Atgriešanās nenozīmē palikšanu

Darba devēji nav pretimnākoši, drīzāk nievājoši, un mēdz jautāt: "Vai tad ārzemēs apnika?" Riebīga attieksme pret cilvēku un pret biznesu. Ierēdņu rupjība, stulbums un naudas nelietderīga tērēšana nevajadzīgiem dokumentiem. Kvalitatīvu un garšīgu pārtikas produktu nepieejamība. Ļoti nekvalitatīva un dārga pārtika, apģērbs. Augsti nodokļi. Grūti samierināties ar ekonomisko situāciju un nelaimīgajām cilvēku sejām šeit. Nelaipni, dusmīgi cilvēki veikalos un uz ielas. Cilvēku rupjība, neiecietība, noslēgtība. To cilvēku mentalitāte, kas nav ceļojuši, ir manāmi aprobežotāka. Arī šādas atbildes izskanējušas no cilvēkiem, kas atgriezušies Latvijā no ārzemēm un kam Latvijas Universitātes Diasporas un migrācijas pētījumu centra pētnieki vaicāja, ar kādām grūtībām saskārušies Latvijā. Runājot par adaptācijas grūtībām Latvijā pēc dzīves ārzemēs, iepriekšminētās atbildes izskanējušas no atsevišķiem cilvēkiem, taču visvairāk minēts – grūtības atrast darbu. To atzīmējuši 40,3% aptaujāto. Kas palīdzētu atgriezties Latvijā? Uz šo jautājumu visbiežāk (64%) minētā atbilde – nodarbinātības iespējas ar atbilstošu atalgojumu. Intervijā "Latvijas Avīzei" LU Diasporas un migrācijas pētījumu centra vadītāja Inta Mieriņa stāsta, ko pētījums "Atgriešanās Latvijā" atklāj par reemigrantu pieredzi, par iekļaušanos Latvijas darba tirgū un sabiedrībā.

"Vai tad ārzemēs apnika?" Arī ar šādu jautājumu Latvijas darba devēji sagaida reemigrantus

Kā jūtas tie cilvēki, kuri kādu laiku padzīvojuši ārzemēs un atgriezušies dzimtenē? Pērn to pētīja Latvijas Universitātes (LU) Diasporas un migrācijas pētījumu centrs. Aptaujā piedalījās vairāk nekā trīs tūkstoši cilvēku. Centra vadītāja Inta Mieriņa stāsta, ko pētījums "Atgriešanās Latvijā" atklāj par reemigrantu pieredzi, par iekļaušanos Latvijas darba tirgū un sabiedrībā. I. Mieriņa arī pati sevi pieskaita reemigrantiem, jo piecus gadus nodzīvojusi Polijā un vairāk nekā gadu – ASV.

Kādi iegansti visbiežāk mudina cilvēkus atgriezties?

I. Mieriņa: Viens iemesls ir tas, ka viņus nav apmierinājusi situācija mītnes zemē, bet tas nav galvenais motīvs. Atgriešanās visbiežāk ir saistīta ar individuāliem apstākļiem: tās ir ilgas pēc draugiem, vēlme būt kopā ar ģimeni, nostalģija pēc Latvijas.

Mani pārsteidza viens no pētījuma rezultātu secinājumiem, ka tie reemigranti, kuri atgriezušies no Lielbritānijas vai bijušajām padomju republikām, vairāk tendēti palikt Latvijā nekā tie, kas iepriekš dzīvojuši citās valstīs.

To, ka no Krievijas un citām postpadomju valstīm ir bijusi proporcionāli lielāka tendence atgriezties nekā no citām valstīm, konstatējām jau lielajā emigrantu aptaujā pirms trim gadiem. Toreiz aptaujājām 14 000 ārzemēs dzīvojošo latviešu, kuri mīt 118 dažādās valstīs. Šogad plānojam veikt aptaujas otro vilni, noskaidrojot, kas ir mainījies viņu dzīvē. Taču šoreiz mums bija jaunums, ka reemigranti no Lielbritānijas vairāk plāno palikt Latvijā. To varētu saistīt ar breksitu. Aptuveni 1/3 no ārzemēs dzīvojošiem mūsējiem ir Lielbritānijā, tas nozīmē – Lielbritānijā notiekošais skar ļoti lielu mūsu diasporas daļu. Tajā pašā laikā nedomāju, ka varam sagaidīt ļoti lielu cilvēku atgriešanos no Lielbritānijas, ņemot vērā, ka daudzi mūsu tautieši tur ir nodzīvojuši jau ilgus gadus un iesakņojušies.

Vai bija vēl kāds pārsteigums?

Līdz šim lielākoties ir pētīta emigrantu situācija, dzīve emigrācijā. Bet šī aptauja ir unikāla kā pirmais mēģinājums noskaidrot, kā veicas tiem, kas atgriežas Latvijā. Pagājušajā gadā noslēdzās "Reemigrācijas atbalsta pasākumu plāns 2013. – 2016. gadam" un trūka informācijas, kuri pasākumi bijuši efektīvi un kuri nav bijuši tik veiksmīgi, kā attīstīt diasporas politiku nākotnē.

Bija vairāki pārsteidzoši secinājumi. Esam pieraduši domāt, ka cilvēki atgriežas uz gatavu darba vietu, taču tā nav. Jo vidēji trīs no četriem atgriežas Latvijā, vēl neatraduši darbu; tikai katrs ceturtais jau sarunājis šeit, kur strādās. Tas nozīmē, ka daudziem lēmums bijis spontāns. Daļa kādu laiku atpūšas un nestrādā, īpaši tie, kam izveidoti kādi uzkrājumi. No otras puses, tas arī liecina, ka atrast darbu Latvijā, fiziski atrodoties ārzemēs, ne vienmēr ir vienkārši.

Cik liela daļa veido šeit savu biznesu?

Vairāki politiķi ir izteikušies, ka nevaram aicināt cilvēkus atgriezties, jo nav īsti ko viņiem piedāvāt. Taču aptaujas dati liecina, ka, iespējams, jāmaina veids, kā domājam par reemigrantiem. Viņu vidū redzam ļoti augstu uzņēmējdarbības potenciālu. Katrs ceturtais ir domājis par sava biznesa sākšanu. Cita lieta, cik daudziem izdosies. Daudzi atgriežas ar jaunām idejām, entuziasmu, labu izglītību, papildinājuši zināšanas. Viņi atzīst, ka ārzemēs gūtā prakse palīdzējusi iegūt lielāku pārliecību par savām spējām. Varbūt tāpēc nav tas pareizākais uzskatīt, ka mums jāpiedāvā kaut kas jau gatavs un šobrīd nav īsti ko piedāvāt, jo arī viņi paši var izveidot darba vietas, būt tie, kas attīsta un uzlabo biznesa vidi. Viena no atbalsta formām, ko reemigranti visvairāk sagaida, ir tieši atbalsts uzņēmējdarbības uzsākšanai. Svarīgi valsts līmenī apzināties reemigrantu potenciālu un to maksimāli atbalstīt.

Nepieciešamība veicināt inovācijas, eksportu, konkurētspēju nozīmē vajadzību veidot sadarbības tīklus. Tieši reemigranti var palīdzēt, ienesot jaunu skatījumu, idejas: viņi ir redzējuši, kā lietas notiek pasaulē, un var palīdzēt un piedalīties eksporta tirgu attīstīšanā, identificēt jaunas iespējas, veicināt inovācijas.

Šī cilvēku atpakaļpiesaiste būtu ārkārtīgi nozīmīga reģionos. Viņi nāk ar idejām, labām valodu zināšanām un var revitalizēt mūsu reģionus.

Latvijā diemžēl ir maz naudas, savulaik teica ASV profesors Gundars ĶeniņšKings.

Savulaik potenciālajiem reemigrantiem jautājām, kādu algu līmeni viņi sagaida. Aptuveni pusi apmierinātu 1000 eiro mēnesī. Tagad noskaidrojām, cik reāli nopelna tie, kuri atgriezušies. Stāsti ir dažādi – vienam sekmējies, citam ne tik labi, un viņš pēc laika atkal aizbrauc. Taču lielākā daļa reemigrantu Latvijas darba tirgū iekļaujas veiksmīgi. Nodarbinātības līmenis starp tiem, kuri Latvijā pavadījuši jau vismaz gadu, ir būtiski augstāks nekā to, kuri netika izbraukuši, un arī atalgojums ir būtiski augstāks, kaut ne tik liels, pie kāda viņi pieraduši ārzemēs. Ārzemēs gūtā pieredze un zināšanas Latvijā daudzviet tiek novērtētas. Tomēr ļoti maz atgriežas tādēļ, ka vilinātu brīnišķīgs darba piedāvājums šeit. Daudzi rēķinās, ka šeit ienākumu līmenis būs zemāks, taču svarīgi, lai ar ienākumiem var uzturēt ģimeni.

Latvijā ir tendence visu reducēt tikai uz algu līmeni. Taču cilvēkiem ir svarīga ne tikai alga. Šeit biežāk nekā ārzemēs ir iespēja strādāt savā specialitātē. Ir iespēja kaut ko vairāk darīt, lai mainītu norises sabiedrībā. Būt savējam un starp savējiem. Reemigranti atvērto jautājumu komentāros norādīja: lai cik perfekti cilvēks prastu angļu valodu, par angli viņš tajā sabiedrībā nekļūs.

Vaicājāt arī, kādas grūtības bijušas iekļauties atpakaļ Latvijas sabiedrībā. Ko secinājāt?

Cilvēki bieži norādīja, ka ārzemju uzņēmumos un mūsējos ir atšķirīga darba kultūra. Diemžēl šeit joprojām ir uzņēmumi, kuros uzskata, ka neapmaksātas virsstundas ir normāla prakse, dažos joprojām ir aplokšņu algas. Sociālās garantijas, darba drošība – arī tās ir risināmas problēmas. Situācija, protams, uzlabojas, taču noteikti vēl ir, kur augt. Jāapzinās, ka reemigranti ir prasīgāki nekā tie, kuriem nav ārvalstu pieredzes.

Ar izglītības iestāžu darbu neapmierināti ir 37 procenti reemigrantu, bet ar Valsts ieņēmumu dienestu – pat 64 procenti. Kāpēc tik daudz neapmierināto?

Cilvēki ar kontrolējošām iestādēm parasti ir mazāk apmierināti nekā ar citām, jo tās neko neizmaksā, bet gaida, ka deklarēs ienākumus un maksās nodokļus. Tādēļ šo negatīvo vērtējumu nevar pieņemt kā objektīvu iestādes darba rādītāju. Aizspriedumi pret VID mūsu sabiedrībā diemžēl ir. Arī mūsu emigranti Latvijas nodokļu sistēmu vērtē ļoti kritiski. Katrs ceturtais aptaujātais norāda, ka ir bijis grūti iekļauties atpakaļ Latvijas sabiedrībā arī mentalitātes dēļ – šeit cilvēki ne vienmēr ir laipni un atvērti, iespējams, vairāk konservatīvi nekā Rietumu valstīs.

Kāda ir "plūstošā migrācija" un ko nozīmē "postmodernais darba tirgus"?

Migrācijas pētnieki pasaulē daudz runā par to, ka arvien palielinās tādu cilvēku grupa, ko dēvē par transnacionāļiem. Tie ir cilvēki, kas saglabā saites ar vairākām valstīm, par savām mājām uzskata gan Latviju, gan kādu citu valsti, kā arī identitātes ziņā jūtas piederīgi vairākām valstīm jeb kā eiropieši vai pat pasaules pilsoņi. Šī daļa, ko parādīja arī iepriekšējā aptauja, ir apmēram 14 procenti. Viņi dzīvo it kā starp valstīm, pastāvīgi ceļo. Šiem cilvēkiem ir mazāka tendence kaut kur iesakņoties. Viņi atrodas komfortablā nestabilitātes stāvoklī, bet ar to ir apmierināti. Raugās, kur ir darbs, un tad dodas uz turieni, ir atvērti dažādām dzīves iespējām un pavērsieniem.

Tātad – ir cilvēku grupa, kas atgriežas Latvijā, tomēr saglabā mājas ārzemēs. Uz jautājumu: "Vai esat atgriezies uz laiku vai pavisam?" apmēram 40 procenti reemigrantu atbild: "Neesmu drošs." Ja veiksies labi, tad paliks, bet, ja nebūs apmierināti, tad dosies prom. Viņi pazīst ārzemju vidi, saglabājušies kontakti, tāpēc viegli atkal aizbraukt. Uz jautājumu "Kur būsiet pēc gada?" apmēram 30 procentiem drošas atbildes nav.

Secinājums: atgriešanās nenozīmē palikšanu Latvijā. Ārvalstīs dzīvojošo vidū ir daudz tādu, kuri no Latvijas aizbraukuši vairākkārt. Turklāt lielākā daļa izbraukušo ir dzīvojuši vairāk nekā vienā ārvalstī. Konstatējām – jo vairākās valstīs cilvēks dzīvojis un jo ilgāk dzīvojis ārvalstīs, jo mazāka iespēja, ka viņš atgriezīsies Latvijā.

Vēlējāmies noskaidrot, kā varam palīdzēt, lai reemigranti šeit justos komfortabli un lai nebūtu jābrauc atkal prom.

Ko var darīt, lai reemigranti izvēlētos palikt Latvijā?

Galvenokārt cilvēki sagaida palīdzību labi apmaksāta darba atrašanā. Latvijā joprojām darba meklējumos liela loma ir sociālajiem kontaktiem, un, ja cilvēks ilgu laiku bijis prom, šo kontaktu loks ir sašaurinājies. Ne katrs darba devējs Latvijā ir ar mieru intervēt pretendentus ar "Skype" starpniecību. Reemigrācijas atbalsta pasākumu plānā bija paredzēts, ka arī valsts iestādēs vairāk izmantotu iespēju intervēt attālināti.

Piemēram, dziedātāja Marija Naumova intervijā man stāstīja, ka no Francijas atgriezusies Latvijā, vēloties, lai dēls skolā mācītos šeit.

Arī mūsu respondentu vidū vēlme, lai bērns aug Latvijā, ir viens no ļoti spēcīgiem atgriešanās motīviem. Vecākus pašus bieži vien pārsteidz, cik strauji bērni asimilējas.

Daudzi no reemigrantiem ārzemēs nodzīvojuši piecus vai vairāk gadus. Bērni vairs ne tik labi runā latviski, un viņiem vajadzīgs lielāks atbalsts, iekļaujoties Latvijas skolu sistēmā.

Cita reemigrantu grupa ir seniori, kuri, nopelnījuši ārzemēs pensiju, atbrauc Latvijā pavadīt vecumdienas.

Šī grupa būs arvien pieaugoša. Taču ir svarīgi, lai šejienes vide būtu pensionāriem draudzīga. Piemēram, vai vilcienos šeit pensionāriem viegli iekāpt? Cik pieejama un kvalitatīva ir veselības aprūpe, īpaši, ja medicīnas vēsture ir ārvalstīs? Kāda ir sabiedrības attieksme pret veciem cilvēkiem?

Nesenajā Eiropas Latviešu apvienības rīkotajā konferencē izskanēja bažas par ārvalstīs nopelnīto pensiju aplikšanu ar nodokli. Šis jautājums ir vairāk jāskaidro.

Vai ir dati par to, cik daudzi atgriezušies?

Mēs ar profesoru Mihailu Hazanu esam secinājuši, ka desmit gadu laikā pēc aizbraukšanas atgriežas apmēram 30 – 40 procenti aizbraukušo. Krīzes laikā šis procents bija mazāks, vēlāk jau lielāks. Cilvēkiem svarīgi redzēt perspektīvu, ka valstī ir vērojami uzlabojumi. Viena lieta, kāda ir situācija Latvijā, un otra, kāda tā ir cilvēku uztverē. Diemžēl lielā daļā mūsu emigrantu valda pesimistisks un negatīvs noskaņojums par norisēm Latvijā. Tāpēc nav pārsteigums, ka atgriešanās rādītāji ir tik zemi.

Kāpēc svarīgi ir runāt par reemigrāciju un tās veicināšanu šobrīd? Lielākais emigrācijas vilnis no Latvijas bija 2009. – 2010. gadā, un, jo ilgāku laiku cilvēks pavada ārzemēs, jo mazāka ir iespēja, ka viņš atgriezīsies. Ļaudis pierod pie jaunās vides, atrod labu darbu, draugus. Ja gaidīsim brīdi, kad Latvijā situācija uzlabosies un tikai tad domāsim, kā veicināt atgriešanos, iespējams, ka nebūs vairs ko aicināt, jo cilvēki būs iedzīvojušies, pieraduši.

Pašreiz nevaram gaidīt, ka liela daļa brauks atpakaļ. Bet tas nenozīmē, ka aizbraukušie Latvijai ir zuduši. Redzam, ka ārzemēs dzīvojošie saglabā piederības sajūtu Latvijai, ka viņi seko līdzi norisēm šeit.

Pērn LU Filozofijas un socioloģijas institūts sadarbībā ar Eiropas Latviešu apvienību pētīja, kā diasporas pārstāvji iesaistās sabiedriskā un politiskā dzīvē gan Latvijā, gan mītnes zemēs. Aktivitātes līmenis ir ievērojams kā tur, tā šeit. Daudzi palīdz ar ziedojumiem, arī iesaistās politiskajos procesos, balso portālā "Manabalss.lv".

Pētījumā secinājāt, ka nelatvieši mazāk tiecas palikt Latvijā. Šķiet, šo likumsakarību jau varēja nojaust.

Citu tautību pārstāvji ir tie, kuri proporcionāli vairāk aizbrauc no Latvijas un retāk atgriežas. Reizēm izskanējušais pieņēmums, ka emigrācijas dēļ latvieši drīz Latvijā būs mazākumā, nav patiess.