Vasaras balagāni teātra direktorus rosina domāt par kvalitatīviem megaizklaides projektiem teātros
Cik teātra režisori ir ieinteresēti latviešu darbos; kā teātrim dzīvot arvien lielākas spriedzes apstākļos un cik tālu līdz situācijai, kad teātri varētu domāt tikai par mākslinieciskām kvalitātēm? Par šiem it sevišķi jaunās teātra sezonas ieskaņā aktuālajiem jautājumiem "LA" pielikuma "Kultūrzīmes" organizētajā diskusijā redakcijā diskutēja Latvijas teātru vadītāji. "Latvijā ir ļoti augsta līmeņa teātris – par to esmu pārliecinājies, daudz ko redzot pasaulē, – un mums nav savā starpā jāsacenšas un jākonkurē, bet jādomā, lai labi, kvalitatīvi strādātu ar interesantām idejām. Lielākā problēma ir tā, ka mēs par tām nevaram domāt, jo vēl arvien esam spiesti pelnīt naudu, lai visi kopā kaut kā izdzīvotu. [..] Par veselības nozares problēmām mūsu sabiedrībā var runāt skaļi, bet kultūra galvu nedrīkst pacelt. Ierēdņiem liekas: ak Dievs, lai tie, kas vēlas, dzied, dejo un spēlē teātri. Bet tie, kuri to visu nodrošina, ir kā tādi ļaunie naudas "izsitēji". Jā, ir mākslas darbi, kas veidojušies nabadzībā, taču mākslinieks izsalcis var būt kādu laiku un nevis mūžīgi. Liela problēma ir arī tas, ka Latvijā teātra cienītāju auditorija ir maza un līdz ar to tās labās lietas mēs nevaram ilgi spēlēt," teātru problēmas atgādināja Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis. "Teātri regulāri apmeklē 20 procenti Latvijas iedzīvotāju. Līdz ar to allaž vajag iestudēt arvien jaunas un jaunas izrādes. Teātrim kopumā un skatuves māksliniekiem tas rada milzu slodzi," piebilst Dailes teātra direktors Andris Vītols. "Mēs joprojām spēlējam uz spēku izsīkšanas robežas. Un, ja mēs to varam, tad valdībā liekas, ka viss kārtībā – viņi var! 365 dienās nospēlējam 560 izrādes..." saka O. Rubenis.
Vasaras balagāni rosina domāt par kvalitatīviem mega izklaides projektiem teātros
Cik teātra režisori ir ieinteresēti latviešu darbos; kā teātrim dzīvot arvien lielākas spriedzes apstākļos un cik tālu līdz situācijai, kad teātri varētu domāt tikai par mākslinieciskām kvalitātēm? Par šiem it sevišķi jaunās teātra sezonas ieskaņā aktuālajiem jautājumiem "Kultūrzīmju" redakcijā diskutēja Valmieras teātra direktore EVITA SNIEDZE, Daugavpils teātra direktors un mākslinieciskais vadītājs OĻEGS ŠAPOŠŅIKOVS, Liepājas teātra direktors HERBERTS LAUKŠTEINS, Dailes teātra direktors ANDRIS VĪTOLS un Nacionālā teātra direktors OJĀRS RUBENIS. Diskusiju vadīja "LA" žurnāliste Vita Krauja.
Latvieši ir mentāli atšķirīgi?
– Tā kā šī sezona jau puspavērtās Latvijas valsts simtgades durvīs, vietā vaicājums, vai režisoru ieinteresētība ar latviešiem runāt par latviešiem ir gana pietiekama?
Evita Sniedze: – Man liekas, tas ir visu laiku mākslīgi kultivēts jautājums. Kāpēc lai par latviešiem nerunātu arī ar kāda pasaules klasiķa lugu? Kāpēc lai Šekspīra "Hamlets" nebūtu par šodienas Latviju, kur visi plūcas par varu, izzog valsti un tad atnāk kāds cits no malas un to visu paņem? Piemēram, Viestura Kairiša izrāde "Baladīna", kas ir nacionāli romantiska drāma par valsts dibināšanu, ir absolūta viņa paša izvēle iet Raiņa–Vāgnera virzienā.
– Jautājumu saistīju kontekstā ar šajā sezonā Valmierā ieplānoto "Dievs. Daba. Darbs", "Vidzemes stāstiem un novelēm"…
– Jā, un mums šajā sezonā ir arī "Lūcis", no iepriekšējās – "Spēlmaņu naktij" nominētā izrāde "Pazudušais dēls"... Es joprojām esmu pārliecināta, ka neviens labs latviešu autora darbs nepaliek neiestudēts, jo skatītāji ļoti gaida latviešu oriģināldarbus, savukārt atlaides kvalitātei nevajadzētu dot tikai tāpēc, ka latviešu darbs.
Oļegs Šapošņikovs:
– Jebkurš Latvijā iestudēts darbs ir par latviešiem. Un pat ārzemju režisors (ja viņš izmanto 21. gs. iestudēšanas paņēmienus ar galveno principu "šeit un tagad") ar mūsu aktieriem nevar radīt darbu, piemēram, par Āfriku, ignorējot Latvijas problemātiku. Daugavpils teātrī pērnajā sezonā viens no intriģējošākajiem uzvedumiem "Nogrimusī pils" bija par Latgali. Tas izpelnījās lielu skatītāju ieinteresētību, neskatoties uz to, ka luga sarakstīta pirms 100 gadiem un teksts apzināti netika interpretēts vai pielāgots mūsu laikmetam. Refleksija ir iespējama arī salīdzinājumā, nevis tikai atspoguļojumā.
Andris Vītols: – Ja man vajadzētu atrast Lielajai zālei piemērotu latviešu autora darbu, to nemaz tik viegli nebūtu izdarīt. Jā, pirms pāris gadiem parādījās ļoti labi dramaturgi – Justīne Kļava, Rasa Bugavičute, Jānis Balodis –, taču viņu darbi lielākoties saistīti ar mazo zāli. Ideāli jau būtu, ja dramaturgs strādātu vienā radošā komandā ar režisoru visu darba iestudēšanas laiku. Bet tad, iespējams, parādītos finansiālas problēmas, jo būtu arī jāmaksā dramaturgam par līdzdalību iestudēšanas gaitā. Šajā sezonā iestudēsim konkursā uzvarējušo Alekseja Ščerbaka lugu (Dailes teātra lugu konkursā "Austrumi ienāk Latvijā. Patvērums un (ne)satikšanās" A. Ščerbaks ieguva pirmo vietu ar lugu "Līvbērze". – Red.), būs divi Justīnes Kļavas darbi, bet tie visi priekškaru vērs mazajās zālēs. Režisori, ko mēs aicinām iestudēt, kaut kā neredz latviešu darbus Lielajai zālei...
Ojārs Rubenis: – Man ir mazliet cits viedoklis. Es agrāk varbūt piekristu kolēģiem, kuri uzskata – lai par kādām problēmām runātu teātris Latvijā, tas vienmēr attieksies uz Latviju. Tagad domāju, nē, tā tomēr nav. Mēs esam īpašā zonā, esam citādi domājoši, un man liekas visai būtiski iestudēt tieši latviešu dramaturģiju, kas veido gandrīz pusi no Nacionālā teātra repertuāra. Patlaban mums repertuārā ir 16 pieprasīti un tautā iecienīti latviešu autoru iestudējumi. Runājot par jauno sezonu, Karina Pētersone devusi atļauju iestudēt Pētera Pētersona "Man 30 gadu", kuru Ināra Slucka kopā ar Juri Vaivodu veidos kā muzikālu iestudējumu ar Raimonda Paula melodijām pamatā. Tas būs veltījums Pētersonam, Paulam, Veltai Līnei. Elmārs Seņkovs, kurš allaž interesējies par latviešu klasiku, tagad kopā ar Artūru Dīci raksta pilnīgi jaunu darbu par attiecībām mūsdienās "Kalniņš pret Kalniņu", kuram režisors iedvesmu smēlies no slavenās filmas "Krāmers pret Krāmeru" ar Merilu Strīpu galvenajā lomā. Kad Indra Roga nāca ar ideju par fantastisko Ingas Ābeles lieldarbu "Klūgu mūks", kura kultūrvēsturisko nozīmi apjēgsim tikai nākotnē un par kuru nekādā veidā nevarēju iedomāties, ka to vispār var uzlikt uz skatuves, sajūsmā palēcos. Tāpat kā toreiz, kad Valters Sīlis atnāca ar "Svina garšu". Jā, latvieši ir mentāli atšķirīgi. Andreja Upīša "Sievietē" (ar Ditu Lūriņu galvenajā lomā) savā domāšanā šī latviete ir ļoti atšķirīga no Tenesija Viljamsa "Ilgu tramvaja" Blanšas. Jo nevar salīdzināt, kā dzīvoja Viljamsa laikabiedri un kā cilvēki Latvijā. Mēs vienmēr esam vēlējušies – un tas nav vienkārši –, lai Nacionālais teātris sezonu atklātu ar "latviešiem". Ja režisoram ar radošo grupu izdodas izveidot labu izrādi par latviešiem, ieinteresētības līmenis sabiedrībā ir krietni augstāks nekā pret jebkuru citu pasaules autora darbā balstītu labu izrādi. Var un vajag iestudēt pasaulslavenos Šekspīru, Tenesiju Viljamsu un citus, taču man vienmēr ir riebies, ja tos samāksloti cenšas lokalizēt. Ir tikai viens labs piemērs – Liepājā Džilindžera iestudētā "Hanana". Riktīgi labs darbs. Bet deviņdesmit procentos rezultāts ir pašķērms. Man latviskās misijas dzinulis savā ziņā ir teātra literārās daļas vadītāja Ieva Struka, vienmēr latviešos ārkārtīgi ieinteresēta. Bet, protams, nevienam režisoram neko nevar uzspiest.
E. Sniedze: – Arī Agneses Rutkevičas darbā "Mans nabaga tēvs" režisors Elmārs Seņkovs bija iededzies… Tur jāsakrīt kam vairāk.
O. Rubenis: – Viss var neiznākt tik labi kā "Veiksmes stāstā", bet tas vienmēr būs veiksmes stāsts domāšanā.
Herberts Laukšteins:
– Liepājas teātrī atšķirībā no Nacionālā un Valmieras teātra nav neviena štata režisora. Cik atminos, visus latviešu darbus gan pagātnē – sākot ar "Pūt, vējiņi!" un "Ugunī" lugām – , gan patlaban idejiski ierosinājis teātra vadītājs. Šajā sezonā priekškaru vērs tāds lokāls darbs par Liepājas bohēmu, arī Bergmans tur pievilkts klāt. Nav ko slēpt, es pats režisoram Valdim Lūriņam ieliku rokās Andžela Remesa un Ērika Hānberga sarakstīto grāmatiņu par Liepāju un vāgūzi. Arī nākamajā sezonā, ko atklāsim ar Valtera Sīļa iestudēto izrādi par Liepāju kā Latvijas galvaspilsētu, ideja nāk no manis. Rasa Bugavičute raksta, vāc cilvēciskus stāstus. Pamatjautājums ir – kas tas bija par faktu, kāpēc Latvijas valdība atradās Liepājā, kāpēc sēdēja uz kuģa? Tā bija varonība, pareiza taktika, gļēvulība? Un kā cilvēki jutās tajā notikumā? Ielūkojoties tālākā nākotnē – Regnārs Vaivars mēģina apstrādāt libretu "Purva bridējam", ko veidosim kā mūziklu. Bet, kad režisori nāk ar pašu iecerēm, nav daudz gadījies, ka viņiem rokās būtu latviešu autoru darbi…
– Vai režisoru ieinteresētību veicina fakts, ka "Spēlmaņu naktī" jau vairākus gadus neizdala atsevišķu kategoriju latviešu autoru darbu iestudējumiem, bet vērtē sasniegumu oriģināldramaturģijā – tekstu, lugu vai scenāriju?
– Bet kāpēc lai latviešu autoru iestudējumiem būtu vajadzīga kāda "speciāla elpināšana"?
A. Vītols: – Latviešu dramaturģiju nevajag izraut no konkurences ar pārējās pasaules autoru iestudējumiem.
Pērk kaķi maisā?
– Dzirdēts, ja sezonā ir viens izcils un divi labi darbi, tā jau uzskatāma par izdevušos. Nez ko par šo atzīšanos teiktu abonementu īpašnieki, kuri savā ziņā pērk "kaķi maisā" un maksā arī par eksperimentiem, bez kuriem, protams, nav iedomājama teātra attīstība...
O. Rubenis: – Abonementu īpašnieki ir privileģēta kategorija. Viņi noskatās piecas izrādes par četru cenu, tiek lutināti ar atlaidēm uz mazo spēles laukumu izrādēm, viņiem tiek dāvināti bukleti, un mēs, protams, esam laimīgi par šo publiku. Bet, ja izskan – mums modernā māksla nepatīk! –, tad – nāciet un mācieties. Es pats, piemēram, pie Rotko gleznas esmu stāvējis pusotru stundu, lai to vispār saprastu, un kādreiz ņēmis talkā arī vienu otru Daugavpils muzeja speciālistu. Patiesībā mūsu valstī lielākā problēma ir nevis teātri un kultūra kopumā (tie ir kvalitatīvi un ļoti labā līmenī), bet izglītības sistēma, kura trīsdesmit gados joprojām nav izveidota. Ja uz teātri var atnākt bērni un neko nezināt par Blaumani vai viņa lugām, tad par ko varam runāt? Arī jaunie režisori nāk no tās pašas izglītības sistēmas. Un, ja pie manis ierodas Valters Sīlis, kurš ļoti asi, aktīvi, sociāli sāpīgi reaģē uz Latvijā notiekošo, tad man jāpriecājas, ka tāds režisors mūsu sabiedrībā vispār izšķīlies. Rodas sajūta, ka skolotājiem nav ne laika, ne iedvesmas stāstīt par latviešu autoriem un Latvijas kultūru. Sāksim rakt no otras puses.
E. Sniedze: – Izglītības sistēmu vadošajiem vajag pasēdēt kādos iestājeksāmenos, kur studenti netiek uzņemti tikai elektroniski pēc vidējās atzīmes. Piemēram, aktieru iestājeksāmenos. Bezcerība, redzot jauniešus, kuri pabeiguši vidusskolu un no galvas nevar neko atcerēties. Nezina "Romeo un Džuljetas" stāstu. Un vēl un vēl... Izceļas Franču liceja absolventi, vēl kāds, bet vidējais līmenis – emocionāls tukšums un nespēja analizēt kontekstā. Neizglītotība atbalsojas teātra izpratnē. Piemēram, izrādei "Sarkans" – par Marku Rotko – gāja ļoti grūti. Kritiķi "noraka", skatītājiem bija par garlaicīgu. Šai izrādei diemžēl bija ļoti īss mūžs. Toreiz man un režisoram bija svarīga mecenāta Jāņa Zuzāna atzinība, ka tā ir viena no viņa mīļākajām izrādēm tieši dziļā tvēruma dēļ. Bet, protams, arī skolas ir dažādas un skolotāji. Teikas skolas bērni pēc "Pazudušā dēla" aplaudē, stāvot kājās, jo labāku neko neesot redzējuši, bet no Cēsīm uz šo iestudējumu nenāk vispār. Tās ir skolotāju domāšanas veida sekas, jo bērni jau būtībā jaunajam ir gana atvērti.
O. Rubenis: – Bet, atgriežoties pie abonementu publikas – vienubrīd tā dusmojas par "Teātra žurku", jo gribot par savu naudu redzēt labas un nopietnas lietas. Pēc tam nākamie abonementu īpašnieki kritizēja "Raiņa sapņus" un "Tuvo pilsētu", jo kāpēc viņiem jāredzot šie eksperimenti?
E. Sniedze: – Cik cilvēku tā teica?
O. Rubenis: – Mums ir sava metodoloģija, kā šo viedokli noskaidrot. Bet mana pārliecība ir tāda, ka nav jēgas no mākslas darba, kurā cilvēks netiek kaut nedaudz samulsināts, pārsteigts, izbrīnīts...
A. Vītols: – Dailes teātrī gan neesam jutuši, ka abonementu īpašniekiem būtu kādi iebildumi pret eksperimentālām izrādēm. Es abonementu īpašniekus uzskatu par teātra ekspertiem, jo viņiem ir liela pieredze un tieši no viņiem tālāk publikā aiziet visizplatītākā un reizumis uzticamākā reklāma "no mutes mutē".
Līdz galējai spriedzes robežai
O. Rubenis: – Gribu vēlreiz atkārtot, ka Latvijā ir ļoti augsta līmeņa teātris – par to esmu pārliecinājies, daudz ko redzot pasaulē, – un mums nav savā starpā jāsacenšas un jākonkurē, bet jādomā, lai labi, kvalitatīvi strādātu ar interesantām idejām. Lielākā problēma ir tā, ka mēs par tām nevaram domāt, jo vēl arvien esam spiesti pelnīt naudu, lai visi kopā kaut kā izdzīvotu. Liela problēma ir arī tas, ka Latvijā teātra cienītāju auditorija ir maza un līdz ar to tās labās lietas mēs nevaram ilgi spēlēt.
E. Sniedze: – Un nevaram samaksāt aktieriem pieklājīgu algu un režisoriem pienācīgu honorāru, lai viņi gadā varētu iestudēt divas trīs labas izrādes un nevis nemitīgi iestudēt visos Latvijas teātros, lai vairāk nopelnītu. Turklāt, ja režisors nav štatā un saņem tikai autorhonorārus, tad arī tie pieci procenti sociālā nodokļa, ko nākamajā gadā atvilks no autoratlīdzībām, neko būtisku viņa nākotnes situācijā un sociālajā nodrošinājumā nemainīs. Režisoriem nav iespējas vienam iestudējumam veltīt pietiekami daudz laika arī tādēļ, ka iestudējumi dzīvo ļoti īsu mūžu. Ja kāds uzvedums piedzīvo 50 izrādes, tas jau ir lieliski. Bet ar 25 izrādēm iestudējums nevar sevi atpelnīt. Un rezultāts ir tāds, ka mēs režisoriem maksājam vienu piekto daļu no Eiropas honorāra. Tas pats par scenogrāfiem, komponistiem...
A. Vītols: – Ir aprēķināts, ka teātri regulāri apmeklē 20 procenti Latvijas iedzīvotāju. Līdz ar to allaž vajag iestudēt arvien jaunas un jaunas izrādes. Teātrim kopumā un skatuves māksliniekiem tas rada milzu slodzi.
O. Rubenis: – Ir diezgan bezjēdzīgi par to runāt, jo jau desmitiem gadu nekas nemainās. Tikko sākam vairāk ražot, tā aktieriem un režisoriem ir mazāk iespēju mākslinieciski attīstīties. Mēs neredzam to ekonomisko uzrāvienu, jo joprojām spēlējam uz spēku izsīkšanas robežas. Un, ja mēs to varam, tad valdībā (es te nerunāju par Kultūras ministriju) liekas, ka viss kārtībā – viņi var! 365 dienās nospēlējam 560 izrādes...
E. Sniedze: – Mēs Valmierā 360!
O. Rubenis: – ... Tas nav normāli! Līdz ar to grūti runāt par tālāku māksliniecisku attīstību, mēs vienkārši ražojam produktus, baidoties, ka kāds neizdosies un tad tie ir lieli zaudējumi. Ja kāds var runāt, ka kultūra ir pārfinansēta, tad man trūkst vārdu. Ja valdība minimālo algu var pacelt līdz 450 eiro mēnesī, nerēķinoties, ka Latvijas valstī dzīvo simtiem un tūkstošiem cilvēku, kuru pašreizējā alga līdz ar to sāks līdzināties minimālajai – teātra darbinieki, frizieri, kostīmu mākslinieki, šuvējas ietilpst to skaitā –, tad cik šī situācija veidojas taisnīga? Un mēs nespējam audzēt algu starpību starp kvalificētiem darbiniekiem un minimālo algu!! Kad ar institūciju "Laiks kultūrai" ejam pie partijām skaidrot ekonomiskās lietas, tad pretim sēdošie, ja arī kaut ko nesaprot, pat nemēģina iedziļināties. Viņu acīs un sejās ir pilnīgs tukšums. Mākslā strādājošie mīl savu lietu, bet viņi grib arī nopelnīt, viņiem jāuztur ģimenes un nav īsti, kur dēties… Aktieris desmitos vakarā iziet no teātra un desmitos no rīta ir atkal klāt mēģinājumā. Viņam nav pat laika aiziet uz tirgu un nopirkt ģimenei pārtiku. Un tad nu direktori ir tie, kuri cenšas, lai teātrī būtu pietiekami augsts kvalitātes līmenis, māksliniekiem kaut cik cienīga dzīve un pa starpu arī kāds mākslas fakts, par kuru būtībā būtu jādomā pārsvarā.
– Bet tādas izrādes kā "Ezeriņš", "Pūt, vējiņi!", "Precības", "Kaija" ir nenoliedzami mākslas fakti un vienlaikus arī pilda teātra kasi. Vai pretruna starp mākslas faktu un uzveduma ienesīgumu nav pārspīlēta?
H. Laukšteins: – Gadās visādi. No Gada izrādes "Stavangera" (Konstantīna Bogomolova iestudējums šo titulu ieguva 2013. gada "Spēlmaņu naktī". – Red.) publika gāja pat laukā, ne viens vien bija gatavs mani saplosīt gabalos, dusmojās – par ko tiekot maksāta nodokļu maksātāju nauda?!
E. Sniedze: – Piemēram, tā dēvētajos provinces teātros neatmaksājas neviena bērnu izrāde. Valsts Kultūrkapitāla fonds to iestudēšanai naudu nedod, jo esam lielais teātris un pašiem jāpelna, bet būtībā arī tas ir teātra misijas darbs. Jo biļešu cena maza, lai vecāki varētu atnākt ar bērniem, arī skolēnu vecāki, bet iestudēšanai jau aiziet tikpat resursu, cik pieaugušo izrādei, pat vairāk. Diplomdarba izrādi ar Kultūras akadēmijas studentiem "Labie bērni" rādīsim Rīgā, jo, to darot Valmierā, mēs nonāktu totālos mīnusos. Starp citu, Ojār, cik tev nākamajā gadā ir bērnu izrāžu?
O. Rubenis: – Viena mazajā zālē.
A. Vītols: – Lielajā zālē bērnu izrādi mēs pārdodam par 3000 eiro lētāk nekā pieaugušo auditorijai adresētu izrādi. Ja, piemēram, nospēlējam gadā 30 reizes "Toma Sojera piedzīvojumus", tad varētu teikt, ka 90 000 eiro ziedojam bērnu kultūrizglītībai. Protams, skatītāji šo mūsu ziedojumu arī pārāk nejūt, jo biļete, tie 10 līdz 15 eiro, tik un tā sanāk padārga.
O. Rubenis: – Par veselības problēmām mūsu sabiedrībā var runāt skaļi, bet kultūra galvu nedrīkst pacelt. Ierēdņiem liekas: ak dievs, lai tie, kas vēlas, dzied, dejo un spēlē teātri. Bet tie, kuri to visu nodrošina, ir kā tādi ļaunie naudas "izsitēji", jo visu laiku viss notiek ar lielu cīņu, un šī kopējā filozofija ir ārkārtīgi nepareiza. Jā, ir mākslas darbi, kas veidojušies nabadzībā, taču mākslinieks izsalcis var būt kādu laiku un nevis mūžīgi. Vienubrīd cilvēks pasaka – pietiek, es braucu prom. Kultūru nedrīkst nodalīt no veselības un izglītības sistēmas. Kaut arī, protams, kultūras cilvēki neies piketos, ja vien nenotiks kaut kas ārkārtīgi ekstrēms. Kino biļete par pasaulē sen radītu filmu, uz kuru nu ir izņemta izrādīšanas licence, maksā sešus septiņus eiro, bet vietējo mākslinieku kultūrā radītais ir pašu izsāpēts, izmocīts un tiek pārdots brīžiem zem pašizmaksas. Aktiera vidējā alga nupat ir 880 eiro "uz papīra", bet neviens celtnieks bez tūkstoš eiro uz rokas no krēsla nepiecelsies!
H. Laukšteins: – Liepājas teātrī gan ne par kādiem 880 eiro "uz papīra" aktieru vidējā algā nav dzirdēts…
O. Rubenis: – Ir runa par kopējo domāšanas līmeni. Ar ko Latvija kā valsts vispār var izdzīvot un attīstīties, ja ne ar kultūru?
Kultūrpolitiskā (ne)domāšana
– … Nav nekāds jaunums, ka neviens teātris Latvijā no valsts iedalītā budžeta nevar sevi uzturēt un attīstīt. Bet cik lielam valsts atbalstam vajadzētu būt, lai situāciju normalizētu?
– Valsts nodrošina 44 procentus no nepieciešamā. Normālai attīstībai būtu vajadzīgi 75 līdz 80 procenti. Bet runa jau nav tik daudz par cipariem kā par kultūrpolitiskās domāšanas līmeni.
E. Sniedze: – Ja teātri dotācijā saņemtu minētos procentus, mums nebūtu jādomā par biļešu cenu celšanu. Jo lielākā problēma ir Latvijas iedzīvotāju nespējā samaksāt mākslas produkta reālo cenu. Kāpēc Brodvejā var spēlēt vienu un to pašu mūziklu simtiem reižu, bet Latvijā ne? Atbilde ir vienkārša – tur to noskatās vismaz 10 miljoni, bet mēs esam tikai 1,8 miljoni kopā, teātris interesē pārdesmit procentus, un teātris tomēr ir nacionāla māksla. Arī ar subtitriem, kas, iespējams, pievilinātu tūristus, problēmas būtību neatrisināsim.
H. Laukšteins: – Jā, mēs Liepājā piesaistām publiku no Klaipēdas, citām Lietuvas pilsētām, bet arī tas, protams, nav risinājums.
Kur smieties, kur raudāt?
– Atklājot jauno sezonu, Nacionālajā teātrī īpaši asi izskanēja doma par kvalitatīvas izklaides trūkumu kā Latvijas teātros, tā Eiropā vispār. Kur cēloņi un kur īsti novilkt robežu starp izklaidi un nopietnību uz skatuves?
O. Šapošņikovs: – Daugavpilī gan, es teiktu, tās trūkums nav jūtams. Piemēram, "Dāmu paradīzi" spēlēsim jau sesto sezonu, tas ir īsts rekords. Šajā sezonā iestudēsim krievu autora "Džeinu Eiru" ar krievu komponista radītu mūziku. Jāpiebilst, tas nav Šarlotes Brontē tāda paša nosaukuma darbs, kuru varam redzēt Valmieras teātrī. Bet – ko īsti nozīmē izklaide? Es, piemēram, kā izklaidi uztveru Gogoļa "Precības" Liepājā un ar baltu skaudību priecājos, kā apvienota aktieru spēle ar deju, apgūstot pilnīgi citu eksistences stilu uz skatuves.
O. Rubenis: – Oļegam Šapošņikovam labi padodas izklaides izrādes. Es pie izklaides pieskaitītu izrādes, kuras var vienkārši baudīt, kur nav jāpieslēdz prāts, nav jāiespringst.
H. Laukšteins: – Es teātra iestudējumus vispār neiedalu izklaidē un visā pārējā. Ja paskatās šādā aspektā, tad kur ierindosim Čaplina mēmo kino? "Lielpilsētas ugunis"? Vai tā ir izklaide?
O. Rubenis: – Runāt par kvalitatīvas izklaides trūkumu mani rosina ārprāts, kas notiek vasarās, apšaubāmiem iestudējumiem braukājot pa visu Latviju. Turklāt mūsu aktieri, lai nopelnītu naudu, tajā visā piedalās! Ja jau uz skatuves Nacionālā teātra aktieri, Vilkārša dekorācijas, Vītoliņas kostīmi – cilvēki nodomā, ka tas ir labs produkts.
A. Vītols: – Vai jūs domājat – ja teātrī būs kvalitatīvi izklaides uzvedumi, tad kultūras namos neviens vairs neražos "Made in Latvia"?
O. Rubenis: – Tomēr šie vasaras jampadrači kropļo izpratni par kvalitatīvu izklaidi. Lai uzbūvētu labu, kvalitatīvu izklaides uzvedumu pasaules līmenī, ar kuru varētu lepoties, piemēram, uz Dailes lielās skatuves, tas izmaksātu 200 000 eiro. Un tos vajadzētu investēt valstij, jo skaidrs, ka teātris tādu megaprojektu, lai cik lielisks tas būtu, nekad neatpelnīs – Latvijā nav desmit miljonu skatītāju, kas par to būtu gatavi maksāt. Kultūrpolitikas īstenotājiem vajadzētu domāt apmēram šādās kategorijās: ja valsts ieguldītu līdzekļus lielā izklaidējošā megaprojektā Dailē, kas tajā laikā notiktu pārējos teātros? Un kas patlaban notiek koncertzālēs? Kā mainījusies publika Liepājā, kopš tur uzcelta koncertzāle? Ja uzceļ "Lielo dzintaru", Kultūras ministrijai vajadzēja domāt, kā dzīvos Liepājas teātris…
– Bet arī "Lielajā dzintarā" ir maza skatuve teātra izrādēm.
H. Laukšteins: – Kurā nevar spēlēt teātri! Nē, šo jautājumu nedrīkst turpināt, citādi es kļūšu dusmīgs.
E. Sniedze: – Jā, koncertzālēs jau nevar kvalitatīvi spēlēt izrādi, arī Ziedoņa zālē Nacionālajā bibliotēkā. Vienīgi Cēsu koncertzālē ir padomāts par teātra prasībām. Koncertzālēs šim mērķim lielākoties jāiegulda vēl tūkstoši eiro. Vai tas ir vajadzīgs?
O. Rubenis: – Nacionālajā teātrī mums būtībā nav mazās zāles, ir tikai tādas kabatiņas. Un, jau izrādot tādu izrādi kā "Mežapīle", mēs skatītāju zāli samazinājām līdz 500 vietām. Ja teātris iekļauj repertuārā arvien intīmākas, uz lielāku tuvību ar skatītāju vērstas izrādes, tad, protams, neviens cilvēks tās nevēlēsies baudīt no balkona vai pēdējām rindām. Līdz ar to daudzas vietas zālē nes mīnusus, jo paliek tukšas.
A. Vītols: – Varbūt nevajadzēja tik daudz būvēt, bet sakārtot esošo? Visās reģionālajās koncertzālēs ir jauna aparatūra, bet arī tā novecos desmit, piecpadsmit gados un drīz tajā vajadzēs atkal ieguldīt. Ārzemju teātri, kas atbrauc viesizrādēs, ir pārsteigti par mūsu atpalicību tehniskā nodrošinājuma ziņā.
Direktora nominācija?
O. Šapošņikovs: – Nu, protams, vispirms gribētu pareklamēt Daugavpils teātri. Es nekautrētos vest uz "Purva bridēju (iem)", ko darītu ar lielu lepnumu un prieku.
A. Vītols: – "Trīne" Nacionālajā. Blaumanis "jaunā mērcē" ar dažiem ģeniāliem un daudziem brīnišķīgiem, labiem aktierdarbiem.
O. Rubenis: – Mani sajūsmināja un labā nozīmē pārsteidza Gogoļa "Precības" Liepājas teātrī. Biju fascinēts, ka jau iedzīvojušos priekšstatu ieguvušu mākslas darbu var atklāt tik monolīti. Perfekts ansamblis, ne mirkli neatslābst skatītāju uzmanība, foršs eksperiments, kas ļoti labi noslēdzies. Atšķirībā no žūrijas es šo iestudējumu kvalificētu nevis kā dramaturģisku materiālu, bet drīzāk pieskaitītu dejas izrādēm.
H. Laukšteins: – Es arī izceltu "Trīni" Nacionālajā teātrī un ar lepnumu jebkuru skatītāju vestu uz "Precībām". Dramaturģiskais teātris var būt arī tāds kā Gogoļa "Precības" Liepājā!
***
uzziņa
Dotācijas (EUR) teātriem 2017. gadā
Liepājas teātris – 1 085 932
Latvijas Nacionālais teātris – 1 857 000
Dailes teātris – 1 766 149
Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris – 1 185 586
Jaunais Rīgas teātris – 1 068 933
Latvijas Leļļu teātris – 908 745
Valmieras Drāmas teātris – 1 043 451
Daugavpils teātris – 812 399