Rīga 8°C, mākoņains, bez nokrišņiem, ZR vējš 5m/s
Trešdiena, 2024. gada 08. maijs 16:37
Vārda dienas: Staņislava, Staņislavs, Stefānija
Aprit 75 gadi kopš ebreju masu slepkavības Rumbulā
Pirms 75 gadiem norisinājās Rumbulas traģēdija – lielākā ebreju masveida iznīcināšanas akcija nacionālsociālistiskās Vācijas okupētajā Latvijā. 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī Rīgas pievārtē vācu SS, SD un policijas spēki ar latviešu SD un policijas atbalstu brutāli noslepkavoja 25 000 cilvēku. Šogad pēc kopienas "Rumbula–75. Mēs atceramies, mums sāp" iniciatīvas, 30. novembrī, sākot no plkst. 18, katram ir iespēja aizdegt svecīti Brīvības pieminekļa pakājē noslepkavoto Latvijas ebreju tautības pilsoņu piemiņai.
Aicinājuma autori ir ebreju glābēja Žaņa Lipkes memoriāla vadītāja Lolita Tomsone un vēsturnieks Kaspars Zellis.
"Tā nav tikai Latvijas ebreju traģēdija, jo Rumbulas mežā uz nošaušanu sadzītie cilvēki bija mūsu līdzpilsoņi. Rumbulas traģēdija ir jāatceras, lai godinātu bojāgājušo līdzcilvēku piemiņu un lai nepieļautu līdzīgu traģēdiju atkārtošanos," raksta aicinājuma autori.
Pirms 75 gadiem norisinājās Rumbulas traģēdija – lielākā ebreju masveida iznīcināšanas akcija nacionālsociālistiskās Vācijas okupētajā Latvijā. 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī Rīgas pievārtē vācu SS, SD un policijas spēki ar latviešu SD un policijas atbalstu brutāli noslepkavoja 25 000 cilvēku.
1941. gada 16. novembrī Rīgā ieradās augstākais SS un policijas pavēlnieks Ostlandē un Ziemeļkrievijā SS obergrupenfīrers Fridrihs Jekelns un par ebreju noslepkavošanas vietu tika izvēlēta tieši Rumbula. Padomju karagūstekņiem tur lika izrakt trīs 10 m garas, 12 m platas un 3 m dziļas bedres. 28. novembrī Rīgas geto ebrejiem paziņoja, ka viņus, izņemot 16 – 60 gadus vecus darbspējīgus vīriešus, pēc dažām dienām pārvietos uz citu nometni. Līdzi drīkstot ņemt 20 kg mantu. Nākamajā dienā 4500 darba spējīgos vīriešus pārvietoja uz speciāli izveidotu nožogojumu – Mazo geto – starp Lielo Kalna, Lauvas, Ludzas un Daugavpils ielu, bet aptuveni 300 sievietes šuvējas aizveda uz Termiņcietumu pie Brasas dzelzceļa stacijas.
30. novembra rīts
1941. gada 30. novembrī plkst. 5.00 no rīta vācu un latviešu SD un policijas vienības brutāli sāka izdzīt ebrejus no viņu mītnēm Rīgas geto. Izdzītos sapulcināja kolonnās pa 1000 cilvēku, un tad pa Ludzas, Līksnas un Lauvas ielu dzina ārā no geto. Tos, kuri nepakļāvās vai nespēja paiet vecuma vai slimības dēļ, nežēlīgi noslepkavoja pašu dzīvokļos vai pēc tam uz ielas. Rīgas kārtības policijas darbinieks Pēteris Stankēvičs nopratināšanā 1945. gada 16. janvārī padomju drošības iestādēm stāstīja: "Ebrejus būtu vajadzējis vest uz citu nometni. Bet, ieejot geto, ieraudzījām citādu ainu: visapkārt bija izmētātas mantas un dažādās skvēra vietās gulēja nogalināti ebreji. [..] Varēja secināt, ka no geto ēkām ebrejus bija veduši ārā SD policijā dienējošie vācieši un latvieši un ka tos, kas pretojušies, viņi bija grūduši, situši un dažus pat nogalinājuši." No plkst. 6 līdz 12, vācu SD komandētas un vācu un latviešu kārtības policijas apsargātas, 12 kolonnas dzina kājām uz 10 kilometru attālo Rumbulas mežu. Cilvēkus, kuri centās bēgt, nespēja paiet vai atdalījās no kolonnām, lai atpūstos, nošāva uz vietas. Līdz dienas beigām geto teritorijā un pa ceļam uz Rumbulu nogalināja gandrīz 1000 ebreju. Pēc geto iztukšošanas dienas vidū sākās līķu savākšana tā teritorijā. To veica ebreju darba komanda, kas aizveda noslepkavotos uz iepriekš izraktu lielu bedri Vecajos ebreju kapos. Šajā dienā nošāva arī Rīgas geto slimnīcas pacientus.
Prātam neaptveramās masu slepkavības Rumbulā sākās 30. novembra rītā ap plkst. 8.15 – 9.00, kad kā pirmos noslepkavoja iepriekšējā vakarā uz Šķirotavas dzelzceļa staciju atvestos un pa nakti uz Rumbulu aizdzītos 942 Berlīnes ebrejus. Viņus bija paredzēts izvietot no vietējiem ebrejiem "atbrīvotajā" Rīgas geto, bet, tā kā tas vēl nebija izdarīts, arī viņus nosūtīja uz Rumbulu. Nākamie upuri bija Rīgas ebreji, kuru kolonnas no plkst. 9 līdz 15 sasniedza Rumbulu. Viņu konvojēšanu uz slepkavības vietu pārņēma vācu un latviešu SD vienības, pa ceļam atņemot mantu saiņus, vērtslietas, drēbes un apavus. Ebrejiem lika izģērbties līdz apakšveļai, bet daļai sieviešu pavisam kailām. Dodoties pēdējā gaitā, daļa nāvei nolemto skaitīja lūgšanas, citi vaimanāja un raudāja. Daudzi centās saglabāt pašcieņu. Ģimenes gāja sadevušās rokās, mātes cieši turot klāt savus bērnus. Upuriem lika nogulties ar seju uz leju, virsū jau nogalinātajiem un mirstošajiem, kuri vēl kustējās asinīs. Nelaimīgos vienlaicīgi trīs bedrēs mainoties slepkavoja 12 vācu SD vīru slepkavu komanda (pēcpusdienā to pastiprināja ar 20 vīriem no 2. operatīvās komandas), kuru F. Jekelns bija atvedis līdzi no Ukrainas. Ar padomju mašīnpistolēm, kas bija iestatītas atsevišķiem šāvieniem, slepkavas nogalināja ebrejus no divu metru attāluma ar lodi pakausī. Šajā dienā Rumbulā noslepkavoja ap 13 000 cilvēku. Procesu novēroja speciāli uzaicināti augsta ranga vācu SS, SD, policijas un civilpārvaldes ierēdņi, kā arī atsevišķi latviešu SD un policijas pārstāvji. Slepkavošana beidzās līdz ar tumsu, kad nošāva viegli ievainotos, kuri, atgūstot samaņu, centās izrāpties no bedrēm. Simtiem nosmaka zem līdzcilvēku miesas smaguma. Pēc aculiecinieku stāstītā, vēl 1. decembra rītā ap plkst. 11.00 patvērumu Rumbulas stacijā meklējušas divas kailas, sašautas, asinīm notraipītas pusdzīvas sievietes. Viņas aizveda un nogalināja kopīgajā bedrē.
Slepkavošanas otrais cēliens
1941. gada 8. decembrī Rumbulā iznīcināja pārējos vēl dzīvos aptuveni 12 000 Rīgas geto ebreju. Akcija notika pēc tā paša scenārija, tikai sistēma bija kļuvusi nedaudz stingrāka, bet ebreji paklausīgāki, jo domāja, ka zvērības vairs nevar atkārtoties. Turklāt klīda nepatiesas baumas, ka 30. novembrī aizvestie esot dzīvi kādā koncentrācijas nometnē. Atļautos 20 kilogramus mantu savāca jau geto, paziņojot, ka saiņus automašīnā nogādāšot vajadzīgajā vietā. Geto iekšienē nošauto ebreju skaits šoreiz sasniedza 300 cilvēku. Latviešu policisti atšķirībā no 30. novembra akcijas šoreiz zināja par veicamajiem uzdevumiem un jau no agra rīta bija piedzērušies.
Brīnumainā kārtā 8. decembra akcijā izdzīvoja Frīda Frīde (Mihelsone), Ella Medalje, Matīss Lutriņš un viņa sieva, kāda sieviete, uzvārdā Bērmane, un Beila Hamburga. Karu pārdzīvot izdevās tikai pirmajiem trim. Hamburga, Lutriņa un Bērmane gāja bojā Štuthofas koncentrācijas nometnē. Frīde (Mihelsone) pakrita, kad viņu dzina pie bedres. Sardze noturēja viņu par mirušu, bet citi nāvē ejošie sasvieda viņai virsū apavus. Zem to kaudzes viņa nogulēja līdz vakaram. Iestājoties tumsai, sargu nepamanīta, viņa pielīda kādai drēbju kaudzei, apģērbās un aizbēga, rodot patvērumu latviešu Bērziņu un Mežuļu ģimenēs. Vēlāk viņai palīdzēja Septītās dienas adventistu draudzes locekļi, bet galveno patvērumu Frīda atrada pie Ķekavas dzirnavnieka Viļumsona piederīgajiem. Pateicoties neebrejiskajam izskatam un labajām latviešu valodas zināšanām dzīvai izdevās palikt arī Ellai GūtmaneiMedaljei. Viņa pārliecināja pašu F. Jekelnu, ka nav ebrejiete. Ar savas kaimiņienes tukumnieces Trīnes Hartmanes palīdzību, kura apstiprināja, ka Ella ir viņas brāļameita, Rīgas prefektūrā viņai izdevās saņemt Latvijas Republikas pasi un izvairīties no represijām.
9. decembrī vācu un latviešu SD un policisti geto teritorijā turpināja paslēpušos ebreju meklēšanu. Atrastos nošāva uz vietas vai Vecajos ebreju kapos. Rīgas geto ebreju strādnieku grupā 8. – 9. decembrī atradās arī holokaustu pārdzīvojušais tēlnieks Elmārs Rivošs, kuram šīs dienas notikumi palika atmiņā uz mūžu: "Pielieta asinīm iela, balts sniegs, pa vienu nakti kļuvis pelēks ar sarkaniem pleķiem. Līķi, visi veči un sievietes. Saspiesti ratiņi, bērnu ragaviņas, somiņas, cimdi un galošas, maisiņi ar ēdienu, pudelīte ar knupīti, tajā – sasalušas auzas, bērna botīte. Un pa malām – līķi. Tie vēl ir silti, mīksti, sejas pielietas ar asinīm, acis atvērtas. [..] Mūsu priekšā ir kapsētas vārti, tie ir viengabalaini un no dzelzs, taču atrodas 25 – 30 centimetru augstumā no zemes. Stāvot bedrē, redzi nebeidzamu daudzumu kāju. Kājas kustas piesardzīgi, maziem soļiem, baidoties paslīdēt. Gandrīz visas sieviešu, reizēm manāmas mazas bērnu kājiņas. Paretam – ceļu taustoša nūja, turpat – spēcīgi zirgu pakavi."
Pēc Rumbulas akcijas dzīvi palika 4500 – 5000 Rīgas geto ebreji, bet 1944. gada vasarā Rumbulā nogalināja arī simtiem ebreju vīriešu no koncentrācijas nometnes "Kaiserwald" Mežaparkā.
Rumbula pēc Rumbulas
Daudzi, bet ne visi 1941. gada 30. novembra un 8. decembra masu slepkavības īstenotāji pēc kara saņēma pelnīto sodu. Daļa krita frontē, cīņās pret partizāniem vai pazuda karā, bet citu vārdi palika nezināmi. Rumbulas akcijas galveno organizatoru SS obergrupenfīreru F. Jekelnu no 1946. gada 26. janvāra līdz 2. februārim tiesāja t. s. Mazajā Nirnbergā – septiņu vācu ģenerāļu prāvā bijušajā Latviešu biedrības namā Rīgā un pakāra dienu vēlāk Uzvaras laukumā Pārdaugavā. Vairākas krimināllietas 60. – 70. gados iztiesāja Hamburgas Zemes tiesa Rietumvācijā. Viktoram Arājam, kura vadītā latviešu SD palīgvienība dzina ebrejus no mājām Rīgas geto, apsargāja un veica mantu atņemšanu Rumbulā, Hamburgas Zemes tiesa 1979. gadā piesprieda mūža ieslodzījumu. Arājs nomira 1988. gadā Kaseles cietumā.
Piemiņas vieta
Padomju okupētajā Latvijā holokausts ilgu laiku bija noklusēta tēma. Masu slepkavības vieta Rumbulā līdz 60. gadu sākumam bija pamesta un aizaugusi. 1961. gadā Rīgas ebreju jaunieši tur atrada cilvēku kaulus un citas slaktiņa pēdas. Pēc diviem gadiem Rumbulā jau notika vairākas talkas un uzstādīja neoficiālas piemiņas zīmes. Uz 1964. gadā oficiāli izveidotā pieminekļa latviski, krieviski un jidišā bija lasāms: "Fašisma upuriem, 1941 – 1944". Rīgas ebreju aprindās pieminekli dēvēja par "āriešu kompromisu", jo tas apslēpa Rumbulas traģēdijas būtību. 2002. gada novembrī Rumbulā atklāja iespaidīgu arhitekta Sergeja Riža projektētu, par Latvijas, Izraēlas, ASV un Vācijas līdzekļiem un privātpersonu ziedojumiem veidotu memoriālu.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003