Rīga 12°C, nedaudz mākoņains, bez nokrišņiem, ZA vējš 4m/s
Ceturtdiena, 2024. gada 02. maijs 06:03
Vārda dienas: Sigmunds, Zigismunds, Zigmunds
Vēsturnieks: "Latviešu apziņā notika pilnīga politiskās domāšanas, ideju un mērķu pārrakstīšana."
Ņemot vērā norises brīdi un lielos zaudējumus, 1916./1917. gada mijas Ziemassvētku kaujām Tīreļpurvā un pie Ložmetējkalna latviešu apziņā reiz bijis teju sakrāls tēls, zina teikt vēsturnieki. Mūsdienās, pēc simt gadiem, jau varam plašāk un pat kritisku aci paraudzīties uz tās ziemas notikumiem, kuri, starp citu, toreiz piespieda latviešu politiķus sākt domāt – kas mēs, latvieši, esam, ko gribam un vai ejam pareizo ceļu. Atzīmējot Ziemassvētku kauju simtgadi, aizvadītās nedēļas nogalē vairākos pasākumos tika vērtēts šo kauju iespaids Latvijas vēsturē un kā uz tām raudzīties šobrīd.
"Ar Ziemassvētku kaujām sākās gads, kurā latviešu sabiedrības apziņā notika pilnīga politiskās domāšanas, politisko ideju un mērķu pārrakstīšana," uzstājoties Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā sarīkotajā konferencē "Ziemassvētku kaujām 100 gadi. Toreiz un tagad – kultūrvēsturiskais mantojums," uzsvēra vēsturnieks Jānis Šiliņš. Līdz ar kauju noslēgumu 1917. gada 11. janvārī sabruka ilūzijas, ka latviešu strēlnieki būs tie, kas mainīs situāciju frontē, sāks vācu okupētās Kurzemes atbrīvošanu, apvienos Latviju, ļaus atgriezties bēgļiem. Tā vietā latviešu sabiedrību pārņēma katastrofas, rūgtuma un vilšanās sajūta – kaujā kā kritušie vai ievainotie tika zaudēti aptuveni deviņi tūkstoši strēlnieku, lai arī divīzijā apvienoto astoņu strēlnieku pulku uzbrukuma sākums noritēja veiksmīgi.
Latvijas Valsts vēstures arhīva vēsturnieka Šiliņa vērtējumā Ziemassvētku kaujas iezīmēja vesela laikmeta beigu robežu: līdz ar augošajām saimnieciskajām un apgādes grūtībām kļuva skaidrs, ka karošana Krievijas armijas sastāvā neko nedos. Pilsonisko aprindu lolotais plāns ar maksimālas lojalitātes izrādīšanu un veiksmēm kaujaslaukā izkaulēt nākotnē autonomijas statusu latviešiem cieta sakāvi. Bija skaidrs, ka jāmeklē kas cits. "Uz Februāra revolūcijas laiku cilvēki gaidīja revolucionārus, radikālus risinājumus. Pilsoniskie politiķi tobrīd vēl nebija spējīgi tādus piedāvāt. Par neatkarību tad neviens nerunāja, toties lieliniekiem bija ļoti skaisti, kārdinoši, kaut, protams, neizpildāmi saukļi – zeme, miers, maize," vēlāko ieskicēja vēsturnieks. Vajadzēja paiet gadam starp Ziemassvētku kaujām un 1918. gada janvāri, lai pilsoniskās aprindas skaidri saprastu, ka neatkarīga Latvija ir vienīgais pareizais ceļš.
Neatkārtot mītus
LU asociētais profesors Ēriks Jēkabsons Ziemassvētku kaujas iezīmē kā Krievijas impērijas sabrukuma priekšvēstnesi, kas mainījis latviešu sabiedrības un strēlnieku noskaņojumu. Varētu pat teikt, ka šajās kaujās latvieši nobrieda par nāciju. Ar Ziemassvētku kaujām saistītajos pasākumos atkārtoti izskanēja aicinājumi, cildinot strēlnieku varonību, reizē neturpināt atkārtot mītus, kas sabiedrībā radās drīz pēc kaujām, attīstījās 20. – 30. gados, pārdzīvoja pat padomju okupācijas periodu un nedaudz koriģētā veidā dzīvo joprojām. Par tiem vairāk tika runāts konferencē Jelgavā. Piemēram, ka operācija nav bijusi labi sagatavota, ka uzbrukums nav attīstīts, jo notikusi Krievijas armijas pavēlniecības nodevība un tamlīdzīgi. Vēsturnieks Kārlis Dambītis, pārstāvot Nacionālo aizsardzības akadēmiju, atgādināja, ka Krievijas virspavēlniecības uzstādītais mērķis oficiāli par Jelgavas jeb Mītavas operāciju sauktajā uzbrukumā jau nemaz nebija atbrīvot Kurzemi. Maksimums bija iziet pie Lielupes, ieņemt Jelgavu. Tāpat neiztur kritiku apgalvojumi par slikto operācijas sagatavošanu un pavēlniecības nodevību attiecībā uz latviešiem. Uzbrukumu gatavoja kopš 1916. gada septembra – rūpīgi, ievērojot lielu slepenību. Tāpat taktika – uzbrukt negaidīti, bez artilērijas sagatavošanas uguns, pirms tam izgriežot ejas dzeloņstiepļu žogos, – bija izvēlēta veiksmīgi, un šo kauju pieredzi vēlāk izmantoja Rietumu frontē. Plāns paredzēja uzbrukumu sešos virzienos un tālāku attīstību tikai tad, ja sekmēsies vismaz četros. Taču uzbrukums sekmējās tikai divos virzienos – tajos, kur uzbruka latviešu strēlnieku divīzija. Un tie pat neskaitījās galvenie sektori. Tālāku strēlnieku panākumu attīstību noteica artilērijas atbalsta trūkums, nepilnības sakaros un pārējo karaspēka daļu vājā motivācija uzbrukumam dziļa sniega apstākļos.
Varonība un kļūdas
"Īstenībā tas, uz ko cerēja mūsējie, nemaz nevarēja realizēties. Tie bija mūsu tautas sapņi," Dambīša teikto papildināja strēlnieku militāro gaitu pētnieks, rezerves pulkvedis Jānis Hartmanis. Krievijas Ziemeļu frontes pavēlnieks, infantērijas ģenerālis Nikolajs Ruzskis 12. armijas komandierim ģenerālim RadkoDmitrijevam uzbrukumu bija atļāvis vienīgi, "lai uzturētu 12. armijas kaujas garu un viss". RadkoDmitrijevam uzreiz skaidri pateica, ka plašākam uzbrukumam no Ziemeļu frontes viņš nekādas rezerves nesagaidīs. Štābā to uztvēra kā vietēja rakstura, lokālu operāciju, kaut strēlniekiem šķita citādi. 12. armijas komandierim, bulgāram pēc tautības, RadkoDmidrijevam tiešām bija 19. gadsimta taktiskā domāšana un skatījums uz karošanu. Uz kaujas garu tāpat nevarēja neiedarboties ziņas, ka divos Sibīrijas strēlnieku pulkos daļa krievu karavīru sadumpojušies un atteikušies iet uzbrukumā. Aktīvākajiem dumpiniekiem pēc tam piesprieda nāvessodu un nošāva. Taču arī strēlnieku darbībās bija kļūdas. Piemēram, 5. Zemgales pulka komandieris Jukums Vācietis, faktiski izgāza savas vienības uzbrukumu un radīja bīstamas situācijas pārējiem, jo izplānoja zemgaliešu uzbrukumu atklātā vietā, kuru no abām pusēm apšaudīja no nocietinātām vācu ložmetējligzdām. Pulks netika uz priekšu. Izrādījās arī, ka strēlnieki neprot tikt galā ar apļveida aizsardzības pozīcijām, ka strēlnieku virsnieki, kas vadīja uzbrukumu, ne paši mācēja koriģēt artilērijas uguni, ne izmantoja tos krievu artilērijas virsniekus, kas viņiem bija piekomandēti. Latviešu strēlnieku virsniekiem trūka pieredzes tik lielu vienību vadībā, kādas bija izveidotas uzbrukumam. Daudz kas izrādījās atkarīgs no katra improvizācijas spējām un gatavības uzņemties atbildību. Pēc ielaušanās vācu ierakumos vairākas strēlnieku vienības nepildīja tām pēc plāna uzticētos uzdevumus, bet rāvās uz priekšu. Jau pirmās dienas vakarā daudzi karavīri bija pārguruši, jo nakts nebija gulēta un iepriekšējā dienā bija šķūrēts sniegs no ceļiem. Tomēr šī bija vienīgā reize Pirmajā pasaules karā, kad Krievijas armija pārrāva vācu aizsardzības līniju un spēja tajā palikt, nostiprināties. To paveica latviešu strēlnieki.
"Tas bija tā"
Kā zināms, patlaban top vairāki strēlnieku tematikai veltīti kinodarbi. Par tiem tika runāts pagājušās piektdienas pēcpusdienā pirms dokumentu un fotoliecību izstādes "Nācija karā: Latvija 1916./1917. gada mijā" atklāšanas Latvijas Valsts vēstures arhīva vestibilā. Tā ir Askolda Saulīša dokumentālā filma "Astoņas zvaigznes" un Dzintara Dreiberga mākslas filma "Dvēseļu putenis" pēc Aleksandra Grīna tāda paša nosaukuma romāna motīviem. Pirmajam darbam jānonāk līdz skatītājiem šī gada novembrī, otrajam – 2019. gadā. Zīmīgi, ka abi režisori uzsvēra sadarbības ar vēsturniekiem lielo nozīmi un savu atbildību par veicamo, jo jārēķinās, ka cilvēki var noskatīties šos darbus, "un pieņemt, ka tas bija tā". Nedrīkst atkārtot tādas kļūdas, kā diskusijas laikā vārdā nenosauktajā, taču visiem labi zināmā mākslas filmā, kuras varonim "izdodas uzvarēt, pateicoties tam, ka viņam piemīt pārdabiskas spējas un dēļ tā Latvija varēja kļūt neatkarīga". Taču filmas nebūšot arī no "vaimanoloģijas" sērijas.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003