Rīga 12°C, mākoņains, bez nokrišņiem, Z vējš 1m/s
Trešdiena, 2024. gada 15. maijs 02:03
Vārda dienas: Airita, Arita, Sofija, Taiga
"Lielkrūžu" saimnieks "Latvijas Avīzei" labprātāk stāsta par savu saimniekošanas modeli, nevis ugunsnelaimi
Ir drēgna novembra diena. Jaunpiebalgas novada bioloģiskās zemnieku saimniecības "Lielkrūzes" saimnieks Guntars Dolmanis steidz dzīt bārdu, lai Rīgas žurnālistam neizskatītos pēc ķēma – pēc 21. oktobrī notikušās ugunsnelaimes, kas nopostīja kūtij, jaunceltnei jumtus un konstrukcijas, pašam priekš sevis nav atlicis laika. Bijis jāglābj, kas glābjams, turklāt laiks sakrita ar rudens dīķu darbiem. Un kur nu vēl visa pārējā saimniecība.
Neteikšu, ka biju mīļi gaidīts: saimnieki bažījās, ka no viņu nelaimes tiks taisīts šovs. Un arī darbs dzen darbu. Patiesībā ugunsnelaimei pieskārāmies tikai epizodiski un pa īstam – tikai sarunas beigās. Septiņas stundas tiku iesvaidīts bioloģiskās un dabai draudzīgās latviskās saimniekošanas modelī – gan staigājot pa saimniecību, gan pie galda sveces gaismā. Gribēju, bet tā arī neuzdrošinājos pavaicāt, vai ugunsgrēki arī piederas pie šī saimniekošanas veida? Kā dabā: dažkārt kaut kam jānodeg, lai kaut kas varētu dzīvot un augt ar jaunu sparu. Un kaut kam varbūt jāpierimst...
Ar cieņu un mīlestību pret dabu
Bet mēs ar saimnieku ejam lūkot, kā ekskavatorists izsmeļ dīķu nolaišanā saskalotās dūņas no savācējbaseina, lai nepiesārņotu mazo upīti – dūņas pēc apžāvēšanas tiks izmantotas lauku mēslošanai. Tas ir darbs, ko pašlaik pēc ugunsnelaimes varbūt varētu arī nedarīt, bet Guntars vadās pēc citas, dabas noteiktas loģikas, ka tas ir plānoti īstais laiks. Saimnieks ved tālāk un rāda, kā ar Latvijas Dabas fonda atbalstu piesaistīta zviedru zemnieku nauda, pārvēršot novadgrāvi par līkloču upīti, kas attīrītos ūdeņus tālāk aiznes uz Gauju. Atbalsts – tas ir jautājums, kam pieskaramies vairākkārt. Daudz ko savā saimniecībā Dolmaņi spējuši paveikt, pateicoties valsts, Eiropas Savienības un dažādu fondu, centru atbalstam, bet daudz kas nerealizējies vai pierimis, atbalstam pietrūkstot.
"Esam videi draudzīga saimniecība, kas dalās ar pieredzi, kā var dzīvot, saudzējot zemi un mežu un latvisko mantojumu. Pēc būtības darām to, ko vajadzētu darīt valstij. Ja gadās neparedzētas nelaimes, par tām nākas arī maksāt. Pērn sētai ar apkārtni tika piešķirta kultūras zīme "Latviskais mantojums"," saka Guntars. Kopējos ugunsgrēka zaudējumus viņš lēš ap 100 000 eiro.
Pirmā pasaules kara laikā, kad vectēvs bija aizņemts cara armijas latviešu nacionālajos pulkos un Brīvības cīņu frontēs, vecāmāte izcīnījusi savu kauju ar cara ierēdņiem, kas "Lielkrūžu" mežā nepareizā vietā bija iezīmējuši un sākuši aplamu ciršanu topošā dzelzceļa līnijas Gulbene–Ieriķi būvniecībai. Tagad dzelzceļa vairs nav, bet uzbērums un ierēdņi palikuši. Arī Dolmaņi – ja skaita Guntara un Valentīnas mazbērnus, ir jau devītajā paaudzē šajā īpašumā.
Guntars ir viens no pirmajiem Breša zemniekiem, bioloģiskā saimniecība jau no pirmsākumiem. Mīlestību pret dabu iemantojis, tuvējās, sen likvidētās Gaujas skoliņas putnu barotavā lūkojoties un mežsaimniecību, dabas aizsardzību mācoties Rankā, kā arī strādājot kolhozā par mežkopi. Darbojies arī Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrībā.
Bez valsts atbalsta
Šobrīd Dolmaņi apsaimnieko vairāk nekā 100 hektāru zemes, kas sastāv no septiņiem dažādiem pļavu biotopiem. Visa lauksaimniecība un dīķsaimniecība ir bioloģiski sertificēta, bet īpaši aizsargājamās zemes aizņem lielāko daļu pļavu un vecāko mežu. Pļavās ganās liellopi un savvaļas zirgi. Saimniecībai ir 40 ha meža, kur dabas eksperti ieteikuši izveidot mikroliegumus, jo mežos mājo aizsargājamas putnu sugas. Dolmaņi ir bioloģiskās dīķsaimniecības pirmsācēji Latvijā, kas ir 10 ha platībā un kur izmēģināts pavairot 15 zivju sugas un ik gadu iegūstot kopā pusotru tonnu karpu, līņu, zandartu un citu zivju.
Pēc privātas iniciatīvas tiek veidots vides apziņas centrs ar apmācību teritoriju dabas biotopu apsaimniekošanā. Uzceltas guļbūves: estrāde un novadam raksturīgas palīgēkas. Iekopta teritorija, kur notiek dažādi brīvdabas sabiedriski un korporatīvi pasākumi, semināri, kuros ne tikai tiek popularizēta videi draudzīga saimniekošana, bet ļauj arī nopelnīt. Zināšanu pilnveidošanai "Lielkrūžu" teritoriju daudzu gadu garumā izmantojuši zinātnieki, skolotāji, zemnieki, studenti, skolu jaunatne un neskaitāmas tūristu grupas. Videi draudzīgā latviskā saimniekošana izrādīta daudzās TV programmās ārzemēs.
Tomēr Dolmaņi piebilst: visa zemnieku sētas apbūve, ieskaitot vides apziņas centra ēkas būvniecību un seno ēku uzturēšanu, notikusi bez valsts atbalsta, pacietīgi, ilgtspējīgi, daudzām paaudzēm sadarbojoties. Valsts atbalstu iesniegtie projekti nav guvuši, ja neskaita palīdzību, ko valsts piešķīra labas prakses audzēkņu apmācībai 1998. gadā. Naudas trūkums arī esot iemesls, kāpēc tagad ugunsgrēkā cietušo ēku 15 gadu laikā līdz šim nav izdevies nodot ekspluatācijā.
"Mēs rādām to, ko prata jau mūsu senči: ka var izdzīvot saskaņā ar dabu, nepostot to, saglabājot lauku sētas pievilcīgumu. Taču šobrīd daba ir nostādīta pret sabiedrību: sak, ja esi dabas sargātājs, tad nekāda saimniekošana tur nevar sanākt! Teikšu, ka šāda saimniekošana paver arī iespējas. Protams, šajos laikos, kad visapkārt no zemes, meža un ūdens, to noplicinot, tiek spiests ārā, cik vien spēj, gluži bez atbalsta bioloģiskie saimnieki izdzīvot nevar, taču tas ir ieguldījums ilgtermiņā, daba to ar uzviju atmaksās vēlāk. Lai iekoptu un uzturētu dabai draudzīgu lauku sētu, nepieciešami līdzekļi un laiks. Iedomājieties, man pa visām ēkām kopā līdz ugunsgrēkam bija 2600 kvadrātmetru skaidu jumtu. Mežā īstas dabas vērtības ienāk tikai pēc 150 gadiem, bet mūsu valstī ir politika, ka mežs līdz 100 gadu vecumam kailcirtēs jānocērt," teic Guntars.
Pret kailcirtēm
Guntars savā mežā, tāpat kā viņa senči, kailcirtes nekad nav cirtis un principā ir pret tām. Par Latvijas izciršanu saimnieks ir tik dusmīgs, ka par izvērsto kailciršu politiku esot gatavs sūdzēt tiesā.
"Meža vērtību ilgtspējību var nodrošināt tikai izlases cirtes, kas ļauj izcirst to, kas attiecīgajā brīdī īpaši nepieciešams. Mežs pats sev ir dabisks stabilizators un dabas daudzveidības pamats. Nenoplicinoši saimniekojot, "Lielkrūžu" mežā ligzdošanas iespējas apliecinājis gan mazais ērglis, gan zivjērglis, kurš aizbaida zivju gārņus un kormorānus. Lielā mērā mazais ērglis ierobežo kurmjus, ko ornitologi konstatējuši tieši "Lielkrūžu" ligzdās. Šīm sugām ierīkoti mikroliegumi. Kailciršu rezultātā pazūd daudzas dzīvnieku un augu sugas. Es saprotu, ka mežs ir nauda, ar kailcirtēm to visērtāk savākt, bet kas domās par dabas un tautas nākotni? Varbūt tiem, kas izcērt mežu un no zemes nesaudzīgi izsūc pēdējos spēkus, vajadzētu atrēķināt kādus procentus par labu dabai draudzīga dzīvesveida uzturēšanai tiem, kas to vēlas? Lielie un naudīgie jau tā ir lobiju pasargāti. Mūsu saimniecību apmeklē arī ne mazums ārzemnieku. Pārsteigumu šoruden pauda Polijas lauksaimnieku skolu pasniedzēji – īpaši izbrīnīti viņi bija par to, kā, videi draudzīgi saimniekojot, Latvijā var izdzīvot ar uz pusi mazākiem atbalsta maksājumiem nekā viņu zemniekiem," stāsta Guntars.
Saprotams, ka daudziem – lielzemniekiem, ierēdņiem, politiķiem, pat kaimiņiem – Guntars ar savu dzīves, dabas un saimniekošanas uztveri ir kā dadzis biksēs.
Ugunsgrēks jumtos un sirdī
Bet kā tad ar ugunsgrēku 21. oktobrī? Saimnieks bija ienācis pusdienās. Bija pagājušas tikai desmit minūtes, kad pa logu tika pamanītas dūmu grīstes. Izskrienot ārā no mājas, pārdesmit metru attālās kūts jumts jau bija liesmās. Kūtī bija tikai sīklopi, kurus laimējies paglābt. Tāpat Guntaram izdevies ar artēziskā urbuma ūdens šļūteni nosargāt seno šķūni un piena māju.
Kad atbraukuši ugunsdzēsēji, negaidīti pamanīts, ka liesmās arī 300 metru attālā vides apziņas centra "Krūzēni" jaunbūves jumts. Vējš bija brāzmains, lai kāda dzirkstele ar skaidas skrambu turp aizlidotu, bet, no otras puses, dīvaini, kā vēlāk atklājās, ka otrpus jaunbūves zem pārsedzes paneļiem dedzis arī piķa gabals uz zemes, kas tik viegli nemaz neaizdegas.
Kas attiecas uz kūts skaidu jumtu, teorētiski to varēja aizdedzināt dzirkstele no dūmvada, bet, no otras puses, saimniekam, sargājot šķūni, šķitis, ka pa jumtu uguns tā kā virzās pa vējam skursteņa virzienā. Turklāt keramikas augstas drošības skurstenis bija trīs gadus vecs, nevainojami kalpojis un arī pēc ugunsgrēka palicis vesels, tāpat čehu malkas apkures katls.
"Pilnīgas pārliecības par ugunsgrēka izcelsmi man nav. Mums nauda, kas iegūta uz dabas rēķina, nekad nav bijusi dzinulis, jo dabas un amatnieku radītās vērtības nav nopērkamas, bet, piedzīvojot nelaimi, nieka mirklī izkūpējuši simts tūkstoši. Visas 12 ēkas birokrātisku prasību dēļ apdrošinātas nebija. Tām celtniecības laiku un nozīmi grūti nopamatot. Ēkām ir daudziem nepieņemamie skaidu jumti," saka Guntars.
Bet Dolmaņi degunu nav nokāruši un turpina strādāt, paļaujoties uz saviem spēkiem. Viņi saka paldies visiem, kas palīdzējuši nelaimē.
Policijas sākotnēji ierosinātais kriminālprocess izbeigts.
***
Saimnieka uzskati: kā dadzis biksēs
Guntara Dolmaņa dzīves, dabas un saimniekošanas uztveri raksturo šie daži izteikumi sarunā ar "LA".
"Valsts lauksaimniecības politikā ieperinājusies globalizācijas visvarenība, kas līdzcilvēkus un dabas aizsardzību nerespektē, ES ierosinājumi un atbalsts dabas daudzveidības saglabāšanā tiek apkaroti."
"Biznesa plānos rēķina ieguvumus, bet piemirst dabai un līdzcilvēkiem nodarītos zaudējumus."
"Valsts attieksme iznīcina tautas tradīcijas, kam piemērojušās dabas ekosistēmas."
"Sabiedrības labums nav kāda īpašnieka uz dabas rēķina attīstīti biznesa panākumi. Apklusinātu griezes dziesmu vajadzētu formulēt kā kaitējumu. Daudzkārt esmu apbraucis ķīvīšu ligzdas tīrumā un pat nedēļām gaidījis, kā zem traktora motora pārsega mazuļus izved cielava."
"Ekosistēmu uzturēšana mūsdienās kļuvusi kā netradicionāla saimniekošana."
"Par dabas aizsardzību runā daudz, bet tai atvēlētie līdzekļi ieplūst pilsētnieciskā apmācību sistēmā, atraujot līdzekļus attīstībai tādām demonstrējumu bāzēm kā "Lielkrūzes"."
"Ar forsētu saimnieciskās darbības atbalstīšanu tiek grauta valsts ilgtspējīga attīstība un valstiskuma pamati kopumā."
"Latvijai neatbilstošas, mākslīgi uzturētas lielsaimniecības rada nedabisku konkurenci un noplicina dabisko vidi, tā pazemojot cilvēkus, no kuriem liela daļa pametuši valsti.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003