Fronte tēva pagalmā nebeidzas

Rīgas kinostudijā tapušas aptuveni 5000 dažādu žanru filmas, no kurām 4949 glabājas Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvā. Augstākās tiesas 31. janvāra lēmums attiecas uz 973 filmām.

Plāno veidot autortiesību publisko pārvaldījumu padomju gados tapušajām filmām

Rīt paiet četri mēneši, kopš Augstākā tiesa pieņēma lēmumu ilgstošajā tiesvedībā par Rīgas kinostudijā padomju laikā tapušajām filmām. Augstākā tiesa (AT) sprieda, ka autortiesības uz 973 padomju laikā uzņemtajām filmām nepieder ne valstij, ne Rīgas kinostudijai. Valsts Kultūras ministrijas (KM) un Nacionālā kino centra personā tiesas spriedumu ir pieņēmusi, Rīgas kinostudijas padomes priekšsēdētājs, advokāts Armands Liberts turpina uzskatīt, ka AT spriedums neko nemaina un tiesības uz filmu izplatīšanu un digitalizēšanu pieder tikai un vienīgi SIA "Rīgas kinostudija".

Kādu turpmāko rīcību plāno Latvijas filmu klasikas autori, kā iespējams un vai nepieciešams salāgot tiesas spriedumu ar līdzšinējo praksi un kāds būtu ideālais filmu saglabāšanas un apsaimniekošanas modelis? Kam ir tiesības uz padomju laika zelta fonda filmām? Par to sarunā "Latvijas Avīzes" redakcijā kinematogrāfisti, ierēdņi, autortiesību zinātāji, advokāti un citi speciālisti.

Lai noskaidrotu, kādu turpmāko rīcību plāno Latvijas filmu klasikas autori, kā iespējams un vai nepieciešams salāgot tiesas spriedumu ar līdzšinējo praksi un kāds būtu ideālais filmu saglabāšanas un apsaimniekošanas modelis, uz apaļo galdu "Latvijas Avīzes" redakcijā aicināju Latvijas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētāju IEVU ROMANOVU, režisorus RIHARDU PĪKU, ANDRI ROZENBERGU un LAIMU ŽURGINU, KM autortiesību nodaļas vadītāju ILONU PĒTERSONI, AS "Rīgas kinostudija" pārstāvi, zvērinātu advokātu ARMANDU LIBERTU, autoru biedrības AKKA/LAA pārstāvi IEVU KOLMANI, Latvijas Televīzijas Kultūras redakcijas izpildproducentu ARTI DOBROVOĻSKI un Latvijas Kultūras akadēmijas Kino muzeja vadītāju ZANI BALČUS.

Tiesu spriedumi – par labu autoriem

– Kā jūs – katrs no jums – teiktu, ko šis Augstākās tiesas spriedums mainījis?

I. Romanova: – Tas ir ļoti svarīgs, jo bija ilgstoši tiesas procesi, kuros tika ļoti dažādi traktēti likumi un arī autortiesības. Šis spriedums pateica, ka autortiesības skatāmas pēc mūsdienu likumiem, ka arī uz padomju gados uzņemtajām filmām attiecas mūsdienu likumi un autori nav ne krokodili, ne neandertālieši, kas dzīvo pēc citiem likumiem, bet viņiem pieder autoru izņēmuma mantiskās tiesības uz saviem darbiem. Tas atbilst Bernes konvencijai, kas nosaka – autoriem pieder tiesības arī uz tiem darbiem, kas tapuši pirms valsts pievienošanās konvencijai. Tas, kā vēsturiskajai kolekcijai piesaistīt valsts atbildību, ir turpmāk risināms jautājums. Modelis mums jāatrod.

I. Pētersone: – Protams, kultūras mantojuma funkcija attiecībā uz padomju laika filmām valstij joprojām pieder, mums jārūpējas, lai kino mantojums tiktu saglabāts un restaurēts. Mūsu rūpe bija, lai autoru mantiskās tiesības nenonāktu vienas privātpersonas rokās, kurai tad būtu tiesības rīkoties ar visu šo zelta kino fondu, tādēļ arī Kultūras ministrijas viedoklis par spriedumu ir pozitīvs.

– Rīgas kinostudija joprojām apgalvo, ka nekas nav mainījies...

A. Liberts: – Lasot šo visu, atvainojiet, histēriju presē, rodas priekšstats, ka aiz meža nevar saskatīt kokus. Patiesībā viss ir daudz vienkāršāk. Kādas tiesības šis spriedums kādam piešķir vai kādus pienākumus uzliek, piemēram, Rīgas kinostudijai? Vienīgais, ko redzam, – spriedums atstāj spēkā Apgabaltiesas spriedumu, ka autoriem filmās ir tiesības uz viņu atsevišķiem darbiem – tās pastāv, un to neviens arī neapstrīd tādā apmērā, kādā to nosaka mūsdienu autortiesību likums. Neviens neapstrīd, ka autoriem ir tiesības uz viņu darbu. Autori par tā izmantošanu arī savulaik ir saņēmuši atlīdzību. Kas attiecas uz Augstākās tiesas spriedumu, manuprāt, tur tiesa vienkārši kļūdījusies, ierakstot pretēju viedokli Apgabaltiesas lēmumam. Ne to vien esmu redzējis savu 20 advokāta prakses gadu laikā. Protams, tas dod manevra iespējas, jo var publiski paust, ka tiesa nospriedusi – Rīgas kinostudija kaut kad, ne vēlāk par 1993. gadu, zaudējusi autortiesības.

Kas attiecas uz Rīgas kinostudiju, mēs neko nevienam neesam prasījuši ne ko atzīt, ne arī ko mums par labu piedzīt. Mēs neesam cēluši nevienu prasību, tāpēc, ja tiesa ierakstījusi motīvu daļā, ka Rīgas kinostudija kaut ko zaudējusi, nepaskaidrojot, kurā brīdī un kā –, lai tā būtu, to mēs varam izskatīt nākamajās prāvās.

Pēdējos desmit gadus esam aicinājuši valsti uz sarunām, valsts iznāk un pazūd. Mēs taču sēdējām pie viena galda – gan Sandis Voldiņš (Kultūras ministrijas valsts sekretārs. – L. K.), gan Ieva Romanova, praktiski jau vienojāmies par shēmu, kā sadarboties, atlika tikai visu izveidot un dzīvot draudzīgi.

I. Romanova: – Sarunas tiešām notika daudzu gadu garumā un jau pirms ilgāka laika, tādēļ detaļās visu neatceros, bet, ja pareizi atceros, arī Rīgas kinostudija ieņēma pozīciju, ka neteiks, kur izplata filmas, cik izplata, kādā apjomā, kāds ir darbības princips. Tas arī bija lielākais strīda ābols, jo vairs nebija runa par izplatīšanu tikai bijušajā PSRS, bet pasaulē kopumā.

A. Liberts: – Jā, bija saraksts ar lietām, kuras jārisina, bet neviens pozā nenostājās, es tikai teicu, ka mūsu ieskatā Rīgas kinostudijai jāpiedalās filmu ciparošanā, nevajag darīt dubultu darbu, jo mēs tiekam pie negatīviem klāt. Iespējams, tas kādam nepatika. Otra lieta – struktūra. Vai tas būtu fonds vai kas cits – fondam vajag likumu, bet arī tas ir risināms jautājums.

Jā, bija runa, ka Rīgas kinostudija var izplatīt filmas Krievijā, atskaitoties visai mūsu kompānijai, jo mums ir iestrādes. Mums bija arī vienošanās par grēku atlaidēm nelikumīgi saslēgto līgumu jomā – lai nebūtu tā, ka Nacionālais kino centrs vai AKKA/LAA noslēdzis līgumu par filmu izplatīšanu un mēs pieprasām to naudu atpakaļ.

Režisorus mīlam, maksāt negribam

– Tikko noslēdzies vēl viens process par konkrētu lietu, kurā AKKA/LAA bija iesūdzējusi tiesā Rīgas kinostudiju par neatļautu Aloiza Brenča filmu izplatīšanu.

I. Kolmane: – Jā, process noslēdzies par labu autoram, piespriestā summa nav liela, un precedents, protams, nav akmenī cirsts, bet lēmums ir par labu autoriem un apliecina: ja audiovizuālu darbu izmanto bez atļaujas, autoriem un autoru mantiniekiem pienākas atlīdzība.

A. Liberts: – Pilnais spriedums būs 6. jūnijā, tad arī redzēsim, kas tur būs pielemts. Acīmredzot mēs nākamreiz izturēsimies pret procesu nopietnāk. Mēs gan pieminējām Rīgas kinostudijas autortiesības, bet īpaši neapgrūtinājām sevi ar pierādījumu iesniegšanu, uzskatījām, ka vispirms savas tiesības jāpierāda prasītājam. Mums tad būtu jākopē visi līgumi, dokumenti, maksājumu apliecinājumi, to mēs, protams, neizdarījām, bet nākamreiz noteikti izdarīsim.

I. Romanova: – Bet kas tie par maksājumu apliecinājumiem? Tu esi maksājis autoriem?

A. Liberts: – Bet protams! Mums ir līgumi, maksājumu dokumenti...

I. Romanova: – Par filmu izmantošanu?

A. Liberts: – Bet par filmu izmantošanu taču autoram nav jāmaksā!

– Tā gan nebūs taisnība, jo pirms šī apaļā galda speciāli zvanīju uz Nacionālo kino centru un jautāju, vai ir kāda atšķirība starp mūsdienu un padomju laika filmu izmantošanas kārtību. Saņēmu atbildi, ka atlīdzību ar AKKA/LAA starpniecību saņem visu filmu autori neatkarīgi no tapšanas laika, vienīgi par jauno filmu demonstrēšanu tiek slēgts arī licences līgums ar filmas producentu. Latvijas Televīzijā taču arī ir līgums ar AKKA/LAA, vai ne?

A. Dobrovoļskis: – Jā, es gan vairāk varu pateikt par vecajām filmām: mēs drīkstam rādīt visas filmas, kas mums līdz 1993. gadam ir bijušas arhīvā. Mums ir līgums ar AKKA/LAA, kas tiek pēc noteikta laika atjaunots.

I. Kolmane: – Autoram pienākas atlīdzība par katru darba izmantošanas veidu un katru reizi.

A. Liberts: – Nav tā! Pēc likuma autoriem ir tiesības nodot mantiskās tiesības producentam. Mēs esam slēguši šādus līgumus, cik zinu, arī Andreja Ēķa līgumos tas paredzēts. Ar līgumu tiek risināts viss. Padomju laikā to regulēja likums.

I. Pētersone: – Šāda kārtība attiecas tikai uz jaunajām filmām. Padomju laikā tiesības producentiem nepārgāja, un to arī pateica tiesas spriedums.

I. Romanova: – Es neesmu parakstījusi nevienu tādu līgumu, ar kuru es nodotu savas tiesības kinostudijai.

A. Rozenbergs: – Es arī ne. Padomju laikā bija noteikts likumā, kam bija autortiesības, neko nodot citiem nevarēja. Varbūt pēc pilnvaras atlīdzību varēja izņemt kāds cits, bet es nevienu tādu gadījumu neatceros. Bet te jau ir būtiska lieta, kur nereti sākas sajukums: ir ne tikai autortiesības, bet arī rīcības tiesības, ko šobrīd izmanto Rīgas kinostudija, kura tajā laikā faktiski nepastāvēja. Šobrīd jau faktiski ir strīds par rīcības tiesībām.

R. Pīks: – Es labprāt atgrieztos pie sākumiem.

Godmaņa valdības laikā, lai kino nebūtu tikai vēl viena struktūra pie Kultūras ministrijas, es ierosināju pēc franču modeļa izveidot Nacionālo kino centru. Autortiesību likuma arī vēl nebija. Radās jautājums, kam būs filmu rīcības tiesības. Es ierosināju, ka šīs tiesības būtu jānodod valstij, proti, NKC, jo tās ražotas valstij piederošā institūcijā, jo toreiz bija tāds laiks, kad katrs iedomājās, ka varēs pagrābt savu kopiju padusē un braukt pa pasauli un pelnīt. Godmanis pateica Zālamana lēmumu: par rīcības tiesībām pieņemsim speciālus Ministru kabineta noteikumus. Diemžēl tie tā arī netika pieņemti, tādēļ šis jautājums palika karājamies gaisā. Tiem, kuri privatizēja Rīgas kinostudiju, vispār neinteresēja filmas, viņus interesēja tikai vieta, bija pat doma nojaukt ēku un taisīt dzīvojamos kvartālus (tieši tā noticis Viļņā! – L. K.). Nu, kad kādam radusies vēlme ar filmām nopelnīt, jūs atsaucaties uz normu, kas tika ierakstīta likumos pašās padomju perioda beigās – ka Rīgas kinostudijai pieder rīcības tiesības.

A. Liberts: – To, ka šī Rīgas kinostudija ir visu padomju laika tiesību un pienākumu pārņēmēja, gan skaidri ir pateikusi pat Augstākā tiesa. Es gan nebiju pie privatizācijas, nopirku akcijas krietni vēlāk. Mēs dabūjām maksāt kompensācijas, tajā skaitā suņu sakostiem darbiniekiem. Pienākumi pārgāja tāpat kā tiesības. Un kā tad jūs tulkojat Likuma par autortiesībām un blakustiesībām spēkā stāšanās pantu, ka visas tiesības apspriežamas pēc tiem likumiem, kas ir bijuši līdz tam?

A. Rozenbergs: – Tad, kad taisīja veco Civillikumu, nebija prakses par to, kā pāriet no komunistiskas iekārtas atpakaļ uz kapitālistisku, tā ka tur ir savas modifikācijas. Kā jūs domājat, vai tad iestāde, kurā bija štata režisori, mākslinieki, operatori, ir tā pati, no kuras palikusi tikai administrācija, kam pagrabā stāv filmas? Tā taču nav viena un tā pati organizācija!

I. Rozenberga: – 1990. gadā, kad RK tika reorganizēta, tā faktiski kļuva par pakalpojumu sniedzēju fabriku, visi radošie darbinieki tika atlaisti, kolektīvā ietilpa dekorāciju strādnieki, atslēdznieki, tehniskais personāls. Vai tu uzskati, ka šāds uzņēmums bija autoru tiesību mantinieks?!

A. Liberts: – Tas ir pats galvenais filmas uzņemšanā! Šobrīd tiek uzskatīts, ka režisors, scenārija autors, mākslinieks inscenētājs ir tie, pateicoties kuriem top filma. Bet bez ražošanas tehniskās bāzes neko nav iespējams uzņemt.

L. Žurgina: – Te ir skaidri redzama neizpratne par autortiesībām. Liberta kungs, jūs neesat stāvējis pat klāt nevienai no tām filmām, par kuru tiesībām jūs tagad runājat un gribat uzurpēt. Pat jebkurš montāžists vai šoferis ir tiesīgāks par jums.

Streiča filmas ir Streiča, Rolanda Kalniņa ir Rolanda Kalniņa filmas, un Pieša filmas ir Pieša filmas. Var stāvēt producents ar vilcienu naudas un, ja nebūs šīs personības, tad nekāda filma neiznāks.

A. Liberts: – Bet vai tad arhitektam arī pienākas atlīdzība no ēkas nomas maksas?!

A. Rozenbergs: – Man ir pavisam īsa replika. Kāpēc jūs visu laiku sakāt, ka Rīgas kinostudijai pieder autortiesības? Tas ir kopiraits – jā, latviski abi šie termini tiek tulkoti kā autortiesības.

A. Liberts: – Jūs taču slēdzāt līgumus ar kinostudiju!

A. Rozenbergs: – Jā, taču mēs slēdzām līgumus par ražošanu. Autortiesības ir individuālas.

I. Kolmane: – Padomā tīri cilvēciski – daudzi no autoriem ir jau aizsaulē, daudzi vada ne tās vieglākās dienas. Kā salikt kopā to, ka mēs mīlam savus režisorus, un to, ka maksāt viņiem par filmu izmantošanu negribam?

A. Liberts: – Ja valsts nebūtu pārtraukusi sarunas, mēs šos jautājumus tagad jau mierīgi risinātu. Valsts sarunas pārtrauca, un tagad skaidrs, ka būs atkal kašķis uz desmit gadiem.

Kurš izdarīs nākamo gājienu?

– Strīds par filmu izmantošanas tiesībām ir nozīmīgs aspekts padomju filmu mantojuma jomā, bet vismaz tikpat svarīgs ir arī jautājums, kā šīs filmas turpmāk saglabāt, apsaimniekot un līdz lietotājam novest optimālā veidā?

A. Liberts: – Saglabātas filmas tiek ļoti labi, protams, oriģinālu Latvijā nemaz nav, izņemot dokumentālo filmu negatīvus, un tos gan vajadzētu skenēt. Kas attiecas uz ciparošanu – mēs piedāvājam valstij sadarboties, jo vienīgie tiekam klāt negatīviem. Valsts saka – nē, tas ir starpvalstu sarunu jautājums, mēs ciparosim, tagad tehnoloģijas ir tādas, ka pat oriģinālu nevajag, var kopēt, no kā gribam. Ziniet, kā izpaužas starpvalstu sarunas? Tās ir nevis sarunas, bet starpvalstu monologs. Valsts pārstāvji regulāri aizbrauc uz Krievijas Valsts filmu fondu pie Borodačeva (Krievijas Valsts filmu fonda ģenerāldirektors Nikolajs Borodačevs. – L. K.), viņš viņus pieklājīgi pieņem, uzklausa un saka: "Negatīvus neatdosim. Kopijas? Nāciet ar Rīgas kinostudijas atļauju, tad arī dabūsiet kopijas."

I. Kolmane: – Es gan domāju, mēs runājam ne tik daudz, kā tīri tehniski saglabāt, bet gan kā ievērot autoru tiesības. No AKKA/LAA viedokļa situācija ir amizanta, jo mums pēc tiesas sprieduma īsti nekas nemainās. Ir daļa autoru, kuri mums devuši atļauju izmantot savus darbus, un ir daļa – mazākā –, kuri nav. Līdz ar to lietotājam ir ļoti grūti sameklēt atļauju.

L. Žurgina: – Latvijas filmu kolekcija ir Latvijas nācijas kopējā vērtība. Audiovizuālā vēsture, vienalga, dokumentālais vai aktierkino, un pret to ir jāizturas ļoti nopietni, jo ir jau bijuši gadījumi, piemēram, kad Oļegs Vidovs – lai viņam vieglas smiltis! – aizbrauca uz ASV un aizveda līdzi "Sojuzmuļtfiļm" filmas, kuras tad pārdeva dažādām televīzijām. Tā notiek, kad šādas tiesības nonāk viena cilvēka rokās. Līdz ar to filmu izmantošanas tiesības vajadzētu tomēr pārvaldīt Nacionālajam kino centram vai Kinofotofonodokumentu arhīvam un Kino muzejam, kopīgi izveidojot nacionālo sinematēku. Tas, ka Rīgas kinostudija darbojas, izplata filmas Krievijā, – varbūt viņi to dara ļoti aktīvi un veiksmīgi, bet mēs to nezinām.

– Visi padomju laika režisori ir arī Rīgas kinostudijas akcionāri. Tas nozīmē, ka uzņēmums pat akcionāriem neatskaitās, kur un kādā apmērā filmas tiek izplatītas?

A. Liberts: – Pirmkārt, neviens nav prasījis, otrkārt, tas ir komercnoslēpums. Deviņus gadus mēs tiesājāmies ar valsti, mums nobloķēja kontu, tagad tikai atbloķējām. Tikai uz tāda pamata, ka parādījām valstij – starp citu, Kultūras ministrijai pieder ceturtā daļa akciju – līgumus. Valsts ieraudzīja summas un gribēja tās no mums piedzīt.

– Zane, kā no muzejnieka viedokļa būtu vislabāk rīkoties ar padomju kino fondu?

Z. Balčus: – Ideja par sinematēku nav svaiga, tā tikusi pausta jau iepriekš arī nopietnākā līmenī. Šķistu loģiski, ja Latvijā, tāpat kā daudzās citās valstīs, būtu viena institūcija, kura nodarbojas ar filmu mantojuma saglabāšanu, un tai piederētu arī tiesības rīkoties ar filmām, kuras tā glabā. Varam paskatīties apkārt Eiropā, to var saukt par fondu vai sinematēku, bet šādi veidojumi pastāv daudzviet. Patlaban atsevišķi darbojamies mēs, atsevišķi arhīvs, atsevišķi Kino centrs, bet ideāli, ja būtu šāds veidojums, kas ne tikai glabā filmas, bet arī restaurē tās un pēta. Ir rūpīgāk jādomā par padomju gadu filmu saglabāšanu, jo, laikam ritot, tās arvien vairāk iet bojā.

L. Žurgina: – Ja sadarbotos un apvienotos arhīvs un Kino muzejs, tas būtu loģisks risinājums, jo tad tiktu aprūpētas filmas, kurās ieviešas pelējums un kuras ne visas ir vienādi novērtētas šodien. Tiktu arī novērtēts, kādā stāvoklī ir negatīvi, kas visas šīs juridiskās kazuistikas dēļ ir apdraudēti.

– Liberta kungs, kas notiek ar Latvijas zelta kino fondu, ja jūs – nedod, Dievs, protams! – nomirstat vai arī jums apnīk šī ņemšanās, jūs pārdodat Rīgas kinostudiju un nākamais padomes priekšsēdētājs visu vienkārši pārdod vai aizver ciet?

A. Liberts: – Šis satraukums ir jau vismaz piecus gadus vecs. Vēl tad, kad kultūras ministre bija Helēna Demakova, sākām runāt par visām šīm lietām. Sākumā bija plāns noslēgt akcionāru līgumu, kurā šie jautājumi tiek atrisināti. Tad līdz Demakovai neizsitāmies, pēc tam viņa atzina, ka tā bijusi pietiekami liela kļūda. Protams, mēs saprotam, ka filmas ir mūsu kultūras mantojums un ka to vajadzētu risināt.

Pēdējās nedēļas laikā esam noslēguši vairākus līgumus par izplatīšanu. Tad, lūk, ne Vācija, ne Francija, ne Anglija neņems nekādu AKKA/LAA līgumu pretī.

– Tomēr Rīgas kinostudija ir tik laipna un šobrīd nevēršas pret, piemēram, Latvijas Televīziju, kurai ir līgums ar AKKA/LAA, ne pret citiem, kas rāda padomju laika filmas?

A. Liberts: – Šis laiks mums nav bijis viegls, esam risinājuši finansiālos jautājumus, visu laiku esam bijuši ievilkti kādā tiesvedībā – tiešām, tas nav vienkārši.

A. Rozenbergs: – Nemokieties, lūdzu, atsakieties!

A. Liberts: – Nekas, nekas, izturēsim. Patlaban mēs risinām problēmas ienākšanas secībā. Ne brīdi neesam atsaukuši savu priekšlikumu valstij sadarboties, bet, ja ar mums sadarboties negrib, neuzbāžamies. Uz gada beigām varēsim par to spriest vēlreiz, jo galu galā mums kaut kas jādara. Skaidrs, ka neviens nemainīs savu nostāju, vienīgais jautājums – kurš izdarīs nākamo gājienu?

I. Kolmane: – Runājot par tiem, kuriem ir vai nav laika nodarboties ar tiesvedību, mēs esam piemirsuši vēl vienu lielu grupu – blakustiesību īpašniekus, proti, izpildītājus, kam arī pienākas atlīdzība par viņu darba izmantojumu. Un, iespējams, vienkāršākais mehānisms, kā risināt padomju laika filmu pārvaldījumu, ir atrodams jau esošajos likumos. Jo likumā ierakstīta kolektīvā pārvaldījuma norma attiecībā uz padomju laikā tapušajiem mūzikas ierakstiem. Autortiesību likumā tādu pašu punktu varētu ielikt arī par filmām.

I. Pētersone: – Mēs jau esam sākuši sarunas ar autoriem un ierosinājuši paredzēt obligāto kolektīvo pārvaldījumu arī uz padomju laika filmām – tādā gadījumā kolektīvā pārvaldījuma organizācija (piemēram, AKKA/LAA) pārstāvētu gan dzīvos autorus, gan arī tos, kuri nav zināmi vai jau miruši un ir viņu mantinieki. Tad filmu lietotāji zinātu, ka viņiem jāizņem licence, kur un kā viņi to var izdarīt.

***

uzziņa

Kas notiks tālāk?

Kultūras ministrija un Latvijas Kinematogrāfistu savienība izstrādā priekšlikumus autortiesību kolektīvā pārvaldījuma modelim.

Patlaban top jauna Eiropas direktīva par autortiesībām vienotā digitālajā tirgū, ko vajadzēs iestrādāt Latvijas likumos.

Ticams, rudenī tiks atvērts grozījumiem Autortiesību likums, kurā tad varētu parādīties arī sadaļa saistībā ar Latvijā padomju laikā tapušajām filmām.

***

FAKTI

Rīgas kinostudija dibināta 1940. gadā kā Rīgas mākslas filmu kinostudija, plaši zināmo nosaukumu ieguvusi 1958. gadā.

Rīgas kinostudijā tapušas aptuveni 5000 dažādu žanru filmas, no kurām 4949 glabājas Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvā.

Augstākās tiesas 31. janvāra lēmums attiecas uz 973 filmām.

***

viedoklis

Sandis Voldiņš, Kultūras ministrijas valsts sekretārs: "Trīspusējas sarunas (Kultūras ministrija, Rīgas kinostudija un Latvijas Kinematogrāfistu savienība) notika pirms vairākiem gadiem ar mērķi atrast visām pusēm pieņemamu tiesību piederības un apsaimniekošanas modeli. Kaut arī par dažiem aspektiem puses bija vienisprātis, tomēr sarunās nebija iespējams panākt vienošanos par būtiskāko jautājumu – pašu autortiesību piederību. Rīgas kinostudija strikti turējās pie tā, ka visas tiesības pieder tai. Līdz ar to sarunas uz priekšu nevirzījās un tika pieņemts lēmums turpināt tiesvedību.