdienām, pietiekami ilgs laiks, lai tiktu ar sevi skaidrībā, vai vēlies to turpināt. Mammai no katras ostas sūtīju vēstuli vai pastkartīti. Viņas vēstules saņēmu apmēram ik pēc diviem mēnešiem, kad nokāpu krastā ASV. Šodien uz kuģa pieejams internets – ir tāds jūrnieku portāls, kurā katru dienu lasu ziņas par svarīgākajiem notikumiem Latvijā, vakaros vēl ieeju "Delfos". Ar sievu un meitu sazinos ar videozvanu, sekoju meitas sekmēm līdzi eklasē, nu vairs nav kā agrāk, atgriezies mājās, paskaties liecību un ķer pie sirds...
Stipri nopietnāka ir drošība. Kad sāku iet jūrā, ķiveri varējām nelikt, cimdus nevilkām. Tagad no kuģa telpas bez ķiveres galvā, cimdiem rokā, aizsargbrillēm un darba apaviem ar metāla purngalu ārā nerādies. Uz kuģa ir smagas lietas, un nevienam nav vajadzīga pēda bez pirkstiem. Un kontrolē mūs pamatīgi. Uzlabota kuģu konstrukcija – nafta tiek pārvadāta tikai dubultkorpusu tankeros. Dabas katastrofas devušas savu mācību, pēc katras izdarīti secinājumi, ieviestas jaunas prasības, lai nekad nekas tāds vairs neatkārtotos.
– Ko sakāt par gadījumu 2012. gadā ar Vidusjūras pasažieru kruīza kuģi "Costa Concordia", kad 32 cilvēki aizgāja bojā?
– Industrija rēķina, ka 80% negadījumu notiek tieši cilvēciskā faktora dēļ. Jūra kļūdas nepiedod, un reakcijas, arī no apkalpes, ārkārtas gadījumos mēdz būt dažādas, pat neadekvātas, tāpēc kapteinis ir tas, kurš par visiem parūpējas un pats pēdējais pamet kuģi, nevis kā uz "Costa Concordia", kad kapteinim esot paslīdējusi kāja un tāpēc viņš ieslīdējis glābšanas laivā vēl pirms visu cilvēku evakuēšanas... Esmu strādājis kopā ar itāļiem – viņi ir lieliski mākslinieki, dziedātāji, bet uz kuģiem – nu nē. Jūrā jābrauc vīriem ar stabilu psihi, kas nepaniko. Ko burinieku laikos darīja ar panikotājiem? Svieda pāri bortam, jo panika viegli sējas plašumā un ārstēt to varēja tikai tādā veidā.
– Vienmēr gribējies pajautāt mūsdienu jūrābraucējiem, kuriem uz kuģa palīdz elektronika un citi smalki aparāti, ko jūs darītu, ja tie pēkšņi pārstātu darboties – spētu atrast mājupceļu ar vienkāršiem rīkiem, kādi bija tiem dzelzs vīriem koka kuģos?
– Varētu gan, jo šīs iemaņas tiek uzturētas dzīvas, lai tikai pēc sekstanta, hronometra un saules vai mēness zinātu, kurā virzienā dodamies. Mēs jūrā to praktizējam.
– Kā bijušajam Ainažu puikam, kas pārcēlies uz dzīvi Rīgā, dzimto vietu sanāk apciemot?
– Aizbraucu uz kapusvētkiem – mamma jau četrus gadus atdusas smilšu kalniņā blakus tētim. Ainažos man nav neviena rada, taču esmu kļuvis par bibliotēkas draugu – vairākus gadus palīdzu viņiem iegādāties žurnālus, avīzes, grāmatas. Kad es augu, labā laikā futbolu dzenāju, sliktā – lasīju grāmatas, bet tagad grāmatnīcās tik foršas grāmatas var dabūt.
– Krišjāņa Valdemāra aicinājums latvjiem braukt jūriņā šodien ir aktuāls?
– Latvieši izgājuši pasaulē kā kvalitātes brends. Jūrniecības kompānijas zina, ka no Latvijas nāk lietaskoks ar labu izglītību un atbildības izjūtu. Nevienam nekas vairs nav jāpierāda. Tāpēc ieteiktu jaunajiem – uz priekšu, ejiet mācīties un sāciet strādāt jūrā, jo tā vaga ir iedzīta.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003
(0)
