Zelta sešnieks zelta sarakstā

Siguldas spieķis ir senākais un raksturīgākais Siguldas suvenīrs – vietējo amatnieku roku darbs. Spieķu izgatavošanai Siguldas apkārtnē ir vismaz 150 gadu vēsture Attēlā: Rolands Glāznieks rāda, kā notiek spieķa liekšana.

No Siguldas spieķu darināšanas līdz psalmu dziedāšanai Latgalē

Latvijas Nacionālā kultūras centra paspārnē strādājošā Nemateriālā kultūras mantojuma padome izvērtējusi pieteikumus Nacionālajam nemateriālās kultūras mantojuma sarakstam un tajā iekļāvusi pirmās sešas vērtības. Tās ir – psalmu dziedāšana Ziemeļlatgalē, mirušo ofīcija izpildīšanas prakse Vaboles un Līksnas pagastā, dziedāšana ar pusbalsu, Latgales bubyna jeb rāmja bundziņu spēles tradīcija, Ieviņa tipa ermoņiku būvēšanas un spēlēšanas tradīcija un Siguldas spieķa darināšanas prasmes.

Latvijas Nacionālā kultūras centra direktore Signe Pujāte: "Šis ir vēsturisks brīdis, jo ir apstiprinātas pirmās vērtības Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstam. Ir gandarījums par aktīvo kopienu un pašvaldību iesaisti gan sava mantojuma saglabāšanā, gan pieteikumu sagatavošanā. Šoreiz sarakstā tiks iekļautas vērtības no Latgales un Vidzemes kultūrvēsturiskajiem novadiem. Lai tas ir pamudinājums aktivizēties arī pārējiem Latvijas reģioniem, kuros nenoliedzami ir spilgtas nemateriālā kultūras mantojuma vērtības."

Jāpiebilst, ka pirmās divas vērtības šajā sarakstā jau tika iekļautas automātiski – Dziesmu un deju svētku tradīcija un suitu kultūrtelpa, jo abas šīs vērtības ierakstītas UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.

Siguldas spieķa darināšana, Ieviņu ermoņiku spēle, psalmu dziedāšana... Nacionālais nemateriālā kultūras mantojuma saraksts atvērts ar sešām īpaši izceļamajām vērtībām

Latvijas Nacionālajā kultūras centrā (LNKC) 12. decembrī notika nemateriālā kultūras mantojuma padomes sēde, kurā tika vērtēti Nacionālajam nemateriālā kultūras mantojuma sarakstam pieteiktie Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma elementi. Izvērtējot līdz 30. jūnijam iesūtītos pieteikumus, jau otrajā padomes sēdē no 19 pieteikumiem atlasīja deviņus.

12. decembra sēdē no deviņiem pieteikumiem sarakstam tika izvirzīti seši elementi: Psalmu dziedāšana Ziemeļlatgalē (iesniedzējs: Balvu novada pašvaldība); Dziedāšana ar pusbalsu (Balvu novada pašvaldība); Latgales mazo bundziņu – bubyna spēles tradīcija (biedrība "Skaņumāja"); Ieviņa tipa ermoņiku būvēšanas un spēlēšanas tradīcija (biedrība "Skaņumāja"); Mirušo ofīcija (saļmu) izpildīšanas prakse Vaboles un Līksnas pagastā (Daugavpils novada pašvaldība) un Siguldas spieķa darināšanas prasme (Siguldas novada pašvaldība).

Nacionālais nemateriālā kultūras mantojuma saraksts atspoguļo kultūras daudzveidību, apliecina un veicina cilvēka radošumu, zināšanas un prasmes. Tajā ietver vērtības, kuras atzīstamas par valsts aizsargājamu kultūras mantojumu, un kuru iekļaušanai ir, cik vien tas iespējams, plašs attiecīgās kopienas atbalsts un līdzdalība. Reizi gadā blakus līdzšinējām vērtībām sarakstā varēs ierakstīt jaunas – Nemateriālā kultūras mantojuma padome jau tagad ieteikusi no jauna uzlabotā variantā iesniegt knipelētu mežģīņu darināšanas prasmi un izšūto Krustpils tipa villaiņu darināšanas tradīcijas Krustpils novadā.

Kā sarakstā iekļautās vērtības un to nozīmi raksturo iesniedzēji un eksperti?

******

Līdzinot dvēselei tālo ceļu:

Psalmu dziedāšana Ziemeļlatgalē*

Ziemeļlatgalē, kuras iedzīvotāju lielais vairums pieder pie katoļticības, līdzās baznīcas rituālos praktizētajai mūzikai ir sastopamas ar baznīcas darbību tieši nesaistītas dziedāšanas tradīcijas, kas praktizētas arī bez priesteru līdzdalības. Viena no tām ir Psaļmu (saļmu) dzīduošona – lūgšanas par mirušajiem. Dziedāts tiek no baznīcas lūgšanu grāmatām, kurās, kā zināms, ir publicēts tikai teksts. Melodijas un dziedāšanas veids mutiski pārmantots no paaudzes paaudzē, un līdz ar to, protams, tiek dziedāts no galvas.

Par šī unikālā fenomena pētniecības sākumpunktu Latvijas etnomuzikoloģijā var tikt uzskatīts psalmu dziedāšanas ieraksts Ziemeļlatgalē, ko 1995. gadā Šķilbēnu pagasta Upītē veica Anda Beitāne ar nolūku to iekļaut latviešu tradicionālās mūzikas antoloģijā. Tam sekoja sistemātisks dokumentēšanas un izpētes darbs, ko tūlīt pēc tam aizsāka un joprojām turpina Mārtiņš Boiko.

Psalmu dziedājumiem ir ļoti nozīmīga vieta Ziemeļlatgales tradicionālās mūzikas repertuārā, un šī tradīcija daudzviet dzīva vēl mūsdienās. Parasti tie tiek izpildīti vakarā pirms bērēm, kamēr nelaiķis vēl atrodas mājās – blakus telpā vai saimniecības ēkā. Cits konteksts ir tā dēvētās gadadienas, proti, diena, kad pagājis gads kopš tuvinieka nāves, un piemiņas aizlūgums, ko katru gadu rīko ģimenēs par visiem tās aizgājējiem. Vienreiz gadā saļmas izskan arī baznīcā – Visu dvēseļu dienā 2. novembrī – un kapsētās – kapu svētkos. Mājas apstākļos saļmu dziedāšana parasti notiek dzīvojamā istabā pie galda, kas klāts ar baltu lina galdautu, uz kura stāv aizdegtas sveces un krucifikss, bieži tiem līdzās novietoti arī mājas svētības simboli – rupjmaize un sāls. Dziedāšanu uzsāk un vada galvenā dziedātāja jeb priekšdziedātāja, kurai pievienojas pārējās. Tas prasa daudz spēka. Katrā no 19 Ziemeļlatgales pagastiem, kā arī Balvu un Viļakas pilsētā, ir vismaz viena dziedātāju grupa, kas arī 21. gadsimtā praktizē saļmu dziedāšanu.

Eksperte, profesore Janīna Kursīte: "Psalmu dziedāšanas tradīcija no mācītāja rokām un latīņu valodas pārgājusi tautas valodā un pašā tautā. Tā ir mirušo pieminēšana no cilvēka nomiršanas līdz apbedīšanai un sasaucas ar agrāko tautas tradīciju, tā dēvēto vāķēšanu, kad pie zārka vai blakus istabā, mirušo pieminot un līdzinot viņa dvēselei ceļu no šķīstītavas uz debesīm jeb paradīzi, tika dziedāti psalmi un arī citas garīgas dziesmas, skaitīts Rožu kronis.

Gadījies arī pa kādam vecam vīram, tomēr pārsvarā dziedātājas ir vecas sievas, tradīcijas zinātājas, turētājas un glabātājas. Par tautas kristietības tradīciju to var dēvēt tādēļ, ka dzied latgaliski, gadsimtu gaitā radies noteikts dziesmu krājums un izveidojusies pulcēšanās tradīcija. Tagad rituāls ris pāris stundas, bet kādreiz, pulcējoties pie gara galda, dziedāja visu nakti, skaitot lūgšanas, dziedot psalmus, mielojoties un atkal turpinot dziedāt, šādi kopīgi izdzīvojot un remdējot tuvinieka zaudējuma sāpes. Šī katoļu tradīcija visai Latvijai svarīga arī izloksnes saglabāšanai, jo Ziemeļlatgalē psalmus dzied Ziemeļlatgales izloksnē, bet Daugavpils novadā tās skandēs Dienvidlatgales izloksnē."

*(Psaļmu (saļmu) dzīduošona Zīmeļlatgolā)

******

Smalka, ņirboša pulsācija:

Latgales bubyna – rāmja bundziņu – spēles tradīcija*

Latgales mazo bundziņu jeb bubyna spēle ir daļa no tradicionālās mūzikas ansambļa un līdzvērtīgi piedalās muzicēšanā – saviesīgos pasākumos, kāzās, mājas ballēs, mūsdienās – arī koncertdarbībā, festivālos. Līdzīgi citiem ritma instrumentiem bubyna galvenā funkcija ansamblī ir dasišona, pīpaleidzēšona, tomēr spēlei raksturīgā tehnika ar ritmu variēšanu pēc nozīmes padara to tuvāku ansambļa solo instrumentiem. Bubynu varēja piespēlēt kopā ar vijolēm, cimboli, mandolīnu, ģitāru un ermoņikām (20. gs. otrajā pusē akordeonu) dažādās kombinācijās.

Bubyna spēlei raksturīga īpaša tehnika ar nelielu (apmēram sprīdi garu) vālīti – kalatušku –, variējot uzsitienus ar pirkstiem vai delnu, vienkāršus (ar rokas kustību no augšas) un kombinētus (mainot rokas kustību no augšas un apakšas) sitienus ar vālīti un tricinot instrumenta malā iestiprinātos šķīvīšus, kā arī uzsitot pa instrumenta apmali, vai radot čīkstošu skaņu ar īkšķi pret piķoto bubyna ādas malu. Daudzveidīgajā paņēmienu izmantošanā īpaši spilgti atklājas spēlmaņu individuālā maniere un meistarība, iespējams, senāk instruments ticis izmantots veiklības demonstrēšanai, sacensībai starp spēlmaņiem, nevis tikai mūzikas nodrošināšanai. Elementa lietošana vēsturiski fiksēta Daugavpils, Krāslavas, Dagdas, Preiļu, Rēzeknes, Ludzas, Balvu apkaimē. Šobrīd tiešie tradīcijas nesēji – spēles pratēji – ir atsevišķas personas Līvānos, Dagdā, Rēzeknē.

Eksperts Valdis Muktupāvels: "Bubynu sauc gan par sietiņu, gan bundziņām. Tas tiek izmantots ansambļos, gan pavadot solo vijolnieku, gan solo harmoniku spēlētāju. Bubyns ir samērā vienkārši pagatavojams, līdz ar to var būt diezgan populārs, tajā pašā laikā tā spēlē ir daudz smalkumu. Tas prasa zināmu izveicību, lai uzburtu smalku, ritmisku zīmējumu, ņirbošu pulsāciju. Tur tas jaukums, jo ritmiskā pulsācija izceļ mūziku, padara to vieglu un raiti plūstošu."

* Latgaliski: bubyns, bubna, bubans, rūkas bubyns

******

Prasme, kurai vieta Sarkanajā grāmatā: Dziedāšana ar pusbalsu*

Dzīduošona ar pusbolsu ir specifisks daudzbalsīgās dziedāšanas veids, kas tradicionāli saistīts vienīgi ar Ziemeļlatgales pagastiem, kas robežojas ar Krieviju – Šķilbēnu, Baltinavas, Briežuciema un Viļakas pagasta ciemiem –, proti, kādreizējo Abrenes apriņķa teritoriju. Tā ir trīsbalsīga dziedāšana, kur melodiju izpilda kopā ar vienu vai (epizodiski) vairākām apakšējām pavadošajām balsīm, kā arī ar īpašo šī dziedāšanas veida pazīmi – vienas dziedātājas solo izpildītu augšējo pavadbalsi, kas vietējā tradīcijā tiek saukta par pusbolsu. Apzīmējums "pusbolss" tiek saprasts kā puse no bolsa (Ziemeļlatgales dziedātāji vairākas savas dziesmas sauc par bolsiem). Tas nozīmē to, ka pusbolss sāk skanēt bolsa otrajā pusē vai vismaz ne no paša sākuma.

Dzīduošona ar pusbolsu varējusi saglabāties un tiek joprojām praktizēta, pateicoties etnogrāfisko ansambļu izveidošanai un darbībai.

Eksperts, Latvijas Universitātes profesors, mākslas zinātņu doktors Valdis Muktupāvels: "Dziedāšana ar pusbalsu vairāk attiecas uz tradicionālo repertuāru, kaut teorētiski pusbalsu varētu piedziedāt arī kādām populārām dziesmām. Kaut arī mūsdienās situācijas, kur piemērot pusbalsi, nav daudz – varbūt kāzās, talkās –, tradicionālā repertuāra uzturēšana oriģinālā ir globāla vērtība, tāpat kā runājot par bioloģisko daudzveidību un dzīvnieku sugām, kuras ierakstītas Sarkanajā grāmatā."

* Dzīduošona ar pusbolsu, dzīduošona ar pusbaļsi, klīgšona (izklīgšona) iz pusbaļša

******

Svarīgi pieminēt, lai arī tevi pieminētu:

Mirušo ofīcija (saļmu) izpildīšanas prakse Vaboles un Līksnas pagastā

Prakses pastāvēšanas pamatā ir dziļi iesakņotā atziņa, ka mirušo dvēselēm vajadzīga lūgšana, kas atvieglo viņu iekļūšanu debesīs. Mirušo ofīcija mūzika pastāv mutiskā tradīcijā – melodiju klāsts, secība, dziedāšanas iemaņas tiek pārmantotas nepastarpināti, dziedātājām iesaistoties tā izpildījumos un, līdzi dziedot, pamazām uzkrājot pieredzi.

Abu minēto pagastu gadījumā runa ir par nedaudz vairāk kā desmit cilvēku lielām kopienām. Vaboles pagastā šī kopiena pa daļai sakrīt ar etnogrāfisko ansambli "Vabaļis".

Eksperte Janīna Kursīte: "Pēc bedībām mirušo pieminēja nāves gadadienā. Ofīcijs, šī katoliskā tradīcija, tik ļoti iegājās tādēļ, ka organiski savienojās ar veļu pieminēšanu pirmskristīgajā laikā. Jo svarīgi pieminēt, lai arī tevi pieminētu. Kamēr piemini mirušos, gaidi no viņiem padomu, varbūt sapņos sazinies, atceries, tā ir paaudžu nesaraujamā saite.

Visus mirušos pieminēja un piemin vēl divos brīžos – Visu dvēseļu dienā 2. novembrī, kad kopā ar dziedājumiem notur aizlūgumus par mirušajiem, un kapu svētkos. Arī tie ietilpst mirušo ofīcijā plašākā izpratnē. Līdzīgi kā Kurzemē zināmas Alsungas sievas, tā Līvānos pazīstamas Turku sievas, kuras pirms Visu dvēseļu dienas 2. novembrī apstaigā pagasta kapus, dziedot gan garīgās, gan tautasdziesmas. Tā ir izcila tradīcija arī tajā ziņā, ka atklāj latvietī divas puses – gan kristīgo, gan tradicionālo."

*****

Dancot ieviņu pavadībā

Ieviņa tipa ermoņiku būvēšanas un spēlēšanas tradīcija*

Ieviņa tipa ermoņikas jeb ieviņas ir Vidzemei raksturīgs ermoņiku (jeb harmoniku) veids, kas 20. gs. pirmajā pusē bija neiztrūkstošs viesību un danču mūzikas instruments. Šajā reģionā praktiski nebija sastopami citu tipu instrumenti un šādā konstrukcijā veidotie gandrīz nav atrodami citur. Ieviņām ir tembrāli ļoti bagātīga, kupla skaņa. Instrumentus būvēja vietējie meistari, arī mūsdienās tiem visai arhaiska uzbūve ar plēšām, kas līmētas uz koka rāmīšiem, kā arī īpašs pavadījuma klaviatūras mehānisms, kas atļauj ļoti vienkārši tās spēlēt plašā akordu salikumā. Instrumentam ir neparasti krāšņs ārējais izskats ar krāsainām ziedu motīvu uzlīmēm, dekoratīviem reģistru slēdžiem un lielu daudzumu dekoratīvu metāla rotājumu.

Pirmās ermoņikas Latvijas teritorijā tika ievestas 19. gs. 40. gados no Vācijas un Austrijas, un savu unikālo īpašību dēļ – tas ir viegls, skanīgs, ērts, viegli pārnēsājams un viegli apgūstams instruments – ātri kļuva par vienu no svarīgākajiem deju mūzikas instrumentiem latviešu zemnieku un pilsētnieku vidē. 19. gs. beigās Latvijas teritorijā bija pazīstamas dažāda tipa ermoņikas, arī Vācijā populārās ērģeļermoņikas – instruments ar daudziem reģistru pārslēgiem un bagātu tembrālo skanējumu, kas rodas no daudzām vienlaicīgi skanošām mēlītēm. Tieši pēc šo instrumentu parauga Vidzemes meistari sāka izgatavot paši savas ermoņikas, mācoties šo prasmi cits no cita. 20. gs. sākumā par veiksmīgāko un populārāko ermoņiku izgatavotāju kļuva Augusts Ieviņš, no kā, visticamāk, instruments arī ieguvis nosaukumu "ieviņas". Bet viņš nebija vienīgais – Rīgā un Vidzemes lielākajās pilsētās darbojās daudzi citi profesionāli instrumentu izgatavotāji. Šobrīd ir iegūtas ziņas par vismaz desmit meistariem.

20. gs. pirmajā pusē ieviņas bija neaizstājams deju mūzikas instruments visā Vidzemē. Tās spēlēja gan solo, gan ansamblī – visbiežāk kopā ar vienu vai divām vijolēm, cītaru un bungām. Sava krāšņā izskata un palielās cenas dēļ instruments bija arī simbolisks apliecinājums spēlētāja turībai – pretstatā vijolēm, ko varēja iegādāties arī mazāk turīgie sabiedrības slāņi.

Eksperts Valdis Muktupāvels: "Vispirms izceļams pats meistars Augusts Ieviņš – šā harmonikas veida izgatavotājs, skaistā dizaina radītājs. Skanējuma ziņā ieviņām ir savas īpatnības – plēšas stumjot kopā, skan viens tonis, velkot vaļā – otrs. Tas nozīmē, ka plēšas diezgan ātri jākustina uz abām pusēm, un šādi rodas skanējums ar īpatnējiem akcentiem. Uz ieviņām spēlētai deju mūzikai tas piešķir īpašu pulsāciju. Skaņa ir ļoti bagātīga, jo ieviņām uz vienu toni ir vairākas mēlītes, līdz ar to instruments dod vienu no kuplākajiem skanējumiem akustisko instrumentu vidū."

*Sauktas arī par Ieviņa ermoņikām, Ieviņām, ieviņām, ieviņš, ermoņikām, ermoņiku, harmoniku, garmošku, dūkām, Ieviņa dūkām (Smiltenes apkārtnē), dūdiņām, plēšiņām.

******

"Ja nav spieķīša, tad neesi bijis Siguldā!"

Siguldas spieķa darināšanas prasmes*

Siguldas spieķis ir senākais un raksturīgākais Siguldas suvenīrs – vietējo amatnieku roku darbs. Spieķu izgatavošanai Siguldas apkārtnē ir vismaz 150 gadu vēsture – kopš laika, kad Gaujas senleja Siguldas un Turaidas krastos kļuva par iecienītu tūrisma objektu. Sākotnēji ceļotāji no vietējiem ļaudīm spieķus iegādājās, lai būtu vieglāk veikt pastaigas pa takām stāvajos Gaujas krastos un gravās. Laika gaitā spieķis kļuvis par nozīmīgu vietas atpazīstamības simbolu, kuru kā piemiņas lietu no Siguldas un Turaidas līdzi aizved gan Latvijas, gan ārvalstu tūristi. Siguldā labi zināms teiciens – ja nav spieķīša, tad neesi bijis Siguldā!

Siguldas spieķi tiek gatavoti no lapu koku sugām, kas padodas liekšanai – galvenokārt krūkļiem, kārkliem, ievām, arī lazdām, vītoliem, kļavām, kazenājiem. No ievām sanāk izturīgi, gaiši jeb tā sauktie baltie spieķi, mazie suvenīrspieķīši tiek darināti tikai no krūkļiem, kas ir elastīgi un ar dzeltenīgu nokrāsu utt. Katrs spieķis tapšanas procesā vismaz 20 reižu nonāk meistara rokās – tas tiek griezts, sutināts, mizots, liekts, masēts jeb spaidelēts, pulēts, rotāts, krāsots, lakots, līdz iegūst savu unikālo izskatu. Katrs Siguldas spieķis ir atšķirīgs – neviens no daudzajiem tūkstošiem, ko uz tūrisma sezonu izgatavo Siguldas spieķu meistari, nav vienāds.

Šobrīd Siguldas un Krimuldas novadā ir zināmi vienpadsmit vietējie iedzīvotāji, kas prot gatavot spieķus. Seši no viņiem ir praktizējoši amatnieki – Siguldas spieķu meistari.

Eksperte, mākslas zinātniece Daina Kraukle: "Vecos laikos Siguldas spieķa pamatmisija bija atbalsts cilvēkiem, kuri kāpelēja pa Siguldas pauguraino apvidu. Tagad tas kļuvis par dekoratīvu priekšmetu, suvenīru. Šaubījos, vai saglabājama un veicināma suvenīra izgatavošanas prasme. Taču vairums ekspertu nosliecās par labu tā iekļaušanai Nacionālajā sarakstā, jo ir dzīvi meistari, kuri šo prasmi mantojuši paaudzēm un tieši šajā apvidū no aroda pratējiem, kuri izgatavoja praktiski pielietojamus spieķus. Tā ir kvalitāte, kurai pateicoties Siguldas spieķu darināšanas prasme arī iekļauta šajā zelta sarakstā. Man tomēr bažas, vai turpmāk izgatavos arī praktiski lietojamos spieķus. Jo – vai pēc tiem mūsdienās būs vajadzība?"

* Siguldas spieķi, štoki, spieķīši

*****

Ko vērtībai dod tās iekļaušana nacionālajā sarakstā?

Arī pasaulē novērots – ja jau izzūdošu vai pat izzudušu prasmi paceļ starptautiskā līmenī, vietējiem iedzīvotājiem rodas cieņa un interese to saglabāt. Galvenā šāda saraksta nozīme –tas liek atšķirīgi paraudzīties uz it kā pašsaprotamām lietām kādā novadā vai apvidū. Mūsdienu kultūras kontekstā un daudzveidībā kāda prasme varbūt vairs neizpelnās īpašu uzmanību, taču saraksts vietējiem vēsta – jums, lūk, ir šāda vērtība un, ja jūs paši par to rūpēsieties un saglabāsiet, tā būs vērtība visai cilvēcei kopumā. Otrkārt, kā saka eksperte Gita Lancere, valstiska atzinība var kalpot kā arguments, vēršoties pie valsts, pašvaldības, nevalstiskām organizācijām un sponsoriem, lūdzot atbalstu prasmes saglabāšanai un attīstībai. Pirmo iesniegumu apspriešanas gaita ļauj secināt, ka aktivitāte varēja būt lielāka, jo Latvijā ir daudzas interesantas tradīcijas un prasmes, kas būtu godam pelnījušas būt šajā nacionālajā zelta vērtību sarakstā, bet neviens tās nav pieteicis un tādējādi nav izrādījis gatavību uzņemties atbildību par to saglabāšanu.

Dzīve pierādījusi, ka to vai citu sarakstā iekļauto elementu vajadzētu apvienot vienā vērtībā kā, piemēram, Kultūras kanonā iekļauts mirušo ofīcijs un maija dziedājumi. Taču šobrīd likums neļauj likt iesniedzējiem apvienoties, tā ir viņu pašu brīvprātīga lieta.

Nākamā nemateriālā kultūras mantojuma pieteikumu iesniegšana tiks izsludināta 2018. gada janvārī un pieteikumu sagatavošanai tiks dots pusgads laika.