Latvijas alus acu apmānīšanai

Latvijā ir vismaz 47 uzņēmumi, kas nodarbojas ar alus darīšanu. 2016. gadā kopumā Latvijā patēriņam nodoti 15,089 miljoni dekalitru alus, Latvijā saražoti 7,395 miljoni dekalitru alus.

Alu Latvijā brūvē no vietējā ūdens un daļēji arī iesala, apiņi un raugs – no ārvalstīm

Jāņos gribat dzert tīru Latvijas alu? Nopirkt miestiņu, kas tapis mūsu valstī un tikai no vietējām izejvielām? Tas faktiski nav iespējams – brūveri, kas alu ražo rūpnieciskos apjomos, izejvielas importē. Latvijas alu ir ļoti grūti definēt, jo mūsu valstī uz vietas iespējams iegūt tikai mazu daļu alus izejvielu – iesalu un ūdeni. Mājbrūvētājs Jānis Rudzītis gan norāda: "Uzskatu, ka izejvielām nav jānosaka, vai alus ir Latvijas vai nav. Par Latvijas alu varētu dēvēt "Labieša" eilu ar pļavu puķēm vai "Užavas" lāgeri. Abi ir te ražoti un izstrādāti. Protams, Eiropas Komisijā tādus patentēt nevarēsim. Taču gandrīz nekur pasaulē alu nemēģina ģeogrāfiski patentēt. Alus nav kā šampanietis vai konjaks."

No kurienes tad ir Latvijas alus brūvēšanā izmantotais iesals un apiņi? Alus brūvēšanai daudzi iesalu lielākoties iepērk tepat Latvijā – graudaudzētāju kooperatīva "Latraps" iesalnīcā Staļģenē. Daugavpilī ir vēl viena iesalnīca, taču tā ir neliela. Drīz savu iesalnīcu būvēs arī "Tērvetes" alus ražotāji. Taču apiņus Latvijā izaudzēt varbūt arī var, bet ne pārāk kvalitatīvus – apiņi būs bez garšas un aromāta. Akūti pietrūkst saules.

"Šis alutiņš ir mūsu pašu, ko brūvējuši latvieši!" cik šī dziesma atbilst patiesībai? Cik no Latvijas alus darītavu šķirnēm gatavo Latvijā, cik – ārzemēs? Cik Latvijā darītajā alū ir vietējo izejvielu?

Mājbrūvētājs Jānis Rudzītis, kura "Indie Jānis" alus sērija jau pavisam drīz ieraudzīs dienasgaismu, zina teikt, ka Latvijā daudzas alus darītavas grēko, izmantojot mārketinga trikus bez seguma. "Piemēram, "Lāčplēša" alum ("Cido" grupa) nav nekāda sakara ar Lielvārdi, kuras vārdu izmanto pārdošanai. Kad kolhozs juka un bruka, viņi nopirka preču zīmi. Tā ir normāla prakse, kas notiek visā pasaulē, taču jāsaprot, ka stāsti par to, ka alus šķirne un garša ceļojusi cauri gadsimtiem, ir pilnīga pasaka," stāsta Jānis.

Viens no alus darītavas "Labietis" alus brūvētājiem Reinis Pļaviņš savukārt sacīja, ka katrai alus darītavai ir brīva izvēle, uz kādām vērtībām balstīt savu tirgvedības plānu. "Meliem interneta laikmetā vairs nav pat īsu kāju – tie knapi rāpo. Cits jautājums, vai patērētājam rūp, kur tieši ir ražots alus. Uzskatu, ka izglītotam un maksātspējīgam klientam tas ir svarīgi un viņš agrāk vai vēlāk sāks izvairīties no darītavām, kas melo," piebilda alus brūveris.

Vācu, čehu un citu alu mikslis

Latvijas alu ir ļoti grūti definēt, jo mūsu valstī uz vietas iespējams iegūt tikai mazu daļu alus izejvielu – iesalu un ūdeni. "Uzskatu, ka izejvielām nav jānosaka, vai alus ir Latvijas vai nav. Par Latvijas alu varētu dēvēt "Labieša" eilu ar pļavu puķēm vai "Užavas" lāgeri. Abi ir te ražoti un izstrādāti. Protams, Eiropas Komisijā tādus patentēt nevarēsim. Taču gandrīz nekur pasaulē alu nemēģina ģeogrāfiski patentēt. Alus nav kā šampanietis vai konjaks," norāda Jānis Rudzītis.

Tomēr tas nenozīmē, ka pasaulē ar alu nevar gana tālu izskandināt valsts vārdu. "Igaunijas mazajiem brūžiem jau izdevies izaugt par lieliem uzņēmumiem ar stabilu eksportu. Igauņu alu Eiropā pazīst. Latvijas alu nezina. Tas panākts ar novatorisku un mūsdienīgu pieeju, attieksmi, nevis domāšanu par leģendām, par senigauņu alu. Latvijā līdzīgi un kvalitatīvi strādā tikai "Labietis", kas nesen parādījies lielo veikalu ķēžu plauktos un kam varētu izdoties ielauzties arī eksporta tirgū," uzskata J. Rudzītis.

Neskaitot dažus tehnoloģiskus jauninājumus, kuri laika gaitā attīstījušies, pēdējos tūkstošos gadu alus brūvēšanā nekas būtisks nav mainījies. "Alus joprojām ir raudzēts dzēriens no izejvielām, kas ir pieejamas tuvu katlam. Nevajadzētu arī aizmirst, ka, piemēram, apiņus Latvijā ieveda no Viduseiropas, sākot ar 17. gadsimtu," piebilst Reinis Pļaviņš.

Latvijā tikai ūdens un daļa iesala

No kurienes tad ir Latvijas alus brūvēšanā izmantotais iesals un apiņi? Kā pastāstīja "Aldara" alus someljē Andris Rasiņš, "Aldara" alus brūvēšanai iesalu lielākoties iepērk tepat Latvijā – graudaudzētāju kooperatīva "Latraps" iesalnīcā Staļģenē. Daugavpilī ir vēl viena iesalnīca, taču tā ir neliela. Drīz savu iesalnīcu būvēs arī "Tērvetes" alus ražotāji.

J. Rudzītis uzsvēra, ka "Latrapa" iesalu izmanto lielākā daļa Latvijas brūžu. Ne kā vienīgo piegādātāju, taču vismaz viena alus garša ar "Latrapa" iesalu ir ļoti daudziem. Izrādās, iesala izvēle ir gana nozīmīgs lēmums ne tikai garšas dēļ. "Atšķiras ne tikai garša, bet arī cukura efektivitāte, olbaltumvielu procents un citi rādītāji," norāda alus eksperts.

"Latrapa" iesalnīcas ražošanas nodaļas vadītāja Ilona DabiņaBicka sacīja, ka Staļģenē ražotais iesals ir populārs, taču varētu būt pieprasītāks. "Dažiem nepatīk cena, daži vienkārši negrib neko mainīt, jo domā, ka mainīsies garša. Citiem mēs vienkārši nespējam piegādāt vajadzīgos apjomus. Taču ir tādi, kas ar mums strādā jau no pašiem pirmsākumiem un visi esam apmierināti. Sadarbojamies gan ar "Aldari", gan "Brāli", gan "Brenguļu" alu, arī pavisam mazie "Malduguns", "Labietis" u. c. ir mūsu klienti," atklāja "Latrapa" pārstāve.

Aicina selekcionēt vietējās apiņu šķirnes

Ar apiņiem ir cits stāsts. J. Rudzītis pastāstīja, ka izaudzēt Latvijā apiņus var, bet ne gluži kvalitatīvus – raža var sanākt, taču nebūs ne aromāta, ne garšas. Akūti pietrūkst saules. Tam piekrīt arī A. Rasiņš. Turklāt apiņi esot pietiekami lēti, tāpēc neatmaksājas celt lielas siltumnīcas, nodrošinot apiņiem piemērotus apstākļus. Kilograms smaržīgu amerikāņu apiņu ‘Citra’, ‘Amarillo’, ‘Mosaic’ maksā apmēram 40 eiro kilogramā. Parastos apiņus, kas ir bez aromāta un dod tikai rūgtumu un ir domāti lāgeriem, audzēt nav jēgas, jo to cena tirgū ir 10 eiro kilogramā. Uz tonnu alus nepieciešams kilograms vai pat puskilograms apiņu. "Vai par 5 eiro uz tonnu alus ir vērts bojāt nervus, cenšoties mūsu nepiemērotajos klimatiskajos apstākļos izaudzēt vietējos apiņus?" jautā J. Rudzītis.

Tā, piemēram, "Labieša" alus brūvēšanai tiek izmantoti apiņi no Čehijas, Lielbritānijas, Francijas, ASV, Jaunzēlandes un Austrālijas. Vēl ļoti populāra apiņu audzētājvalsts ir Vācija.

Apiņus var audzēt Latvijā, taču pagaidām to neviens nav uzņēmies, bet mums tam pagaidām nav laika. Lielajos apiņu reģionos ir unikāls augsnes sastāvs un klimata savienojums, kas ļauj audzēt konkrētas apiņu šķirnes. "Mēs būtu ar mieru piešķirt līdzekļus selekcijas darbam, kas ļautu atrast labas garšas apini, kas ir piemērots tieši Latvijas apstākļiem, taču pagaidām garšas un kvalitātes jomā Latvijas meža apiņi ir aptuveni tikpat konkurētspējīgi kā moskvičs ar "Volvo"," piebilst "Labieša" ražotājs.

"Aldaris" apiņus lielākoties iepērk no Vācijas un Čehijas. Eksperimentālā kārtā uzņēmums izmanto apmēram 15 dažādas apiņu šķirnes, no kurām daļa importēta arī no ASV, Jaunzēlandes, Austrālijas. "Šīs valstis izceļas ar jaunu

apiņu šķirņu radīšanu, kas alum sniedz interesantāku, nepierastāku un oriģinālāku garšu," sacīja alus someljē.

Grib atrast vietējo mājas raugu

Alus tapšanā nepieciešams arī raugs. Aldari gadsimtu gaitā ir selekcionējuši sev derīgas rauga ciltis, kuras katrā reģionā nedaudz atšķiras. "Līdz ar tīra rauga tirdzniecības sākumu 19. gs. beigās Latvijā ir pazudis "senču raugs". Šogad mēs mēģināsim atrast kādu pēctecīgu mājas aldari, kurš sen izmanto vienu un to pašu "mājas raugu", kuru aizsūtīsim uz Norvēģiju, lai to klasificē un saglabā pasaules alus raugu bankā. Pēc tam šo raugu pavairosim un par brīvu piedāvāsim darītavām Latvijā," pastāstīja R. Pļaviņš.

Senlatvija meklējama Lietuvā

Kuras alus darītavas varam saukt par Latvijā ražojošām? No veikalu plauktos pārstāvētajiem alus ražotājiem visvairāk alu citviet ražo "Cido" grupa, kura Lietuvā pilda gan "Lielvārdes", gan "Staburaga", gan "Lāčplēša" u. c. stiklotos un "bundžotos" alus veidus. Liepājas ražotnē pildot vien dažas šķirnes PET pudelēs.

Mazu daļu Latvijā ražo arī "Aldaris", taču ir kāda būtiska nianse. Ārvalstīs ar "Aldara" vārdu pilda lētā gala alu, kamēr "Aldara" vēsturiskajā darītavā Tvaika ielā brūvē "Mežpils" sēriju, kā arī dārgā gala alu – t. s. "craft" līniju (piemēram, "Pūķa pienu", "Laumiņas skūpstu" u. c.).

Trešais lielais ražotājs "Cēsu alus" faktiski visu brūvē tepat mūsmājās Cēsīs, taču nevajadzētu brīnīties, plauktos redzot "Cēsu alus" produktu ar izcelsmes valsti Igauniju vai Lietuvu, kur bāzējas "Cēsu alus" īpašnieku – somu "Olvi group" – divas citas darītavas, kuras abas lielākas par "Cēsīm".

No Latvijā nopērkamajiem aliem Lietuvā pilda "Miķeļa" alu (izņemot izlejamo), taču tikai tāpēc, ka uzņēmumam trūkst savu pildīšanas ierīču. Tāpat Lietuvā pildoties "Lennewarden", kuri drīzumā gan bāzēsies Lielvārdē, kur visu darīšot paši.

Arī veikalu plauktos esošais "Senlatviešu" alus ir lietuviešu izcelsmes. "Alus aprindās Lietuvu esam sākuši saukt par "Senlatviju"," smej J. Rudzītis. "Bet te ir stāsts arī par principu – "Malduguns" vai kāds cits mazais nekad nepildīs Lietuvā, jo viņiem ir svarīgi saglabāt savu rokrakstu, garšu un vietu," piebilst brūveris. Šobrīd lielākā cīņa lielajiem brūžiem notiek premium segmentā, jo tā esot vienīgā ienesīgā kategorija. "Šajā klasē pārliecinošās pozīcijās ir "Valmiermuiža".

***

Alus Latvijā: dzeram mazāk

Latvijā ir vismaz 47 uzņēmumi, kas nodarbojas ar alus darīšanu. "Cido grupa", "Cēsu alus" un "Tērvetes alus" ir lielās darītavas. Pārējās ir mazās darītavas. Arī "Aldaris" pērn mainījis alus darītavas statusu, kļūstot par mazo alus darītavu.

Pērn Latvijā saražoti 7,395 miljoni dekalitru alus, kas ir par 13,66% mazāk nekā 2015. gadā, un ievesti 8,693 miljoni dekalitru alus, kas ir par 10,66% vairāk nekā gadu iepriekš.

2016. gadā kopumā Latvijā patēriņam nodoti 15,089 miljoni dekalitru alus, kas ir par 1% mazāk nekā gadu iepriekš, un izvesti 1,03 miljoni dekalitri alus, kas ir par 7,08% mazāk nekā gadu iepriekš.