Psihiatrijas krēslas zona: valsts svētlaimīgā neziņā

Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra nodaļā, kur ārstē sevišķi bīstamus psihiatrijas pacientus, ir cietuma režīms.

Kāda veida noziedzīgus nodarījumus un cik bieži izdara psihiski slimas personas, nezina pat atbildīgās amatpersonas

Viņi var pazust kādā spraugā, kas radusies Veselības un Tieslietu ministrijas sadarbībā. Viņi ir psihiski slimi cilvēki, kuri sava veselības stāvokļa dēļ izdarījuši noziedzīgus nodarījumus, tajā skaitā arī vardarbīgus, ar letālām sekām.

Pēdējo desmit gadu laikā medicīniska rakstura piespiedu līdzekļus, tātad ārstēšanos pēc noziedzīga nodarījuma veikšanas, Latvijas tiesas noteikušas 1094 cilvēkiem, kas atzīti par nepieskaitāmiem. Ko tieši viņi pastrādājuši, nav zināms. Jo datus par to neapkopo ne Veselības, ne arī Tieslietu ministrija. Informācija par to ir tikai katrā konkrētajā slimības vēsturē un tiesu lietā.

"Parastie" noziedznieki tiek iekļauti sodu reģistrā. Noziedzīgus nodarījumus izdarījušie psihiski slimie cilvēki netiek ietverti analogā datubāzē. Tieslietu ministrijas (TM) Krimināltiesību departamenta direktore Indra Gratkovska uzskata – tā kā medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis nav sods, bet ārstēšana, datubāze būtu jāveido Veselības ministrijai (VM). Savukārt VM veselības aprūpes direktora vietniece Biruta Kleine pauž neizpratni, kam šādi dati vispār vajadzīgi.

Taču – ja valstij nav informācijas, tad kā iespējams saprast, vai šādu psihiski slimu cilvēku aprūpes un ārstniecības sistēma ir sekmīga un vai sabiedrība ir pasargāta no vardarbīgi noskaņotiem psihiski slimiem cilvēkiem?

Statistika uzlabojas, sistēma – ne

Pēdējo desmit gadu laikā 131 psihiski slimais noziedzīga nodarījuma veicējs par nepieskaitāmu atzīts lietas izmeklēšanas vai iztiesāšanas laikā vai saslimis pat pēc soda piespriešanas, tāpēc sākotnēji lietā ir bijis attiecīgs Krimināllikuma pants, un tas joprojām ir publiski pieejams. Taču, ja noziegumu izdarījušas personas, kas jau atzītas par nepieskaitāmām, ziņas par noziedzīga nodarījuma veidu sabiedrībai paliek noslēpumā.

Pieejamie dati par 131 psihiski slimās personas nodarījumiem liecina, ka pēdējos gados šādi cilvēki aizvien retāk pastrādā vardarbīgus noziegumus. Šogad viņi tiesās lielākoties nonākuši mantisku noziegumu, visbiežāk zādzību, dēļ. Pērn tiesāšanās bija daudzveidīgāka. Divreiz psihiski slimajiem medicīniska rakstura piespiedu līdzekli (MRPL) piemēroja tāpēc, ka viņi bija snieguši apzināti nepatiesu ziņojumu par spridzināšanas draudiem un vienreiz par dokumentu viltošanu. Smagākie nodarījumi bija smagu miesas bojājumu tīša nodarīšana un vardarbīgs huligānisms. Ir gadījumi, kad apsūdzētie, kuri vēlāk izrādījušies nepieskaitāmi, iesaistījušies nodarījumos, kas prasa lielu intelektuālo kapacitāti, piemēram, finanšu mahinācijās vai kibernoziegumos.

Daudz traģiskāka aina paveras, apkopojot informāciju par 2008., 2009. un 2010. gadu. Tad vardarbīgi nodarījumi bija teju puse no visiem psihiski slimo cilvēku veiktajiem noziegumiem.

Ja statistika rāda it kā labāku ainu, vai varam justies drošāk? Vai par cilvēku veselību un sabiedrisko drošību atbildīgās institūcijas ir kaut ko darījušas, lai uzlabotu psihiskās veselības profilaksi un psihiski slimu cilvēku ārstēšanu?

Izskatās, ka ne. VM komunikācijas nodaļas speciālisti pat pavēstīja, ka neesot kompetenti atbildēt uz jautājumu par to, kas uzlabots, un ieteica vērsties Nacionālajā veselības dienestā. Tā pārstāve Evija Štālberga savukārt pauda viedokli, ka jautājums par izmaiņām sistēmā ir uzdodams praktizējošiem psihiatriem.

Atliek secināt, ka noziedzīgo nodarījumu skaits samazinājies sakritības dēļ un pēc dažiem gadiem skaitļos var arī parādīties vardarbības uzliesmojums. Vai arī pēdējos gados vardarbīgos nodarījumus izdarījušas personas, kuras jau iepriekš atzītas par nepieskaitāmām, un tāpēc viņu nodarījums tiesu statistikā netiek atšifrēts. Piemēram, šogad MRPL bez publiski pieejamos tiesu pārskatos minēta Krimināllikuma panta piemēroti 64 personām. Līdz ar to viņu nodarījumi nav zināmi. Nav arī zināms, vai kāds no viņiem nodarījumus izdarījis atkārtoti, vai viņi tikuši ārstēti pirms nodarījuma veikšanas, un, ja jā, tad kāpēc ārstēšana bijusi nesekmīga. To nezina arī politikas veidotāji. I. Gratkovska norāda – lēmumus par MRPL piemērošanu pieņem slēgtās tiesas sēdēs un datiem "mēs klāt netiekam". TM ierēdņi pat nezina, cik psihiski slimo saskaņā ar tiesas norādījumiem ārstējas slimnīcā un cik – ambulatori. Ja kāds vēlētos analizēt lēmumus par MPRL piemērošanu, arī tas nav iespējams. Jo tiesu lēmumi par MRPL piemērošanu netiek publiskoti, pamatojoties uz personas datu aizsardzību. Bet diez vai būtu aizskartas cilvēktiesības, ja lēmumus publiskotu, neatklājot pacienta vārdu un citus sensitīvos datus. Tad vismaz varētu spriest, kurš atbildīgs par to, ka slims cilvēks nonācis līdz noziedzīgam nodarījumam.

Slepkava ārstējas... ambulatori

Kaut amatpersonas izvairās to atzīt, psihiski slimu un noziegušos cilvēku uzskaitē, ārstēšanā un uzraudzībā ir gana daudz problēmu. Valsts institūcijas tās gadu laikā nav atrisinājušas.

Daļai noziedzīgu nodarījumu izdarītāju nosaka ambulatoru ārstēšanu, taču nav stingru vadlīniju, kā un kam jāuzmana, vai pacients ārstējas. Ir gadījumi, kad ambulatori ārstējas arī personas, kas izdarījušas slepkavības. Parasti gan tās pirms tam ārstējušās stacionāri un ārstiem būtu jābūt bijušai iespējai padziļināti izvērtēt viņu veselības stāvokli. Par to, ka uz šo izvērtējumu ne vienmēr var paļauties, liecina gadījums pērn Saulkrastos. Tur nepieskaitāms jaunietis bija nogalinājis vecmāmiņu un mātes brāli. Iepriekš puisis pēc slepkavības mēģinājuma gadu bija ārstējies slimnīcā, bet pēc tam kļuvis par ambulatoru pacientu.

Psihiatru asociācijas prezidents Elmārs Tērauds stāsta, ka starp viņa pacientiem ir kādi četri pieci pacienti, kam noteikta piespiedu ambulatora ārstēšanās un kas izvairās no ārstēšanās. Ja pacients "nav redzēts kādus trīs mēnešus", ārsts ziņo tiesai, ka nevar nodrošināt piespiedu ārstēšanās procesu. Taču nekur nav noteikts, kādā termiņā ārstiem jāinformē tiesa. "Mēs to darām, balstoties uz kaut kādām paradumu tiesībām," tā E. Tērauds. Turklāt ir gadījumi, kad pacients patiesībā ārstējas pie cita psihiatra, nevis ārsta "pēc dzīvesvietas", kam tiesa nosūtījusi lēmumu par MRPL. Bet, tā kā nav vienotas datubāzes, ne tiesa, ne ārsts, kas gaida "piespiedu" pacientu, nezina, ka viņš jau ārstējas.

Jāatceras par cilvēktiesībām

Visbiežāk ambulatora ārstēšana noteikta tiem, kuri sākotnēji ārstējušies stacionārā, taču "parādās tendence, ka tiesa uzreiz nosaka ambulatoru ārstēšanu". Ārsts domā, ka tiesas tā rīkojas, vadoties pēc Augstākās tiesas (AT) rekomendācijas, ka ārstēšana nevar būt ilgāka, kā būtu cietumsods par attiecīgo nodarījumu pieskaitāmai personai. "Es tajā saskatu globālu aplamību," teic E. Tērauds.

Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta priekšsēdētājs Pēteris Dzalbe toties norāda – bieži vien ambulatoru ārstēšanu tiesās nosaka tāpēc, ka tā rīkoties ieteikuši paši psihiatri. Tajā pašā laikā viņš piebilst – ņemot vērā to, ka tiesu praksē aizvien lielāka loma ierādīta cilvēktiesībām, tiesnešiem jāuzmanās ar MRPL piemērošanu, tā grozīšanu vai izbeigšanu. Tāpēc, atceļot zemākas instances tiesu lēmumus par MRPL turpināšanu, AT ir "orientējusi tiesas MRPL samērot ar nodarījuma sankcijas smagumu". Piemērotie MRPL Augstākajā tiesā tiek pārsūdzēti vidēji dažas reizes gadā.

Patlaban Krimināllikumā nav noteikts ierobežojums, cik ilgi var notikt piespiedu ārstēšana. "Pēc divu sieriņu zādzības var ārstēt kaut visu mūžu," teic P. Dzalbe. "Bet vai tas ir pareizi?" Ja sieriņu zaglis atzīts par bīstamu sabiedrībai arī pēc gadu vai ilgākas ārstēšanās saskaņā ar MRPL, viņa ārstēšana būtu jāturpina saskaņā ar Ārstniecības likumu, kas arī paredz piespiedu ārstēšanu ar tiesneša sankciju, ja persona ir bīstama sev vai citiem, taču vēl nav izdarījusi noziedzīgu nodarījumu. "Turpinājums piemērot valsts represiju personas veselības stāvokļa dēļ neatbilst cilvēktiesībām," spriež P. Dzalbe. AT tiesnesis bažījas: personas, kam ilgstoši netiek izbeigts MRPL, varētu par Latviju sūdzēties Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Viņaprāt, Veselības un Tieslietu ministrijām jāsadarbojas, lai kopā izlemtu, kā mainīt šo sistēmu.

Interesanti, ka P. Dzalbe uzskata – MRPL tomēr nav saistāms tikai ar personas veselības stāvokli, tā ir valsts represija, kurai būtu jābūt samērojamai ar personas nodarījumu, jo nodarījuma bīstamība sabiedrībai jāņem vērā, nosakot MRPL. Tikmēr Latgales priekšpilsētas tiesas tiesneši Ieva Kulagina un Mārtiņš Tupureins, kuri savā praksē vairākkārt piemērojuši MRPL, uzsvēra – primārais ir personas veselības stāvoklis, nevis tās nodarījums. Tas liek secināt, ka arī tiesās ir dažāda pieeja MRPL piemērošanai un arī te trūkst vienotas izpratnes.

Recidīvus neuzskaita

Jau minētais Saulkrastu gadījums izgaismo vēl vienu problēmu. "Parastos" noziedzniekus pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma vietas uzrauga probācijas dienests, bet psihiski slimos varmākas pēc piespiedu ārstēšanas neviens neuzrauga. Tāpēc ir iemesls bažām, ka arī tie, kas reiz jau nonākuši tiesībsargu un ārstu rokās, tomēr var atkal paveikt noziedzīgus nodarījumus. Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra (RPNC) nodaļas, kur ārstē visbīstamākos pacientus, personāls apliecina: ir bijuši gadījumi, kad pacients te atgriežas, jo atkārtoti veicis noziedzīgu nodarījumu. Ir arī gadījumi, kad ārsti neiesaka mainīt ārstēšanos slimnīcā pret ambulatoru režīmu tieši tāpēc, ka zina – ārpusē neviens slimnieku nepieskatīs, neuzmanīs, vai viņš dzer zāles.

Cik bieži ir recidīvi, to nezina pat atbildīgajās iestādēs. TM pārstāve I. Gratkovska atzīst – ja par nepieskaitāmu atzīta persona atkārtoti izdara noziedzīgu nodarījumu, recidīvs parādīsies viņa slimības vēsturē, taču nekādās kopīgās datubāzēs recidīva fakts nebūs redzams. Uzskaites neesot, jo tā "prasa baigos resursus".

Ir vēl dažas nianses, kas liek apšaubīt ambulatorās ārstēšanas spēju pasargāt psihiski slimo un sabiedrību no jauna vardarbības uzliesmojuma. Pēc MRPL noteikšanas tiesnešiem jāturpina kontrolēt MRPL piemērošana un reizi gadā vai pat biežāk, ja ārsts ierosina, jāpārskata MRPL. Taču E. Tērauds pieredzējis – gadījumos, kad MRPL noteikts jau pirms vairāk nekā pieciem gadiem un attiecīgais tiesnesis vairs konkrētajā tiesā nestrādā, arī tiesas mēdz par pacientu aizmirst. P. Dzalbe toties stāsta – ir gadījumi, kad tiesa nevar gatavot jaunu lēmumu par MRPL, jo psihiatrs atsakās rakstīt atzinumu par tagadējo personas veselības stāvokli. Tas esot papildu darbs, par ko viņam nemaksā. E. Tērauds atzīst – psihiatri jau gadiem rosina valsts instances atzīt, ka darbs ar piespiedu pacientiem jāapmaksā papildus. Tāpat psihiatriem nemaksā par to, ka viņi kā eksperti dodas uz tiesu, pat ja jābrauc uz otru Latvijas galu. "Esam bezmaksas eksperti," secina psihiatrs.

Turklāt personai, kam piemērots MRPL, nav aizliegts izbraukt no valsts, tāpēc pacients var pazust no tiesībsargājošo un ārstniecības iestāžu redzesloka.

Ir gadījumi, kad personai, kura izvairās no piespiedu ambulatoras ārstēšanās, tiesa piemēro stingrāku MRPL. Taču P. Dzalbe šaubās, vai arī šajos gadījumos tiesa rīkojas tiesiski, jo jau ar tās pirmo lēmumu persona "ir saņēmusi to, kas tai pienākas".

Viņaprāt, vajadzētu lemt par ambulatoras ārstēšanās izslēgšanu no MRPL klāsta. AT gan šobrīd nav rosinājusi labot Krimināllikumu, jo pašlaik tā neesot aktuālākā problēma. 2012. gadā gan AT veica tiesu prakses apkopojumu par MRPL piemērošanu, un uz tā pamata bija izstrādāti grozījumi Krimināllikumā, kas paredzēja noteikt MRPL piespriešanas termiņu, taču Saeimā tas tā arī netika atbalstīts.

Vienīgā labā ziņa ir, ka Saeimā drīzumā varētu apstiprināt izmaiņas Ārstniecības likumā, kas liks valdībai noteikt skaidru kārtību, kādā ārsti ziņo par pacientu, kurš nepilda piespiedu ārstēšanas nosacījumus. Taču šo izmaiņu autors ir ne jau kāda no iesaistītajām ministrijām, bet gan Saeimas deputāts Andrejs Judins.

***

PSIHIATRU PIEREDZES STĀSTI

Kā psihiski slims cilvēks nonāk līdz vardarbībai?

Cilvēks 20 gadus uzskatīja, ka sieva viņu krāpj. Viņš domāja, ka sieva ir saistīta ar kaut kādiem spiegiem. Viņš saprata, ka viņa viņu indē, un sāka darīt visādas interesantas lietas, piemēram, sāka atsevišķi ēst. Viņi strīdējās, viņš teica, ka tu man esi neuzticīga, sieva teica, ka tā nav, viņš viņu arī iekaustīja reizēm, bet sieva domāja, ka tas greizsirdības dēļ.

Cilvēks strādāja, slimība attīstījās pamazām. Viņš taisīja visādas "māņu cilpas". Piemēram, nolika kafijas bundžu, no kuras dzers kafiju, bet no tās nedzēra, jo sieva tur kaut ko var piebērt. Viņš no neīstās bundžas atbēra kafiju izlietnē, lai izskatās, ka tā tiek dzerta. Kādā dienā viņš to kafiju iedzēra un viņam palika nelaba dūša. Tad vīrs pateica sievai – aizbrauksim uz mežu, pastaigāsim, parunāsim... Un tad viņš viņu briesmīgā veidā nogalināja. Es viņam jautāju, kāpēc viņš nešķīrās. Viņš teica – "es gribēju redzēt, ar ko tas beigsies".

Kāds vīrietis bieži mainīja dzīvesvietas, jo uzskatīja, ka gaiss nav tīrs, citur slikts ūdens, citur troksnis vai elektrības vadi tuvu. Viņš iegādājās kārtējo dzīvokli, bet apakšējā stāva kaimiņš iemūrēja savā dzīvoklī krāsni. Mūsu pacients "saprata", ka nāk indīgi dūmi, jo ābelēm trešā dienā nobira ziedi un māte noģība. Viņš organizēja pārbaudes, kurās nekonstatēja pārkāpumus. Pacients piedāvāja kaimiņam naudu jauna skursteņa būvei, bet kaimiņš sacīja, lai liek viņam mieru. Tad pacients iegādājās ieroci, dabūja tā glabāšanas atļauju un nošāva kaimiņu. Šis vīrietis nekad nebija nonācis psihiatru redzeslokā, viņam bija augstākā izglītība, viņš strādāja līdz brīdim, kad veica murgaini motivētu slepkavību.

***

Fakti

Vardarbīgi nodarījumi, par ko tiesā nonākuši psihiski slimi cilvēki

2007. – 2016. gads (līdz 5. oktobrim)

7 slepkavības

3 slepkavības atbildību pastiprinošos apstākļos, ja tās izdarītas ar sevišķu cietsirdību

2 slepkavības atbildību sevišķi pastiprinošos apstākļos, ja to izdarījusi persona, kas jau agrāk izdarījusi slepkavību

1 slepkavība atbildību pastiprinošos apstākļos, ja to izdarījusi personu grupa

5 smagu miesas bojājumu izdarīšanas gadījumi

3 vidēji smagu miesas bojājumu izdarīšanas gadījumi

1 vieglu miesas bojājumu izdarīšanas vai tīšas sišanas gadījumi

5 svešas mantas tīša iznīcināšanas vai bojāšanas gadījumi, ja tā izdarīta ar dedzināšanu vai citādā vispārbīstamā veidā vai ja tā izdarīta lielā apmērā, vai ja tās rezultātā vainīgā neuzmanības dēļ iestājusies cilvēka nāve vai izraisītas citas smagas sekas

2 svešas mantas iznīcināšana vai bojāšana aiz neuzmanības, ja tās rezultātā iestājusies cilvēka nāve vai izraisītas citas smagas sekas

4 huligānisma gadījumi, ja to izdarījusi personu grupa vai ja tas saistīts ar miesas bojājumu nodarīšanu cietušajam vai ar mantas bojāšanu vai iznīcināšanu, vai ar pretošanos varas pārstāvim vai personai, kura vēršas pret sabiedriskās kārtības pārkāpšanu, vai ja tas izdarīts, lietojot ieročus, kā arī citus miesas bojājumu nodarīšanai izmantojamus priekšmetus

1 mazgadīgas personas vai bezpalīdzības stāvoklī esošas personas pavešana netiklībā, izmantojot draudus vai cita veida ietekmi

1 izvarošana, ko izdarījusi personu grupa, vai nepilngadīgā izvarošana

1 mazgadīgas personas izvarošana vai izvarošana, kas izraisījusi smagas sekas

1 pretošanās varas pārstāvim vai citai valsts amatpersonai, ja tā izpilda tai uzliktos dienesta pienākumus, vai par pretošanos personai, ja tā piedalās noziedzīga vai cita prettiesiska nodarījuma novēršanā vai pārtraukšanā, vai par šo personu piespiešanu izpildīt acīmredzami prettiesiskas darbības, ja pretošanās vai piespiešana izdarīta, lietojot vardarbību vai piedraudot ar vardarbību

1 dzīvnieka spīdzināšana vai cietsirdīga izturēšanās pret dzīvnieku, kuras rezultātā tas gājis bojā vai sakropļots

Analīzei pieejama tikai desmitā daļa no visiem psihiski slimo cilvēku veiktajiem noziedzīgajiem nodarījumiem. Dati par nodarījuma veidu pieejami tikai tad, ja persona par nepieskaitāmu atzīta iztiesāšanas laikā vai vēlāk. Ja vardarbīgos nodarījumus paveikušas personas, kuras jau iepriekš atzītas par nepieskaitāmām, šajā statistikā datu trūkuma dēļ šie nodarījumi neuzrādās. Līdz ar to vardarbīgu noziegumu, ļoti iespējams, ir vairāk.

Dati: Tiesu informācijas sistēma

***

Raksts tapis pētnieciskās žurnālistikas projekta "Psihiatrijas krēslas zona" ietvaros. Raksta tapšanā līdzdarbojušies RSU asociētā profesore, projekta vadītāja un redaktore Anda Rožukalne, žurnāla "IR" žurnāliste Zane Mače, Latvijas Radio žurnālists Iļja Kozins, ziņu portāla "Tvnet" žurnāliste Viktorija Puškele.