Rīga 19°C, skaidrs, bez nokrišņiem, A vējš 4m/s
Piektdiena, 2024. gada 03. maijs 11:24
Vārda dienas: Gints, Uvis
Sociālpsihologs Ivars Austers: "Latvijas cilvēku uzvedībā iesakņojusies norma neiesaistīties ir sašūpojusies."
Desmit dienas Liepājā pazudušo Ivanu meklēja vairāki tūkstoši brīvprātīgo un operatīvo darbinieku no atbildīgajiem dienestiem. Šai laikā daudzi sociālajos tīklos centās izprast notikušā cēloņus un meklēt vainīgos, tomēr visa Latvija izmisīgi sekoja līdzi katrai jaunākajai ziņai par šo gadījumu, cerot uz laimīgu atrisinājumu, taču diemžēl otrdienas vakarā graujošā vēsts... Mazais Ivans atrasts Dubeņu meža brikšņos bez dzīvības pazīmēm. Policija norāda, ka, visticamāk, pareiza bijusi policijas iepriekš izvirzītā versija par to, ka bērns varētu būt klīdis viens un apmaldījies. Iespējams, nosalis… Lai gūtu pilnīgu apstiprinājumu tam, tiks nozīmēta ekspertīze.
Šis notikums satricinājis visu sabiedrību, vienlaikus izgaismojot lietas, kas būtu maināmas, lai kas līdzīgs vairs nekad neatkārtotos. "Zēns pārvietojās viens pa ielām un ar sabiedrisko transportu, un neviens sabiedrības loceklis nepievērsa tam uzmanību. Tajā pašā laikā, kad zēns jau pazudis, cita sabiedrības daļa izteikti aktīvi cenšas palīdzēt puikas atrašanā. Šī robežšķirtne ir ļoti kontrastējoša," teic Kriminoloģisko pētījumu centra vadītājs Andrejs Vilks, uzsverot, ka tas skaidrojams ar Latvijas sabiedrības noslāņošanos, līdz ar to veicinot dažādu vērtību uztveri sabiedrībā un pieejas problēmu saskatīšanā attiecībā arī uz bērniem. Vaicāju speciālistiem, ko mēs kā sabiedrība varam mācīties no šā gadījuma? Viedokļi par to, vai institūcijām būtu stingrāk jākontrolē riska ģimenes, ir atšķirīgi. Taču vienots viedoklis izskan, ka Latvijas sabiedrībā ir aktuāla līdzcilvēku neiesaistīšanās problēma. Un ka šis konkrētais Liepājas gadījums būs mums kā mācībstunda. "Manuprāt, nevienai sociālajai kampaņai nebūs tik dziļas ietekmes uz mūsu apziņu, kāda ir šim reālajam gadījumam," saka psiholoģe Daina Žurilo.
***
"Latvijas Avīze" vaicāja speciālistiem, ko mēs kā sabiedrība varam mācīties no Liepājas gadījuma
Cilvēks skatās, ko darīs citi
Ivars Austers,
sociālpsihologs
Nesen veicāt pētījumu Baltijas valstīs, kas atklāja, ka baltiešiem palīdzēšana citiem rada diskomfortu, tāpat secinājāt, ka arī lūgt palīdzību mums ir grūti. Vai tas zināmā mērā sasaucas ar šo nelaimīgo gadījumu, kas notika ar piecgadīgo puisēnu?
Domāju, ka jā. Stāsts ir par līdzcilvēku neiesaistīšanos jeb tā saucamo blakus stāvētāju efektu. Cilvēki paradoksālā kārtā var saskatīt, ka kaut kas īsti nav kārtībā, bet, vai viņi iesaistīsies vai ne, palīdzēs vai ne, atkarīgs no tā, kā ir uzbūvēta situācija, respektīvi, vai viņi ir vieni paši vai arī tur ir vēl kāds. Jo vairāk cilvēku ir klātesoši, jo mazāka ir varbūtība, ka kāds kaut ko darīs un palīdzēs. Cilvēks redz, ka kaut kas nav kārtībā, bet īsti nezina, kā rīkoties, jo viņam nav pieredzes ar līdzīgiem notikumiem, tāpēc viņš skatās, ko darīs citi. Bet, tā kā citi jūtas un domā diezgan līdzīgi, tad iznāk, ka viens uz otru skatās un domā, ka tas ir normāli – neko nedarīt. Galu galā neviens neko neizdara. Pēc medijos paustās informācijas noprotams, ka šis gadījums bijis tieši šāds – publiskās situācijās cilvēki nav pievērsuši uzmanību. Gan jau pamanīja, bet, tā kā nav gatavi priekšraksti, kā īsti rīkoties, visticamāk, rīcība nesekoja. Domāju, ka, ja situācija būtu bijusi, ka autobusā bez zēna atrastos tikai vēl viens cilvēks, iespēja, ka viņš tomēr būtu uzrunājis vientuļo bērnu vai painteresējies, kāpēc viņš ir viens, būtu krietni vien lielāka.
Šāda neiesaistīšanās, vienaldzība raksturīga tieši Latvijā dzīvojošiem?
Nē, tas ir visai Rietumu sabiedrībai raksturīgs uzvedības fenomens. Kas varētu Latviju atšķirt šajā ziņā – cilvēkiem nav prātā gatavas shēmas vai plāni, kuriem sekot šādos vai līdzīgos brīžos. Ja redzu, ka bērns ir viens pats situācijā un vidē, kur viņam nevajadzētu būt, tad viņam paprasu. Ja negūstu atbildi vai skaidrību, tad iesaistu atbildīgos dienestus. Te droši vien uzdevums medijiem – par to runāt, informēt, iemācīt cilvēkiem, kā rīkoties. Iespējams, tad tas iesēdīsies cilvēku prātos, kļūs par normu. Vienlaikus jāsaprot, ka cilvēki zināmā mērā baidās iesaistīties, jo saglabājies stereotips – ko es te tagad mazam bērnam uzbāzīšos, ko par mani padomās, man pēc tam pārmetīs, un vispār – gan jau, ka viss ir kārtībā. Droši vien vairākumā gadījumu jau nekas nenotiek, bet tai nevajadzētu būt uzvedības normai.
Vai būtu nepieciešama stingrāka dienestu uzraudzība?
Patiesība ir kaut kur pa vidu. Mums pašiem citam citu vairāk jāpieskata, un pietiekami aktīvai jābūt arī pieskatīšanai no valsts puses. Lai cik tas viss būtu skumji, no kļūdām cilvēki mācās – un šī mums katram ir mācībstunda. Iesakņojusies norma neiesaistīties šobrīd ir sašūpojusies.
Ar uzraudzību nedrīkst pārspīlēt
Olga Podžuna,
Valsts policijas Prevencijas vadības nodaļas vecākā inspektore
Medijos bieži lasām ziņas par bērniem, kas izņemti no ģimenēm, jo apstākļi bijuši briesmīgi, par pazudušiem, noklīdušiem bērniem… Vai sliktas lietas ar bērniem Latvijā notiek biežāk?
Jau gadiem bērni daudz cieš no mantiskiem nodarījumiem. Pieaug arī gadījumu skaits, kad bērni cieš no dzimumnoziegumiem. No vardarbības bērni aizvien vairāk cieš ģimenēs, mazāk skolās.
Ko sabiedrībai mācīties no šā traģiskā gadījuma Liepājā?
Šādi gadījumi nav bieži sastopami, tāpēc ir tikai loģisks cilvēku sašutums. Visiem ir sāpīgi par to domāt un runāt, visi grib saprast, kā tas varēja notikt, kāpēc cilvēki bija tik vienaldzīgi. Domāju, ka vajadzētu uz brīdi apstāties un padomāt, kā dzīvojam – nedomāt tikai par sevi un savu dzīvi, bet arī paskatīties apkārt. Nevar būt tā, ka piecgadīgs bērns staigā apkārt viens, jo viņam tas patīk. Tas nav normāli, jo arī likums paredz, ka bērni līdz septiņu gadu vecumam nedrīkst atrasties bez pieaugušo uzraudzības. Jautā arī, kāpēc kaimiņi jau iepriekš neziņoja, ja reiz jau iepriekš bērns mēdzis klaiņot.
Teorētiski daudzi zina, ka būtu jāiesaistās – jāuzrunā vientuļu bērnu, taču tik pat labi kāds to var izmantot
ļaunprātīgi?
Jā, mēs mācām bērnus, ka nedrīkst runāt ar svešiniekiem, nedrīkst kāpt svešās mašīnās. Protams, šī ir strīdīga situācija. Taču vienlaikus viņiem stāstām, kur var piezvanīt krīzes situācijā, kādiem cilvēkiem labāk lūgt palīdzību, piemēram, cilvēkam formā – apsargam, policistam vai sievietei ar bērnu, kas varētu būt drošāki personāži. Arī sabiedrība ne tik ļoti uzticas institūcijām, tāpēc nesaredz jēgu ziņot, iespējams, paļaujas uz veiksmi un cer, ka gan jau viss tāpat beigsies labi. Taču, ja redzam uz ielas mazu bērnu vienu pašu, tomēr labāk lieku reizi piezvanīt policijai un pārliecināties, ka viss ir kārtībā. Preventīvās pārrunas ar bērniem notiek visu gadu visā Latvijā, tiek izstrādāti informatīvi materiāli, taču, lai ieaudzinātu šos principus, iespējams, paies gadi.
Vai nevajadzētu riska ģimeņu stingrāku kontroli?
Iespējams, taču arī ar uzraudzību nedrīkst pārspīlēt, jo bērni ir dažādi un arī sadzīves situācijas, tāpēc varam nonākt otrā galējībā, kad bērnu no ģimenes izņem, jo vecāks uz viņu, piemēram, pacēlis balsi. Turklāt daudzkārt pieredzēts, ka no ģimenēm izņemtie bērni, neraugoties uz dažādām atkarībām un citām sociālām problēmām, vēlas tomēr būt ar savu mammu un tēti. Masveidā sākot izņemt bērnus no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm un ievietojot institūcijās, varam panākt, ka bērns neuzticēsies nevienam.
Latvijā patiešām esam ļoti vienaldzīgi
Daina Žurilo,
bērnu, ģimenes psiholoģe, praktizē skolā
Kāpēc, jūsuprāt, notika šī traģēdija?
Sabiedriskā doma veido iekšējo patiesību. Un piekrītu plaši izskanējušajai domai, ka mēs Latvijā patiešām esam ļoti vienaldzīgi. Citviet pasaulē cilvēki tomēr aktīvāk reaģē, pamanot citu nelaimi, strīdus, kautiņus, arī vientuļus bērnus. Mēs Latvijā ļoti cīnāmies ar sekām, kas notiek ģimenēs. Nelabvēlīgās ģimenes, sociālie dienesti, bērnus izņem. Manuprāt, jāsāk domāt par pašu sakni – kas notiek ar ģimenēm, kā tās tiek veidotas. Ģimenēm jādod iespēju vairāk sagatavoties laulībām un savstarpējām attiecībām. Diemžēl, manuprāt, izaugs vesela paaudze, kura nesaprot, kā veidot savstarpējās attiecības ģimenē, kā runāt savā starpā, kā tās nostiprināt, ko darīt krīzes situācijā. Ir ļoti daudz šķirtās ģimenes, un bērni paliek vientuļi un nemīlēti, jo, ja cilvēks cīnās ar pilnīgi citām lietām, tad bērns paliek novārtā. Katrā sociālajā slānī bēdas tiek lāpītas citā veidā – vieni dzer, otri tiesājas un manipulē ar bērnu.
Vai Latvijā būtu ieviešama daudz stingrāka bērnu uzraudzība no institūciju puses?
Arī tas ir slazds, jo tad sabiedrība dzīvos bailēs – vai tikai negribot nepārkāps kādas normas. Mēs dzīvojam lietotāju sabiedrībā – arī bērni to var ļaunprātīgi izmantot, lai panāktu savu. Ir jāveido vērtību hierarhija. Vecākiem jārunā gan savā starpā, gan ar bērniem, lai mēs būtu gatavi vairāk atdot nekā sagaidīt. Institūcijām gluži vienkārši savā starpā jāsadarbojas. Diemžēl šobrīd nereti katrs savu skrūvīti skrūvē, bet kopējā mehānismā kaut kas nobuksē.
Kā izskaust sabiedrības vienaldzību?
To masveidā panākt ļoti grūti. Katram pašam jāpārdomā viss, kas mūs tā līdz sirds dziļumiem satricinājis – kā es rīkojos, vai es tiešām stāvu malā un skatos. Katram iekšēji jāpieņem kādi lēmumi – nebūt tik kūtram, bailīgam, kļūt drosmīgākam. Manuprāt, nevienai sociālajai kampaņai nebūs tik dziļas ietekmes uz mūsu apziņu, kāda ir šim reālajam gadījumam. Mums katram iekšā ir tas termometrs, kas rada sajūtu, ka kaut kas nav riktīgi. Šo sajūtu nevajag apslāpēt. Lai labāk izvērtētu situāciju, jādomā personīgi – ja tas būtu mans bērns, mazbērns vai radu bērns, kā es rīkotos.
Vai Latvijas nomalē, laukos dzīvojoši attiecībā pret šādiem gadījumiem nav pat apdraudētāki nekā pilsētnieki?
Jā, pieļauju, ka, biežāk sastopoties ar sociālo nelabvēlību, notrulinās gan apkārtējie iedzīvotāji, gan speciālisti, kas tur praktizē. Dzīve rit, un, kamēr nekas traģisks nenotiek, iespējams, pat reizēm piever uz kaut kādām lietām acis.
Par katru aizdomīgu gadījumu jāziņo
Inguna Ebela,
organizācijas "Glābiet bērnus!" vadītāja
Kāpēc varēja rasties šāda situācija?
Medijos par šo gadījumu taisnojas nabaga policisti, bet problēma patiesībā ir mūsos pašos, kā arī sociālajos dienestos un bāriņtiesās, kam būtu jāuzpasē šīs ģimenes un bērni. Daudzi cilvēki kaut ko grib darīt un palīdzēt, bet atduras pretrunā. No vienas puses, bērns nedrīkst runāt ar svešinieku – cilvēks no malas it kā nedrīkst izjautāt šo bērnu. No otras puses, cilvēkam ir atbildība ziņot par jebkuru aizdomīgu gadījumu. Taču joprojām nav viena skaidra algoritma, kur un kā ziņot. Cilvēki zvana mums un teic, ka dienesti neliekoties ne zinis par viņu norādījumiem, ka bērni ir nepieskatīti, nepaēduši, slikti apģērbti, klaiņo riņķī. Laukos reizēm nekas nenotiek, jo dienestos strādā ģimenes, radi vai draugi. Uzskatu, ka dienestiem vajag daudz vairāk resursu, jo patlaban viss liecina, ka viņi fiziski nespēj visu izkontrolēt.
Kādu saredzat risinājumu?
Domāju, ka jātiecas uz lielāku kontroli. Ja bērns tiek atstāts viens bez uzraudzības, tad viņš jānogādā iecirknī. Tas, iespējams, ļaus atklāt virkni citu problēmu. Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai būtu jānodarbojas ar stratēģisku plānošanu, kā labāk un veiksmīgāk risināt šos gadījumus. Tagad daudz uzmanības tiek veltīts sistēmas bērniem, bet tie, kas atrodas nelabvēlīgās ģimenēs, arī būtībā ir sistēmas bērni, jo pakļauti riskam. Es, būdama ārste, teikšu, ka labāk jebkuras sāpes vēderā neignorēt, jo tām var būt letālas sekas. Tieši tas pats attiecas uz šādiem sociāliem gadījumiem – vajadzētu par katru aizdomīgu gadījumu ziņot. Taču valsts uzdevums ir nodrošināt, ka cilvēki zina, kam ziņot, un ka no tā būs kāda atdeve.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003