Rīga 10°C, skaidrs, bez nokrišņiem, A vējš 3m/s
Piektdiena, 2024. gada 03. maijs 01:07
Vārda dienas: Gints, Uvis
Riņķa dancis ap latviešu filmām arī pēc Augstākās tiesas sprieduma turpinās
Ko praksē nozīmēs Augstākās tiesas lēmums attiecībā uz padomju laikā tapušo filmu autortiesībām? Kā tiks organizēta filmu fonda pārvaldība, un kā tas ietekmēs filmu saglabātību, pieejamību un autoru tiesību piepildījumu? Šie ir jautājumi, kas aktualizējušies saistībā ar janvāra beigās pieņemto Augstākās tiesas spriedumu, ar kuru tika noteikts, ka 973 padomju laikā uzņemtās filmas nepieder ne valstij, ne Rīgas kinostudijai. Savukārt autoru – fizisko personu, kuru radošajā darbā tapušas šīs filmas, – tiesības turpina pastāvēt, un tās aizsargājamas vispārīgā kārtībā.
Mēneša laikā kopš sprieduma pasludināšanas lēmumu virzienā sperti vien pirmie soļi – sanākusi Filmu padome, top darba grupa Latvijas Kinematogrāfistu savienībā (LKS), tomēr ceļš līdz darbspējīgam filmu zelta fonda apsaimniekošanas modelim būs garš. Vēl jo vairāk tāpēc, ka autoriem labvēlīgais spriedums atklāj nozīmīgu trūkumu savulaik pieņemtajos normatīvajos aktos, kuru dēļ šobrīd sarežģījusies dzīve visiem likumpaklausīgajiem filmu lietotājiem un zināmā mērā arī pašiem autoriem.
Latvijas kinematogrāfisti pēc Augstākās tiesas lēmuma meklē padomju laikā tapušo filmu apsaimniekošanas modeli
Ko praksē nozīmēs Augstākās tiesas lēmums attiecībā uz padomju laikā tapušo filmu autortiesībām? Kā tiks organizēta filmu fonda pārvaldība, un kā tas ietekmēs filmu saglabātību, pieejamību un autoru tiesību piepildījumu? Šie ir jautājumi, kas aktualizējušies saistībā ar janvāra beigās pieņemto Augstākās tiesas spriedumu, ar kuru tika noteikts, ka 973 padomju laikā uzņemtās filmas nepieder ne valstij, ne Rīgas kinostudijai. Savukārt autoru – fizisko personu, kuru radošajā darbā tapušas šīs filmas, – tiesības turpina pastāvēt, un tās aizsargājamas vispārīgā kārtībā.
Mēneša laikā kopš sprieduma pasludināšanas lēmumu virzienā sperti vien pirmie soļi – sanākusi Filmu padome, top darba grupa Latvijas Kinematogrāfistu savienībā (LKS), tomēr ceļš līdz darbspējīgam filmu zelta fonda apsaimniekošanas modelim būs garš. Vēl jo vairāk tāpēc, ka autoriem labvēlīgais spriedums atklāj nozīmīgu trūkumu savulaik pieņemtajos normatīvajos aktos, kuru dēļ šobrīd sarežģījusies dzīve visiem likumpaklausīgajiem filmu lietotājiem un zināmā mērā arī pašiem autoriem.
Sarežģītā kino mantojuma pasaule
Nepārspīlējot varu teikt, ka cīņai par Latvijas padomju laikā tapušajām filmām esmu sekojusi no paša sākuma, taču, neesot juristei, izprast likumiskās nianses ir visai sarežģīti. Liktos, ka tas arī nav nepieciešams, diemžēl tieši padomju filmu gadījumā juridiskās mežģīnes kaut netieši var skart ikvienu, kurš filmas skatās.
Gan Kultūras ministrijas juristi, gan arī LKS, kas tiesā pārstāvēja autorus, Augstākās tiesas lēmumu traktē kā apliecinājumu – tikai paši autori var izlemt, ko darīt ar filmām. Taču katrai filmai ir vairāki autori, pieminot galvenos – scenārists, režisors, komponists, mākslinieks, galvenais operators... Teorētiski šobrīd, lai saņemtu atļauju rādīt kādu no padomju laikā tapušajām filmām, katram gribētājam būtu jāsazinās ar AKKA/LAA, jāuzzina, ar kuriem konkrētās filmas autoriem organizācijai ir līgums, un pašam jāsameklē visi autori, kuriem šāda līguma nav. Taču filmu fonds ir ļoti plašs – kopā ar dokumentālajām kinolentēm gandrīz tūkstoš darbu –, autoru loks vēl jo plašāks, daļa no viņiem nedzīvo Latvijā, daļa līdz mūsdienām diemžēl nav nodzīvojuši, un lielākajai daļai no šīs daļas tiesību mantinieki nav zināmi.
Kamēr turpinājās tiesvedība, sabiedrība lielā mērā vadījās pēc filmu nesēju – fizisko kinolenšu – piederības: tā kā absolūti lielākā daļa kopiju glabājas Latvijas Kinofotofonodokumentu arhīvā (LKFFDA), tāpat iespaidīga padomju filmu kolekcija ir arī Latvijas Televīzijai, iegūt filmas rādīšanai vai, biežāk dokumentālā kino gadījumā, izmantošanai jaunos projektos, piemēram, stāstā par radošām personībām, bijis samērā vienkārši. LTV par filmu zelta fonda izmantošanu ik gadus maksā fiksētu summu AKKA/LAA, kamēr pārējie filmu lietotāji samaksā licenci par katru izmantošanas reizi.
Tomēr tā kinematogrāfistu daļa, kas seko līdzi savu darbu liktenim, ar šādu kārtību nav apmierināta. Informatīvā sanāksmē, kuru pēc tiesas lēmuma pasludināšanas bija sasaukusi LKS vadītāja Ieva Romanova, atsevišķi autori pauda neapmierinātību par to, ka no viņu filmām izrauti fragmenti un bez viņu atļaujas izmantoti citu darbu veidošanā. Faktiski gan par šādu autortiesību pārkāpumu autori arī līdz šim būtu varējuši vērsties tiesā.
"Kliedz Pūce – tas ir mans koks..."
Līdzīgi kā slavenā lācīša Pūka ne pārāk veiksmīgajā dzejolī par koka piederību strīdējās Pūce un Kenga, Augstākās tiesas lēmums ne par mata platumu nav mainījis Rīgas kinostudijas valdes priekšsēdētāja Armanda Liberta pārliecību, ka tiesības rīkoties ar filmām pieder ekskluzīvi uzņēmumam, kurā filmas savulaik tapušas. Viņš atsaucas uz Civillikuma 3. pantu, saskaņā ar kuru civiltiesiskās attiecības apspriežamas pēc likumiem, kas bijuši spēkā tad, kad tās radušās, pārgrozījušās vai izbeigušās, turklāt neskartas paliek jau iegūtās tiesības. Tā kā 1993. gada 15. maijā stājās spēkā Latvijas Republikas likums "Par autortiesībām un blakustiesībām", ar kuru spēku zaudēja Latvijas PSR Civilkodeksa 4. sadaļa "Autortiesības", Liberts spriež, ka tiesības pārgājušas pašreizējai Rīgas kinostudijai, AT sprieduma aprakstošo daļu dēvējot par nesaistošu liriku.
No vienas puses, varētu teikt: ideāla situācija! Galu galā arī ar mūsdienās tapušajām filmām galvenokārt rīkojas producenti – vispirms meklējot finansējumu, tad – plānojot, kā ieguldījumus atgūt, kur filmu demonstrēt, pārdodot filmas izrādīšanas tiesības filmu tirgos un tamlīdzīgi. Turklāt vismaz daļa autoru, kā arī valsts, ir Rīgas kinostudijas akcionāri. Taču ir būtiska nianse: Armands Liberts uzskata – tā kā autoriem jau filmu tapšanas laikā samaksāts par darbu, nekāda atlīdzība par to izmantošanu viņiem vairs nepienākas: "Filmu autoru autortiesības katram uz savu darbu nav kādas privileģētas izņēmuma tiesības, kuras ir filmu autoriem, bet nav citiem. Tāpat kā arhitektam, kas ir izstrādājis būves projektu, un inženieriem, kas izstrādājuši tehnisko projektu. Autortiesības viņiem ir, bet tāpēc jau viņiem netiek maksāta autoratlīdzība no būves īres maksas ienākumiem."
Tomēr – autortiesības mūsdienās tā nestrādā. Proti, likums skaidri pasaka: autoram ir tiesības uz atlīdzību par sava darba izmantošanu viņa dzīves laikā un 70 gadus pēc nāves. Reproducējot gleznas un fotogrāfijas, pārraidot dziesmas televīzijā vai radio, autori saņem atlīdzību arī tad, ja konkrēto dziesmu vai fotogrāfiju kāds autoram pasūtījis un par to samaksājis, ja, protams, līgumā ar pasūtītāju nav paredzēts citādi. Kinofilmas atšķiras tikai ar to, ka tām ir lielāks autoru skaits.
Varbūt Rīgas kinostudijas vadība izvēlējusies šādu autortiesību traktējumu, jo nevēlas dalīties ar autoriem ieņēmumos no filmu pārdošanas ārpus Latvijas? Atbildēt uz jautājumu par to, vai pēdējos gados notikuši darījumi ar padomju laikā tapušajām filmām, Armands Liberts nevēlējās, norādot, ka Rīgas kinostudija savu darbību publiski nekomentē.
Kurš filmas aprūpēs un pieskatīs?
Kaut arī AT lēmusi, ka visas tiesības uz filmām pieder to autoriem, tas nenozīmē, ka – jautājumu vulgarizējot – turpmāk filmas "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" ruļļi glabāsies režisora Jāņa Streiča grāmatplauktā vai pagultē. Taču filmu fizisko nesēju stāvoklis un saglabāšana ir vēl viens sāpīgs jautājums.
Latvijā glabājas tikai filmu kopijas, kuras gan ir Nacionālā muzeja krājuma vai/un Nacionālā dokumentārā mantojuma sastāvdaļa, taču mēdz būt visai sliktā stāvoklī. Diemžēl LKFFDA nav līdzekļu pat kopiju digitalizācijai; iestādei vairākkārt atteikts arī finansējums jauna, kvalitatīva filmu skenera iegādei, pastāstīja arhīva direktore Dace Bušante.
Padomju zelta fonda oriģināli – negatīvi – glabājas Krievijas valsts filmu fondā "Baltajos stabos" un Krievijas valsts radio un televīzijas fonda arhīvā, un Krievijas Federācija tos uzskata par savu īpašumu. Ir zināms, ka laikā, kad kultūras ministre bija Helēna Demakova, notika sarunas par to, kā Latvijas Nacionālais kino centrs (NKC) varētu sadarboties ar Krievijas arhīviem filmu atjaunošanā. Neoficiāla informācija liecina, ka Kultūras ministrija vai NKC informēs Krievijas pusi par AT spriedumu, taču, vai kaimiņi to ņems vērā, nav zināms. Toties ir zināms, ka 26. janvārī, proti, neilgi pirms AT sprieduma pasludināšanas, Krievijas valsts filmu fondu apmeklēja Rīgas kinostudijas pārstāvji. Armands Liberts norāda, ka abas puses vienojušās par sadarbību, tā ka uzskata: "Filmas jāpadara pieejamas sabiedrībai maksimāli labā kvalitātē, un šā iemesla dēļ, Rīgas kinostudijas ieskatā, valstij un Rīgas kinostudijai ir jāsadarbojas."
Spriežot pēc neoficiālām sarunām, ne valsts Nacionālā kino centra personā, ne autori Latvijas Kinematogrāfistu savienības personā nav gatavi atzīt Rīgas kinostudijas tiesības rīkoties ar padomju laika kinofondu. Nelaime tikai tā, ka šobrīd tiesvedībā uzvarējušajai pusei nav reālas, vienkāršas alternatīvas, jo 20. gadsimta 90. gados, mainoties likumdošanai, likumdevēji padomju kino kopuma tiesisko stāvokli nekā īpaši nedefinēja. Speciālisti atzīst: aizpildīt šo balto plankumu ar atpakaļejošu datumu vairs nav iespējams. Veidot īpašu organizāciju, kura apsaimniekotu tikai latviešu padomju kino mantojumu, visticamāk, neatmaksātos. Tādējādi pašiem autoriem jāizlemj, kā panākt šī kultūrvēstures mantojuma nedalāmību un iespējami efektīvu apsaimniekošanas modeli. Un, ja autoriem ir iebildumi pret Rīgas kinostudijas pretenzijām uz filmām, jaunu tiesas procesu var ierosināt tikai viņi paši.
***
viedokļi
Režisors Varis Brasla: "Jāatzīst, ka sprieduma juridiskās nianses īsti neizprotu. Spriedumā ir punkts, ka Rīgas kinostudija vairs nedrīkst nodarboties ar filmu izplatīšanu un pārdošanu, taču viņi atbild, ka to tik un tā darīs. Es to nesaprotu, tāda tiesu mīkstmiesība. Es arī skaitos Rīgas kinostudijas akcionārs, taču viņi neatskaitās par to, kas ar mūsu filmām tiek darīts, ir skaidrs, ka viņus interesē pilnīgi citas lietas, nevis kino. Un ir nepareizi, ka tādu cilvēku rokās ir mūsu kino mantojums."
Režisors Ivars Seleckis: "Mani interesē, ko šis spriedums nozīmē mums visiem kopā, jo katrs pats par sevi šo situāciju nevar atrisināt. Domāju, neskaidrība rodas no tā, ka apzīmējums "autortiesības" tiek lietots, runājot gan par autora, gan mantiskajām tiesībām, ja šos jēdzienus nošķir, viss šķiet daudz vienkāršāk. Pret to, ka Rīgas kinostudija izplata filmas, jau nekas nebūtu iebilstams – kādam šis darbs jādara –, ja tikai viņi par to maksātu autoratlīdzību."
***
Ko nosprieda Augstākā tiesa
Tā nolēma atstāt negrozītu Rīgas Apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2014. gada 22. aprīļa spriedumu, ar kuru noraidīta valsts un trešo personu prasība par mantisko tiesību atzīšanu uz Rīgas kinostudijas filmām.
Spriedumā teikts, ka juridisko personu autortiesības, par kurām notika strīds, ir beigušas pastāvēt, vēlākais, 1993. gada 15. maijā, stājoties spēkā likumam "Par autortiesībām un blakustiesībām".
Tā kā Latvijas likumdevējs nav pieņēmis likumu, kas nodrošinātu minēto tiesību turpmāku pastāvēšanu, šādas tiesības nevar piederēt ne Rīgas kinostudijai, ne arī valstij.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003