Ceturtdiena, 2023. gada 23. marts 07:43
Vārda dienas: Mirdza, Žanete, Žanna
"Ja saņemas diviem bērniem, tad vēl diviem vairs nav grūti!" tā saka Renāte Purvinska, kura audzina četrus bērnus. Vecāko dēlu, tagad jau pirmklasnieku, adoptējusi kā piecarpus mēnešu vecu zīdainīti. Savukārt divas māsas, kam tagad septiņi un pieci gadi, un viņu brālītis, kam trīs, nokļuva pie Renātes paciemoties pērnajos Ziemassvētkos, bet dzīvo pie viņas aizbildniecībā kopš februāra. "Ja vēlies uzzināt, kāds cilvēks tu esi, tad vajag adoptēt bērnu!" Renāte piemin kā vairākkārt adoptētāju vidū pa pusei jokojot, pa pusei nopietni atkārtotu atziņu. Jo šis solis maina cilvēku. Ja esi kādreiz par sevi domājusi – esmu tik balta, tik pūkaina, gluži vai eņģelis, visu daru tik pareizi un zinu, kā vajag, tad pēc bērnu ierašanās sāc domāt citādi. "No februāra sāku mācīties pacietību, pazemību, piedošanu, iecietību, neļaut vaļu savām ambīcijām... Man ir sajūta, ka es tagad dzīvē daru to, kas man patiešām ir svarīgi, kas man ir vajadzīgs pašai kā cilvēkam. Mēs palīdzam viens otram – es viņiem izaugt, viņi man kļūt par labāku cilvēku."Renāte Purvinska audzina četrus bērnus – vienu adoptētu, trīs – aizbildniecībā
"Ja saņemas diviem bērniem, tad vēl diviem vairs nav grūti!" tā vasarā "3x3" saietā atbildēja Renāte Purvinska uz manis izteikto komplimentu par četru bērnu audzināšanu. Viņa vecāko dēlu, tagad jau pirmklasnieku, adoptējusi kā piecarpus mēnešu vecu zīdainīti. Kad dēls paaudzies, vēlējusies vēl otru bērniņu, meitiņu. Bērnunamā iepazīstināta ar divām māsiņām, kam ir vēl mazais brālītis.
Renāte ar pašironiju saka: "Es, kā jau gandrīz visi adoptētāji, sapņoju par jauku, mazu, divus gadus vecu meitenīti, zilām acīm, blondiem matiņiem, klusu, mierīgu, mīļu, paklausīgu... Jā, tādu es iedomājos savu otro bērniņu. Nebiju gatava otrreiz iet garo adopcijas ceļu. Pašlaik uz zīdainīšiem cilvēks no brīža, kad ticis atzīts par adoptētāju, gaida rindā divus gadus. Gribēju kādam palīdzēt, un šķita, ka veids, kā to izdarīt, ir kļūt aizbildnei." Vispirms Renāte ieguva viesģimenes statusu. Tad zvanīja visiem bērnunamiem pēc kārtas, meklējot apmēram divus gadus vecu meitenīti. Triju mēnešu laikā secināja, ka atrast vienu meitenīti līdz trīs gadu vecumam ir gandrīz neiespējamā misija. Bērni bērnunamos nākuši no daudzbērnu ģimenēm, dzīvo tur kopā ar brāļiem un māsām un netiek dalīti. Kāda vadītāja teica: ir mums visādi bērni, atbrauciet, paskatieties.
Pērn pēc sastapšanās ar trim bērniem Renātei bija sarežģītas pārdomas. "Sapratu – iespēja, ka viņi atgriezīsies bioloģiskajā ģimenē, ir maza. Savukārt vēl mazāka ir iespēja, ka Latvijā kāds visus trīs kopā adoptēs. Jo Latvijā reti adoptē lielākus bērnus un vēl mazāk – vairākus kopā." Apsvērusi: varētu taču pieņemt vienu mazu meitenīti. Bet trīs? Kā es varu pieņemt vēl trīs bērnus? Kļūt par četru bērnu māmiņu! Varbūt ir iespējams pieņemt tikai abas meitenītes? Nē. Māsas un brāļus nedala... Un, braucot vairāk nekā simt kilometrus no bērnunama uz Rīgu, Renāte jautāja pati sev – vai es varētu mierīgi naktīs gulēt, ja abas meitenes būtu pie manis, bet mazais brālītis – bērnunamā.
Renāte apspriedās ar laukos dzīvojošo mammu, jo ļoti svarīgs bija viņas atbalsts. Mamma sacījusi: "Tev būs ļoti grūti. Vai tu tiksi galā?" Bet atbalstu apsolījusi.
Tā māsas, kam tagad septiņi un pieci gadi, un brālītis, kam trīs, nokļuva pie Renātes paciemoties pērnajos Ziemassvētkos, bet dzīvo pie viņas aizbildniecībā kopš februāra. Bērni pagaidām nav juridiski brīvi.
Februārī, nonākot ģimenē, bērni cits pēc cita sāka slimot, paaugstināta temperatūra, puņķošanās un klepošana ilga dienām un naktīm divu mēnešu garumā. Itin kā mazie cilvēki gribētu dabūt ārā no sevis visu negatīvo, kas krājies iepriekš... Vasarā gan visi kopā daudz darījuši bērnu imunitātes nostiprināšanai – peldējušies, dzīvojušies basām kājām, ēduši pulka ogu.
Vispirms adoptēja puiku
Uz jautājumu, kas pamudināja uzņemties rūpes par likteņa nelutinātajiem, Renāte atbild, ka, vēl būdama maza meitene, mammai vairākkārt lūgusi: vai mēs varētu paņemt kādu bērniņu no bērnunama.
Iesniegumu bāriņtiesai par vēlēšanos adoptēt jebkura dzimuma bērniņu līdz viena gada vecumam Renāte ar vīru uzrakstīja 2008. gada augustā. Pēc pusgada, kad speciālisti atzinuši, ka ģimene ir piemērota, sākās bērniņa gaidīšana. Dēlam tika iedots jauns vārds un arī uzvārds. Tagad Renātes bijušais vīrs dzīvo citur, taču ir saglabātas labas attiecības, un puika ar tēvu bieži satiekas. Zēns zina, ka viņš ir adoptēts.
Mamma atminas: "Pirmajā reizē, kad viņš četru gadu vecumā pajautāja: "Vai es nevaru viņai piezvanīt? Nu, tai tantei, kurai es piedzimu?", tad, kaut iepriekš biju izlasījusi kaudzi literatūras par dažādām situācijām, bija sajūta, kā stāvot bezdibeņa malā. Es nobijos, nebiju gatava šim pavērsienam. Tas taču ir mans bērns! Tad pajautāju – kāpēc tu viņai gribi piezvanīt?"
Dēls atbildējis, ka taču nezina, kāda viņa izskatās. Renāte apjautusi, ka jau tik mazam bērnam ir sajūta: es neesmu daļa no tevis, es nāku no kaut kurienes, par ko neko nezinu...
"Kāpēc es nevarēju piedzimt šai mammai..."
Jaunākie bērni izņemti no bioloģiskās ģimenes pagājušogad un pēc tam pusgadu mituši bērnunamā. Dzīvojot pie Renātes, septiņgadīgajai meitenei sejas izteiksme no iepriekš nemitīgi rūpju māktas mainījusies uz mierīgu. Skolā viņa vēl neiet, apmeklē bērnudārzu, lai panāktu emocionālajā attīstībā iekavēto. Trīsgadīgais puisītis runāt sācis tikai tad, kad nokļuvis pie Renātes. Reiz, kad Renāte vedusi bērnus satikt Rīgā iebraukušo bioloģisko mammu, jaunākā meitenīte, kam pieci gadi, visu turpceļu satraukusies: "Mēs taču viņu tikai satiksim, ja? Tu taču viņai mūs neatdosi, vai ne? Pēc tam vedīsi atpakaļ uz mājām pie sevis, vai ne? Mēs esam tikai tavi bērni, vai ne?"
Renāte nezina, cik ilgs būs laiks, kamēr bērni kļūs juridiski brīvi un pieejami adopcijai. Tāpat vēl nav zināms, vai viņus adoptēs vai bērni paliks pie viņas aizbildniecībā. Bet ir liela vēlme palikt visiem kopā. Lielā meitene reiz auklītei teikusi: "Kāpēc es nevarēju piedzimt šai mammai..." Sākumā ļoti daudz runājusi par bioloģisko mammu, tagad piemin tikai kādreiz vakara lūgšanās. Kad bioloģiskā mamma kādreiz piezvana, grib ar meitenēm parunāties, meita vaicā Renātei: "Vai man ar viņu jārunā? Par ko lai runāju?"
Iemīl iepazīstot
No valsts Renāte par visiem četriem kopā tagad saņem aptuveni divsimt eiro. Par trīs bērnu uzturēšanos bērnudārzā un visiem pulciņiem iznāk maksāt vairāk par šo summu. Bērnus viņa ved uz peldēšanas un dejošanas nodarbībām, kā arī algo auklīti. Renāte strādā juristu firmā un spriež, ka varētu bērnus uzturēt pati arī bez valsts atbalsta (to, ka juridiski brīvus bērnus bāriņtiesas vēlas dot nevis aizbildniecībā, bet gan adopcijā, viņa izskaidro kā priekšrakstu pildīšanu par valsts naudas taupīšanu).
"Cilvēku iemīli iepazīstot," četru bērnu mamma ir pārliecināta. "Var jau būt, ka ir brīnišķīgi cilvēki, kuri spēj iemīlēt to mazo jau brīdī, kad viņu ierauga. Kad sākas dzīve kopā, ir pārsteigumi: redzi, kā piecgadīgais vai septiņgadīgais reaģē un nodomā – paskat, kā! Tad sākas pielāgošanās, pieņemšana. Kāpēc viņa sēž tā piepūtusies? Ko es izdarīju tādu, ka viņa tā reaģē?"
Ieminos, ka zinātnieki izpētījuši – temperaments, rakstura atvērtība, uzskatu noturība ir atkarīga no gēniem. Citas ģimenes baidās adoptēt, jo nav taču zināms, kādi iedzimtības faktori vēlāk atklāsies. Uz to Renāte atsaka – bet ar bioloģiskajiem bērniem arī nav iepriekš paredzams, kādi gēni un rakstura īpašības būs, kādu draugu kompānijā var nokļūt: "Domāju, ka šobrīd ir gan daudz literatūras, gan pieejama psihoterapeitu palīdzība, kā arī adoptētājiem un audžuģimenēm ir biedrība un reizi mēnesī Rīgas domes rīkotas tikšanās. Nav tā, ka esi viens ar savu problēmu."
Ja vēlies uzzināt, kāds cilvēks tu esi, tad vajag adoptēt bērnu! Sarunas biedre to piemin kā vairākkārt adoptētāju vidū pa pusei jokojot, pa pusei nopietni atkārtotu atziņu. Jo šis solis maina cilvēku. Ja esi kādreiz par sevi domājusi – esmu tik balta, tik pūkaina, gluži vai eņģelis, visu daru tik pareizi un zinu, kā vajag, tad pēc bērnu ierašanās sāc domāt citādi. "No februāra sāku mācīties pacietību, pazemību, piedošanu, iecietību, neļaut vaļu savām ambīcijām... Vecākais dēls, ko pieņēmu kā zīdainīti, auga tāds, kādu es viņu veidoju. Bet tagad man pretī stāv divas lielas meitenes, kuras saka: "Es daru tā." Un sāku pieņemt, ka var arī tā. Man ir sajūta, ka es tagad dzīvē daru to, kas man patiešām ir svarīgi, kas man ir vajadzīgs pašai kā cilvēkam. Mēs palīdzam viens otram – es viņiem izaugt, viņi man kļūt par labāku cilvēku."
Pareizais un provocējošais
Renāte ir daudz lasījusi par sāpinātu bērnu audzināšanu. Secinājusi, ka vecākā meitene pieder pie "pareizajiem bērniem", tādiem, kuri ir paklausīgi, mierīgi, izdarīs visu, lai mammai izpatiktu: "Bet es zinu, ka viņa to visu dara tikai tāpēc, ka sargās izdarīt ko nepareizi. Jo baidās, ka varētu tikt atstāta, aizvesta atpakaļ uz bērnunamu. Taču šīs izjūtas rada pastāvīgu trauksmi, kas bremzē attīstību." Savukārt mazais meitēns ar savu uzvedību provocē – paskatīsimies, vai mani mīlēs arī tad, ja nebūšu laba? Renāte abas ved uz psihoterapijas nodarbībām. Šis pakalpojums caur Sociālo pakalpojumu aģentūru ir pieejams visiem Rīgā deklarētajiem audžuvecākiem.
Vasarā Pelču saietā pie maltīšu galda redzēju, kā Renātes bērni sēž mierīgi un rāmi apēd pasniegto. Bez niķošanās, kāda dažkārt ir ģimenēs palutinātām atvasēm, kas ņerkst, ka neēdīs šito zupu vai salātus... Diemžēl bijis tā, ka bioloģiskajā ģimenē trijotne bieži badināta. Tāpēc, labos apstākļos tikuši, bērni sākumā ēduši bez sāta sajūtas visu, ko dod, un daudz. Tagad kļūst labāk, nu jau spēj pateikt, kas garšo un kas ne...
Ja ir četri bērni, tad ikdienā visiem ir jābūt patstāvīgiem, jāspēj paēst, apģērbties noteiktā laikā. Tas saplānots pa minūtēm – darba dienā visi ceļas pusseptiņos un pusastoņos izbrauc no mājām maršrutā bērnudārzs–skola–darbavieta. Psihologi saka, ka bērnam ļoti svarīgi, lai ir laiks, kad mamma velta nedalītu uzmanību tieši viņam. Renāte sākumā iecerējusi, ka ik vakaru vismaz 20 minūtes spēlēsies pa vienam ar katru bērnu. Bet dzīvē jau tā neizdodas, mazais brālis prasās klēpī arī māsai paredzētajā laikā.
Ziemassvētkos visi kopā ies uz baznīcu un mājās ceps piparkūkas.
"Valsts taču maksā pabalstus..."
Interesējoties par aizbildniecībā ņemamiem bērniem, Renāte ir dzirdējusi dažādus likteņstāstus. Diemžēl ir ģimenes, kam bērni ir vajadzīgi tikai naudas dēļ. Ja naudas nav, tad nav par ko dzert. Jo vairāk bērnu, jo vairāk naudas... "Bērnunamā bija jaukas dvīņu meitenītes, bet sociālā darbiniece stāstīja, ka viņas nav juridiski brīvas," atminas Renāte. Jo vecāki ierodas regulāri un apgalvo, ka nekad neatteiksies no saviem bērniem. Kaut bērni neapkopti, nepaēduši, atstāti novārtā... Taču – par bērniem valsts maksā pabalstus.
Renāte ir pārliecināta, ka ir jāstrādā ar bioloģiskajām ģimenēm, lai no tām nebūtu jāizņem bērni: "Es piekrītu, ka valstij naudas ir nepietiekami, bet varbūt ir jārēķina mazliet citādi? Vai bērna uzturēšana bērnunamā neizmaksā dārgāk? Un bērnunams jau ir tikai sākums.
Man liekas, ka mēs par maz strādājam ar tādām ģimenēm, kur bērni atstāti novārtā. Domāju, ka cilvēks pats pēc būtības nav ļauns. Ka māte sit bērnam ne tāpēc, ka viņa ir ļauna, bet pašai mātei ir kādas psiholoģiskas problēmas. Ir taču jābūt sociālajiem dienestiem, kas palīdz to saprast, palīdz dzīvot citādi. Daudz vairāk ir jādara pašvaldībai tajās vietās, kur ir riska ģimene! Domāju, ka varam izdarīt daudz vairāk, ja vien gribam.".
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003
© Lursoft IT 1997-2023 Lursoft ir Latvijas Republikas Uzņēmumu Reģistra informācijas atkalizmantotājs. Lietotājs, lietojot sistēmas, apņemas ievērot Autortiesību likumu, Fizisko personu datu apstrādes likuma prasības un Lursoft sistēmas izmantošanas noteikumus. Lietotājam aizliegts izmantot jebkādas automatizētas sistēmas vai robotus piekļuvei sistēmai bez rakstiskas saskaņošanas ar Lursoft. Pakalpojumos ietvertā informācija, ko Lursoft kā atkalizmantotājs saņem no datu pirmavota, lietotājam tiek sniegta, nodrošinot informācijas satura pareizību un precizitāti (informācijas būtības nemainīgumu). Lursoft nenes nekādu atbildību par darbībām vai lēmumiem, kas balstīti uz saņemto pakalpojumu.
(0)
