Rīga 10°C, skaidrs, bez nokrišņiem, A vējš 3m/s
Piektdiena, 2024. gada 03. maijs 00:35
Vārda dienas: Gints, Uvis
Izrāde raisa diskusijas par māksliniecisko izpausmju robežām
"Ļoti spēcīga izrāde. Izcila izrāde. Paldies teātrim par drosmi!"
"Vai tiešām vardarbība un seksuālas izvirtības tiek uzskatītas par normu?"
Šādi ir pirmie vērtējumi, kas parādījušies sociālajos tīklos un teātra mājaslapā internetā pēc izrādes Latvijas Nacionālajā teātrī "Tuvā pilsēta" Kirila Serebreņņikova režijā. Lielu viļņošanos tā izraisījusi visā publikā. Lasīts, ka dažs skatītājs aizgājis prom jau sešpadsmitajā minūtē, skaļi aizcērtot zāles durvis. Izrādē ir daudz kailuma. Vīrieši izģērbjas, piesedzas, aizsedzas... Daudz verbāla seksa un gluži medicīniskas precizitātes šīs nodarbes daudzveidības apzīmējumos. Vairākām skatītājām vislielākie iebildumi ir tieši pret maniaka vīrieša un upura sievietes saspēli. Kino dokumentāliste Dzintra Geka: "Manuprāt, režisors pirmajā cēlienā ar Sirenetas spīdzināšanu krietni pāršāvis pār strīpu." Juriste, Latvijas Universitātes profesore Ilma Čepāne: "Mani satrieca šokējoša sievietes cieņas pazemošana mazohistes tēlā, kuru tēlo Dita Lūriņa. Pirmajā cēlienā ārkārtīgi tieši parādīta spīdzināšana, ar kameras palīdzību notiekošais projicēts uz ekrāna visās niansēs. Vai uz skatuves tas rādāms tik naturāli? Manā uztverē ir pārkāpta robeža. Var jau būt, ko tādu varētu uzvest eksperimentālā teātrī, bet vai patiesi tas būtu jārāda uz Nacionālā teātra skatuves?"
Lielu viļņošanos publikā izraisījusi nupat Latvijas Nacionālā teātra Lielajā zālē pirmizrādi piedzīvojusī lietuviešu dramaturga Marjusa Ivaškeviča absurda komēdija "Tuvā pilsēta" Kirila Serebreņņikova režijā. Neviens vairs nesarkst par kailu ķermeni uz skatuves, īpaši, ja aktieriem ir lieliski augumi, bet vai viscaur izrādē tam ir attaisnojums un neiezogas arī pašmērķīgums? Vai tomēr pārlieku daudz nav verbāla seksa un gluži medicīniskas precizitātes šīs nodarbes daudzveidības apzīmējumos? Arī tad, ja lugas varonis liek karoti tukšā šķīvī, mēs taču noticam, ka viņš ēd zupu...
Noslēpumi: uz prātu un sirdi
...Trīsdesmitgadnieki Ivo (Gundars Grasbergs) un Annika (Maija Doveika) mīl viens otru, tomēr Ivo gandrīz ik nedēļas nogali pazūd no mājām, lai it kā pabūtu kopā ar draugiem un paskatītos uz savu dzīvi no malas – no tuvās pilsētas. Patiesībā Ivo četrpadsmit gadus šajos iknedēļas ceļojumos dodas viens pats, lai jūras malā izdzertu kausu dienišķā alus. Vai tikai? Jautājums ir atklāts, vismaz uz skatuves nekas vairāk parādīts netiek. Bet tad pār jūru starp abām pilsētām uzceļ tiltu, un Anniku jau pirmajā braucienā ar vilcienu uz otru pilsētu – paskatīties, kas ir tas, ko tur redz Ivo, – satiek "dzīves pieredzējusi" sieviete, kura vispirms apstāsta, kāda ir bauda, ja pērkams vīrietis izpilda visas vēlēšanās, bet pēc tam liek Annikai pārdoties pašai. Lugā ir vēl viens pāris – caur sludinājumu iepazinušies vīrietis un sieviete, kuri īsteno savus seksuālos sapņus. Bils izrādē ir maniaks (Kaspars Zvīgulis), Sireneta – upuris (Dita Lūriņa). Tiktāl sižetiski.
Teātra pieteikumā sacīts, ka stāsts ir par brīdi, kad saviem slepenajiem sapņiem ļaujam iznākt no zemapziņas un tie ņem varu pār racionālo prātu. "Vissliktākais ir, ka tu dzīvo vienā pilsētā, bet netālu ir cita pilsēta – lielāka, skaistāka – un, galvenais, tāda, kurā vēl nekad neesi dzīvojis. Tevi vilina nevis pilsēta, bet iespēja izmēģināt savu sapni tajā pilsētā," par savu darbu teic lugas autors Marjuss Ivaškevičs. Savukārt režisors Kirils Serebreņņikovs izrādei veltītajā preses konferencē pauda šādu redzējumu: "Teātris – tā ir atgriešanās pie mūsu personiskajiem noslēpumiem. Ne jau aktierspēles dēļ skudriņas pārskrien pār ādu, bet skatītāju pašu pieredzes dēļ. (..) Māksla 21. gadsimtā ir medijs, kurš reizēm rupji, bet reizēm uzmanīgi paņem mūs aiz rokas un ved uz konkrētu vietu mūsos. Uz prātu. Uz sirdi..."
Pārkāpta robeža?
Tomēr viedokļi par izrādi ir atšķirīgi – kā man pēc tās noskatīšanās sacīja kino dokumentāliste Dzintra Geka, ļoti daudzas sievietes domā par, kā teicis autors, "tuvām un tālām pilsētām". Un īpaši Latvijā viņām pietrūkst vīrieša uzmanības, un, protams, arī fizisku attiecību un seksa. Tā ir viena no būtiskām izrādes līnijām. "Taču, manuprāt, režisors pirmajā cēlienā ar Sirenetas spīdzināšanu krietni pāršāvis pār strīpu. Serebreņņikovs tiešām ielūkojies zemapziņas aisberga dziļākajā un neredzamākajā daļā, smagi rakņājoties sievietes iekšējā pasaulē. Arī dokumentālistiem gribas iet arvien dziļāk, rakt pamatīgāk cilvēka dvēselē, bet arvien paturams prātā – kā vārdā? Kāds ir vēstījums?" viņa secina.
Arī juristei, Latvijas Universitātes profesorei Ilmai Čepānei vislielākie iebildumi ir tieši pret maniaka un upura saspēli pirmajā cēlienā: "Mani satrieca šokējoša sievietes cieņas pazemošana mazohistes tēlā, kuru tēlo Dita Lūriņa. Pirmajā cēlienā ārkārtīgi tieši parādīta spīdzināšana, ar kameras palīdzību notiekošais projicēts uz ekrāna visās niansēs. Vai uz skatuves tas rādāms tik naturāli? Manā uztverē ir pārkāpta robeža. Var jau būt, ko tādu varētu uzvest eksperimentālā teātrī, bet vai patiesi tas būtu jārāda uz Nacionālā teātra skatuves? Protams, izrādē ir arī labas lietas, kā, piemēram, scenogrāfija, bet kopumā uzvedums prieku nesagādā."
Rakstniece un dramaturģe Māra Svīre, ejot uz izrādi, kuru iestudējis režisors Kirils Serebreņņikovs, vienmēr gatava pārsteigumam. Viņasprāt, izrāde tā arī vērtējama – kā pārsteigums –, tomēr radušās pārdomas: "Kāpēc teātros režisori vairāk aizraujas ar to, kas notiek zem jotas vietas, nekā sirdī? Publiskā līmenī, manuprāt, svarīgāka tomēr ir garīgā pasaule, ko arī pats režisors uzsver. Un vēl viens jautājums režisoram – kāpēc viņš nemaz nežēlo aktierus? Tas, kas notiek ar Ditu Lūriņu, ir "ārkārtīgi oriģināli"– viņu pārvērš par nāru un pēc tam atkal par sievieti. Taču šī procesa laikā aktrisei uzmauc galvā plastmasas maisiņu, aizlīmē muti ar sarkanu lenti – visa pirmā cēliena laikā viņa tikai kunkst. Aktrisi aplej ar kaut kādu baltu, biezu šķidrumu, ietīsta visu ķermeni polietilēnā... Izrādē ir daudz kailuma. Taču to pašu prieka mājas efektu varētu panākt arī ar daudz minimālākiem paņēmieniem, vairāk uzticoties pieaugušu cilvēku iztēlei. Man bija žēl, ka Maijai Doveikai melnā, divdaļīgā peldkostīmā ar seju pret publiku tik ilgi un dikti vajadzēja jāteniski dīdīties uz lielas, melnas gumijas bumbas... Varbūt izrāde var tikt pat nominēta – tādi brīnumi arī dažkārt notiek – bet domāju, ka "Spēlmaņu nakts"balvu par šo uzvedumu režisors nedabūs."
Pietrūkst ironiskas atsvešinātības
Protams, jēdziens "komēdija" nenozīmē, ka nepārtraukti jāķiķina. Taču ģenerālmēģinājumā, kuru man bija iespēja noskatīties, zālē tikpat kā neatskanēja smiekli. Varbūt vaina, piemēram, tajā, ka bezgalgarajā Sirenetas spīdzināšanas ainā Ditas Lūriņas atveidotā upura acīs ir patiesas šausmas un tajās nav ne miņas vai mājiena, ka notiekošais starp maniaku un upuri ir tikai labprātīga spēle? Tādu iespaidu izrāde atstājusi arī uz profesoru Jāni Siliņu: "Tuvā pilsēta" ir ļoti skarba laikmetīgās mākslas skatuviskā izpausme. Ansamblis strādā ļoti atdevīgi, cenšoties sintezēt lielākās cilvēka negācijas vienotā veselumā, taču iestudējumā diemžēl pietrūkst ironiski atsvešināta skata."
Vai šāda stila un satura izrādēm, pat ja arī mākslinieciski augstvērtīgām, būtu vieta uz Nacionālā teātra Lielās zāles skatuves? Protams, nav runa, ka te būtu jāspēlē tikai "Zaļā zeme". Taču skatītāja zemapziņā dziļi, dziļi kaut kas tā kā strīķējas starp tādu izrāžu, kā šajā gadījumā "Tuvā pilsēta", koptēlu un visu šī nama garu, te iedibināto auru un pat vēsturi.
***
Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis: pārliecinošs mākslas fakts.
"Uzvedums ir pārliecinošs mākslas fakts. Tāpat kā cīnāmies par laikmetīgās mākslas muzeju, tā arī šī izrāde ir šādas mākslas šķautne, atšķirīga no izrādēm kā "Pērs Gints", "Skroderdienas" vai "Asins kāzas". Izrāde ir citāds skats uz cilvēka esības problēmām, kas ļauj uz tām palūkoties savādāk un ar cieņu. Nevienu nesatrauc šāds cilvēka esības problēmu risinājums kino, un arī pasaules teātros tas nav nekas ārkārtējs. Bet dažādi izrādes vērtējumi ir tikai normāli. Tas ir teātra dzinulis."
***
Vārds skatītājiem: Izrāde uzrunāja
Māra: "Ļoti spēcīga izrāde. Jā, bliež, ir brīžiem ļoti neomulīgi, bet ir jāielūkojas tumsā, kā uzsvēris režisors, lai novērtētu gaismu, kas ir tepat līdzās. Paldies teātrim par drosmi!"
Dita Rietuma: ""Tuvā pilsēta" var uzrunāt eksplozīvi un tieši, ja skatītājam ir drosme būt godīgam – ieskatīties neērtajā tumsā. Maija Doveika – izcila."
Ludmila: "Izcila izrāde. Tik ļoti daudz dažādu emociju. Brīžiem gribējās, lai varētu apstādināt laiku un pabaudīt dažus momentus ilgāk. Ieteikums tiem, kas ies, – izturēt līdz galam."
Oskars Kaulēns: "Ar "Tuvo pilsētu" Nacionālais teātris izsita korķus pavisam – "pa tumsu nevajag šaut, tumsu vajag izgaismot" – un izpurināja pēdējos konservatīvisma putekļus."
Ginta: "Pirmā izrāde, no kuras aizgājām pirmā cēliena vidū. Bezjēdzīga, pretīga vardarbība teātrī, un kāpēc?"
Marija: "Bet vai teātris ir tiesīgs rādīt izrādes, kuru saturs neatbilst vispārpieņemtām ētikas normām?! Vai tiešām vardarbība un seksuālas izvirtības tiek uzskatītas par normu?"
Henrieta Verhoustinska: "Serebreņņikova "Tuvā pilsēta" – pilna spožu metaforu un aktierdarbu. Stāsts par divām pilsētām, kuras sašķeļ identitātes, mani ļoti uzrunāja."
teatris.lv un twitter
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003