Šodien pirmizrādi piedzīvos pēc Anšlava Eglīša romāna "Homo Novus" ("Jaunais cilvēks") motīviem studijā "Film Angels Studio" veidotā tāda paša nosaukuma filma, pārpratumu komēdija, kas ar smaidu skatās uz kaislībām 30. gadu Rīgas mākslinieku dzīvē. Filmas režisore un scenārija autore ir ANNA VIDULEJA.
Annas Vidulejas diplomdarbs "Naktsputni" (2000) tika iekļauts Kannu kinofestivāla konkursā. Režisējusi vairākas īsfilmas, kopā ar trim citiem režisoriem viņa radījusi no četrām novelēm veidotu pilnmetrāžas spēlfilmu "Vogelfei" (2007), kas saņēmusi vairākas nominācijas un balvas Nacionālajā filmu festivālā "Lielais Kristaps". Anna Viduleja ir viena no studijas "Film Angels Studio" dibinātājām.
– Anna, ekranizēt "Homo Novus" bija sapnis vai pēkšņs impulss?
A. Viduleja: – Anšlava Eglīša "Homo Novus" ir viena no spilgtākajām manas jaunības grāmatām, kuru kopā ar draudzeni lasījām viena otrai priekšā. Īpašā kārtā bijām to dabūjušas no manas mammas draudzenes Dinas Planderes, savukārt viņas mamma Eiženija to bija uz rakstāmmašīnas pārrakstījusi no laikrakstā "Tēvija" publicētiem turpinājumiem un izveidojusi kolosālu divu sējumu mājas izdevumu ar zīda audumu apvilktos vākos un mākslinieka Edgara Ozoliņa tušā veidotu titullapas zīmējumu. Tas bija pirmais manās rokās nonākušais šīs grāmatas "izdevums". Manā ģimenē, par spīti padomju sistēmai, bija ļoti skaidri zināms, ka ulmaņlaiki, Latvijas pirmās brīvvalsts laiks, bija mūsu valsts skaistākais posms, bet Anšlavs Eglītis precīzās detaļās un konkrētos raksturos palīdzēja nokļūt dzīvi vēl vairāk izjūtamā situācijā un laikā, kas ir gan košs, krāsains, bagātīgs, gan vienlaikus amizants, pilns visādiem amizieriem un komiskām situācijām. Par spīti romānā aprakstīto varoņu dažādajiem likteņiem, konfliktsituācijām un peripetijām viņu dzīvē, tomēr rodas sajūta, ka lasi grāmatu par laimīgiem cilvēkiem vai vismaz tādiem, kuri uzdrīkstējās gribēt būt laimīgi.
– Tā ir jaunā paaudze, kura, šķiet, tikko izkārpījusies no kara, vēl vīzēs no laukiem Rīgā ieradusies, bet citi Rietumos sasūkušies pasaules kultūras garu un ar dzīvu pārliecību par laimīgu nākotni…
– Anšlavs Eglītis jau pats par to laiku teicis, ka pēc mūsu drūmās vēstures gadsimteņiem nu katrs puika uz ielas apzinājās, ka viņš ir kungs savās mājās. Šī atskārsme arī šodien no svara – kāda veiksme būt saimniekiem un kungiem savā zemē!
– Tad kādēļ uz to laiku skatāties ar smaidu?
– Arī tas izriet no Anšlava Eglīša. Asprātīgāku rakstnieku Latvijas literatūras vēsturē neesmu sastapusi. Ironijas un pašironijas spēja ir viens no būtiskākajiem viņa talantiem. Lielā mērā tas parādās valodā, bet mūsu uzdevums bija tādu pašu smaidu par sevi un notiekošo radīt ar kino instrumentiem uz ekrāna. Pašironija bija kā zāles tā laika sabiedrībai, kas jaunās valsts būvēšanas procesā klupa un krita. Atklājās visādas pārspīlētības un kaites, kuras Anšlavs Eglītis ārstēja ar vislielāko mīlestību. Kā spogulī rādīja lasītājam iespējamās bedres, kur neiekrist, un grābeklīšus, uz kuriem neuzkāpt. Tā bija ne tikai viegla un asprātīga romāna valoda, kas vienmēr simpātiska arī sarunās un situācijās, bet Anšlavs Eglītis darbojās arī kā valsts celtnieks.
– Bet mākslinieki kopumā lielākoties asociējas ar radošu garu, fantāziju, bet ne ar tik nopietnu lietu kā valsts būve.
– Manā uztverē gan mākslinieki ir kā ledlauži, kuri drosmīgi iet pa priekšu, milzīgajā sasalumā cērtot un šķeļot ledus gabalus. Mana dziļa pārliecība, ka sākums visiem notikumiem rodas iztēlē un domas skaidrībā. Un tikai pēc tam, kad kāds ir iespējamo nākotni iztēlojies, tai ir iespēja piepildīties. Bet, ja katrs esam norūpējušies tikai par sevi šajā brīdī, nākotnei kļūt skaistākai ir ļoti grūti.
– Anšlavs Eglītis par sava romāna varoņu prototipiem esot nolūkojis reālus tā laika māksliniekus. Vai arī filmā kādu atpazīsim?
– Savu romānu rakstnieks sāk ar vārdiem – ja kāds šeit saskata zināmus cilvēkus, tad tā ir tikai sagadīšanās. Mums kā filmas veidotājiem tas dod lielu brīvību. Cita lieta – esam izmantojuši tikai reālu latviešu mākslinieku darbu oriģinālus vai reprodukcijas. Un te lielu paldies gribu teikt fantastiskai personībai, Ingrīdai Burānei, kura, man, operatoram Jānim Eglītim un filmas māksliniekam Kirilam Šuvalovam kopā strādājot, palīdzēja orientēties Latvijas un pasaules kultūras procesos un zemstrāvās. Bet Anšlavs Eglītis pats savulaik atzinies, ka jau mēģinājums stāstā "Maestro" uz papīra precīzi noķert ļoti kolorītā, fascinējošā gleznotāja Romana Sutas personību sagādājis vilšanos, gan mākslinieka ģimenes pārmetumu dēļ, gan tādēļ, ka tas pašam autoram nav devis profesionālu gandarījumu. Rakstot jauno romānu "Homo Novus", Anšlavs Eglītis jau apzināti sāka jaukt pēdas. Katram tēlam ir vairāki prototipi, turklāt visam pievienota krietna iztēles deva. Bet dažas skopas atsauksmes, no kurām varējām vairāk atpazīt romāna varoņus, ir rodamas viņa sarakstē ar Viktoru Hausmani – par Tidemani kā vienu Salutaura šķautni un Purvīti kā profesoru Dūnikeru… Tas iedeva filmai atslēgu – galvenā mākslinieku kopa, par kuru vērts runāt, ir Rīgas grupa ar Jāni Tidemani, Voldemāru Toni, Romanu Sutu, Martu Skulmi, Otto un Ugu Skulmēm, Ubānu un Padegu turpat, šajā krāšņajā buķetē. Nosauktie ir ļoti sirsnīgi draugi, kurus apvieno ne tikai personīga savstarpēja labvēlība, bet arī kopējas idejas gan mākslas, gan valstiskuma ziņā.
– Minēto stāstu "Maestro" 1990. gadā vēl Rīgas kinostudijā ekranizēja režisors Pēteris Krilovs. Arī tur bija atainota tā pati 30. gadu Latvijas mākslas pasaule, tikpat komiskā rakursā. Galvenajā, Maestro, lomā spožs bija Eduards Pāvuls, bet viņa atveidotā varoņa kundzes tēlā iejutās muzikoloģe un režisore Ligita Viduleja, jūsu mamma…
– Pēteris Krilovs izcīnīja Anšlava Eglīša tēva Viktora Eglīša reabilitāciju. Taisnības atjaunošana Anšlavam bija ļoti būtiska. Pēteris Krilovs bija pirmais, kurš saņēma no rakstnieka atļauju ekranizēt viņa darbu "Maestro", kas man bija kā mana skolotāja radīts skaists paraugs. Pēteris Krilovs ir izcila personība. Manuprāt, vislabākie šī brīža Latvijas aktieri ir viņa audzēkņi. Uz provēm posdamās, mamma teica, ka filmā nepiedalīsies, taču aiz cieņas pret Pēteri jāaizbraucot, bet atgriežoties sacīja – man sāka vilkt mugurā tās skaistās kleitas, nevarēju atteikt... Protams, ne jau tērpi, bet Pētera Krilova uzticību viesošais šarms lika mammai piekrist darboties sev līdz tam svešā ampluā. Mana mamma ir ļoti skaista sieviete, un es priecājos, ka Pēteris Krilovs viņu nofilmējis.
– Vai jūsu profesijas izvēlē vecākiem – Ligitai Vidulejai un kinokritiķim Mihailam Savisko – bija liela ietekme?
– Bet, protams! Tā kaislība, ar kādu mamma strādāja pie filmām, un nozīmības pakāpe, ar kādu redzēju tēvu domājam un runājam par kino, bija divi galvenie mani virzītājspēki, kas teica – kino ir kaut kas būtisks un, esot šajā procesā, ir iespēja notikt jēgpilnai dzīvei.
– Arī filmā "Homo Novus" noteiktu šarmu piešķir kostīmu mākslinieces Lienes Rolšteines ar patīkamu vieglumu uzburtie košie un katra tēla raksturam atbilstošie tērpi.
– Ko vērti uzvalki vien – Kurcumam ar rūtiņu, Mačeniekam – mūsu skaistajam Andrejam Žagaram – ar sarkanu strīpiņu, bet galvenā varoņa dēļ mēs ar Lieni braucām uz Limbažiem, kur ražotne "Tīne" piekrita noaust audumu Jura Upenāja svārkiem. Vajadzēja veselus divus gabalus, jo no laukiem Juris atbrauc ļoti cienījamā vadmalas uzvalkā, visticamāk, nesen pašūdinātā, bet Rīgā Kristīnes Krūzes atveidotā skaistā tēlniece Ciemalda viņam norāda, ka "šeit jāieņem, tur jāsavelk, te jāiepopē". Un jaunais cilvēks savus svārkus nes labot, lai atbilstu Rīgas stilam. Stilu un īpašu intonāciju filmai dāvā arī mūzika. Man bija neaizmirstams notikums piedalīties mūzikas ierakstos, kuros filmas komponists Raimonds Pauls un viņa izvēlētā mūziķu grupa, Artis Orups, Andris Grunte un Mārcis Auziņš, manu acu priekšā radīja mūsu filmas mūzikas skaisto tēlu.
– Kāpēc mākslinieku bohēmas virpuļi šķiet tik pievilcīgi?
– Filmā bohēmu saprotam kā prieka un pacilāta gara izpausmi, jo radošam darbam nepieciešama noteikta brīvības pakāpe. Taču attieksme pret māksliniekiem mēdz būt dažāda. Londonā brīvlaikā auklēju trīnīšus vienā burvīgā latviešu ģimenē. Kad atbrauca jauna jauka auklīte no Talsiem un es nejauši ieminējos, ka mans brālis ir mākslinieks, viņa līdzjūtīgi atteica – nu gan jau nav tik traki... Šīs kārtīgās Talsu meitenes ģimenē priekšstats par māksliniekiem laikam ir kā par apšaubāmiem tipiem. Māksla? Tas nav prāta darbs! Līdzīgi arī romānā "Homo Novus" zemnieks Zuitiņš bar mūsu galvenā varoņa Jura Upenāja māti, ka viņa ļauj dēlam nodarboties ar tādām blēņām: jauns vīrietis sēž lauka vidū un glezno! "Stiprs un vesels cilvēks, darbu darītājs un šitā ākstās!" Nu kas tas ir?! Bet rau, kāds paradokss, Anšlavs Eglītis liek tam pašam Zuitiņam kā teicamākajam pagasta zemkopim tikt ievēlētam žūrijā, kurai jāpiešķir balva par labāko gleznu, un Zuitiņš tiek sūtīts uz Rīgu. Lemjot, braukt vai nebraukt, zemkopis lūkojas pa logu un apcer ceriņu, jasmīnu krūmu un akāciju virknes. Un Zuitiņš atskārst: "Vai viņš pārdeva ceriņu sēklas, vai ēda akāciju pākstis? Viss tikai acu pamielošanai. Nu Zuitiņš nelabi sarāvās: – Tad jau viņš ir pats sevi nodevis un, lai Dievs stāv klāt, neapzinādamies visu mūžu draugojies ar mākslu!"
– Filmā piedalās Andris Keišs un Vilis Daudziņš, Aurēlija Anužīte un Kristīne Krūze. Ar ko jūs savaldzināja mazāk zināmais galvenā varoņa Jura Upenāja atveidotājs, Nacionālā teātra aktieris Igors Šelegovskis?
– Mani ļoti ietekmēja viņa atklātība – jā, es vēlos piedalīties šajā filmā. Tāds godīgums un tiešums, kuru pieredzējušāki aktieri kautrējas rādīt. Godīgums, pat uz naivuma robežas Jura Upenāja tēlam ir ļoti svarīgs. Filmā "Homo Novus" man šķiet būtiski skatītājā rosināt vēlēšanos būt jaunam cilvēkam, ne jau gadu, bet domāšanas ziņā. Un viena šādas domāšanas šķautne ir ideālisms.
Pilnu intervijas tekstu lasiet portālā "LA.lv"
***
Spēlfilma "Homo Novus", pēc Anšlava Eglīša romāna "Homo Novus" motīviem
Režisore, scenārija autore Anna Viduleja, operators Jānis Eglītis, galvenais mākslinieks Kirils Šuvalovs (Krievija), scenārija līdzautore Maurīna Tomasa (Apvienotā Karaliste), producenti Ivo Ceplevičs, Jānis Kalējs un Sergejs Berdičevskis ("Film Angels Studio").
Pirmizrāde: 26. septembrī Rīgā kinoteātrī "Splendid Palace", tiks izrādīta visā Latvijā.